Prieks. Nameja gredzens. Jāredz 17
Pirmizrādi vienlaikus vairākās pilsētās Latvijā piedzīvojusi režisora Aigara Graubas filma – leģenda “Nameja gredzens”. Tehnisks misēklis gadījies Daugavpilī, kur cilvēki sanākuši, bet kino tā arī nav noticis. Te pie vainas nav Graubas un Ēķa komanda, bet gan kino izplatītāja “Labs kino” un Daugavpils kinoteātra nesapratne.
… 13. gadsimts, bagātās un varenās baltu pagānu zemes ir iekārojams mērķis arī Romai. Īpaši Zemgale, kas kontrolē tirdzniecības ceļus un nekad nepakļaujas nevienam. Pāvesta bastards Maksis ir gatavs iesaistīties cīņā par iespēju valdīt Zemgalē. Nodevīgi tiek noindēts valdnieks Viesturs. Taču varas gredzens un tiesības valdīt tiek jaunajam Namejam. Filma beidzas ar zemgaļu uzvaru pār krustnešiem. Taču titros lasāms, ka zemgaļu cīņa ar iebrucējiem vēl ilgs veselus simt gadus… Vērtīgi, ka arī mums nu ir sava varoņsāga. Taču, vai filma cels pašapziņu tikpat jūtami, kā basketbolam veltītā “Sapņu komanda”, grūti spriest. Kaut arī filma veidota kā leģenda, tomēr gribētos zināt, cik tajā vēsturiskās patiesības par Nameja gredzenu?
Ēķis un Grauba palikuši uzticīgi sev. Pazīstam “Baigas vasaras”, “Rīgas sargu” un “Sapņu komandas” kino valodu, kas šajā filmā kļuvusi vēl internacionālāka. Sāgām raksturīgā vērienīgā panorāma, dinamiskums, pārsvarā viena rakstura varoņi – cīnītāji, nodevēji, drosmīgie, gļēvuļi… Kā kinovaloda, tā arī verbālā filmai ir internacionāla – angļu. Var piekrist Andrejam Ēķim, ka ir svarīgi zemgaļu 13. gadsimta brīvības cīņu stāstu pastāstīt pēc iespējas plašāk un tālāk visai pasaulei saprotamā valodā. Taču filma ir ieskaņota un noteiktos seansos būs arī latviski. Var jautāt, vai Latvijas skatītājs visā Latvijā nebija pelnījis pirmizrādi nevis angļu (ar subtitriem latviešu valodā), bet latviešu valodā, kaut arī kinoteātrī Rīgā zālē sēdēja ārzemju kinoaktieri un partneri?
