Mežsaimniecības kooperatīva “Mežsaimnieks” valdes priekšsēdētājs Grigorijs Rozentāls.
Mežsaimniecības kooperatīva “Mežsaimnieks” valdes priekšsēdētājs Grigorijs Rozentāls.
Publicitātes foto

Ja mēs būtu zaļā vārna 0

Dzidra Smiltēna, žurnāls “Baltijas Koks”

Es eju pa meža taciņu, kas aizvijas cauri skaisti noaugušam priežu mežam. Saule rotājas koku galos un tikai pa brīdim izlaužas cauri biezajam vainagam un apspīd visu, kas ir uz zemes. Vietvietām mellenājus, nedaudz tālāk brūklenāju un tad koši zaļu sūnu, kurā rudeņos izlien gan gaileņu dzeltenās cepurītes, gan arī rūsganās baravikas.

LE
LETA
Ziņas
Cilvēki masveidā pamet lietotni “WhatsApp”: uzņēmums nāk klajā ar paziņojumu 32
1 diena
LA
LA.LV
Stāsti
Policijas šefs skaidro, vai var sodīt par to, ka divi cilvēki dzīvo kopā, bet nav deklarēti vienā dzīvesvietā 80
2 dienas
LE
LETA
Ziņas
Divos Latvijas novados fiksēts straujš Covid-19 gadījumu pieaugums 5
20 stundas
Lasīt citas ziņas

Lai arī baudu šo skaistumu, zinu, ka mežs nepieder man, bet gan kaimiņam un viņš gadiem to ir kopis un tajā saimniekojis. Veicis arī tīrīšanas cirti un vienu klajumu pat apstādījis ar mazām eglītēm, kas pa gadiem jau krietni paaugušās.

Kad satieku un jautāju, vai viņš tiešām var sevi uzskatīt par īstenu šā meža saimnieku un te rīkoties, atbilde ir pārsteidzoša: nē. Viņam nav šīs rīcības brīvības un paša pieņemto lēmumu iespējas, jo to atbilstoši likumiem nosaka citi, kam šis mežs nepieder un nekad nav piederējis, no īpašnieka pieprasot ieguldīt darbu tā uzturēšanā un līdzekļus apsaimniekošanā. Tajā brīdī, kad viņš vēlas no meža gūt arī kādu ekonomisku labumu, jārēķinās ar dažādiem apgrūtinājumiem un ierobežojumiem.

Tieši šī neuzticēšanās īpašniekam un uzskats, ka viņš ir meža un dabas skaistuma ienaidnieks, esot ļoti aizvainojoša. Īpaši šobrīd, kad pati meža nozare sākusi sakārtot likumus, lai īpašniekam piešķirtu lielākas izvēles tiesības, kad stādīt, kad audzēt un kad cirst savus kokus.

Tieši par šiem jautājumiem runājam arī intervijā žurnālam Baltijas Koks ar mežsaimniecības kooperatīva Mežsaimnieks valdes priekšsēdētāju Grigoriju Rozentālu. Viņš spējis kopējai saimniekošanai apvienot aptuveni 600 meža īpašnieku un vislabāk zina, kas viņus satrauc un vai, pieņemot grozījumus Meža likumā, visi savus mežus metīsies nocirst kailcirtēs.

– Uzskatu, un tā ir mana dzīves filozofija, – valstij nevajadzētu jaukties privāto mežu apsaimniekošanā. Šie iecerētie grozījumi dod lielāku brīvību meža īpašniekam pašam pieņemt lēmumu. Tas nenozīme, ka tagad visiem jāiet mežā un jācērt tievāki koki. Tas noteikti tā arī nenotiks. Taču šie grozījumi palielina meža kopējo vērtību, ko nosaka tieši aspekts, ka ikviens, ja ir vajadzība un vēlēšanās, var pieņemt lēmumu veikt mežizstrādi arī mazāka caurmēra audzēs.

Īpašnieka ierobežošana ar aizliegumiem pazemina meža vērtību, un tādā veidā valsts ir mākslīgi spiedusi meža vērtību zemē. Tas veicinājis to, ka daudzi īpašnieki mežus ir pārdevuši ļoti lēti. Trešā daļa no privātajiem mežiem vairs nepieder latviešiem, bet gan ārvalstniekiem. Pārdošana notikusi par pazeminātām cenām.

Ierobežojumi, kas ir upju aizsargjoslās, vietās, kur nedrīkst veikt kailcirti, kur izauguši kādi retāki augi vai ligzdo putni, sit īpašuma vērtību lejā. Noņemot šos aizliegumus, īpašnieks var saimniekot racionālāk, kas nebūt nenozīmē, ka visu nocirtīs pa tīro.

Meža apsaimniekotājiem ir jāpiedzīvo daudzas aplamības, kas ierakstītas likumos. Piemēram, ka mums izlases cirtēs ir jāatstāj cirsmā noteikts lielo egļu skaits, kaut gan labi zinām, ka jau pirmajā vētrā tās būs gar zemi. Pieņemot lēmumus, tas labi izklausās, taču reālajā meža dzīvē ir muļķības.

Uzskatu, ka jebkura reglamentēšanas mazināšana nāk par labu gan meža ekosistēmai, gan arī pašam meža īpašniekam.

–  Neatkarības atgūšanas sākumā deviņdesmitajos gados, patiešām cilvēkiem bija samulsums. Viņi tikko bija iemantojuši savus un senču īpašumus un varbūt arī īsti nezināja, kā rīkoties. Taču tagad jau ir pagājuši trīsdesmit gadi, nomainījušās paaudzes, cilvēki ieguvuši gan zināšanas, gan arī pieredzi un sapratuši, ka mežs viņiem ir jāapsaimnieko tā, lai to varētu nodot tālāk saviem bērniem. Kāpēc joprojām valsts nespēj uzticēties mežu īpašniekiem un dot viņiem rīcības brīvību?

– Meža nozare jau pati virzās uz kaut kādu loģisku risinājumu. Mēs esam no tā, ka mežs jāpārdod, nonākuši līdz atziņai, ka mežs ir jāapsaimnieko. Tā doma ir pareiza, racionāla un atbalstāma. Vēl vajadzētu, lai valsts uzticas privātajam meža īpašniekam. Būtu jānoņem tie riski, ka īpašumu var jebkurā brīdī īpašniekam atņemt. Burtiskā un arī pārnestā nozīmē.

Tas, kas tagad notiek, nav brīvas sabiedrības normālas izpausmes. Valsts ar aizliegumiem neko labu nav panākusi. Kaut vai palūkojoties meža atjaunošanas jautājuma virzienā. Šobrīd tikai 20% privāto mežu atjauno ar kvalitatīviem stādiem jaunaudzēs. 40% mežs pats atjaunojas ar apsi un baltalksni, kas jau pēc 20 gadiem būs iekšpusē trupējis. Tur nav ne estētisks baudījums, ne arī ekonomisks labums. Šādā veidā mēs ļoti neracionāli izmantojam savu zemes resursu. Ja mērķis ir būt nabagiem, tad virziens un darbības ir pareizas. Tikai tad ir jautājums: cik daudzi mērķtiecīgi grib dzīvot nabadzībā?

Savu īpašumu apsaimniekot – tā ir liela atbildība un to vienā dienā neiemācās. Taču, ja ir griba, to var izdarīt. Tagad ir pieejami dažādi resursi un grāmatas, ļoti noderīgs ir arī internets. Ar tiem, kas nonākuši pie mums, strādājam arī mēs, lai viņi taptu gudrāki.

Mēs jau neesam dažu gadu projekts. Kooperatīvs Mežsaimnieks veidots kā meža īpašniekiem piederoša organizācija, lai apsaimniekotu šos viņiem piederošos mežus. Pašlaik, pēc desmit, piecdesmit un arī simts gadiem.

Mēs esam gatavi mācīt īpašniekiem, ka meža apsaimniekošanā ir jāskatās ilgtermiņā. Jāiestāda tā priedīte un eglīte un jādomā, kā to izaudzēt par skaistu koku. Kā to izdarīt pareizi un efektīvi. Mums ir motivācija darboties šajā virzienā. Mēs saviem meža īpašniekiem tad sakām: domā uz priekšu, nedomā, kas pēc mēneša tur būs, bet gan kāds tas mežs izskatīsies pēc daudziem gadiem. Neskaties uz dzīvi kā sprinteris, kas noskrien 100 metrus un galā jau redz medaļu. Skaties uz dzīvi kā maratona skrējējs, tad tu galarezultātā būsi noskrējis daudz vairāk par sprinteri, kas apstājās pie pirmajiem 100 metriem.

Šo dzīves patiesību vislabāk apliecina pats mežs, kas no stāda līdz lielam kokam aug daudzus gadu desmitus. Redzot cilvēku attieksmi pret savu mežu, jūtot domāšanas maiņu, domāju, ka tagad ir brīdis arī valstij mainīt savu uzticēšanos meža īpašniekam.

Mežsaimniecības kooperatīva “Mežsaimnieks” valdes priekšsēdētājs Grigorijs Rozentāls.
Publicitātes foto

– Jūs bijāt pirmie, kas Latvijā izveidoja meža īpašnieku kooperatīvu un uzrunāja meža īpašniekus apvienoties kopīga mērķa labā. Kā radās doma, ka kaut kas tāds Latvijā ir vajadzīgs un ka tas var izdoties?

– Mana pirmā darbavieta pēc augstskolas beigšanas 1995. gadā bija celulozes projekts. Vispirms esot Valsts meža dienesta darbiniekam, pēc tam jau AS Baltic Pulp. Desmit gadus darbojos ar domu Latvijā uzcelt celulozes rūpnīcu.

Diemžēl šo ideju neizdevās realizēt, taču blakus efekts un ieguvums  no šīs darbošanās bija iemantotā pieredze, jo projektā bija iesaistīti divi pasaulē lielākie mežu kooperatīvi no Skandināvijas Sodra un Metsalitto. Bieži darba jautājumos braucu pie viņiem, tikos ar cilvēkiem, runājos un sapratu, ka tas, kā viņi apsaimnieko vidēja lieluma mežus, noderētu arī mums Latvijā.

Pašam iekšā bija arī neapmierinātība, ka, piebraucot pie jebkura lauku sludinājumu dēļa, varēja lasīt, ka uzpircēji piedāvā pirkt mūsu mežus, samaksa tūlītēja, uz vietas. Tur kaut kas nelikās pareizi. Kāpēc mums jāpārdod savi meži, vai tad paši nevaram tos apsaimniekot un saglabāt nākamajām paaudzēm?

Man ģimenē jau piektajā paaudzē ir meža īpašums. Es tur arī dzīvoju un ceru sagaidīt vēl septīto paaudzi, kas varētu no manis to pārņemt un turpināt kopt un audzēt. Likās svarīgi, ka lauku ģimenēs ir tas meža gabaliņš Latvijas zemes, kur viņi saimnieko, kā paši vēlas.

Pagāja ilgs laiks, līdz šī doma manī bija nobriedusi tik tālu, ka 2011. gadā sanācām kopā uz dibināšanas sapulci. Pa to laiku Arnis Muižnieks bija noorganizējis braucienus uz Zviedrijas, Somijas un Norvēģijas mežu kooperatīviem, kur varējām ielūkoties, kā tie darbojas. Šķita, ka kaut kas līdzīgs mums noderētu.

Mēs Latvijā bijām pirmie un mums piederēja mārketinga sauklis: nepārdod savas dzimtas mežu! Tagad mums jau ir uzradušies konkurenti, jo nodibinājušies vēl citi meža kooperatīvi. Manuprāt, labi, ka šī doma ir gājusi plašumā. Deviņdesmitajos gados daudziem tie īpašumi viegli nāca un tieši tāpat aizgāja. Tagad jūt, ka cilvēkiem ir emocionāla piesaiste savam meža īpašumam un arī kooperatīvam, jo tas taču ir arī pašiem piederīgs uzņēmums. Tas dzīvo savu dzīvi un nodrošina kaut kādu ekonomisko stabilitāti, daudziem arī atbalstu vecumdienām, kas ir ļoti svarīgi.

Mums ir iestrādātas dažādas motivācijas saimniecisko rādītāju sasniegšanai. Sistēma izveidota tāda, ka meža īpašnieks var būt pārliecināts par sava īpašuma kvalitatīvu apsaimniekošanu.

Mēs rēķinām, ka šogad kādi 3% no ārpus valsts meža nozāģētā tiks realizēti caur kooperatīvu. Tā jau ir tāda tirgus daļa, ar kuru rēķinās pakalpojumu sniedzēji un pircēji. Tad var slēgt ilgtermiņa vienošanās, runāt ar sadarbības partneriem. Būtībā no nulles līdz šiem 3% koksnes tirgos esam nonākuši četru gadu laikā.

Pie mums strādā profesionāli speciālisti, kas prot mežu kopt, iepirkt stādus un apstādīt, veikt mežizstrādi un to koku pēc tam pārdot. Darīt visu, kas mežā nepieciešams. Kooperatīvs ir ļoti strauji audzis. 2019. gads bija nedaudz sarežģītāks, bet arī tad notika izaugsme. 2018. gadā apgrozījums bija 6,5 miljoni, bet 2019. gadā – jau 7,2 miljoni. 2018. gadā iekļuvām 100 lielāko meža nozares uzņēmumu sarakstā.

Sākām darboties lokāli tikai Kurzemē, lai nav tālu jābrauc un jātērē nauda benzīnam. Uzsākt darbu kooperatīvā ir diezgan sarežģīti, jo nav jau tā investora, kas atnāk ar savu naudu. Ir tikai tie 15 cilvēki, kas sanākuši uz dibināšanas sapulci, kuriem kopā ir kādi daži simti hektāru meža. Tas ir kapitāls, ar ko bija jāsāk. Tāpēc tas sākums nebija viegls: tu pildi mašīnā degvielu un nezini, kad būs nauda, lai iepildītu nākamo reizi. Kad iecere sāka ripot, tad jau kļuva mazliet vieglāk.

Mežsaimniecības kooperatīva “Mežsaimnieks” valdes priekšsēdētājs Grigorijs Rozentāls.
Publicitātes foto

Tagad jau labu laiku esam Latgalē, Vidzemē bijām vēl ātrāk. Sākumā mums bija birojs tikai Alsungā, tas tagad ir galvenais birojs. Nākamais Valmierā, pēc tam bija Rēzekne, šobrīd taisām augšā konsultāciju centru Rīgā. Nesaprotu, kāpēc neviens to nav mēģinājis darīt, jo daudzi meža īpašnieki taču dzīvo Rīgā.

Nākamais solis mums ir Jēkabpils, jo redzu, ka tur ir liels potenciāls. Tagad mums ir kopumā 560 biedru, un pēc šī skaita esam otrs lielākais lauku kooperatīvs. Tagad Latvijā darbojas trīs meža īpašnieku kooperatīvi.

– Taču Latvijā privāto mežu īpašnieku ir daudz vairāk. Kas notiek ar viņiem? Kā šos īpašniekus uzrunāt, lai viņi saprastu, ka mežs ir vērtība, kas jākopj un jāapsaimnieko? 

– Tīri teorētiski meža īpašnieki tiek uzrunāti. Mums ir Eiropas atbalsts konsultāciju sniegšanai, un mēs viņus aktīvi konsultējam. Taču tie ir īpašnieki, kuri atnāk un kuriem ir vēlēšanās kaut ko darīt savā mežā. Taču ir liela daļa, kas par savu mežu neliekas ne zinis. Diemžēl dzīvojam valstī, kur pastāv problēma – jo dabiskāks ir tavs mežs, jo lielāka varbūtība, ka tas tiks pierakstīts pie dabai vērtīgiem mežiem un tur sāks saimniekot kāds cits, nevis īpašnieks.

Kad atjēdzas īstenais saimnieks, ka vēlas mežā veikt saimniecisko darbību, ir par vēlu. Daudzie uzliktie liegumi un aizliegumi viņam šādu iespēju liedz. Mums ir šī komunistiskā attieksme – jo esi draudzīgāks dabai un mežam, jo saņem lielāku varbūtību, ka pazaudēsi iespēju tajā kaut ko darīt. Mums jau privātais īpašums nav svēts un neaizskarams. Bieži tas pieder kādam cilvēkam tikai uz papīra, bet nekādas teikšanas pār to viņam vairs nav.

Tas diemžēl ir novedis pie tā, ka daudzi īpašnieki nevar pat malku savā mežā paņemt. Kritušu koku aiznest mājās. Ja ierauga, par to var sodīt. Piemēram, ja koks ir pārkritis pāri ceļam, tad vari tikai izzāģēt to daļu, kas ir uz ceļa, bet pārējam jāpaliek mežā.

Tas noved pie tā, ka īpašnieks staigā pa mežu un ar bažām skatās, vai kokos kāds putns nav novijis ligzdu. Nedod Dievs, tad būs jādomā, ko ar to darīt. Tas nav normāli, man vajadzētu priecāties, ka tur dzīvo mazais ērglis, un lepoties, ka esmu pievilinājis tādu putnu. Taču šobrīd apzinos, ka tā parādīšanās mežā atnesīs virkni problēmu un es faktiski vairs nebūšu te noteicējs.

Par saimnieku būs kļuvis putns kopā ar tā saucamajiem dabas sargiem. Tagadējie likumi nav labvēlīgi ne ērglim, ne meža īpašniekam.

Latvijā viena daļa no mežiem pieder pašvaldībām. Vienu brīdi iedziļinājos šajā jautājumā un pētīju, kas notiek ar šiem mežiem. Bija ideja, ka tos varētu iekļaut kooperatīvu apsaimniekošanā. Taču tad uzreiz darbojas likumi, kas saslēdz rokas un ir tik sarežģīti, ka nekāda sadarbība tur nevar būt. Pašvaldībām pieder lielas mežu platības, kurās nekas nenotiek un kuras ir pamestas novārtā.

– Jūs teicāt, ka bijusi iespēja iepazīties ar skandināvu pieredzi meža apsaimniekošanā. Kā viņi tiek ar visiem šiem jautājumiem galā un vai arī tur ir tikpat liela neuzticēšanās meža īpašniekam? 

– Kā tas notiek Skandināvijas valstīs? Ja jums ir kāda dabas vērtība, tad aizejiet pie valsts pārstāvjiem un pats par to pastāstiet. Jums nevis uzliek dažādus liegumus, bet piedāvā līdzekļus šo vērtību saudzēšanai. Tad tiek noslēgta terminēta vienošanās uz noteiktu gadu skaitu un samaksā vairāk, nekā tu spētu ekonomiski iegūt no mežkopības šajā laika periodā.

Kad līgums beidzas, to var pagarināt vai slēgt jaunu, jo abas puses ir ienteresētas to darīt.Tur rīcības brīvība ir lielāka arī meža apsaimniekošanā. Pats īpašnieks pieņem lēmumu, ko mežā darīt un kad cirst tur augošos kokus.

Mums valstī šādas sadarbības nav. Kad skatās televīziju, to vien dzirdam, ka nav naudas īsti nekam. Taču šajā sadarbībā ar meža īpašnieku pietiktu tikai ar politisku izšķiršanos, kas neierobežotu viņu un ļautu pašam pieņemt lēmumu.

Tas valstij nemaksātu neko. Tad vairs nebūtu jāuztraucas, ka mežā apmeties vērtīgs putns, jo varētu saudzējot arī strādāt. Neviens privātā meža īpašnieks nav dabas ienaidnieks.

Es sevi uzskatu par ļoti zaļu cilvēku, jo reāli mežā dzīvoju. Mežs man ir visapkārt, un tas ir nācis no paaudzes paaudzē. Mans vecvectēvs to ir par Krievijas cara rubļiem savā laikā ar nomaksu izpircis. Domājot, lai mūsu dzimtai ir viena vieta uz zemes, kur saimniekot.

Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā, kas bija nacionāli noskaņoti, gāja un stājās Tautas frontē. Es iestājos arī Vides aizsardzības klubā. Biju ļoti aktīvs, piedalījos dažādos pasākumos, jo man svarīga bija attieksme pret dabu. Taču man nav saprotams un pieņemams, kādā virzienā šodien ir aizgājusi šī dabas aizsardzība. Mani izbrīna, ka nav cieņas pret privātīpašumu.

Ir cilvēki, kas joprojām dzīvo Ļeņina izdotā dekrēta ēnā, kas privātīpašumu aizliedza. Viņi iet ar šo pārliecību, ka privātais jau nav vērā ņemams, pozicionē sevi par dabas draugiem un pieprasa no valsts pret privāto represijas, aizliegumus, sodus. Viņi uzdodas par tiem, kas labāk zina, kā jāsaimnieko mežā, nevis tā patiesais saimnieks.

Mēs savā organizācijā biedriem vienmēr dodam izvēles brīvību un sakām, ka pastāv alternatīva meža apsaimniekošanā. Ir nauda, ir ainava un ir ekoloģija, bet diemžēl šajā valstī ekoloģijai līdzi nāk dažādi riski. Mēs arī atklāti pasakām: ja skatāties biotopu anketā un sanāk vairāk par desmit punktiem, tad jūs esat riska zonā. Lai tajā neiekļūtu, ir jādara tā, lai tos punktus tik daudz nesavāktu.

Man kā zaļam cilvēkam tas liekas aplam, ka mēs mākslīgi esam spiesti bēgt no biotopu anketas un dabas daudzveidības. Domāt par to, ka dabas daudzveidība nav vajadzīga, kaut sirdsapziņa saka pretējo. Ceru, ka kādreiz valsts kļūs sakarīgāka. Daudzās jomās taču esam tikuši vaļā no postsovjetiskās domāšanas, jo galu galā tas ir slogs arī valsts ekonomikai.

– Latvijā nepārtraukti tiek runāts par dabas daudzveidības saglabāšanu. Taču pārāk maz par cilvēku daudzveidības un savdabības saglabāšanu. Tomēr vai tas nebūtu vēl daudz svarīgāk par to puķīti mežmalā vai putnu kokā. Tagad lemj par Latvijas kartes pārzīmēšanu. Kā šīs pārmaiņas skars un ietekmēs jūsu kultūrvēsturisko Alsungas novadu?

– Man ir bijusi iespēja vadīt vienu no Latvijas mazākajām pašvaldībām Alsungu no 2009. līdz 2013. gadam. Tas bija laiks, kad meža jomā un arī valstī bija krīze. Valsts pārcēla daudzas funkcijas uz pašvaldību pleciem un mums tās bija jāņem pretī. Nācās domāt, kur ņemt cilvēkiem algas, kā palīdzēt tiem, kam ir visgrūtāk. Šim visam izgājām cauri un izdzīvojām.

Ja tagad visas pašvaldības, kas ir dažāda lieluma, saliktu pēc to ekonomiskajiem rādītājiem, pavērtos interesanta aina. Mēs daudzas lielās pašvaldības neieraudzītu biezajā galā un mazās tajā liesajā. Doma, ka mazās pašvaldības nespēj cilvēkiem sniegt labus pakalpojumus, nav patiesa. Dzīve uzrāda pavisam citas sakarības.

Reiz viens no Google viceprezidentiem ir teicis: ja saliek kopā divus tītarus, ērglis neradīsies. Ir mazas labi strādājošas pašvaldības, kāpēc mēs tās gribam iznīcināt? Saglabājot to, kas jau pierādījis, ka nedarbojas. Kas tā ir par domāšanu? Kad mums kaut kur izveidojas veiksmes stāsts, mēs to no valsts puses likvidējam. Tikai tāpēc, ka tas neatbilst kaut kādām iedomām. Es nespēju saprast šīs tukšās un nepamatotās runas par efektivitāti un ieguvumiem.

Mēs varam nopirkt mazu sarkanu mašīnīti vai melnu lielu ar ādas sēdekļiem. Sāls jau nav šajās mašīnās, bet jautājumā, vai mēs to varam atļauties. Ja varam, tad kāpēc nebraukt ar to lielo melno? Es neredzu problēmu. Tur atkal ir tikai politika, bez ekonomiskiem aprēķiniem, bez konkrētas analīzes.

Tieši tāpat kā pirms gadiem, kad Meža likumā lika iekšā par meža kooperatīviem. Tik daudz tukšu diskusiju un pretrunu. Katrs mēģina kaut kādu savu interesi piepildīt. Birkas pielikt un atrast argumentus.

Man patīk tas amerikāņu teiciens: nevajag remontēt to, kas nav salūzis. Latvijā mēs šo principu neievērojam. Tā laikam kādam ir laba sajūta: pieiet pie kartes un pārvilkt pāri krustu. Bet vai tas ir valstiski – domāju, ka ne.

Ja runā par mūsu konkrēto gadījumu – es no mātes puses daudzās paaudzēs esmu saistīts ar suitiem, kas ir maza katoļu saliņa ar diezgan bagātu kultūras mantojumu, dažādām identitātes izpausmēm un savdabību. Bet mēs saskaņā ar Latvijas attīstības plānu esam lauku apvidū, un tas nozīmē – neperspektīvā teritorijā ar ierobežotu pieeju Eiropas fondiem.

Tas nekas, ka Alsunga lieliski attīstās ar savu divu miljonu eiro budžetu, ka pēc ekonomiskajiem rādītājiem, esam priekšā Kuldīgai, kurai mūs tagad grib pievienot. Iespējams, kādam šie mūsu miljoni liekas vilinoši. Varēs vēl kādu ielu Kuldīgā nobruģēt. Taču mēs neesam tajā ieinteresēti. Neredzam,  kur nodokļu naudu dalīs kādi citi, tiks ievērotas mūsu vajadzības. Kā viņi nodrošinās to, ka te atgriežas jaunā paaudze un viss turpinās. Mēs par to, šeit uz vietas, domājām.

Kāpēc Igaunija, veicot reformu, varēja atstāt šos dīvainos anklāvus. Piemēram, Kihnu salas pareizticīgie, viņi arī tikko izgāja cauri reformai un saglabāja sevi kā patstāvīgu teritoriju ar visām iespējām tāpat kā citām vietām. Ar Eiropas fondu pieejamību. Mēs laikam kā nācija neesam spējuši nonākt līdz gudrai un racionālai valsts pārvaldei.

2009. gadā panācām, ka mūs iekļauj UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Domājām, tagad valsts mūs atbalstīs, jo svarīgi šo kultūras fenomenu saglabāt, taču tas nenotika. Pēdējos 10 gados esam saņēmuši ik gadu 3000 eiro, summu par kuru pat vienu grāmatu nevar izdot.

Mēs tiešām negribam piedzīvot, ka suitu kultūras mantojums ir redzams tikai muzejā aiz stikla skapī. Lai tie suiti būtu, ir jāpanāk apstākļi un interese jaunajai paaudzei te atgriezties. Saimniekot tajos īpašumos, kas mantoti, tas ir ļoti svarīgi. Tas, ko iecerējusi šī reforma, ir padarīt mūs par kādas teritorijas nomali, kurai ar mūsu identitāti nav nekā kopēja.

Reizēm ar skaudību skatāmies uz zaļo vārnu. Ja mēs būtu zaļā vārna, tad gan dzīvotu ļoti labi. Ja būtu tie resursi, kas piešķirti tās aizsardzībai, varētu saglabāt savu cilvēku un kultūras daudzveidību. Diemžēl mēs neesam zaļā vārna, bet gan suiti. Es te esmu jau piektajā paaudzē, man šī vieta ir svarīga, tāpēc neko negribu mainīt.

 

 

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Ziņas
Cilvēki masveidā pamet lietotni “WhatsApp”: uzņēmums nāk klajā ar paziņojumu 32
1 diena
LA
LA.LV
Stāsti
Policijas šefs skaidro, vai var sodīt par to, ka divi cilvēki dzīvo kopā, bet nav deklarēti vienā dzīvesvietā 80
2 dienas
LE
LETA
Ziņas
Divos Latvijas novados fiksēts straujš Covid-19 gadījumu pieaugums 5
20 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Pēc Covid-19 vakcīnas saņemšanas Norvēģijā miruši 23 cilvēki 60
23 stundas
LA
LA.LV
Kokteilis
Šī diena ir kā radīta mīlestībai! Horoskopi 17.janvārim
20 stundas
Lasīt citas ziņas
LE
LETA
Veselam
Aizvadītajā diennaktī pieaudzis Covid-19 pacientu skaits ar smagu slimības gaitu
40 minūtes
AK
Aija Kaukule
Ziņas
“Saņemto dīkstāves pabalstu, manuprāt, ļoti negodīgi VID izkrāpa atpakaļ.” Igo skarbi par valsts rīcību 13
3 stundas
MZ
Māris Zanders
Ziņas
Māris Zanders: “Vai tāpēc mēs stāvējām uz barikādēm?!” Trīsdesmit gadi pēc janvāra notikumiem
5 minūtes
SD
Sandra Dieziņa
Ziņas
“Nekad vēl tā nav bijis, ka nodod preci veikalam un tūlīt vajag vēl.” Audzis pieprasījums pēc zāļu tējām
35 minūtes
MZ
Māris Zanders
Ziņas
Māris Zanders: “Vai tāpēc mēs stāvējām uz barikādēm?!” Trīsdesmit gadi pēc janvāra notikumiem
14:24
GN
Gints Narogs
Ziņas
Fāzels turpina laipot: kopbildē ar “asiņaino” prezidentu abiem smaids līdz ausīm…
14:08
SD
Sandra Dieziņa
Ziņas
“Nekad vēl tā nav bijis, ka nodod preci veikalam un tūlīt vajag vēl.” Audzis pieprasījums pēc zāļu tējām
13:54
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“Nekad mūžā nespēju iedomāties, ka kādreiz to teikšu!”. Producents Juris Millers atklāj, ka pašmāju sabiedriskā TV uzdevumu šobrīd veic Krievijas galvenais TV kanāls 20
3 stundas
LE
LETA
Ziņas
No ceturtdienas laikapstākļi mainīsies: sinoptiķu prognoze nākamajai nedēļai
4 stundas
IM
Ingrīda Mičāne
Ziņas
Kovidsitienam bija gatavi: Kolkas uzņēmuma recepte krīzes rūdījumam 7
5 stundas
IM
Ingrīda Mičāne
Laukos
Tītars ir ļoti cimperlīgs! Piņķerīgās audzēšanas dēļ Latvijā šos putnus turēt uzņemas vien daži
1 stunda
GN
Gints Narogs
Ziņas
Fāzels turpina laipot: kopbildē ar “asiņaino” prezidentu abiem smaids līdz ausīm…
21 minūtes
LE
LETA
Ziņas
Aukstākā nakts pēdējo četru gadu laikā: Latvijā reģistrēta zemākā gaisa temperatūra Eiropā 2
5 stundas
ZB
Zigmunds Bekmanis
Laukos
“Nav brīvu vietu.” Ziemas prieki pandēmijas apstākļos. Svarīgākais, kas jāzina
2 stundas
IK
Ilze Kalve
Ziņas
Jaunie imigrācijas noteikumi ir sarežģīti: Vai Latvijā dzīvojoša sieva ar bērniem varēs pārcelties pie AK strādājošā vīra? 3
2 stundas
LE
LETA
Ziņas
Nelegālā Jaungada ballīte Siguldas viesu namā: prokurors nožēlo, ka piedalījies 6
4 stundas
MA
Māris Antonevičs
Ziņas
Māris Antonevičs: Aizliegts uz mūžu. Kādas sekas radīs mēģinājumi izrēķināties ar Trampu? 1
3 stundas
LE
LETA
Ziņas
Cīnīsies par darbinieka tiesībām brīvajā laikā atslēgties no darba e-pasta un tālruņa
4 stundas
LE
LETA
Ziņas
Divos Latvijas novados fiksēts straujš Covid-19 gadījumu pieaugums 5
20 stundas
GN
Gints Narogs
Ziņas
“Jutu, ka varu!” Latvijas labāko slēpotāju Patrīciju Eiduku mājās sagaida ar torti, puķēm un “Mežezeru”
3 stundas
LE
LETA
Ziņas
Suns Garo konteinerā atrod Igaunijai paredzētas 1,3 tonnas kokaīna
3 stundas
SK
Skaties.lv
Stāsti
”Piezvanīja, ka ir mirusi, bet izrādījās, ka vēl ir dzīva!” Atklāti par prestižā pansionātā notiekošo 27
1 diena
VB
Vija Beinerte
Stāsti
Vija Beinerte: Gada necilvēks un vēl daži zvēri 61
1 diena
LE
LETA
Ziņas
Cilvēki masveidā pamet lietotni “WhatsApp”: uzņēmums nāk klajā ar paziņojumu 32
1 diena
LA
LA.LV
Veselam
“Daktera vārds tiek izķengāts pa visu valsti!” Ecmanis parāda Jakovina Covid-19 testus un noliedz, ka viņš ārstējis, būdams inficējies 75
1 diena
LA
LA.LV
Stāsti
Policijas šefs skaidro, vai var sodīt par to, ka divi cilvēki dzīvo kopā, bet nav deklarēti vienā dzīvesvietā 80
2 dienas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Uzņēmējs Māris Gailis atklāj, ar ko “patiesībā” darba laikā nodarbojas valsts ierēdņi 29
2 dienas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
vārds ietekmē tavu dzīvi: šīs dienas gaviļnieki – Tenis un Dravis
3 stundas
AK
Aija Kaukule
Ziņas
“Vakarā pirms aiziešanas mūžībā viņa teikusi māsiņai, lai telefonu vairs nelādē.” Kolēģi sēro par Astrīdas Kairišas nāvi 8
3 dienas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“It kā valdībā netrūktu problēmu…”: jaunā veselības ministra Pavļuta mājoklī pamanītas neizskaidrojamas dīvainības 38
3 dienas
LA
Latvijas Avīze
Kokteilis
Viss plūst un mainās, viss notiks citādi nekā iepriekš! Horoskopi no 18. līdz 24.janvārim
3 stundas