Laimējies satikties 0
Ar sievu Dagniju Jānis ir ļoti ilgus gadus. Kā viņiem tas izdodas?
“Būt par sievu aktierim, tā ir diezgan liela nelaime…. Man – ir ļoti laimējies, ka mēs satikāmies. Mēs sākām uzreiz kopā ceļot. Pārbaudīt viens otru. Sākām ceļot ar stopiem, ar smagajām mašīnām, līdz Odesai lejā, līdz Dagestānai. Gulējām siena kaudzēs vai kur pagadās – studenti, jaunība! Un tad kāda man būtu teikusi: “Tu man paņem kādu normālu viesnīcu, es esmu dāma!” Bet mana kundze neko – tik saķērāmies mīļi kopā un gulējām. Bet būt aktiera sievai… Visas tās bohēmas, tevi tas viss paķer… Tu aizskrien līdz ballītei, un tā ballīte ievelkas uz divām dienām… Bet ir divas lietas, kas ir jāprot.
Sievietei ir jāprot piedot, bet tieši sievietei tas ārprātīgi grūti. Tas tiešām ir vājprāts… Es nezinu, kā man Dagnija ir varējusi piedot dažas lietas… Jā, es toreiz domāju – esmu tomēr vīrietis, esmu aktieris! Bet viņa, mana sieva, viņa kaut kā spēja… nezinu, kā. Bet man, no vīrieša puses – ir jāmāk piekāpties. Reizēm to ir ļoti, ļoti grūti to izdarīt…. Bet ir jāprot. Mēs visu mūžu tā esam dzīvojuši. Viņa man ir piedevusi, bet es esmu piekāpies. Nedrīkst tā – te ir tikai mana taisnība! Bet tā piedošana… tas ir apbrīnojami, ko viņa ir spējusi. Piedod, reizēm ir bijis tā, ka esmu atvilcies mājās, tādā pipel**** – bet tevi esi samīļo, savāc, sakopj…
Redzi, man jau likās, ka ir jāiet, jādara, visur jāpiedalās, ģimenei vajag naudu… Bet, kad mums piedzima trešā meitiņa, tad es teicu sievai: “Viss, tagad atpūties, dzīvo mājās, pietiek tev strādāt.””
