Mežsaimniecības kooperatīva “Mežsaimnieks” valdes priekšsēdētājs Grigorijs Rozentāls.
Mežsaimniecības kooperatīva “Mežsaimnieks” valdes priekšsēdētājs Grigorijs Rozentāls.
Publicitātes foto

Ja mēs būtu zaļā vārna 1

Dzidra Smiltēna, žurnāls “Baltijas Koks”

Es eju pa meža taciņu, kas aizvijas cauri skaisti noaugušam priežu mežam. Saule rotājas koku galos un tikai pa brīdim izlaužas cauri biezajam vainagam un apspīd visu, kas ir uz zemes. Vietvietām mellenājus, nedaudz tālāk brūklenāju un tad koši zaļu sūnu, kurā rudeņos izlien gan gaileņu dzeltenās cepurītes, gan arī rūsganās baravikas.

GN
Gunārs Nāgels
Ziņas
Gunārs Nāgels: Meli un maldināšana par Covid-19 un pret to attīstītajām vakcīnām noteikti apdraud cilvēku dzīvību
17 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Latviešu dziedātāja Aminata publisko foto, kurā redzama ģērbusies tikai džinsos un zābakos 50
23 stundas
PA
Pēteris Apinis
Laukos
“Šo inžu dēļ nedzimst bērni, vīriešiem nestāv, bērniem psihomotori traucējumi!” Pēteris Apinis par pesticīdiem un postu, ko tie nodara dabai un cilvēkam 115
1 diena
Lasīt citas ziņas

Lai arī baudu šo skaistumu, zinu, ka mežs nepieder man, bet gan kaimiņam un viņš gadiem to ir kopis un tajā saimniekojis. Veicis arī tīrīšanas cirti un vienu klajumu pat apstādījis ar mazām eglītēm, kas pa gadiem jau krietni paaugušās.

Kad satieku un jautāju, vai viņš tiešām var sevi uzskatīt par īstenu šā meža saimnieku un te rīkoties, atbilde ir pārsteidzoša: nē. Viņam nav šīs rīcības brīvības un paša pieņemto lēmumu iespējas, jo to atbilstoši likumiem nosaka citi, kam šis mežs nepieder un nekad nav piederējis, no īpašnieka pieprasot ieguldīt darbu tā uzturēšanā un līdzekļus apsaimniekošanā. Tajā brīdī, kad viņš vēlas no meža gūt arī kādu ekonomisku labumu, jārēķinās ar dažādiem apgrūtinājumiem un ierobežojumiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tieši šī neuzticēšanās īpašniekam un uzskats, ka viņš ir meža un dabas skaistuma ienaidnieks, esot ļoti aizvainojoša. Īpaši šobrīd, kad pati meža nozare sākusi sakārtot likumus, lai īpašniekam piešķirtu lielākas izvēles tiesības, kad stādīt, kad audzēt un kad cirst savus kokus.

Tieši par šiem jautājumiem runājam arī intervijā žurnālam Baltijas Koks ar mežsaimniecības kooperatīva Mežsaimnieks valdes priekšsēdētāju Grigoriju Rozentālu. Viņš spējis kopējai saimniekošanai apvienot aptuveni 600 meža īpašnieku un vislabāk zina, kas viņus satrauc un vai, pieņemot grozījumus Meža likumā, visi savus mežus metīsies nocirst kailcirtēs.

– Uzskatu, un tā ir mana dzīves filozofija, – valstij nevajadzētu jaukties privāto mežu apsaimniekošanā. Šie iecerētie grozījumi dod lielāku brīvību meža īpašniekam pašam pieņemt lēmumu. Tas nenozīme, ka tagad visiem jāiet mežā un jācērt tievāki koki. Tas noteikti tā arī nenotiks. Taču šie grozījumi palielina meža kopējo vērtību, ko nosaka tieši aspekts, ka ikviens, ja ir vajadzība un vēlēšanās, var pieņemt lēmumu veikt mežizstrādi arī mazāka caurmēra audzēs.

Īpašnieka ierobežošana ar aizliegumiem pazemina meža vērtību, un tādā veidā valsts ir mākslīgi spiedusi meža vērtību zemē. Tas veicinājis to, ka daudzi īpašnieki mežus ir pārdevuši ļoti lēti. Trešā daļa no privātajiem mežiem vairs nepieder latviešiem, bet gan ārvalstniekiem. Pārdošana notikusi par pazeminātām cenām.

Ierobežojumi, kas ir upju aizsargjoslās, vietās, kur nedrīkst veikt kailcirti, kur izauguši kādi retāki augi vai ligzdo putni, sit īpašuma vērtību lejā. Noņemot šos aizliegumus, īpašnieks var saimniekot racionālāk, kas nebūt nenozīmē, ka visu nocirtīs pa tīro.

Meža apsaimniekotājiem ir jāpiedzīvo daudzas aplamības, kas ierakstītas likumos. Piemēram, ka mums izlases cirtēs ir jāatstāj cirsmā noteikts lielo egļu skaits, kaut gan labi zinām, ka jau pirmajā vētrā tās būs gar zemi. Pieņemot lēmumus, tas labi izklausās, taču reālajā meža dzīvē ir muļķības.

Uzskatu, ka jebkura reglamentēšanas mazināšana nāk par labu gan meža ekosistēmai, gan arī pašam meža īpašniekam.

–  Neatkarības atgūšanas sākumā deviņdesmitajos gados, patiešām cilvēkiem bija samulsums. Viņi tikko bija iemantojuši savus un senču īpašumus un varbūt arī īsti nezināja, kā rīkoties. Taču tagad jau ir pagājuši trīsdesmit gadi, nomainījušās paaudzes, cilvēki ieguvuši gan zināšanas, gan arī pieredzi un sapratuši, ka mežs viņiem ir jāapsaimnieko tā, lai to varētu nodot tālāk saviem bērniem. Kāpēc joprojām valsts nespēj uzticēties mežu īpašniekiem un dot viņiem rīcības brīvību?

– Meža nozare jau pati virzās uz kaut kādu loģisku risinājumu. Mēs esam no tā, ka mežs jāpārdod, nonākuši līdz atziņai, ka mežs ir jāapsaimnieko. Tā doma ir pareiza, racionāla un atbalstāma. Vēl vajadzētu, lai valsts uzticas privātajam meža īpašniekam. Būtu jānoņem tie riski, ka īpašumu var jebkurā brīdī īpašniekam atņemt. Burtiskā un arī pārnestā nozīmē.

Tas, kas tagad notiek, nav brīvas sabiedrības normālas izpausmes. Valsts ar aizliegumiem neko labu nav panākusi. Kaut vai palūkojoties meža atjaunošanas jautājuma virzienā. Šobrīd tikai 20% privāto mežu atjauno ar kvalitatīviem stādiem jaunaudzēs. 40% mežs pats atjaunojas ar apsi un baltalksni, kas jau pēc 20 gadiem būs iekšpusē trupējis. Tur nav ne estētisks baudījums, ne arī ekonomisks labums. Šādā veidā mēs ļoti neracionāli izmantojam savu zemes resursu. Ja mērķis ir būt nabagiem, tad virziens un darbības ir pareizas. Tikai tad ir jautājums: cik daudzi mērķtiecīgi grib dzīvot nabadzībā?

Savu īpašumu apsaimniekot – tā ir liela atbildība un to vienā dienā neiemācās. Taču, ja ir griba, to var izdarīt. Tagad ir pieejami dažādi resursi un grāmatas, ļoti noderīgs ir arī internets. Ar tiem, kas nonākuši pie mums, strādājam arī mēs, lai viņi taptu gudrāki.

Mēs jau neesam dažu gadu projekts. Kooperatīvs Mežsaimnieks veidots kā meža īpašniekiem piederoša organizācija, lai apsaimniekotu šos viņiem piederošos mežus. Pašlaik, pēc desmit, piecdesmit un arī simts gadiem.

Mēs esam gatavi mācīt īpašniekiem, ka meža apsaimniekošanā ir jāskatās ilgtermiņā. Jāiestāda tā priedīte un eglīte un jādomā, kā to izaudzēt par skaistu koku. Kā to izdarīt pareizi un efektīvi. Mums ir motivācija darboties šajā virzienā. Mēs saviem meža īpašniekiem tad sakām: domā uz priekšu, nedomā, kas pēc mēneša tur būs, bet gan kāds tas mežs izskatīsies pēc daudziem gadiem. Neskaties uz dzīvi kā sprinteris, kas noskrien 100 metrus un galā jau redz medaļu. Skaties uz dzīvi kā maratona skrējējs, tad tu galarezultātā būsi noskrējis daudz vairāk par sprinteri, kas apstājās pie pirmajiem 100 metriem.

Šo dzīves patiesību vislabāk apliecina pats mežs, kas no stāda līdz lielam kokam aug daudzus gadu desmitus. Redzot cilvēku attieksmi pret savu mežu, jūtot domāšanas maiņu, domāju, ka tagad ir brīdis arī valstij mainīt savu uzticēšanos meža īpašniekam.

Mežsaimniecības kooperatīva “Mežsaimnieks” valdes priekšsēdētājs Grigorijs Rozentāls.
Publicitātes foto

– Jūs bijāt pirmie, kas Latvijā izveidoja meža īpašnieku kooperatīvu un uzrunāja meža īpašniekus apvienoties kopīga mērķa labā. Kā radās doma, ka kaut kas tāds Latvijā ir vajadzīgs un ka tas var izdoties?

– Mana pirmā darbavieta pēc augstskolas beigšanas 1995. gadā bija celulozes projekts. Vispirms esot Valsts meža dienesta darbiniekam, pēc tam jau AS Baltic Pulp. Desmit gadus darbojos ar domu Latvijā uzcelt celulozes rūpnīcu.

Diemžēl šo ideju neizdevās realizēt, taču blakus efekts un ieguvums  no šīs darbošanās bija iemantotā pieredze, jo projektā bija iesaistīti divi pasaulē lielākie mežu kooperatīvi no Skandināvijas Sodra un Metsalitto. Bieži darba jautājumos braucu pie viņiem, tikos ar cilvēkiem, runājos un sapratu, ka tas, kā viņi apsaimnieko vidēja lieluma mežus, noderētu arī mums Latvijā.

Pašam iekšā bija arī neapmierinātība, ka, piebraucot pie jebkura lauku sludinājumu dēļa, varēja lasīt, ka uzpircēji piedāvā pirkt mūsu mežus, samaksa tūlītēja, uz vietas. Tur kaut kas nelikās pareizi. Kāpēc mums jāpārdod savi meži, vai tad paši nevaram tos apsaimniekot un saglabāt nākamajām paaudzēm?

Man ģimenē jau piektajā paaudzē ir meža īpašums. Es tur arī dzīvoju un ceru sagaidīt vēl septīto paaudzi, kas varētu no manis to pārņemt un turpināt kopt un audzēt. Likās svarīgi, ka lauku ģimenēs ir tas meža gabaliņš Latvijas zemes, kur viņi saimnieko, kā paši vēlas.

Pagāja ilgs laiks, līdz šī doma manī bija nobriedusi tik tālu, ka 2011. gadā sanācām kopā uz dibināšanas sapulci. Pa to laiku Arnis Muižnieks bija noorganizējis braucienus uz Zviedrijas, Somijas un Norvēģijas mežu kooperatīviem, kur varējām ielūkoties, kā tie darbojas. Šķita, ka kaut kas līdzīgs mums noderētu.

Mēs Latvijā bijām pirmie un mums piederēja mārketinga sauklis: nepārdod savas dzimtas mežu! Tagad mums jau ir uzradušies konkurenti, jo nodibinājušies vēl citi meža kooperatīvi. Manuprāt, labi, ka šī doma ir gājusi plašumā. Deviņdesmitajos gados daudziem tie īpašumi viegli nāca un tieši tāpat aizgāja. Tagad jūt, ka cilvēkiem ir emocionāla piesaiste savam meža īpašumam un arī kooperatīvam, jo tas taču ir arī pašiem piederīgs uzņēmums. Tas dzīvo savu dzīvi un nodrošina kaut kādu ekonomisko stabilitāti, daudziem arī atbalstu vecumdienām, kas ir ļoti svarīgi.

Mums ir iestrādātas dažādas motivācijas saimniecisko rādītāju sasniegšanai. Sistēma izveidota tāda, ka meža īpašnieks var būt pārliecināts par sava īpašuma kvalitatīvu apsaimniekošanu.

Mēs rēķinām, ka šogad kādi 3% no ārpus valsts meža nozāģētā tiks realizēti caur kooperatīvu. Tā jau ir tāda tirgus daļa, ar kuru rēķinās pakalpojumu sniedzēji un pircēji. Tad var slēgt ilgtermiņa vienošanās, runāt ar sadarbības partneriem. Būtībā no nulles līdz šiem 3% koksnes tirgos esam nonākuši četru gadu laikā.

Pie mums strādā profesionāli speciālisti, kas prot mežu kopt, iepirkt stādus un apstādīt, veikt mežizstrādi un to koku pēc tam pārdot. Darīt visu, kas mežā nepieciešams. Kooperatīvs ir ļoti strauji audzis. 2019. gads bija nedaudz sarežģītāks, bet arī tad notika izaugsme. 2018. gadā apgrozījums bija 6,5 miljoni, bet 2019. gadā – jau 7,2 miljoni. 2018. gadā iekļuvām 100 lielāko meža nozares uzņēmumu sarakstā.

Sākām darboties lokāli tikai Kurzemē, lai nav tālu jābrauc un jātērē nauda benzīnam. Uzsākt darbu kooperatīvā ir diezgan sarežģīti, jo nav jau tā investora, kas atnāk ar savu naudu. Ir tikai tie 15 cilvēki, kas sanākuši uz dibināšanas sapulci, kuriem kopā ir kādi daži simti hektāru meža. Tas ir kapitāls, ar ko bija jāsāk. Tāpēc tas sākums nebija viegls: tu pildi mašīnā degvielu un nezini, kad būs nauda, lai iepildītu nākamo reizi. Kad iecere sāka ripot, tad jau kļuva mazliet vieglāk.

Mežsaimniecības kooperatīva “Mežsaimnieks” valdes priekšsēdētājs Grigorijs Rozentāls.
Publicitātes foto

Tagad jau labu laiku esam Latgalē, Vidzemē bijām vēl ātrāk. Sākumā mums bija birojs tikai Alsungā, tas tagad ir galvenais birojs. Nākamais Valmierā, pēc tam bija Rēzekne, šobrīd taisām augšā konsultāciju centru Rīgā. Nesaprotu, kāpēc neviens to nav mēģinājis darīt, jo daudzi meža īpašnieki taču dzīvo Rīgā.

Nākamais solis mums ir Jēkabpils, jo redzu, ka tur ir liels potenciāls. Tagad mums ir kopumā 560 biedru, un pēc šī skaita esam otrs lielākais lauku kooperatīvs. Tagad Latvijā darbojas trīs meža īpašnieku kooperatīvi.

– Taču Latvijā privāto mežu īpašnieku ir daudz vairāk. Kas notiek ar viņiem? Kā šos īpašniekus uzrunāt, lai viņi saprastu, ka mežs ir vērtība, kas jākopj un jāapsaimnieko? 

– Tīri teorētiski meža īpašnieki tiek uzrunāti. Mums ir Eiropas atbalsts konsultāciju sniegšanai, un mēs viņus aktīvi konsultējam. Taču tie ir īpašnieki, kuri atnāk un kuriem ir vēlēšanās kaut ko darīt savā mežā. Taču ir liela daļa, kas par savu mežu neliekas ne zinis. Diemžēl dzīvojam valstī, kur pastāv problēma – jo dabiskāks ir tavs mežs, jo lielāka varbūtība, ka tas tiks pierakstīts pie dabai vērtīgiem mežiem un tur sāks saimniekot kāds cits, nevis īpašnieks.

Kad atjēdzas īstenais saimnieks, ka vēlas mežā veikt saimniecisko darbību, ir par vēlu. Daudzie uzliktie liegumi un aizliegumi viņam šādu iespēju liedz. Mums ir šī komunistiskā attieksme – jo esi draudzīgāks dabai un mežam, jo saņem lielāku varbūtību, ka pazaudēsi iespēju tajā kaut ko darīt. Mums jau privātais īpašums nav svēts un neaizskarams. Bieži tas pieder kādam cilvēkam tikai uz papīra, bet nekādas teikšanas pār to viņam vairs nav.

Tas diemžēl ir novedis pie tā, ka daudzi īpašnieki nevar pat malku savā mežā paņemt. Kritušu koku aiznest mājās. Ja ierauga, par to var sodīt. Piemēram, ja koks ir pārkritis pāri ceļam, tad vari tikai izzāģēt to daļu, kas ir uz ceļa, bet pārējam jāpaliek mežā.

Tas noved pie tā, ka īpašnieks staigā pa mežu un ar bažām skatās, vai kokos kāds putns nav novijis ligzdu. Nedod Dievs, tad būs jādomā, ko ar to darīt. Tas nav normāli, man vajadzētu priecāties, ka tur dzīvo mazais ērglis, un lepoties, ka esmu pievilinājis tādu putnu. Taču šobrīd apzinos, ka tā parādīšanās mežā atnesīs virkni problēmu un es faktiski vairs nebūšu te noteicējs.

Par saimnieku būs kļuvis putns kopā ar tā saucamajiem dabas sargiem. Tagadējie likumi nav labvēlīgi ne ērglim, ne meža īpašniekam.

Latvijā viena daļa no mežiem pieder pašvaldībām. Vienu brīdi iedziļinājos šajā jautājumā un pētīju, kas notiek ar šiem mežiem. Bija ideja, ka tos varētu iekļaut kooperatīvu apsaimniekošanā. Taču tad uzreiz darbojas likumi, kas saslēdz rokas un ir tik sarežģīti, ka nekāda sadarbība tur nevar būt. Pašvaldībām pieder lielas mežu platības, kurās nekas nenotiek un kuras ir pamestas novārtā.

– Jūs teicāt, ka bijusi iespēja iepazīties ar skandināvu pieredzi meža apsaimniekošanā. Kā viņi tiek ar visiem šiem jautājumiem galā un vai arī tur ir tikpat liela neuzticēšanās meža īpašniekam? 

– Kā tas notiek Skandināvijas valstīs? Ja jums ir kāda dabas vērtība, tad aizejiet pie valsts pārstāvjiem un pats par to pastāstiet. Jums nevis uzliek dažādus liegumus, bet piedāvā līdzekļus šo vērtību saudzēšanai. Tad tiek noslēgta terminēta vienošanās uz noteiktu gadu skaitu un samaksā vairāk, nekā tu spētu ekonomiski iegūt no mežkopības šajā laika periodā.

Kad līgums beidzas, to var pagarināt vai slēgt jaunu, jo abas puses ir ienteresētas to darīt.Tur rīcības brīvība ir lielāka arī meža apsaimniekošanā. Pats īpašnieks pieņem lēmumu, ko mežā darīt un kad cirst tur augošos kokus.

Mums valstī šādas sadarbības nav. Kad skatās televīziju, to vien dzirdam, ka nav naudas īsti nekam. Taču šajā sadarbībā ar meža īpašnieku pietiktu tikai ar politisku izšķiršanos, kas neierobežotu viņu un ļautu pašam pieņemt lēmumu.

Tas valstij nemaksātu neko. Tad vairs nebūtu jāuztraucas, ka mežā apmeties vērtīgs putns, jo varētu saudzējot arī strādāt. Neviens privātā meža īpašnieks nav dabas ienaidnieks.

Es sevi uzskatu par ļoti zaļu cilvēku, jo reāli mežā dzīvoju. Mežs man ir visapkārt, un tas ir nācis no paaudzes paaudzē. Mans vecvectēvs to ir par Krievijas cara rubļiem savā laikā ar nomaksu izpircis. Domājot, lai mūsu dzimtai ir viena vieta uz zemes, kur saimniekot.

Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā, kas bija nacionāli noskaņoti, gāja un stājās Tautas frontē. Es iestājos arī Vides aizsardzības klubā. Biju ļoti aktīvs, piedalījos dažādos pasākumos, jo man svarīga bija attieksme pret dabu. Taču man nav saprotams un pieņemams, kādā virzienā šodien ir aizgājusi šī dabas aizsardzība. Mani izbrīna, ka nav cieņas pret privātīpašumu.

Ir cilvēki, kas joprojām dzīvo Ļeņina izdotā dekrēta ēnā, kas privātīpašumu aizliedza. Viņi iet ar šo pārliecību, ka privātais jau nav vērā ņemams, pozicionē sevi par dabas draugiem un pieprasa no valsts pret privāto represijas, aizliegumus, sodus. Viņi uzdodas par tiem, kas labāk zina, kā jāsaimnieko mežā, nevis tā patiesais saimnieks.

Mēs savā organizācijā biedriem vienmēr dodam izvēles brīvību un sakām, ka pastāv alternatīva meža apsaimniekošanā. Ir nauda, ir ainava un ir ekoloģija, bet diemžēl šajā valstī ekoloģijai līdzi nāk dažādi riski. Mēs arī atklāti pasakām: ja skatāties biotopu anketā un sanāk vairāk par desmit punktiem, tad jūs esat riska zonā. Lai tajā neiekļūtu, ir jādara tā, lai tos punktus tik daudz nesavāktu.

Man kā zaļam cilvēkam tas liekas aplam, ka mēs mākslīgi esam spiesti bēgt no biotopu anketas un dabas daudzveidības. Domāt par to, ka dabas daudzveidība nav vajadzīga, kaut sirdsapziņa saka pretējo. Ceru, ka kādreiz valsts kļūs sakarīgāka. Daudzās jomās taču esam tikuši vaļā no postsovjetiskās domāšanas, jo galu galā tas ir slogs arī valsts ekonomikai.

– Latvijā nepārtraukti tiek runāts par dabas daudzveidības saglabāšanu. Taču pārāk maz par cilvēku daudzveidības un savdabības saglabāšanu. Tomēr vai tas nebūtu vēl daudz svarīgāk par to puķīti mežmalā vai putnu kokā. Tagad lemj par Latvijas kartes pārzīmēšanu. Kā šīs pārmaiņas skars un ietekmēs jūsu kultūrvēsturisko Alsungas novadu?

– Man ir bijusi iespēja vadīt vienu no Latvijas mazākajām pašvaldībām Alsungu no 2009. līdz 2013. gadam. Tas bija laiks, kad meža jomā un arī valstī bija krīze. Valsts pārcēla daudzas funkcijas uz pašvaldību pleciem un mums tās bija jāņem pretī. Nācās domāt, kur ņemt cilvēkiem algas, kā palīdzēt tiem, kam ir visgrūtāk. Šim visam izgājām cauri un izdzīvojām.

Ja tagad visas pašvaldības, kas ir dažāda lieluma, saliktu pēc to ekonomiskajiem rādītājiem, pavērtos interesanta aina. Mēs daudzas lielās pašvaldības neieraudzītu biezajā galā un mazās tajā liesajā. Doma, ka mazās pašvaldības nespēj cilvēkiem sniegt labus pakalpojumus, nav patiesa. Dzīve uzrāda pavisam citas sakarības.

Reiz viens no Google viceprezidentiem ir teicis: ja saliek kopā divus tītarus, ērglis neradīsies. Ir mazas labi strādājošas pašvaldības, kāpēc mēs tās gribam iznīcināt? Saglabājot to, kas jau pierādījis, ka nedarbojas. Kas tā ir par domāšanu? Kad mums kaut kur izveidojas veiksmes stāsts, mēs to no valsts puses likvidējam. Tikai tāpēc, ka tas neatbilst kaut kādām iedomām. Es nespēju saprast šīs tukšās un nepamatotās runas par efektivitāti un ieguvumiem.

Mēs varam nopirkt mazu sarkanu mašīnīti vai melnu lielu ar ādas sēdekļiem. Sāls jau nav šajās mašīnās, bet jautājumā, vai mēs to varam atļauties. Ja varam, tad kāpēc nebraukt ar to lielo melno? Es neredzu problēmu. Tur atkal ir tikai politika, bez ekonomiskiem aprēķiniem, bez konkrētas analīzes.

Tieši tāpat kā pirms gadiem, kad Meža likumā lika iekšā par meža kooperatīviem. Tik daudz tukšu diskusiju un pretrunu. Katrs mēģina kaut kādu savu interesi piepildīt. Birkas pielikt un atrast argumentus.

Man patīk tas amerikāņu teiciens: nevajag remontēt to, kas nav salūzis. Latvijā mēs šo principu neievērojam. Tā laikam kādam ir laba sajūta: pieiet pie kartes un pārvilkt pāri krustu. Bet vai tas ir valstiski – domāju, ka ne.

Ja runā par mūsu konkrēto gadījumu – es no mātes puses daudzās paaudzēs esmu saistīts ar suitiem, kas ir maza katoļu saliņa ar diezgan bagātu kultūras mantojumu, dažādām identitātes izpausmēm un savdabību. Bet mēs saskaņā ar Latvijas attīstības plānu esam lauku apvidū, un tas nozīmē – neperspektīvā teritorijā ar ierobežotu pieeju Eiropas fondiem.

Tas nekas, ka Alsunga lieliski attīstās ar savu divu miljonu eiro budžetu, ka pēc ekonomiskajiem rādītājiem, esam priekšā Kuldīgai, kurai mūs tagad grib pievienot. Iespējams, kādam šie mūsu miljoni liekas vilinoši. Varēs vēl kādu ielu Kuldīgā nobruģēt. Taču mēs neesam tajā ieinteresēti. Neredzam,  kur nodokļu naudu dalīs kādi citi, tiks ievērotas mūsu vajadzības. Kā viņi nodrošinās to, ka te atgriežas jaunā paaudze un viss turpinās. Mēs par to, šeit uz vietas, domājām.

Kāpēc Igaunija, veicot reformu, varēja atstāt šos dīvainos anklāvus. Piemēram, Kihnu salas pareizticīgie, viņi arī tikko izgāja cauri reformai un saglabāja sevi kā patstāvīgu teritoriju ar visām iespējām tāpat kā citām vietām. Ar Eiropas fondu pieejamību. Mēs laikam kā nācija neesam spējuši nonākt līdz gudrai un racionālai valsts pārvaldei.

2009. gadā panācām, ka mūs iekļauj UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Domājām, tagad valsts mūs atbalstīs, jo svarīgi šo kultūras fenomenu saglabāt, taču tas nenotika. Pēdējos 10 gados esam saņēmuši ik gadu 3000 eiro, summu par kuru pat vienu grāmatu nevar izdot.

Mēs tiešām negribam piedzīvot, ka suitu kultūras mantojums ir redzams tikai muzejā aiz stikla skapī. Lai tie suiti būtu, ir jāpanāk apstākļi un interese jaunajai paaudzei te atgriezties. Saimniekot tajos īpašumos, kas mantoti, tas ir ļoti svarīgi. Tas, ko iecerējusi šī reforma, ir padarīt mūs par kādas teritorijas nomali, kurai ar mūsu identitāti nav nekā kopēja.

Reizēm ar skaudību skatāmies uz zaļo vārnu. Ja mēs būtu zaļā vārna, tad gan dzīvotu ļoti labi. Ja būtu tie resursi, kas piešķirti tās aizsardzībai, varētu saglabāt savu cilvēku un kultūras daudzveidību. Diemžēl mēs neesam zaļā vārna, bet gan suiti. Es te esmu jau piektajā paaudzē, man šī vieta ir svarīga, tāpēc neko negribu mainīt.

 

 

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
GN
Gunārs Nāgels
Ziņas
Gunārs Nāgels: Meli un maldināšana par Covid-19 un pret to attīstītajām vakcīnām noteikti apdraud cilvēku dzīvību
17 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Latviešu dziedātāja Aminata publisko foto, kurā redzama ģērbusies tikai džinsos un zābakos 50
23 stundas
PA
Pēteris Apinis
Laukos
“Šo inžu dēļ nedzimst bērni, vīriešiem nestāv, bērniem psihomotori traucējumi!” Pēteris Apinis par pesticīdiem un postu, ko tie nodara dabai un cilvēkam 115
1 diena
LA
LA.LV
Kokteilis
Ieklausies tajā, ko tev saka tavi draugi! Horoskopi 16.maijs 1
14 stundas
LK
Linda Krāģe
Kokteilis
Šonedēļ dosi priekšroku vienatnei vai attiecībām ar pašiem tuvākajiem! Horoskopi no 17. līdz 23. maijam
12 stundas
Lasīt citas ziņas
IM
Ingrīda Mičāne
Laukos
“Jaunas iespējas zemes izmantošanā!” Vietējais uzņēmējs izdomājis veidu, kā ar bērzu kompensēt ogļskābās gāzes izmešus 2
50 minūtes
ZD
Zigfrīds Dzedulis
Ziņas
Dalītā īpašuma izbeigšana pēc desmit gadus ilgas tērzēšanas: kad un kā tiks izbeigts šis acīmredzamais absurds?
25 minūtes
Uldis Šmits
Ziņas
Valdībai nācās atzīt, ka sasniegti “gandrīz visi” mērķi. Cik daudz naudas uz vienu zinātnieku iegulda Latvija?
19 minūtes
JC
Juris Ciganovs
Stāsti
“Arī viņam bija paredzēta bandinieka loma šajā farsā…” Lielvaru dzirnās maltais ģenerālis Roberts Dambītis
33 minūtes
LA
LA.LV
Ziņas
Beidzot sapratu, ko nozīmē jēdziens “čilot”. Borovkovs atklāj, kā “uzlādē baterijas” pandēmijas laikā
09:46
Uldis Šmits
Ziņas
Valdībai nācās atzīt, ka sasniegti “gandrīz visi” mērķi. Cik daudz naudas uz vienu zinātnieku iegulda Latvija?
09:31
ZD
Zigfrīds Dzedulis
Ziņas
Dalītā īpašuma izbeigšana pēc desmit gadus ilgas tērzēšanas: kad un kā tiks izbeigts šis acīmredzamais absurds?
09:25
LA
LA.LV
Medības
Vilku sāga turpinās! Meža kamerā uzfilmēts, kā sivēnmāte aizstāv sivēnus, kad uzbrūk vilki 17
15 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Lielākais drauds ir mutācijas, kas rodas tādās vietās kā Indija!” Rēvalds par maigo kovidu un vakcīnu efektivitāti pret jaunajiem Covid-19 veidiem 26
13 stundas
IF
Imants Frederiks Ozols
Ziņas
“Viņš ir pierādījums tam, ka Latvija nav maza valsts!” Profesors Grēns, kurš trīsreiz atteicies no Triju Zvaigžņu ordeņa
18 stundas
AJ
Atis Jansons
Ziņas
Veicot vairāku lielveikalu stāvvietu apsekošanu, konstatēts, ka tās ir par šauru. Cik ilgi vēl skrambāsim savas un kaimiņu durvis?
14 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Latviete Telavivā nofilmē baisu skatu un ziņo par kāda vīrieša nāvi 30
15 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Zināms, kā izskatīsies Samantas Tīnas uzstāšanās “Eirovīzijas” dziesmu konkursā 13
18 stundas
LE
LETA
Ziņas
Šovasar ieviesīs maksu par iebraukšanu bijušajā padomju armijas raķešu bāzē Zeltiņu pagastā 23
19 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Varbūt vajag vairāk līderības no premjera puses?” Pūce domā, ka Kariņš valdībā varētu izrādīt lielāku drosmi 9
11 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Latviešu dziedātāja Aminata publisko foto, kurā redzama ģērbusies tikai džinsos un zābakos 50
23 stundas
LE
LETA
Ziņas
Paziņo, kur visvairāk ar Covid-19 sasirgušo 7
15 stundas
GN
Gunārs Nāgels
Ziņas
Gunārs Nāgels: Meli un maldināšana par Covid-19 un pret to attīstītajām vakcīnām noteikti apdraud cilvēku dzīvību
17 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“Tie ir spermas donori!”: Uģis Kuģis skarbi izsakās par vīriešiem, kas neaudzina savus bērnus 20
21 stundas
SD
Sandra Dieziņa
Stāsti
“Sen jau tas bija jādara!” Rīdziniece Sanija jau astoņu gadus cīnās par iekļūšanu mājās
20 stundas
DJ
Diāna Jance
Ziņas
“Man daudzreiz ir teikts, ka atšķiros no itāļiem!” Latviete Itālijā – Marija Džūlija da Sakko
16 stundas
EL
Egils Līcītis
Stāsti
“Tāpat kā Pavļuts ir pilnībā kovida ministrs, tā visa valdība ir pandēmijas kabinets.” Saruna ar Māri Kučinski 54
1 diena
LA
LA.LV
Veselam
Viņas pacientiem jāparaksta īpaši sagatavots dokuments. Ārste iesaka pret vakcinēšanos izturēties ļoti nopietni un ziņot par blakusparādībām 62
21 stundas
PA
Pēteris Apinis
Laukos
“Šo inžu dēļ nedzimst bērni, vīriešiem nestāv, bērniem psihomotori traucējumi!” Pēteris Apinis par pesticīdiem un postu, ko tie nodara dabai un cilvēkam 115
1 diena
LE
LETA
Ziņas
Kurā novadā visvairāk inficēto? Publicē karti ar visām pašvaldībam 4
22 stundas
LA
LA.LV
Veselam
Viņķele: “Latvijā visus nevakcinētos sauc par nozombētiem vakcīnidiotiem, bet nedrīkst jaukt piesardzīgos ar “antivakseriem”! 308
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Kā vārds ietekmē tavu dzīvi: šīs dienas gaviļnieces – Sofija, Taiga, Arita un Airita 1
1 diena
ML
Māra Libeka
Veselam
Cerīgais jūnijs, kad varēs nevilkt maskas un doties uz koncertiem! Pavļuts brīdina, ka jāgatavojas revakcinācijai 106
2 dienas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Princis Harijs intervijā paziņo, ka, dzīvojot britu karaliskajā ģimenē, esot juties kā “dzīvnieks zooloģiskajā dārzā” 38
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Maģiskās eņģeļu stundas no 15. līdz 21. maijam: kādas vēlmes piepildīsies
1 diena
LK
Linda Krāģe
Kokteilis
Šonedēļ dosi priekšroku vienatnei vai attiecībām ar pašiem tuvākajiem! Horoskopi no 17. līdz 23. maijam
12 stundas