Heino Lapiņš: Pārtikas drošības vārdā jāstiprina uzraudzība visā ražošanas ciklā 1
Heino Lapiņš, “HKScan Latvia” pārdošanas direktors
Šā gada rudens nesis vienu satraucošu ziņu pēc otras par cilvēku inficēšanos ar pārtikas produktiem. Analīzēs tiek atrastas E.coli baktērijas, salmonella. Šoreiz šādu gadījumu ir pārāk daudz, lai notiekošo uzskatītu par sagadīšanos vai nejaušu negadījumu sēriju. Ir jāatzīst, ka kaut kas ar pārtikas drošuma kontroli nav kārtībā.
Patiesībā gaļas ražošanas nozares kuluāros jau labu laiku runāja, ka kaut kas tāds agrāk vai vēlāk ir sagaidāms, un vislielāko risku radīja gaļas sadales cehu skaita diezgan straujais pieaugums.
Jāpaskaidro, ka sadales cehi paši gaļu neražo, bet to iepērk lielākoties ārzemēs, tad ieved Latvijā, kur gaļu sagriež un safasē. Neviens tā īsti nezina, kā gaļa ražota, kādos apstākļos glabāta un kāda ir bijusi temperatūra, izejvielas transportējot, piemēram, 800 līdz 1000 kilometru garā ceļā no Polijas. Un, protams, kādos apstākļos gaļa ir sagriezta un safasēta.
Gaļa no sadales cehiem lielākoties tiek piegādāta mājražotājiem un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem, kurus kontrolē krietni retāk nekā, piemēram, lielveikalus, bet pircēji, lietojot gala produktus, nemaz nezina, cik kvalitatīvas un drošas ir bijušas izejvielas. Turklāt, kas šķietami neiedomājami, – šādi produkti, kas tiek piegādāti skolām, bērnudārziem, armijas daļām, lepojas ar Bordo karotīti.
Paradoksāli, bet fakts – gadījumos, kad gaļa ir iepirkta Polijā un sagriezta šādā cehā Latvijā, tā kvalificējas Bordo karotītei un var tikt piegādāta zaļajos publiskajos iepirkumos, kamēr tad, ja putns vai dzīvnieks audzēts Latvijā, bet pēc tam nogādāts sertificētā kautuvē Igaunijā vai Lietuvā, gaļai vairs nav Latvijas izcelsmes, un skolas un citas valsts iestādes to nedrīkst iegādāties.
Turklāt iepirkumos skolām un bērnudārziem tas, ka “sadalīts Latvijā”, ir svarīgāk nekā produkcijas kvalitāte.
Ja uzņēmums pats veic visu ražošanas ciklu no “fermas līdz dakšiņai”, tad ir diezgan droši, ka tas pats arī konstatēs infekciju, ja tāda parādīsies, un pircējam problēmu nebūs. “HKScan” mēnesī Baltijas valstīs veic vairāk nekā 12 tūkstošus analīžu – gan produktiem, gan darba virsmām, gan uztriepes no darbiniekiem. Uzņēmumam ir sava sertificēta laboratorija, kas, piemēram, gadījumā, ja produktā tiktu konstatēta salmonella, par to informētu, vēlākais, 24 stundu laikā. Tikmēr tiem uzņēmumiem, kam šādu laboratoriju nav, jāizmanto ārpakalpojumi un atbilde jāgaida krietni ilgāk. Piemēram, BIOR laboratorija veic analīzes astoņu dienu laikā.
Diemžēl Baltijā pilnu vistas gaļas ražošanas ciklu veic tikai trīs uzņēmumi, bet cūkgaļai vēl mazāk – divi. Citur gaļa tiek nodota “no rokas rokā”, un atliek tikai paļauties, ka šajā ķēdē apzinīgi ir visi iesaistītie. Diemžēl pēdējā laika notikumi liecina, ka tā nav.
Iekšējā pārtikas drošuma kontrole ir dārga, viena analīze (atkarībā no tās veida) maksā no 40 līdz 400 eiro. Iespējams, ka “taupīšana” šajā jomā arī ir viens no izskaidrojumiem, kāpēc tiem uzņēmumiem, kas gaļu ieved no ārzemēm, produkcija pretēji jebkurai loģikai ir lētāka nekā ražotājiem.
Te jāatgādina, ka Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) spēkos ar aptuveni 150 aktīvajiem speciālistiem nu nekādi nav iespējams preventīvi izkontrolēt 24 tūkstošus uzņēmumu, un pašlaik PVD cīnās ar sekām.
Ir valstis, kurās normatīvie akti paredz, ka inspektoram pastāvīgi jābūt klāt pie gaļas sadales un jāuzrauga process. Latvijā to PVD vienkārši nespētu, jo finansējums dienestam ir nepietiekams. Nav arī dzirdēts par risku analīzi uzņēmumos – piemēram, izskatot, kāds ir veikto analīžu skaits vai iepirkto higiēnas līdzekļu daudzums pret saražoto produkciju…
Pašlaik Eiropā tiek konstatēta un izņemta no apgrozības ar listēriju inficēta produkcija. Mūs mierina, ka Latvijā cilvēkiem nekas nedraud. Patiesībā, ja auksti kūpinātas gaļas produkti nav pienācīgi pārbaudīti, nekādas drošuma garantijas nav, un atliek tikai cerēt, ka briesmas mūs neskars.
Ir tāds teiciens par to, ka zemnieks krustu nemet, kamēr nenodārd pērkons. Mēs arī laiku pa laikam saceļam trauksmi, ja kas notiek, kļūstam uzmanīgāki, bet, kad nelaime ir pāri, viss aiziet vecajās sliedēs līdz nākamajai infekcijai.
Tiešām gribētos cerēt, ka šoreiz sašutumam sekos arī darbība un tiks stiprinātas pārtikas drošuma kontroles institūcijas, jo bez stingras un regulāras visu ražotāju un pakalpojumu sniedzēju uzraudzības nav cita cita ceļa, kā panākt, ka pārtika ir kvalitatīva un veselībai nekaitīga.
