Eksperta padomi dekoratīva skuju koka parka izveidē 0
Jautājums. Divu hektāru lielā platībā ar eglītēm, priedītēm, bērziņiem gribu izveidot parku, iestādot dažādus dekoratīvos kokus, piemēram, zirgkastaņas, dižskābaržus. Vai šādā jaunaudzē koki ieaugs? JURIS VECPIEBALGAS NOVADĀ
Mākslīgi mistrota plantācija
Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošā pētniece Mudrīte Daugaviete skaidro: “Līdzšinējā pieredze rāda, ka mistrotās egles un bērza plantācijās galvenā uzmanība jāpievērš palielinātiem savstarpējiem koku attālumiem. Tas tāpēc, ka bērzs, līdzko ir iesakņojies, sāk augt augstumā, t.i., sākot no divu gadu vecuma. Bet egles augšanas gaita ir atšķirīga – skujkoks sāk augt garumā tikai no 7–10 gadu vecuma. Šajā laikā bērzs jau ir sasniedzis 7–9 m augstumu un izveidojis samērā plašu vainagu, kas ievērojami samazina zemsedzes apgaismojumu. Rezultātā egle sāk strauji atpalikt augumā un paliek otrajā stāvā.”
Ieteicamais koku savstarpējais attālums mistrotā plantācijā ir 3–4 metri. Tomēr jāatceras, ka arī šajā gadījumā, kokiem sasniedzot 20 gadu vecumu, būs nepieciešama plantācijas kopšana (tā nav jāveic, ja koki atpalikuši augšanā vai arī plantācijā tiek ievēroti vēl lielāki koku savstarpējie attālumi).
Lai nerastos problēmas priedes un bērza mistrotā plantācijā, arī tad jāpalielina koku savstarpējie attālumi, jo bērza vainags noper priedes vainagu, rezultātā tuvāk esošās priedes aiziet bojā. Optimālie attālumi starp kokiem jaunaudzes vecumā priedes–bērza mistrotā plantācijā ir vismaz 4–5 metri, ar domu, ka būs jāveic koku savstarpējo attālumu korekcija, audzei sasniedzot 20 gadu vecumu.
Parkā nevar sagrūst kā mežā
Mistrota bērza, egles, priedes, zirgkastaņas un dižskābarža plantācija Mudrītei Daugavietei šķiet nereāla, jo bērzs, priede, egle un dižskābardis mīl skābākas augsnes, bet zirgkastaņa – neitrālas, kaļķainas augsnes. Līdz ar to zirgkastaņai šāda augsne nebūs piemērota, koks nīkuļos. Turklāt jābūt ļoti uzmanīgiem ar dižskābarža un zirgkastaņas stādīšanu atklātās platībās, jo šīs koku sugas apdraud vēlās pavasara salnas, šie koki arī ļoti garšo meža dzīvniekiem: zaķiem, stirnām, briežiem, aļņiem. Bez aizsardzības šīs koku sugas ieaudzēt nav iespējams – visdrošāk katram kokam aplikt plastmasas sietu. Jāpiebilst, ka šāda mistraudze būs problemātiska arī tāpēc, ka zirgkastaņa ir dekoratīva saulmīļu koku suga, kas, iespiesta starp meža kokiem, ātri vien aizies bojā. Parastais dižskābardis sākumā ir ēncietīga koku suga, bet vēlāk ir saulmīlis ar platu vainagu – zaru garums tam var sasniegt 9–10 metrus (piemēram, Aizputes novadā aug dizškābardis ar vainaga projekciju 380 m2, zaru garums tam sasniedz 14,4 m).
Lai iegūtu skaistu parka tipa stādījumu, ieteicams jaunaudzē vai nu atstāt dabiski izveidojušos mistrotu plantāciju, vai arī veidot atsevišķas grupas ar priedi, egli un bērzu ar palielinātiem attālumiem starp kokiem. Ieteicams atsevišķi izveidot nogabalu, kurā stāda zirgkastaņas un dižskābaržus vismaz 5 m attālumā citu no cita. Tad koki netraucēs cits citam augt.
