Vairākas klusas bezvārda ainas ir enerģētiski paplašinātas – piemēram, aina, kur Vešeriene ar Kristīni brauc ciemos pie Akmentiņa. Scenogrāfija un darbība iecelta mūsdienīgā vidē, to var nojaust, jau uzmetot skatienu izrādes plakātam – līdz vidum kailiem puišiem un meitenēm krūšturos. Ir pilnīgi skaidrs, ka izrādes veidotāji mūs neaizvedīs Alaines muižas dārzā, kur Vešeriene pārlaiž acis pār “jaunekles (lasi – Kristīnes) gaišpelēkā, vilnainā kleitā ģērbto stāvu”. “Kas ir Vešeriene?” pārdomās dalās Agnese Rutkeviča. “Sieviete labākajos gados, tā ap četrdesmit pieci… Viņā savijas mātes un sievietes duālisms, un viņa pati ir iemīlējusies Akmentiņā, šajā ciema inteliģentā, kultūras nesējā, kas būtībā ir viņas vecumā. Un tikai vēlāk, kad Edgars tomēr nemainās un lauž doto vārdu laboties un nedzert, Vešerienē arvien vairāk mostas māte, kas vēlas pasargāt savu vienīgo meitu no šī dzērājpuiša… Starp citu, man šis darbs ir ļoti personisks, jo pati brīžiem jūtos ļoti līdzīga Kristīnei…” 1
Daudzās interpretācijās Kristīne traktēta kā gaiša dūjiņa, bet Agnese Rutkeviča viņu redz vīrišķīgu, jo patiesībā viņa ir vienīgā, kura domā par citiem un nevis par sevi. Savukārt Edgars ir tik tipisks mūsdienu latviešu vīrietis – it kā stiprs, ārēji pievilcīgs, bet patiesībā gļēvs… Lasot noveli, dramaturģe atklājusi, ka Blaumanis rakstījis tiem laikiem ļoti drosmīgi. Mūsdienās nav nekas īpašs, ja sieviete pirmā uzrunā vīrieti. Bet Blaumaņa laikā tas varēja tikt uzlūkots kā īpašs solis no sievietes puses. Un vai mirklī, kad Edgars ir lauzis solījumu, Kristīne nav tā, kura patiesībā bildina Akmentiņu?
Savukārt uz jautājumu, kā varētu raksturot Daugavpils teātra “purva bridējus” – uzveduma varoņus, Agnese atbild: “Man šķiet, ka katram teātrim ir savi “purva bridēji”. Bet es neesmu pārliecināta, vai katram teātrim ir Edgars un Kristīne.
Nav jau arī noslēpums, ka Blaumanis noveles būtībā norakstīja no dzīves. Ir vēl kāda svarīga lieta – katrs rakstnieks ieliek sevi vienā no noveles vai lugas tēliem. Ja skatītāji būs uzmanīgi, viņi ieraudzīs tur arī pašu Blaumani.”
