Karpu zvīņu maciņam pietiks 0
“Zivju svētku galdam pietiks! Redzam, ka cilvēki zivis sāk ēst arvien vairāk un ēšanas kultūra attīstās,” novērojis viens no zivju audzētājiem – SIA “Oskars” saimnieks Ojārs Daubers. Viņš savā saimniecībā audzē astoņu veidu zivis, galvenokārt foreles, stores, karpas, samus, tilapijas.
Saimnieks ir pārliecināts, ka šī nozare ir perspektīva, bet ne tādā veidā, kā tā šobrīd attīstās, kad par galveno kļuvusi zivju audzēšana recirkulācijas sistēmā, kas esot ļoti dārga. Tas nozīmē, ka zivju pašizmaksa ir lielāka un tās nevar konkurēt ar lētāko Polijas un Francijas foreli vai citām zivīm. O. Daubers uzskata, ka Latvijā ir daudz tādu vietu, kur daba pati dod ūdeni, un šīs priekšrocības ir jāizmanto, tostarp būtu jāpalielina dīķsaimniecību jaudas.
Kad jautāju, kāpēc veikalos tikai retā zivs ir vietējā, saimnieks uzsver, ka tieši nekonkurētspējīgā cena ir galvenais iemesls. Karpas ir vietējās, bet recirkulārajā sistēmā audzētās galvenokārt izkonkurē imports, kas ir lētāks. Tāpēc citādi nemaz nevar būt. Taču SIA “Oskars” saimnieks mierina, ka Aizkrauklē viņa ražotās zivis var iegādāties regulāri, arī Rīgas Centrāltirgum piegādes notiek bieži. Jūtams, ka palielinās arī sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu pieprasījums. “Pircēji saprot, ka zivis ir veselīgas!” saka zivkopis. Viņš gan domā, ka Latvijas tirgus ir mazs un, tiklīdz kāds palielina apjomus, pārējie to jūt, jo viens ar otru konkurē. Vajadzētu vairāk domāt, ar ko iziet eksporta tirgos – jābūt nišas produktiem, spriež zivkopis.
Nav naudas un trūkst speciālistu
Jau Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta (LVAEI) veiktajā akvakultūras projektu dzīvotspējas analīzē par 2007. – 2014. gadā īstenotajiem projektiem secināts, ka viens no projektu realizāciju ietekmējošiem faktoriem ir finansējuma trūkums un pēc projekta realizācijas – apgrozāmo līdzekļu trūkums. Tāpat secināts, ka katastrofāli trūkst zivkopības speciālistu.
To, ka šādas problēmas pastāv, apliecina SIA “Annas zivjaudzētava” valdes locekle Irina Patrašanu. “Annas zivjaudzētavas” saimnieks Kristaps Romanovs Alūksnes novada Annas pagastā ar zivju audzēšanu sācis nodarboties pirms desmit gadiem vienā dīķī un pamazām hobijs pārvērties par biznesu – šobrīd zivaudzētavā ir 75 dīķi un moderns zivju audzēšanas komplekss, kura izveidē ieguldīti vairāki miljoni eiro. “Tas nebija viena vai divu gadu darbs, pagāja vairāk nekā septiņi gadi, no idejas – pat visi desmit,” stāsta Irina Patrašanu.
Šobrīd “Annas zivjaudzētava” ir viena no lielākajām Latvijā, un jau drīzumā kopā ar citiem partneriem tiks veidota kooperācija, lai varētu apvienot spēkus kopīgam mērķim. Nozare ir ļoti sarežģīta, tā ir jauna un tehnoloģijas nav tik viegli uzbūvēt, lai zivis varētu attīstīties. “Tas ir mazs, dzīvs organisms, kas ir atkarīgs no dabas apstākļiem, no gaisa, temperatūras. Tas ir kaprīzs un neprognozējams,” stāsta I. Patrašanu. Nozare ir laika un resursu ietilpīga. Lai to izveidotu, ir komplicēti ejams ceļš, kas ir ļoti birokrātisks, un vajadzīgas specifiskas zināšanas, skaidro zivaudzētavas valdes locekle, papildinot – tas nav kā saldējumu saražot vai bulciņu izcept.
Alūksnieši orientējas uz triju veidu foreļu audzēšanu, ko realizē “Rimi” veikalu tīklā. Ikrus inkubēšanai un zivju mazuļu audzēšanai zivaudzētava iepērk no Dānijas un nesen – arī no vietējiem zivkopjiem.
Lai nozare attīstītos, jābūt lielākam valsts atbalstam, uzskata I. Patrašanu. Lai arī LAD pieejams finansējums projektu īstenošanai, lauksaimniekam, kas vēlas ar to nodarboties, nepieciešamas gan specifiskas zināšanas, gan nopietnas investīcijas, bez kā nevar uzbūvēt šo sistēmu. Bankām vajadzīgas likvīdas ķīlas, turklāt nevis laukos, bet Rīgā. Banku procenti ir augstāki nekā nekustamo īpašumu vai citās nozarēs. Jārēķinās, ka process ir lēns – paiet vismaz pieci gadi, līdz var sākt runāt par atdevi. Tāpat jārēķinās ar to, ka būs vajadzīgi arī apgrozāmie līdzekļi. “Annas zivjaudzētavas” valdes locekle slavē banku “Citadele”, kas izpratusi uzņēmēju vajadzību. Viņa tomēr piebilst, ka zināšanas par šo nozari pietrūkst ne vien pašiem lauksaimniekiem, bet arī kontrolējošiem dienestiem un finanšu speciālistiem. Un tad ir tā, ka projekti tiek iesniegti, bet īstenoti vien aptuveni 20%. I. Patrašanu arī domā, ka jābūt lielākai atbalsta intensitātei, kas šobrīd ir vidēji 50 – 60%.
Viegli nav bijis tikt “Rimi” tīklā. “Lielveikali nav pret vietējo produkciju, taču mazs uzņēmums nevar piegādāt vajadzīgo apjomu. Lai tiktu līdz apjomam, mums bija septiņu gadu darbs. Ar “Rimi” strādājām gadu, pusotru, kamēr pierādījām, ka mēs to varam. “Rimi” ir augsti standarti, piegādēm jābūt laikā, loģistikai jānotiek precīzi, un tas ir saprotami, jo tas ir pircēju interesēs,” tā I. Patrašanu. Uzņēmums domā arī par eksportu, bet tālākā nākotnē, pagaidām tas orientējas uz vietējo tirgu.
Lai arī akvakultūrā saražoto zivju apjoms pēdējos gados pieaug, joprojām esam pēdējā vietā Eiropā. Visvairāk zivju Latvijā audzē dīķos – 81,2%, bet pamazām pieaug arī caurplūdes baseinos un recirkulārajās sistēmās saražotie apjomi. Joprojām galvenā akvakultūras zivs ir karpa, bet tendences rāda, ka palielinās arī citu zivju īpatsvars, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.
2014. gadā Latvijā izaudzētas 507 tonnas karpu, taču tas vēl nesasniedz 2007. gada apjomu, kad tika izaudzētas 538 t karpu. Oficiālā statistika rāda, ka arī kopumā vēl nav sasniegts pirmskrīzes līmenis – pagājušajā gadā pavisam saražotas 686 t zivju, kas ne tuvu neapmierina patērētāju pieprasījumu. Toties investīcijas nozarē mērāmas miljonos – pēdējo desmit gadu laikā akvakultūras projekti saņēmuši vairāk nekā 22 miljonus eiro ES un valsts finansējuma. Visvairāk naudas projektu īstenotāji saņēmuši 2012. un 2013. gadā – katru gadu pa sešiem miljoniem eiro. Tas nozīmē, ka lielāku atdevi varētu just, sākot no 2017. gada. ZM Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš cer, ka līdzās tradicionālajai karpai pieaugs arī citu vērtīgo zivju audzēšana. “Nozarei šobrīd ir izaicinājums saražot un pārdot vairāk un gūt lielākus ieņēmumus. Pieprasījums ir un tirgus nišas var atrast,” tā N. Riekstiņš.
Jāatgādina, ka jaunajā plānošanas periodā akvakultūras projektu iesniedzējiem būs stingrāka kārtība. Proti, esošajiem uzņēmumiem būs jānosaka obligāti sasniedzamie saimnieciskie rādītāji vai mērķi – vismaz par 10% jāpalielina apjoms vai apgrozījums vai arī vismaz par 30% no ieguldīto investīciju apjoma jāpalielina akvakultūras produkcijas gada neto apgrozījums. Arī jaunajiem uzņēmumiem 30% apgrozījuma pieaugums no investīciju apjoma būs obligāti sasniedzams. Turpmāk netiks atbalstīti zemes darbi dīķu būvniecībai un pārbūvei.
