Sašutušās mammas bišķiņ putro grieķu dievietes ar velna mātītēm. Egila Līcīša feļetons 43
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par ko gan mūsdienās, uz šauras laipas sastapušies, nebadās divi āži – vecmodīgs, lēnprātīgs konservatīvo vērtību piekritējs un jauno, progresīvo pārmaiņu ieviesējs, dedzīgs liberālis.
Šoreiz strīdu laipa nav mesta pāri sabangotam ūdens klajam un vētra neplosās kefīra glāzē, bet uz ļodzīgiem dēļiem uzvilkta piecstāvu mājas augstumā – no pamatiem līdz pat ēkas bēniņiem un pažobelei, kur citkārt iemājo un vij ligzdas baloži vai iemitinās dzēlējlapseņu pūžņi.
Runa ir par mākslinieka Kristiāna Brektes gleznojumu uz Rīgas 40. vidusskolas nama sienas Džemmas Skulmes piemiņai.
Konkrētajā piecstāvenes augstuma platībā mākslinieka dievišķais pieskāriens gan nav bijis, Brektes ota pāri nav gājusi.
Meistardarbu pēc gleznotāja skices ar priekšķepām iemūžinājuši divi rūķi, pieredzējuši grafiti zīmētāji. Brekte skaidro, ka uz mūra attēlotas četras dievietes – trīs grieķu (Afrodīte, Nīke, Hekate) un viena senēģiptiešu – Hatora, no kuras asarām radies cilvēks.
Pāri gleznojumam neonā mirdz Džemmas teksts – mēs esam sliekas, kam jāirdina augsne.
Jāatzīmē, ka dieves – šādi atveidotas – diez vai sevi atpazītu, jo viena ir divgalve, otra ar trim acīm un trešā ar četru krūšu rindu.
Aplūkojot mākslas darbu, rodas iespaids, ka gleznotājs katru rītu īzī pīzī varētu nomainīt veco bildi ar jaunāku, mākslinieciski vēl izteiksmīgāku, kolorītāku.
Bet te nu cēlās kārtējā konfrontēšanās un konfliktēšana, nogānīšana un sunīšanās, kaķošana un peļošana. Cilvēki, kam dārga morālā skaidrība un šķīstība, izbijās, ka tuvojas 1. septembris un uz 40. vidusskolu atkal tipinās mazie apkaimes pilsētnieki.
Vecāki sāka vākt parakstus lūgumrakstam par sienas gleznojuma aizkrāsošanu, uzskatīdami, ka skats, kas pavērsies bērnu nevainīgajām zilajām acīm ar erotikas elementiem un mājieniem uz sātanismu, traumēs nenobriedušo pusaudžu psihi. Tādējādi skolas apciemojums var vērsties visai nepatīkamā piedzīvojumā.
Sašutušās mammas, būdamas ar trūkumiem estētiskajā audzināšanā, bišķiņ putroja grieķu dievietes ar velna mātītēm.
Nu, sargi, Dievs – vai tiešām iedomājās Kristiānu Brekti, Mākslas akadēmijas profesoru, Glezniecības katedras vadītāju beretē un kļošenēs, kam jāslēpj metra ragi un āža kāja!
Kompetenti mākslas pazinēji sienas gleznojuma kritiķu vidū izteicās, ka zīmējuma autors ir skolasbērniem domātās grāmatiņas “Izkrāso pats” ilustrators vai ka uz mūra blēņojies kāds pirmziemnieks.
Citiem vārdiem sakot – mālderis ar ķelli prastu labāk, un Brektes radīto mākslu izbrāķēja kā surogātu.
Šāds ķēzījums un smērējums iederētos uz amorāla atklātā nama, ne morāliskas vidusskolas sienas. Zīmējuma idejas avots drīzāk esot nevis Džemmas Skulmes uzmetumu burtnīciņa, bet alus mučele!
Būtu saprotams, ja mākslinieks gleznotu Džemmas tautu meitas vai kariatīdes, nevis radītu šādu tēlotājmākslas “šedevru”. Ābols – Kristiāns – ļoti tālu kritis no vectēva, iemīļotā akvarelista, Vecrīgas apgleznotāja Jāņa Brektes ābeles un pārvērties par skāņu, neēdamu mežāboli.
Kas tad tas par uzbrukumu barbariskā veidā māksliniekam! – nekavējoties pamodās progresa aizstāvji, liberālās augsnes irdinātāji, nopeldami cenzūras un glavļita atgriešanos un nosodīdami petīcijas rakstītājus.
Vecie, prātīgie cilvēki kā pūķi pie lādes sargā visu sastingušo, grib ierobežot svabadu domu dzelzs būrī, nelaist ārā no pazemes tumsības! – sanervozējušies sauca mūsdienīgās mākslas cienītāji. – Pat mazuļi vairs nebaidās no pūķiem, mīl svaigas, spirgtas vēsmas, bērni ir mūsu nākotne!
Cik romantiski! – sajūsminājās Brektes talanta pielūdzējas.
Oriģinalitāte uzvēdī kā svaiga gaisa lufte! – zīmējumu uz sienas slavēja daiļo mākslu zinātnes autoritātes. Citi speciālisti ar pietāti runāja par gleznojuma balto spožumu, tikpat kā kosmisko starojumu, kas pāršķeļ pelēko ikdienību.
Mākslas vēsturnieki sauca piemērus no pagātnes, kur ar grūtībām slavu nācās izcīnīt kubisma atklājējam Pikaso un cik daudzi impresionisti nomira neatzīti, bet tagad nesaprasto darbi “Sotheby’s” izsoļu namā maksā miljonus!
Konservatīvi noskaņotie pretī citēja simtiem sētas apgleznojušo Aiju Zariņu, kura dziļdomīgi izteicās, ka, pārceļot sīku skici lielformāta apgleznojumā, nepieciešama liela prakse un pieredze, un katra savilktā strīpa var mainīt kopējo noskaņu.
Bet ir skaidrs, ka Kristiāna Brektes dekoratīvais zīmējums nekļūs par valsts aizsargājamu kultūras vērtību, tāpēc vai nav pareizāk mīļā miera labad vienkārši pārvērst Akas ielas skolas ēku pelnos.
