Foto-LETA

Kas ir Mārtiņdiena mūsdienu latvietim? 0

Zinātnieki lēš, ka Mārtiņdiena nav tik sena, kā mums gribētos. Par to saglabājies mazāk folkloras materiāla un tās svinēšanu stipri ietekmējusi kristietība 16. gs. Tomēr Mārtiņdiena jeb Rudenāji iezīmē nozīmīgu posmu ikviena senā latvieša gadskārtā – Veļu laika beigas un Ledus laika sākšanos. Šajā posmā beidzās arī pieguļas un ganu laiks, jābeidz arī lielie rudens darbi. Tātad līdz ar Mārtiņiem, kas tiek svinēti Mārtiņa vārda dienā 10. novembrī, varam pavisam droši justies kā ziemā, jo zeme sasalst!

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

Mārtiņdiena iezīmē viduspunktu citu seno svētku gaidīšanas un atskaņas laikā – starp rudens saulgriežiem Miķeļiem un ziemas saulgriežiem. Senie latvieši dainojuši, ka šajā dienā pats Pērkons atjāj baltā zirgā, lai apskatītu, kā esat padarījuši rudens darbus – vai raža ievākta un savesta. Ja nav kas paspēts, tad var uznākt bēdas! Un vēl būtiski, ka šajā posmā pirms ziemas saulgriežiem dienas ir visīsākās un naktis, tumsa uzmācas arvien vairāk. Senais latvietis varbūt arī ticēja, ka šajā sezonā īpaši aktīvas ir raganas un citi mošķi, bet mūsdienu latvietis to pašu domā par t. s. rudens depresiju. Kā cīnīties ar šīm nepadarīto rudens darbu tumsas bēdām?

Atbilde meklējama turpat pie senajiem latviešiem – viņi, lai kliedētu mošķus, ir devušies vakara budēļos. Pieņemot kāda dzīvnieka vai klaidoņa izskatu, trokšņodami, smiedamies un dziedādami, viņi apstaigāja drūmos vakaros tuvējās sētas, lai traucētu ļaunā iespējamās izdarības. Vai tas nav terapeitiski ģeniāli? Pastaigas pat vistumšākajos rudens vakaros, turklāt jautrā kompānijā, kliedē ne tikai skumjas, bet arī spirdzina. Iespējams, arī aizbiedē kādu zagli vai citu ļaundari! Šāda izklaidēšanās senajiem latviešiem turpinājās līdz pat Meteņiem (februāris, marts), kad arī mūsdienās turas auksts un nemīlīgs laiks, taču galvenais to pārdzīvot ar prieku.

CITI ŠOBRĪD LASA

Kas dimd, kas rīb
Ap istabiņu?
Mārtiņa gailīši
Dancīti veda,
Mārtiņa vakaru
Gaidīdami.
DS 30213-0

Mārtiņdiena latvietim 21. gs. varētu saistīties ne tikai ar latvisko identitāti, iespēju to nosvinēt un pulcēt ģimeni un draugus, bet arī ar labdarības pasākumiem. Dažādu paaudžu (trimdas) ārzemju latvieši šajā dienā rīko masku balles (piemēram, Austrālijā un ASV), kuru laikā notiek pašu dalībnieku dāvāto mantu, ēdienu un citu vērtību izsole. Nauda tiek ziedota vietējām latviešu kultūras un izglītības iestādēm. Vai tā nevarētu būt jauka ideja korporatīvajam pasākumam? Tikai līdzekļus varētu ziedot kādam bērnu namam. Mārtiņš bagāts vīrs!

Ar Mārtiņdienu saistās arī vēl kāds psiholoģiski svarīgs seno ieradums – līdz Mārtiņdienas tumšajiem vakariem esot bijis ieteicams atrast dzīves draugu, lai nav tik skumji.

Ko tu gaidi, vecais puisi,
Ka šogad neprecies?
Tās ir visas tavas brūtes,
Kas atnāca budeļos.
DS 33382-0

Ko tēlot budēļos?

Budēļi ir neatņemama Mārtiņdienas sastāvdaļa – ne tikai socializēšanās, bet arī izklaide. Bet, kādu tēlu pieņemt, dodoties budēļos? Kā vēsta pētnieki, senie latvieši pratuši komplektēt budēļu kompāniju tā, lai katrs dalībnieks atspoguļotu savu raksturu un atbilstu arī galvenajam budēļu uzdevumam – tumšās ziemas satikšanai. Budēļu tēlu starpā ir simboliski tēli, kas tomēr nav pretrunā ar t. s. latviešu dzīvesziņu.

VILKS apzīmē ļaunumu, tumsu un salu;
LĀCIS ir miegs un tūļīgums;
ZAĶIS – bailes un lišķība;
KAZA – labie tikumi, gaisma, ko vajā tumsa;
DZĒRVE – apdomība, prāts, gudrība;
melna nakts GARĀS SIEVAS veidolā – dabas aizmigšana, bet ne nāve rudenī. Jāpiebilst, ka nav īsti autentiski šo sievu attēlot kā nāvi (ar izkapti), jo tik traki un fatāli ar rudens izpratni senajiem latviešiem nebija.
APAĻAIS MĒNESS – ceļa rādītājs naktī;
SALMU KŪLIS – apkūlības;
KĀPOSTU GALVA – ziemas sākums, jo tieši kāpostus pēdējos novāc dārzā.
BUDĒĻU VADONIS – tēvainis jeb sigāns – nemaskojies, parastā tautastērpā, tomēr ziemai atbilstoši ģērbies vīrs, kurš savalda savu “zvēru” komandu ar pātagu (savītu no krāsainiem dzīpariem) vai prievīti (audeni). Slinkos ļaudis viņš per ar smalkiem bērza žagariem (Ziemas saulgriežos smalkos žagarus aizvieto egles skuju zariņi).

Reklāma
Reklāma

Budeli tēvaini,
Kur lauzi rīkstis?
– Sudraba birzī
Zeltitus zarus.
DS 33352-1

Kā budēļi mijiedarbojas? Viens no variantiem: vilks, tumsas un ļaunuma simboli cenšas noķert gaismas simbolu jeb kazu. Svarīgākais – viņiem tas neizdodas. Kad pienāk Ziemas saulgrieži, tad lomas mainās.