Kara nodoklis – taisnīguma maksa. Kad ieviesīsim un kam jāmaksā? 24
Krievijas izvērstajam karam Ukrainā turpinoties, smagas sekas izjūt Latvijas un visas Eiropas Savienības tautsaimniecība, to izjūt katrs personīgi – degvielas, enerģijas izmaksu un pārtikas cenu būtisks pieaugums , turpretī pārsteidzoši liela daļa ietekmīgāko Rietumu un arī Ķīnas uzņēmumu joprojām aktīvi darbojas un pelna agresorvalsts tirgū, vienlaicīgi gūstot ienākumus arī citās valstīs. Šāda situācija tādām kompānijām nodrošina būtiskas priekšrocības un lielākas peļņas iespējas. Pienācis brīdis uz laiku ieviest taisnīgu papildu maksu jeb “kara nodokli” tieši tiem uzņēmumiem, kas pārdod savus izstrādājumus Latvijā un gūst arī labumu Krievijā, vienlaikus domājot par šādas maksas ieviešanu visas Eiropas Savienības līmenī.
Viena lieta ir nopelnīt, ja uzņēmums veikli izmanto kādu no regulārām krīzēm, taču tagad ir Krievijas izraisīts karš. Un ir daudz uzņēmumu, kuri gūst astronomiskas, neplānotas un necerētas peļņas ne tikai kara rezultātā, bet vēl arī pašā Krievijā. Tas nozīmē, ka šīs kompānijas palīdz pildīt Krievijas valsts budžetu ar saviem nodokļiem. Ar šo darbību zināmas robežas ir pārkāptas.
Mēs nevaram pieļaut ne mazāko iecietību pret tiem, kas tādā vai citādā veidā faktiski finansē karu.
Jau pagājušā gada novembrī Ukrainas Aizsardzības ministrija publicēja datus par kompānijām, kas turpina darbu Krievijā , skaidri dodot apzīmējumu šo kompāniju darbībām – teroristu valsts sponsorēšana. Arī citviet ir izveidotas datu bāzes par šādiem uzņēmumiem.
Cik daudz kompāniju pametušas Krievijas tirgu?
Daudzu Rietumu uzņēmumu apņemšanās pamest Krievijas tirgu, lai nefinansētu noziedzīgo režīmu, tā arī palikusi solījuma līmenī. Realitātē tiek meklēti dažādi veidi saglabāt iespējas strādāt vai tirgoties teroristiskajā valstī. Valdību vadītāji, piemēram, nesen Somijas prezidents, publiski pateicās kompānijām par šī solījuma pildīšanu , bet, vērtējot dažādu pētījumu rezultātus, rodas iespaids, ka tādi gadījumi ir gandrīz vai izņēmums, nevis norma.
Vienu no pirmajiem pētījumiem veica profesors Saimons Evenets no Sanktgallenes universitātes un profesors Nikolo Pisani no Starptautiskā vadības attīstības institūta . Mazāk nekā 9% no aptuveni 1400 Eiropas Savienības un G7 valstu uzņēmumiem, kuriem pirms Maskavas iebrukuma Ukrainā bija meitasuzņēmumi Krievijā, līdz 2022. gada beigām bija atsavinājuši vismaz vienu meitasuzņēmumu šajā valstī. Tas notiek, neraugoties uz līdz šim visstingrākajām Rietumu sankcijām pret Maskavu un plašsaziņas līdzekļos izskanējušajām ziņām par vairāku uzņēmumu aiziešanu no valsts kopš Ukrainas kara sākuma.
“Šie secinājumi liek apšaubīt Rietumu uzņēmumu vēlmi atdalīties no valstīm, kuras to valdības tagad uzskata par ģeopolitiskiem konkurentiem,” tika teikts šī pētījuma autoru paziņojumā.
Kara sponsoru saraksts
Tā dēvētajiem kara sponsoriem, kas aktīvi darbojas arī Latvijā, būtu piemēroti un morāli atbilstoši uzlikt īpašu nodokli, izstrādājot administratīvi vienkārši piemērojamu mehānismu ar skaidriem noteikumiem, lai šādu iniciatīvu īstenotu.
Regulāri tiek veikti autoritatīvi pētījumi un pastāvīgs monitorings par šādu kompāniju klātbūtni Krievijā un nomaksātiem nodokļiem teroristu valstī . Piemēram, vietnē leave-russia.org ietverta informācija par vairāk nekā 3300 uzņēmumiem.
Puse saglabā savu klātbūtni Krievijā vai “gaida”. Tikai pāris simti ir pametuši Krieviju. Šeit apkopotā informācija liecina, ka skaitliski visvairāk Krievijā strādā firmas no ASV, Lielbritānijas, Vācijas, Šveices. Pirmkārt, tie ir neveselīgo un kaitīgo preču ražotāji, saldumu un limonāžu, tabakas, alkohola, tostarp alus, ražotāji. Un tālāk viss saraksts – lielo supermārketu firmas, saimniecības preču un pārtikas ražotāji un citu sektoru kompānijas. No tabakas globālajām firmām Philip Morris un Japan Tobacco International, limonāžu firmām Pepsi un Coca-Cola, līdz saldumiem no Mars, Nestle, Monedelez, Ferrero un kosmētikas L’oreal un lielveikalam Metro.
Daudzi snieguši publiskus paziņojumus, ka samazina investīcijas, nepalielina pārdošanas apjomus un ka gatavojas iziet no Krievijas tirgus. Saprotams, ka tādu lēmumu īstenošana prasa laiku, tomēr ir jau pagājis pusotrs gads un šādi firmu paziņojumi neliecina par nopietnību.
Spilgts piemērs ir arī Ķīnas tehnoloģiju flagmanis Xiaomi, kas sākotnēji it kā centās aiziet no Krievijas pēc iebrukuma Ukrainā, kā tika plaši ziņots, bet pēc tam atkāpās no šīs ieceres un sāka izmantot Rietumu konkurentu atbrīvoto nišu, ieņemot to tirgus daļu un veidojot dominējošu pozīciju Krievijas viedtālruņu tirgū.
Vai Šveices patēriņa preču gigants “Nestle”, kas solījis Krievijā pārdot tikai “pirmās nepieciešamības” produktus, kā piemēru minot piena maisījumus zīdaiņiem, taču realitātē tas turpina tirgot lolojumdzīvnieku barību, pralinē, šokolādes tāfelītes un citas preces, kas nekādi nav pirmās nepieciešamības lietas.
Arī alus tirgus līderis “Heineken” solīja pamest Krieviju 2022. gada martā, taču turpina vilcināties ar faktisko aiziešanu, aizbildinoties, ka gaida Krievijas valdības apstiprinājumus, lai varētu īstenot pārdošanu, lai gan vairāk nekā 1000 globālu uzņēmumu ir bez problēmām atbrīvojušies no saviem Krievijas meitasuzņēmumiem, un tam nav nepieciešami ilgi mēneši. Ik pēc dažiem mēnešiem izplatīt paziņojumus, ka “mēs joprojām cenšamies izstāties un gatavojamies turēt doto vārdu”, nav tas pats, kas faktiski izstāties, jo īpaši tāpēc, ka “Heineken” turpina Krievijā veikt darījumus par miljoniem dolāru.
Ir pat tādas kompānijas, kuru produkcija, tieši stiprina agresorvalsts militārās spējas , to vidū ir minēts arī tāds Vācijas gigants kā apavu ražotājs Salamander.
Latvijas palīdzība Ukrainai – starp augstākajām Eiropā
Latvija, līdzīgi kā kaimiņvalstis, izrāda visaugstāko solidaritātes un atbalsta līmeni Ukrainai, turklāt naudas veidā relatīvā izteiksmē esam starp līderiem: Latvija sniedz gan militāro palīdzību, gan atbalsta kara bēgļus, nodrošinot tos ar izglītību, darbu, labā nozīmē, integrējot šos cilvēkus sabiedrībā. Šis process prasa un turpinās prasīt izdevumus no valsts budžeta un arī emocionālu solidaritāti no Latvijas iedzīvotājiem.
Latvijas militārā palīdzība Ukrainai šī gada janvārī bija 1% no iekšzemes kopprodukta (IKP) jeb aptuveni 370 miljonus eiro, bet pēc jaunākiem datiem tie veido jau gandrīz 1,4% no IKP. Kā apliecinājusi aizsardzības ministre Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība), arī šā gada Latvijas aizsardzības prioritāte ir ilgtermiņa atbalsts Ukrainai, līdz tā gūs uzvaru pār iebrucēju. Arī vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju apgalvo, ka tā vai citādi ir ziedojuši Ukrainai.
Kara nodoklis – līdzekļu avots Ukrainas atbalstam un valsts vajadzību nodrošināšanai
Mēs šobrīd pamatoti ieguldām savas valsts resursus Ukrainas atbalstam un plānojam to vēl paplašināt, taču lai šo atbalstu varētu pilnvērtīgi nodrošināt un vienlaikus realizēt arī mūsu pašu iekšējās valstiskās vajadzības, kuras esam spiesti ierobežot – veselības aprūpi, drošību, izglītību, nacionālo kultūru, uzņēmējdarbības izaugsmi, ģimeņu atbalstu un tautas ataudzi – mums nepieciešami finanšu resursi, kas jāpaņem nevis no visas sabiedrības, bet gan tieši no tiem, kuri gūst labumu no kara.
Faktiski šeit darbojas “savienoto trauku princips” – uzņēmumi, kuri godprātīgi aizgāja no agresorvalsts tirgus gan zaudēja lielus līdzekļus, gan vienlaikus mazāk gūst ienākumus, taču tie, kas joprojām tur darbojas vai vilcinās ar aiziešanu, ir negodīgā konkurencē pārējās pasaules tirgū – viņi var atļauties piedāvāt zemāku cenu tikai tāpēc, ka pelna Krievijā un tiem nav “jānodzēš” tur ciestie zaudējumi. Tas nav taisnīgi attiecībā uz tiem, kas rīkojas krietni! Šāda produkcija pēc būtības kropļo konkurenci, kas atsaucas arī uz mūsu vietējiem ražotājiem.
Tieši tāpēc – apliksim, piemēram, ar 10% “Kara nodokli” no apgrozījuma visu to kompāniju produkciju, kuras ir Ukrainas Korupcijas novēršanas valsts aģentūras (NACP) “Starptautiskie kara sponsori” sarakstā , līdz brīdim, kad kompānija no šī saraksta būs izņemta. Uz šī saraksta bāzes izveidosim savu nacionālo sarakstu, papildinot ar kompānijām, kuru klātbūtne ar savu produkciju ir konstatēta autoritatīvos pētījumos . Tādējādi mēs ieviestu kaut ko līdzīgu akcīzes nodoklim “kaitīgajām precēm” ar mērķi – ierobežot šo preču patēriņu un gūt vispārēju fiskālu labumu no šo preču aprites.
Tāpat kā tirgotāji maksā akcīzes nodokli par alkoholiskajiem dzērieniem, tabaku, saldinātajiem dzērieniem, degvielu un kafiju, tā arī būtu iespējams par Ministru kabineta īpaši veidotā sarakstā uzskaitītajām precēm maksāt papildu procentus no šo preču apgrozījuma. Piemēram, tās būtu arī Unilever kompānijas preces – zīmola Knorr produkcija, Hellmann’s un Carter d’Or , uzņēmuma Bonduelle produkcija, Marlboro, Camel cigaretes un tamlīdzīgi. Iespējams, šis saraksts būs gana garš un radīs zināmas neērtības izplatītājiem, taču tas būtu samērīgi un taisnīgi – iekasēt papildu maksu no “kara sponsoriem”.
Jā, ir arī piemēri, kur valsts līmenī atsakās no šādu kompāniju produkcijas izmantošanas, piemēram, Norvēģija – no Mondelez produkcijas . Taču, manuprāt, par aizliegumu labākas ir fiskālas sankcijas.
Finanšu ministram būtu pienākums domāt par nacionālajām interesēm
Diemžēl nekas neliecina, ka Finanšu ministrijā politiskais uzstādījums šobrīd ir rūpes par nacionālās tautsaimniecības aizstāvību Ukrainas kara apstākļos un tās attīstība par spīti sarežģītajai situācijai pasaulē.
Jau martā Nodokļu politikas pilnveides grupā Nacionālā apvienība starp daudzajiem konkrētajiem priekšlikumiem iesniedza ideju par “kara nodokļa” ieviešanu, taču tas nav guvis nekādu atspoguļojumu, arī nule kā šajā grupā Finanšu ministrijas prezentētajā projektā “Nodokļu politikas pamatnostādnes 2024-2027”.
Drīzāk šķiet, ka virziens ir rūpes par dažu ārvalstu uzņēmumu maciņiem un šo firmu necerētās virspeļņas saglabāšanu, jo pat rosinātais banku virspeļņas nodokli ir rosināts aizstāt ar daudzkārt saudzējošāku pasākumu, kas budžetā ienestu būtiski mazāk, nekā līdzīgs Lietuvā ieviestais regulējums. Krievijas kara seku dēļ arī komercbankas pelna, taču finanšu institūciju aplikšana ar papildu nodokli ir atsevišķa izvērtējuma vērts raksts.
Šobrīd mums nepieciešams nekavējoties ieviest tādu regulējošo instrumentu kā “kara nodokli” – lai valsts budžetā ir līdzekļi, ar kuriem kaut cik kompensētu tos pasākumus, kas ir tieši saistīti ar Krievijas izraisīto karu. Pieļauju, ka tas varētu kļūt par nākamā gada budžeta pieņemšanas stūrakmeni.
Imants Parādnieks, Nacionālā apvienība
