Mežsaimniecības kooperatīva “Mežsaimnieks” valdes priekšsēdētājs Grigorijs Rozentāls.
Mežsaimniecības kooperatīva “Mežsaimnieks” valdes priekšsēdētājs Grigorijs Rozentāls.
Publicitātes foto

Ja mēs būtu zaļā vārna 1

Dzidra Smiltēna, žurnāls “Baltijas Koks”

Es eju pa meža taciņu, kas aizvijas cauri skaisti noaugušam priežu mežam. Saule rotājas koku galos un tikai pa brīdim izlaužas cauri biezajam vainagam un apspīd visu, kas ir uz zemes. Vietvietām mellenājus, nedaudz tālāk brūklenāju un tad koši zaļu sūnu, kurā rudeņos izlien gan gaileņu dzeltenās cepurītes, gan arī rūsganās baravikas.

KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO. 95 gadus vecās karalienes Elizabetes II pienākumus pārņēmis mazdēls princis Viljams un viņa sieva Keita Midltone 14
9 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Šis ir skarbs patiesības mirklis!” Rēvalds par dubultmorāli un izlikšanos Covid-19 pandēmijā 128
15 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Hosams Abu Meri mājsēdes laikā spiests apgūt jaunas prasmes: sievai atteikt nevar! 41
10 stundas
Lasīt citas ziņas

Lai arī baudu šo skaistumu, zinu, ka mežs nepieder man, bet gan kaimiņam un viņš gadiem to ir kopis un tajā saimniekojis. Veicis arī tīrīšanas cirti un vienu klajumu pat apstādījis ar mazām eglītēm, kas pa gadiem jau krietni paaugušās.

Kad satieku un jautāju, vai viņš tiešām var sevi uzskatīt par īstenu šā meža saimnieku un te rīkoties, atbilde ir pārsteidzoša: nē. Viņam nav šīs rīcības brīvības un paša pieņemto lēmumu iespējas, jo to atbilstoši likumiem nosaka citi, kam šis mežs nepieder un nekad nav piederējis, no īpašnieka pieprasot ieguldīt darbu tā uzturēšanā un līdzekļus apsaimniekošanā. Tajā brīdī, kad viņš vēlas no meža gūt arī kādu ekonomisku labumu, jārēķinās ar dažādiem apgrūtinājumiem un ierobežojumiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tieši šī neuzticēšanās īpašniekam un uzskats, ka viņš ir meža un dabas skaistuma ienaidnieks, esot ļoti aizvainojoša. Īpaši šobrīd, kad pati meža nozare sākusi sakārtot likumus, lai īpašniekam piešķirtu lielākas izvēles tiesības, kad stādīt, kad audzēt un kad cirst savus kokus.

Tieši par šiem jautājumiem runājam arī intervijā žurnālam Baltijas Koks ar mežsaimniecības kooperatīva Mežsaimnieks valdes priekšsēdētāju Grigoriju Rozentālu. Viņš spējis kopējai saimniekošanai apvienot aptuveni 600 meža īpašnieku un vislabāk zina, kas viņus satrauc un vai, pieņemot grozījumus Meža likumā, visi savus mežus metīsies nocirst kailcirtēs.

– Uzskatu, un tā ir mana dzīves filozofija, – valstij nevajadzētu jaukties privāto mežu apsaimniekošanā. Šie iecerētie grozījumi dod lielāku brīvību meža īpašniekam pašam pieņemt lēmumu. Tas nenozīme, ka tagad visiem jāiet mežā un jācērt tievāki koki. Tas noteikti tā arī nenotiks. Taču šie grozījumi palielina meža kopējo vērtību, ko nosaka tieši aspekts, ka ikviens, ja ir vajadzība un vēlēšanās, var pieņemt lēmumu veikt mežizstrādi arī mazāka caurmēra audzēs.

Īpašnieka ierobežošana ar aizliegumiem pazemina meža vērtību, un tādā veidā valsts ir mākslīgi spiedusi meža vērtību zemē. Tas veicinājis to, ka daudzi īpašnieki mežus ir pārdevuši ļoti lēti. Trešā daļa no privātajiem mežiem vairs nepieder latviešiem, bet gan ārvalstniekiem. Pārdošana notikusi par pazeminātām cenām.

Ierobežojumi, kas ir upju aizsargjoslās, vietās, kur nedrīkst veikt kailcirti, kur izauguši kādi retāki augi vai ligzdo putni, sit īpašuma vērtību lejā. Noņemot šos aizliegumus, īpašnieks var saimniekot racionālāk, kas nebūt nenozīmē, ka visu nocirtīs pa tīro.

Meža apsaimniekotājiem ir jāpiedzīvo daudzas aplamības, kas ierakstītas likumos. Piemēram, ka mums izlases cirtēs ir jāatstāj cirsmā noteikts lielo egļu skaits, kaut gan labi zinām, ka jau pirmajā vētrā tās būs gar zemi. Pieņemot lēmumus, tas labi izklausās, taču reālajā meža dzīvē ir muļķības.

Uzskatu, ka jebkura reglamentēšanas mazināšana nāk par labu gan meža ekosistēmai, gan arī pašam meža īpašniekam.

–  Neatkarības atgūšanas sākumā deviņdesmitajos gados, patiešām cilvēkiem bija samulsums. Viņi tikko bija iemantojuši savus un senču īpašumus un varbūt arī īsti nezināja, kā rīkoties. Taču tagad jau ir pagājuši trīsdesmit gadi, nomainījušās paaudzes, cilvēki ieguvuši gan zināšanas, gan arī pieredzi un sapratuši, ka mežs viņiem ir jāapsaimnieko tā, lai to varētu nodot tālāk saviem bērniem. Kāpēc joprojām valsts nespēj uzticēties mežu īpašniekiem un dot viņiem rīcības brīvību?

– Meža nozare jau pati virzās uz kaut kādu loģisku risinājumu. Mēs esam no tā, ka mežs jāpārdod, nonākuši līdz atziņai, ka mežs ir jāapsaimnieko. Tā doma ir pareiza, racionāla un atbalstāma. Vēl vajadzētu, lai valsts uzticas privātajam meža īpašniekam. Būtu jānoņem tie riski, ka īpašumu var jebkurā brīdī īpašniekam atņemt. Burtiskā un arī pārnestā nozīmē.

Tas, kas tagad notiek, nav brīvas sabiedrības normālas izpausmes. Valsts ar aizliegumiem neko labu nav panākusi. Kaut vai palūkojoties meža atjaunošanas jautājuma virzienā. Šobrīd tikai 20% privāto mežu atjauno ar kvalitatīviem stādiem jaunaudzēs. 40% mežs pats atjaunojas ar apsi un baltalksni, kas jau pēc 20 gadiem būs iekšpusē trupējis. Tur nav ne estētisks baudījums, ne arī ekonomisks labums. Šādā veidā mēs ļoti neracionāli izmantojam savu zemes resursu. Ja mērķis ir būt nabagiem, tad virziens un darbības ir pareizas. Tikai tad ir jautājums: cik daudzi mērķtiecīgi grib dzīvot nabadzībā?

Savu īpašumu apsaimniekot – tā ir liela atbildība un to vienā dienā neiemācās. Taču, ja ir griba, to var izdarīt. Tagad ir pieejami dažādi resursi un grāmatas, ļoti noderīgs ir arī internets. Ar tiem, kas nonākuši pie mums, strādājam arī mēs, lai viņi taptu gudrāki.

Mēs jau neesam dažu gadu projekts. Kooperatīvs Mežsaimnieks veidots kā meža īpašniekiem piederoša organizācija, lai apsaimniekotu šos viņiem piederošos mežus. Pašlaik, pēc desmit, piecdesmit un arī simts gadiem.

Mēs esam gatavi mācīt īpašniekiem, ka meža apsaimniekošanā ir jāskatās ilgtermiņā. Jāiestāda tā priedīte un eglīte un jādomā, kā to izaudzēt par skaistu koku. Kā to izdarīt pareizi un efektīvi. Mums ir motivācija darboties šajā virzienā. Mēs saviem meža īpašniekiem tad sakām: domā uz priekšu, nedomā, kas pēc mēneša tur būs, bet gan kāds tas mežs izskatīsies pēc daudziem gadiem. Neskaties uz dzīvi kā sprinteris, kas noskrien 100 metrus un galā jau redz medaļu. Skaties uz dzīvi kā maratona skrējējs, tad tu galarezultātā būsi noskrējis daudz vairāk par sprinteri, kas apstājās pie pirmajiem 100 metriem.

Šo dzīves patiesību vislabāk apliecina pats mežs, kas no stāda līdz lielam kokam aug daudzus gadu desmitus. Redzot cilvēku attieksmi pret savu mežu, jūtot domāšanas maiņu, domāju, ka tagad ir brīdis arī valstij mainīt savu uzticēšanos meža īpašniekam.

Mežsaimniecības kooperatīva “Mežsaimnieks” valdes priekšsēdētājs Grigorijs Rozentāls.
Publicitātes foto

– Jūs bijāt pirmie, kas Latvijā izveidoja meža īpašnieku kooperatīvu un uzrunāja meža īpašniekus apvienoties kopīga mērķa labā. Kā radās doma, ka kaut kas tāds Latvijā ir vajadzīgs un ka tas var izdoties?

– Mana pirmā darbavieta pēc augstskolas beigšanas 1995. gadā bija celulozes projekts. Vispirms esot Valsts meža dienesta darbiniekam, pēc tam jau AS Baltic Pulp. Desmit gadus darbojos ar domu Latvijā uzcelt celulozes rūpnīcu.

Diemžēl šo ideju neizdevās realizēt, taču blakus efekts un ieguvums  no šīs darbošanās bija iemantotā pieredze, jo projektā bija iesaistīti divi pasaulē lielākie mežu kooperatīvi no Skandināvijas Sodra un Metsalitto. Bieži darba jautājumos braucu pie viņiem, tikos ar cilvēkiem, runājos un sapratu, ka tas, kā viņi apsaimnieko vidēja lieluma mežus, noderētu arī mums Latvijā.

Pašam iekšā bija arī neapmierinātība, ka, piebraucot pie jebkura lauku sludinājumu dēļa, varēja lasīt, ka uzpircēji piedāvā pirkt mūsu mežus, samaksa tūlītēja, uz vietas. Tur kaut kas nelikās pareizi. Kāpēc mums jāpārdod savi meži, vai tad paši nevaram tos apsaimniekot un saglabāt nākamajām paaudzēm?

Man ģimenē jau piektajā paaudzē ir meža īpašums. Es tur arī dzīvoju un ceru sagaidīt vēl septīto paaudzi, kas varētu no manis to pārņemt un turpināt kopt un audzēt. Likās svarīgi, ka lauku ģimenēs ir tas meža gabaliņš Latvijas zemes, kur viņi saimnieko, kā paši vēlas.

Pagāja ilgs laiks, līdz šī doma manī bija nobriedusi tik tālu, ka 2011. gadā sanācām kopā uz dibināšanas sapulci. Pa to laiku Arnis Muižnieks bija noorganizējis braucienus uz Zviedrijas, Somijas un Norvēģijas mežu kooperatīviem, kur varējām ielūkoties, kā tie darbojas. Šķita, ka kaut kas līdzīgs mums noderētu.

Mēs Latvijā bijām pirmie un mums piederēja mārketinga sauklis: nepārdod savas dzimtas mežu! Tagad mums jau ir uzradušies konkurenti, jo nodibinājušies vēl citi meža kooperatīvi. Manuprāt, labi, ka šī doma ir gājusi plašumā. Deviņdesmitajos gados daudziem tie īpašumi viegli nāca un tieši tāpat aizgāja. Tagad jūt, ka cilvēkiem ir emocionāla piesaiste savam meža īpašumam un arī kooperatīvam, jo tas taču ir arī pašiem piederīgs uzņēmums. Tas dzīvo savu dzīvi un nodrošina kaut kādu ekonomisko stabilitāti, daudziem arī atbalstu vecumdienām, kas ir ļoti svarīgi.

Mums ir iestrādātas dažādas motivācijas saimniecisko rādītāju sasniegšanai. Sistēma izveidota tāda, ka meža īpašnieks var būt pārliecināts par sava īpašuma kvalitatīvu apsaimniekošanu.

Mēs rēķinām, ka šogad kādi 3% no ārpus valsts meža nozāģētā tiks realizēti caur kooperatīvu. Tā jau ir tāda tirgus daļa, ar kuru rēķinās pakalpojumu sniedzēji un pircēji. Tad var slēgt ilgtermiņa vienošanās, runāt ar sadarbības partneriem. Būtībā no nulles līdz šiem 3% koksnes tirgos esam nonākuši četru gadu laikā.

Pie mums strādā profesionāli speciālisti, kas prot mežu kopt, iepirkt stādus un apstādīt, veikt mežizstrādi un to koku pēc tam pārdot. Darīt visu, kas mežā nepieciešams. Kooperatīvs ir ļoti strauji audzis. 2019. gads bija nedaudz sarežģītāks, bet arī tad notika izaugsme. 2018. gadā apgrozījums bija 6,5 miljoni, bet 2019. gadā – jau 7,2 miljoni. 2018. gadā iekļuvām 100 lielāko meža nozares uzņēmumu sarakstā.

Sākām darboties lokāli tikai Kurzemē, lai nav tālu jābrauc un jātērē nauda benzīnam. Uzsākt darbu kooperatīvā ir diezgan sarežģīti, jo nav jau tā investora, kas atnāk ar savu naudu. Ir tikai tie 15 cilvēki, kas sanākuši uz dibināšanas sapulci, kuriem kopā ir kādi daži simti hektāru meža. Tas ir kapitāls, ar ko bija jāsāk. Tāpēc tas sākums nebija viegls: tu pildi mašīnā degvielu un nezini, kad būs nauda, lai iepildītu nākamo reizi. Kad iecere sāka ripot, tad jau kļuva mazliet vieglāk.

Mežsaimniecības kooperatīva “Mežsaimnieks” valdes priekšsēdētājs Grigorijs Rozentāls.
Publicitātes foto

Tagad jau labu laiku esam Latgalē, Vidzemē bijām vēl ātrāk. Sākumā mums bija birojs tikai Alsungā, tas tagad ir galvenais birojs. Nākamais Valmierā, pēc tam bija Rēzekne, šobrīd taisām augšā konsultāciju centru Rīgā. Nesaprotu, kāpēc neviens to nav mēģinājis darīt, jo daudzi meža īpašnieki taču dzīvo Rīgā.

Nākamais solis mums ir Jēkabpils, jo redzu, ka tur ir liels potenciāls. Tagad mums ir kopumā 560 biedru, un pēc šī skaita esam otrs lielākais lauku kooperatīvs. Tagad Latvijā darbojas trīs meža īpašnieku kooperatīvi.

– Taču Latvijā privāto mežu īpašnieku ir daudz vairāk. Kas notiek ar viņiem? Kā šos īpašniekus uzrunāt, lai viņi saprastu, ka mežs ir vērtība, kas jākopj un jāapsaimnieko? 

– Tīri teorētiski meža īpašnieki tiek uzrunāti. Mums ir Eiropas atbalsts konsultāciju sniegšanai, un mēs viņus aktīvi konsultējam. Taču tie ir īpašnieki, kuri atnāk un kuriem ir vēlēšanās kaut ko darīt savā mežā. Taču ir liela daļa, kas par savu mežu neliekas ne zinis. Diemžēl dzīvojam valstī, kur pastāv problēma – jo dabiskāks ir tavs mežs, jo lielāka varbūtība, ka tas tiks pierakstīts pie dabai vērtīgiem mežiem un tur sāks saimniekot kāds cits, nevis īpašnieks.

Kad atjēdzas īstenais saimnieks, ka vēlas mežā veikt saimniecisko darbību, ir par vēlu. Daudzie uzliktie liegumi un aizliegumi viņam šādu iespēju liedz. Mums ir šī komunistiskā attieksme – jo esi draudzīgāks dabai un mežam, jo saņem lielāku varbūtību, ka pazaudēsi iespēju tajā kaut ko darīt. Mums jau privātais īpašums nav svēts un neaizskarams. Bieži tas pieder kādam cilvēkam tikai uz papīra, bet nekādas teikšanas pār to viņam vairs nav.

Tas diemžēl ir novedis pie tā, ka daudzi īpašnieki nevar pat malku savā mežā paņemt. Kritušu koku aiznest mājās. Ja ierauga, par to var sodīt. Piemēram, ja koks ir pārkritis pāri ceļam, tad vari tikai izzāģēt to daļu, kas ir uz ceļa, bet pārējam jāpaliek mežā.

Tas noved pie tā, ka īpašnieks staigā pa mežu un ar bažām skatās, vai kokos kāds putns nav novijis ligzdu. Nedod Dievs, tad būs jādomā, ko ar to darīt. Tas nav normāli, man vajadzētu priecāties, ka tur dzīvo mazais ērglis, un lepoties, ka esmu pievilinājis tādu putnu. Taču šobrīd apzinos, ka tā parādīšanās mežā atnesīs virkni problēmu un es faktiski vairs nebūšu te noteicējs.

Par saimnieku būs kļuvis putns kopā ar tā saucamajiem dabas sargiem. Tagadējie likumi nav labvēlīgi ne ērglim, ne meža īpašniekam.

Latvijā viena daļa no mežiem pieder pašvaldībām. Vienu brīdi iedziļinājos šajā jautājumā un pētīju, kas notiek ar šiem mežiem. Bija ideja, ka tos varētu iekļaut kooperatīvu apsaimniekošanā. Taču tad uzreiz darbojas likumi, kas saslēdz rokas un ir tik sarežģīti, ka nekāda sadarbība tur nevar būt. Pašvaldībām pieder lielas mežu platības, kurās nekas nenotiek un kuras ir pamestas novārtā.

– Jūs teicāt, ka bijusi iespēja iepazīties ar skandināvu pieredzi meža apsaimniekošanā. Kā viņi tiek ar visiem šiem jautājumiem galā un vai arī tur ir tikpat liela neuzticēšanās meža īpašniekam? 

– Kā tas notiek Skandināvijas valstīs? Ja jums ir kāda dabas vērtība, tad aizejiet pie valsts pārstāvjiem un pats par to pastāstiet. Jums nevis uzliek dažādus liegumus, bet piedāvā līdzekļus šo vērtību saudzēšanai. Tad tiek noslēgta terminēta vienošanās uz noteiktu gadu skaitu un samaksā vairāk, nekā tu spētu ekonomiski iegūt no mežkopības šajā laika periodā.

Kad līgums beidzas, to var pagarināt vai slēgt jaunu, jo abas puses ir ienteresētas to darīt.Tur rīcības brīvība ir lielāka arī meža apsaimniekošanā. Pats īpašnieks pieņem lēmumu, ko mežā darīt un kad cirst tur augošos kokus.

Mums valstī šādas sadarbības nav. Kad skatās televīziju, to vien dzirdam, ka nav naudas īsti nekam. Taču šajā sadarbībā ar meža īpašnieku pietiktu tikai ar politisku izšķiršanos, kas neierobežotu viņu un ļautu pašam pieņemt lēmumu.

Tas valstij nemaksātu neko. Tad vairs nebūtu jāuztraucas, ka mežā apmeties vērtīgs putns, jo varētu saudzējot arī strādāt. Neviens privātā meža īpašnieks nav dabas ienaidnieks.

Es sevi uzskatu par ļoti zaļu cilvēku, jo reāli mežā dzīvoju. Mežs man ir visapkārt, un tas ir nācis no paaudzes paaudzē. Mans vecvectēvs to ir par Krievijas cara rubļiem savā laikā ar nomaksu izpircis. Domājot, lai mūsu dzimtai ir viena vieta uz zemes, kur saimniekot.

Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā, kas bija nacionāli noskaņoti, gāja un stājās Tautas frontē. Es iestājos arī Vides aizsardzības klubā. Biju ļoti aktīvs, piedalījos dažādos pasākumos, jo man svarīga bija attieksme pret dabu. Taču man nav saprotams un pieņemams, kādā virzienā šodien ir aizgājusi šī dabas aizsardzība. Mani izbrīna, ka nav cieņas pret privātīpašumu.

Ir cilvēki, kas joprojām dzīvo Ļeņina izdotā dekrēta ēnā, kas privātīpašumu aizliedza. Viņi iet ar šo pārliecību, ka privātais jau nav vērā ņemams, pozicionē sevi par dabas draugiem un pieprasa no valsts pret privāto represijas, aizliegumus, sodus. Viņi uzdodas par tiem, kas labāk zina, kā jāsaimnieko mežā, nevis tā patiesais saimnieks.

Mēs savā organizācijā biedriem vienmēr dodam izvēles brīvību un sakām, ka pastāv alternatīva meža apsaimniekošanā. Ir nauda, ir ainava un ir ekoloģija, bet diemžēl šajā valstī ekoloģijai līdzi nāk dažādi riski. Mēs arī atklāti pasakām: ja skatāties biotopu anketā un sanāk vairāk par desmit punktiem, tad jūs esat riska zonā. Lai tajā neiekļūtu, ir jādara tā, lai tos punktus tik daudz nesavāktu.

Man kā zaļam cilvēkam tas liekas aplam, ka mēs mākslīgi esam spiesti bēgt no biotopu anketas un dabas daudzveidības. Domāt par to, ka dabas daudzveidība nav vajadzīga, kaut sirdsapziņa saka pretējo. Ceru, ka kādreiz valsts kļūs sakarīgāka. Daudzās jomās taču esam tikuši vaļā no postsovjetiskās domāšanas, jo galu galā tas ir slogs arī valsts ekonomikai.

– Latvijā nepārtraukti tiek runāts par dabas daudzveidības saglabāšanu. Taču pārāk maz par cilvēku daudzveidības un savdabības saglabāšanu. Tomēr vai tas nebūtu vēl daudz svarīgāk par to puķīti mežmalā vai putnu kokā. Tagad lemj par Latvijas kartes pārzīmēšanu. Kā šīs pārmaiņas skars un ietekmēs jūsu kultūrvēsturisko Alsungas novadu?

– Man ir bijusi iespēja vadīt vienu no Latvijas mazākajām pašvaldībām Alsungu no 2009. līdz 2013. gadam. Tas bija laiks, kad meža jomā un arī valstī bija krīze. Valsts pārcēla daudzas funkcijas uz pašvaldību pleciem un mums tās bija jāņem pretī. Nācās domāt, kur ņemt cilvēkiem algas, kā palīdzēt tiem, kam ir visgrūtāk. Šim visam izgājām cauri un izdzīvojām.

Ja tagad visas pašvaldības, kas ir dažāda lieluma, saliktu pēc to ekonomiskajiem rādītājiem, pavērtos interesanta aina. Mēs daudzas lielās pašvaldības neieraudzītu biezajā galā un mazās tajā liesajā. Doma, ka mazās pašvaldības nespēj cilvēkiem sniegt labus pakalpojumus, nav patiesa. Dzīve uzrāda pavisam citas sakarības.

Reiz viens no Google viceprezidentiem ir teicis: ja saliek kopā divus tītarus, ērglis neradīsies. Ir mazas labi strādājošas pašvaldības, kāpēc mēs tās gribam iznīcināt? Saglabājot to, kas jau pierādījis, ka nedarbojas. Kas tā ir par domāšanu? Kad mums kaut kur izveidojas veiksmes stāsts, mēs to no valsts puses likvidējam. Tikai tāpēc, ka tas neatbilst kaut kādām iedomām. Es nespēju saprast šīs tukšās un nepamatotās runas par efektivitāti un ieguvumiem.

Mēs varam nopirkt mazu sarkanu mašīnīti vai melnu lielu ar ādas sēdekļiem. Sāls jau nav šajās mašīnās, bet jautājumā, vai mēs to varam atļauties. Ja varam, tad kāpēc nebraukt ar to lielo melno? Es neredzu problēmu. Tur atkal ir tikai politika, bez ekonomiskiem aprēķiniem, bez konkrētas analīzes.

Tieši tāpat kā pirms gadiem, kad Meža likumā lika iekšā par meža kooperatīviem. Tik daudz tukšu diskusiju un pretrunu. Katrs mēģina kaut kādu savu interesi piepildīt. Birkas pielikt un atrast argumentus.

Man patīk tas amerikāņu teiciens: nevajag remontēt to, kas nav salūzis. Latvijā mēs šo principu neievērojam. Tā laikam kādam ir laba sajūta: pieiet pie kartes un pārvilkt pāri krustu. Bet vai tas ir valstiski – domāju, ka ne.

Ja runā par mūsu konkrēto gadījumu – es no mātes puses daudzās paaudzēs esmu saistīts ar suitiem, kas ir maza katoļu saliņa ar diezgan bagātu kultūras mantojumu, dažādām identitātes izpausmēm un savdabību. Bet mēs saskaņā ar Latvijas attīstības plānu esam lauku apvidū, un tas nozīmē – neperspektīvā teritorijā ar ierobežotu pieeju Eiropas fondiem.

Tas nekas, ka Alsunga lieliski attīstās ar savu divu miljonu eiro budžetu, ka pēc ekonomiskajiem rādītājiem, esam priekšā Kuldīgai, kurai mūs tagad grib pievienot. Iespējams, kādam šie mūsu miljoni liekas vilinoši. Varēs vēl kādu ielu Kuldīgā nobruģēt. Taču mēs neesam tajā ieinteresēti. Neredzam,  kur nodokļu naudu dalīs kādi citi, tiks ievērotas mūsu vajadzības. Kā viņi nodrošinās to, ka te atgriežas jaunā paaudze un viss turpinās. Mēs par to, šeit uz vietas, domājām.

Kāpēc Igaunija, veicot reformu, varēja atstāt šos dīvainos anklāvus. Piemēram, Kihnu salas pareizticīgie, viņi arī tikko izgāja cauri reformai un saglabāja sevi kā patstāvīgu teritoriju ar visām iespējām tāpat kā citām vietām. Ar Eiropas fondu pieejamību. Mēs laikam kā nācija neesam spējuši nonākt līdz gudrai un racionālai valsts pārvaldei.

2009. gadā panācām, ka mūs iekļauj UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Domājām, tagad valsts mūs atbalstīs, jo svarīgi šo kultūras fenomenu saglabāt, taču tas nenotika. Pēdējos 10 gados esam saņēmuši ik gadu 3000 eiro, summu par kuru pat vienu grāmatu nevar izdot.

Mēs tiešām negribam piedzīvot, ka suitu kultūras mantojums ir redzams tikai muzejā aiz stikla skapī. Lai tie suiti būtu, ir jāpanāk apstākļi un interese jaunajai paaudzei te atgriezties. Saimniekot tajos īpašumos, kas mantoti, tas ir ļoti svarīgi. Tas, ko iecerējusi šī reforma, ir padarīt mūs par kādas teritorijas nomali, kurai ar mūsu identitāti nav nekā kopēja.

Reizēm ar skaudību skatāmies uz zaļo vārnu. Ja mēs būtu zaļā vārna, tad gan dzīvotu ļoti labi. Ja būtu tie resursi, kas piešķirti tās aizsardzībai, varētu saglabāt savu cilvēku un kultūras daudzveidību. Diemžēl mēs neesam zaļā vārna, bet gan suiti. Es te esmu jau piektajā paaudzē, man šī vieta ir svarīga, tāpēc neko negribu mainīt.

 

 

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO. 95 gadus vecās karalienes Elizabetes II pienākumus pārņēmis mazdēls princis Viljams un viņa sieva Keita Midltone 14
9 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Šis ir skarbs patiesības mirklis!” Rēvalds par dubultmorāli un izlikšanos Covid-19 pandēmijā 128
15 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Hosams Abu Meri mājsēdes laikā spiests apgūt jaunas prasmes: sievai atteikt nevar! 41
10 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Vai populārajam mūziķim Laurim Reinikam ir meita? 65
2 dienas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Gaidāmi siltuma rekordi! Bricis par laikapstākļiem šonedēļ 7
11 stundas
Lasīt citas ziņas
LE
LETA
Ziņas
Deputāti konceptuāli atbalsta būtisku atalgojuma pieaugumu valsts amatpersonām 74
3 stundas
LE
LETA
Ziņas
Algu subsīdijas Covid-19 krīzē skartajiem nevakcinētām personām ies secen 17
38 minūtes
LE
LETA
Ziņas
Teju puse jauno gadījumu reģistrēti Rīgā. Kur vēl Latvijā plaša Covid-19 izplatība? 4
2 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Vai tiešām bija jānonāk līdz 3000 gadījumiem dienā, lai sāktu domāt?” Rajevskis komentē pašreizējo kovid situāciju Latvijā 71
8 stundas
LE
LETA
Ziņas
Cipule: Stacionēto Covid-19 pacientu skaita pieauguma dēļ slimniekus var nākties šķirot vēl stingrāk 2
21:58
Inita Šteinberga
Ziņas
Lai nākamgad āboli būtu bez tārpiem un plūmes nepūtu, jāsāk rosīties jau tagad
21:56
LE
LETA
Ziņas
Algu subsīdijas Covid-19 krīzē skartajiem nevakcinētām personām ies secen 17
21:31
LA
LA.LV
Ziņas
Pavļuts uzsācis vakcinēšanās kampaņu, personīgi zvanot senioriem, un aicina to darīt arī citus 176
7 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Gaidāmi siltuma rekordi! Bricis par laikapstākļiem šonedēļ 7
11 stundas
LE
LETA
Ziņas
Stacionēto Covid-19 pacientu skaits sasniedzis rekordu – slimnīcās ārstējas 1444 cilvēki 49
6 stundas
LE
LETA
Ziņas
Rīgā pie Akmens tilta Daugavā iebraukusi un nogrimusi automašīna 14
6 stundas
LL
LETA, LA.lv
Ziņas
Vairāku pret obligātās vakcinācijas piketu rīkotājs Šlesers saslimis ar kovidu 139
9 stundas
LE
LETA
Ziņas
Mājsēdes laikā sievietes mēģina paslēpties automašīnā un policijai draud ar šautriņu 13
4 stundas
LE
LETA
Ziņas
Pārsvarā gaidāms apmācies laiks. Laika prognoze otrdienai
6 stundas
ĀR
Ārija Rudlapa
Praktiski
Kas darāms dārzā no 25.oktobra līdz 1.novembrim: stāda krūmus un augļukokus, novāc pēdējos sakņaugus 2
8 stundas
LE
LETA
Ziņas
Kariņš: Spēki ārpus valsts kurina savstarpēju nesaprašanos, cenšoties Latvijā izveidot naidīgas nometnes 144
9 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Hosams Abu Meri mājsēdes laikā spiests apgūt jaunas prasmes: sievai atteikt nevar! 41
10 stundas
LE
LETA
Ziņas
Asiņaina izrēķināšanās Cēsīs: sieviete nogalina dzīvesbiedru 17
5 stundas
LE
LETA
Ziņas
Vidzemē pa viensētām klaiņojošais lācis, iespējams, tiks likvidēts 69
12 stundas
LE
LETA
Ziņas
Iereibis vīrietis, dusmojoties par Covid-19 ierobežojumiem, mēģina aizdedzināt Ministru kabineta durvis 38
9 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO. 95 gadus vecās karalienes Elizabetes II pienākumus pārņēmis mazdēls princis Viljams un viņa sieva Keita Midltone 14
9 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Šī vakcīna satur augstāku antigēnu devu.” Zavadska atklāj, kurai vakcīnai ir vislielākā efektivitāte pret Covid-19 101
1 diena
IR
Ilmārs Randers
Ziņas
Sabiedriskā transporta atlaižu haoss mājsēdē, pat satiksmes ministrs iebilst un nesaprot 57
15 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Šis ir skarbs patiesības mirklis!” Rēvalds par dubultmorāli un izlikšanos Covid-19 pandēmijā 128
15 stundas
LA
LA
Ziņas
“Bagāti ministri nabadzīgā valstī – tas ir neētiski,” Liepnieks par algu palielināšanu valsts amatpersonām 73
1 diena
MZ
Monika Zīle
Ziņas
Monika Zīle: Lai kā arī šobrīd būtu, ne Šlesers, ne Gobzems augstu nepalēksies 44
1 diena
LA
LA.LV
Kokteilis
Vai traģēdiju varēja novērst? Publicētas fotogrāfijas pēc nelaimes ar Boldvinu filmēšanas laukumā 8
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Dzejniece Magone Šutoviene šķiras no vīra un nolēmusi mainīt arī uzvārdu – uz pavisam jaunu 51
10 stundas
AD
Artis Drēziņš
Ziņas
Todien laika apstākļi braukšanai bijuši nejauki. Vai Irēnai bija iespēja izvairīties no sadursmes? 11
1 diena
AD
Artis Drēziņš
Ziņas
“Bērnu svētki sākas ar šāvienu krūtīs.” Kādu sodu piespriedusi tiesa šāvējam Jurijam? 8
1 diena
VB
Vija Beinerte
Stāsti
Vija Beinerte: Kā es uzveicu slepkavu jeb mans Covid-19 pieredzes stāsts 265
1 diena