Ko īsti nozīmē ilgtspējīga mežu apsaimniekošana? 0
A/S “Latvijas valsts meži” (LVM) ne vien stabili turas valsts vērtīgāko uzņēmumu trijniekā, bet ir arī viens no efektīvākajiem valsts mežu apsaimniekotājiem Eiropā. LVM par valsts mežiem rūpējas jau ceturtdaļgadsmitu un no uzņēmuma ar 24 miljonu eiro apgrozījumu tas izaudzis līdz vairāk kā pusmiljardu eiro lielam apgrozījumam gadā. Panākumu atslēga slēpjas ilgtspējīgā mežu apsaimniekošanā.
“Manā skatījumā ilgtspēja nozīmē, lai visām paudzēm būtu iespēja izmantot šo dabas resursu, priežu un meža audzes,” saka Guntis Dišlers, mežkopis ar 35 gadu pieredzi, no kuriem lielākā daļa aizvadīta strādājot LVM. Arī LVM Integrētās plānošanas izpilddirektors Aigars Dudelis uzsver: “Ilgtspēja nozīmē to, ka mēs mežu apsaimniekojam tā, lai gan koksne, gan bioloģiskā daudzveidība, gan rekreācijas vērtība, kā arī meža spēja mazināt globālās klimata pārmaiņas saglabātos, lai tās ir tagad, un kalpotu arī nākamajām paudzēm.”
LVM apsaimniekotos mežos koksnes krāja šobrīd sasniedz 325 miljonus kubikmetru un katru gadu, mežam pieaugot, pēc Nacionālā meža monitoringa datiem, tā palielinās par 10,3 miljoniem kubikmetru. Līdz ar to koksnes krājas pieaugums LVM mežos ir lielāks par ikgadējo mežizstrādes apjomu – ~7 milj. m3. Tomēr mežu devumu nevar vērtēt tikai koksnē vien. Kā norāda Guntis Dišlers, meža nozarē kopā ar saistītajām nozarēm ir nodarbināti aptuveni 80 tūkstoši cilvēku, kuriem visiem mežs tādējādi nodrošina iztiku. “Mežs cilvēkiem dod ne tikai maizi, tie ir arī dažādi kokmateriāli, kurināmais un dažādas dabas veltes, kā, piemēram, ogas un sēnes,” pauž pieredzējušais mežkopis. Savukārt Aigars Dudelis uzsver, ka starp daudzajām meža vērtībām pirmajā vietā liekama koksne, jo tā ekonomiski ir visvērtīgākā. “Protams, ir arī daudzas citas lietas, kā, piemēram bioloģiskā daudzveidība. Mežs kā mājvieta daudzām sugām, arī rekreācija. Varbūt reizēm mēs pat neapzināmies, cik nozīmīgs mežs ir cilvēka labsajūtai,” pauž Aigars Dudelis.
Meža apsaimniekošanas ilgtspējas aspekti
Pats galvenais mežu apsaimniekošanas ilgtspējas aspekts ir labi zināms jau daudzām mežsaimnieku paaudzēm. Lai arī pirms simts un vairāk gadiem neviens nelietoja šodien tik modīgo vārdiņu “ilgtspēja”, katra meža īpašnieka galvenais princips bija necirst lielāku koksnes apjomu par to, cik mežs spēj pieaugt. “Tas ir galvenais princips mežsaimniecībā,” saka Aigars Dudelis un norāda arī uz laika aspektu, kas nepieciešams, lai koki sasniegu “ražas ievākšanas” vecumu. Piemēram, ja pirms desmit gadiem esam iestādījuši priežu jaunaudzei, jāpaiet vēl deviņdesmit gadiem, lai mēs sagaidītu simts gadu vecu priežu audzi. “No paudžu viedokļa tas nozīmē, ka nomainīsies vismaz divas mežsaimnieku paudzes, un tikai otrā ieraudzīs tādu mežu, kas varētu būt ciršanas vecumā.”
LVM Mežsaimniecības plānošanas vadītājs arī uzsver, ka mežsaimniekiem jābūt ļoti laba informācijai par to, kāds ir mežs attiecīgajā brīdī – cik vecs tas ir, kādas sugas mežā mīt, kādi tur ir biotopi. “Parasti mežu aprites cikls ir no piecdesmit līdz pat simts un vairāk gadiem. Ja mēs šo visu zinām, tad varam noteikti tās vietas, kas būs vērtīgas vairāk sugām, dabas aizsardzībai, rekreācijai labāk piemērotās vietas, kā arī izrēķināt, kādā apjomā varam cirst mežu, lai apmēram tādā pašā apjomā koksne būtu pieejama arī nākamajām paaudzēm. Mēs necērtam, mežu, un arī nedrīkstam to darīt vietās, kur blakus esošā mežu teritorija nav atjaunota. Meža likumdošana paredz, ka noteiktā laika posmā mežs ir jāatjauno. Ja tas netiek izdarīts, nākamos kokus mežā cirst ir aizliegts.”
Varbūt necērtam?
Saskaņā ar Meža likumu katrai koku sugai ir savs minimālais ciršanas vecums. Dažām sugām, kā, piemēram, bērzam, tas, atkarībā no bonitātes, ir 51 līdz 71 gads, eglei – 81 gads, priedei – 101 līdz 121 gads, apsei – 41 gads, melnalksnim – 71 gads, bet baltalksnim ciršanas vecums vispār nav ierobežots. Pagājušā gada rudenī pamatīgas kaislības virmoja ap Zemkopības ministrijas ierosinājumu veikt grozījumus Meža likumā, paredzot samazināt galvenās cirtes vecumu par 10 – 40 gadiem atkarībā no koku sugas, taču pagaidām šie grozījumi uz laiku ir apturēti, bet šķēpu laušana starp ierosinājuma atbalstītājiem un pretiniekiem turpinās.
Taujāts, kas notiktu, ja mēs atteiktos no koksnes ražas ievākšanas, Aigars Dudelis saka, ka visā Latvijā izveidotos tāds kā dabas rezervāts. “Ja ekonomiskā situācija mums būtu, teiksim, kā Vācijā, kur bez mežsaimniecības ir spēcīgas arī daudzas citas tautsaimniecības nozares un sabiedrības labklājība līdz ar to ir ļoti augstā līmenī, nav problēmu – sargājam visu! Taču Latvijai ieguvums no mežsaimniecības ir ļoti svarīgs. Tāpēc mežā jāturpina saimniekot un jāgūst no tā labumu valstij un cilvēkiem.”
