Jauns sižeta pagrieziens: Krievijas Valsts dome aicina atzīt Doņeckas un Luganskas “neatkarību” 53
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc vairāk nekā trīs stundas ilgām sarunām, taču bez acīmredzamiem rezultātiem Kremlī vakar noslēdzās Vācijas kanclera Olafa Šolca un Krievijas prezidenta Vladimira Putina sarunas, kas aptvēra plašu jautājumu loku, bet kura centrā atradās krīze Ukrainā.
Šolcs pēc tām žurnālistiem uzsvēra, ka viņam Krievijas armijas koncentrēšana pie Ukrainas robežām nav saprotama un Eiropas Savienība šajā ziņā ir vienota ar NATO, bet tajā pašā laikā “mums, vāciešiem un visiem eiropiešiem” ir skaidrs, ka drošību Eiropā nevar veidot pret Krieviju.
Savukārt Putins pauda neapmierinātību, ka jautājumā par Donbasa īpašo statusu gadiem nav bijis nekāda progresa un tur “notiek genocīds”.
Viņš arī kategoriski uzsvēra, ka jautājums par Ukrainas iestāšanos vai neiestāšanos NATO ir jāizlemj nekavējoties, diplomātiskā ceļā un tas nav novilcināms.
Kamēr abi politiķi tikās Kremlī, Krievijas Valsts dome pieņēma aicinājumu Putinam nekavējoties atzīt Doņeckas un Luganskas (Luhanskas) “tautas republiku” neatkarību, bet Krievijas Aizsardzības ministrija paziņoja, ka sāk daļēju karaspēku atvilkšanu no Ukrainas robežas, kam līdz vakar vakaram gan nebija nekādu pierādījumu.
“Neatkarības” farss
Pirmdien Vācijas valdības vadītājs bija viesojies Kijevā pie Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska, kur apsolīja Ukrainai 150 miljonu eiro Vācijas ekonomisko palīdzību un panāca Zelenska solījumu, ka Ukraina izstrādās priekšlikumus par Donbasa reģiona īpašo statusu un iespējamo vēlēšanu sarīkošanu tur.
Pēc pārnakšņošanas mājās, Berlīnē, Šolcs otrdienas rītā izlidoja uz Maskavu.
Ierašanās sakrita ar Krievijas Valsts domes balsojumu par pašpasludināto Doņeckas un Luganskas “tautas republiku” patstāvību.
Valsts domē bija iesniegti divi līdzīga satura dokumenti. Pirmo vēl janvārī sagatavoja komunistu frakcija, otro – valdošās partijas “Vienotā Krievija” deputāti. Deputātu atbalstu saņēma radikālākā komunistu versija. Protams, tāpat skaidrs, ka Doņeckas vai Luganskas “neatkarība” būtu farss, jo abi separātie veidojumi Austrumukrainā bez Maskavas ziņas un Krievijas armijas nevarēja ne 2014. gadā izveidoties, ne arī pastāvēt.
Tās būtu tikpat “neatkarīgas”, cik starptautiski neatzītās pseidovalstis Piedņestra Moldāvijā un no Gruzijas atšķeltā Abhāzija un Dienvidosetija. Priekšlikumu iesniedzēji tikmēr sludina, ka Ukraina tāpat negrasoties pildīt Minskas vienošanos par plašas autonomijas piešķiršanu krievvalodīgajam reģionam, bet patstāvības atzīšana dotu tam aizsardzību pret “ukraiņu agresoriem”.
Rietumnieciski orientētie Krievijas politologi iepriekš sprieda, ka abu veidojumu atzīšana būtu galējais Kremļa solis, kuru tas izmantotu, ja pilnībā zaudētu cerības uz Ukrainas pakļaušanu un to, ka NATO un ASV padosies kaut daļai Maskavas ultimatīvo prasību par alianses nepaplašināšanos. Abu “neatkarīgo valstu” atzīšana Krievijai neko vairāk par tālākiem sarežģījumiem nesolītu.
Valsts domes aicinājumam nav juridisku seku, taču, ja Putins to izpildīs, tas faktiski nozīmētu, ka Maskava atsakās no 2015. gada Minskas vienošanās, uz kuras īstenošanu visu šo laiku pati uzstājusi un kas ir arī viens no pamatiem, uz kura balstās Rietumeiropas diplomātisko sarunu pūliņi.
Tas patiešām būtu radikāls notikumu pavērsiens.
Ukrainas Augstākā rada uz Krievijas Valsts domes rīcību reaģējusi ar aicinājumu starptautiskajai sabiedrībai neatzīt jebkādus Krievijas lēmumus, kas saistās ar “Krievijas Federācijas okupācijas administrācijas pārvaldē” esošo Doņeckas un Luganskas teritoriju neatkarību.
Tāpat NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs vakar preses brīfingā uzsvēra, ka, atzīstot “tautas republikas”, Maskava pārkāptu starptautisko tiesību normas un iedragātu mēģinājumus atrast krīzes risinājumu ar Minskas vienošanās palīdzību.
“Ja tas notiks, tas būs kārtējais rupjais Ukrainas teritoriālās nedalāmības un suverenitātes pārkāpums. Nav šaubu, ka Doņecka un Luganska ir Ukrainas daļas starptautiskās sabiedrības atzītajās robežās,” sacīja Stoltenbergs.
Armija aizies?
Krievijas Aizsardzības ministrija otrdien paziņoja, ka uz 10.–20. februārī rīkotajām militārajām mācībām atvestās Krievijas Dienvidu un Rietumu kara apgabalu karaspēka daļas “pēc uzdevuma izpildes” jau esot sākušas lādēšanos vilcienu vagonos un autotransportā, lai atgrieztos agrākajās dislokācijas vietās.
Komentējot ziņu par daļējo karaspēka atvilkšanu, Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba otrdien pauda cerību, ka Ukrainai un Rietumiem kopīgos diplomātiskos pūliņos izdevies novērst Krievijas iebrukumu.
Taču ministrs tāpat uzsvēra, ka spriedze pie Ukrainas robežām saglabājas: “No Krievijas Federācijas pastāvīgi skan dažādi paziņojumi, tāpēc mums, ziniet, jau ir noteikums: nevis dzirdēsim un noticēsim, bet ieraudzīsim un tad noticēsim. Kad redzēsim atvilkšanu, noticēsim deeskalācijai.”
Krievijas karaspēka kustību prom no robežas nav konstatējuši arī analītiķi no nevalstiskās grupas “Conflict Intelligence Team” (CIT). CIT novērojumi liecina, ka tās karaspēka kolonnas, kas jau bija ceļā uz pierobežas reģioniem, turpina to darīt.
