Krista Draveniece: Kas ASV maksā bargu naudu, to latvietim dod par brīvu 57

Kad pie viesību galda sākas sarunas par medicīnu – skaidrs, nu tik būs dusmas, nicinājums un pārmetumi, jo zāles dārgas, e-veselība uzkarās un ārstu rindas garas. Nav jau melots, tomēr šoreiz gribu parunāt par pozitīvo jeb būtiskām izmaiņām 1.tipa cukura diabēta slimnieku atbalstā. Ja godīgi, jau šobrīd dzīvojam Laimīgajā zemē, salīdzinot ar situāciju, piemēram, ASV, bet ledus noteikti ir sakustējies arī tur.

Reklāma
Reklāma
RAKSTA REDAKTORS
“Daži jūtas kā no ķēdes norāvušies, citi otru reizi uz tā paša grābekļa neuzkāps. Es… nekad nevēlos tur atgriezties” – Līnas stāsts par tikšanu prom no krīzes centra 14
Kokteilis
VIDEO. Iemīļotais aktieris Andris Keišs benzīntankā piedzīvojis smieklīgu “tikšanos” pats ar savu balsi 8
Skolas direktora viedoklis par skolotāju apdāvināšanu mācību gada noslēgumā: “Sabiedrība ir morāli slima ar šīm dāvanām un pateicībām”
Lasīt citas ziņas

Neesmu ārsts, un šis nebūs profesionāls viedoklis par medicīnas situāciju valstī. Esmu pacients.

Esmu 1. tipa diabēta slimnieks jau 11 gadus, tāpēc savu daļu par dzīvi ar diabētu, valsts atbalstu, izmaksām, ārstu pieejamību es zinu.
CITI ŠOBRĪD LASA

Mūsu noteikti nav daudz, mazliet vairāk par 5000 cilvēku Latvijā. No visa kopējā diabēta slimnieku pulka veidojam vien 5%, jo lielākā daļa diabētiķu sirgst tieši ar 2. tipu.

Veselam cilvēkam, kuram draugu lokā neviens ar šo slimību neslimo, paskaidrošu dažos vārdos, kā atšķiras šie tipi, neieslīgstot detaļās. 2.tipa diabēts parasti ir vecāka gada gājuma cilvēkiem, vairums gadījumu to iespējams ar dažāda veida medikamentiem un dzīvesveida maiņu izārstēt. 1. tipa diabēts var būt gan zīdaiņiem, gan bērniem, jauniešiem, un tam nav sakara ar neveselīgu dzīvesveidu, šiem cilvēkiem ikdienā jālieto insulīns, jo dažādu iemeslu dēļ viņu organisms pats to neražo. Insulīns asinīs šķīdina cukuru. Tātad katru reizi, kad kaut ko es apēdu, man zem ādas jāiešpricē insulīns, un tā līdz mūža galam vai brīdim, kad medicīna nāks klajā ar skaļu paziņojumu, ka nu ir atrastas atbildes uz visiem jautājumiem! Līdz tam noteikti kāds laiciņš vēl jāpagaida, tāpēc regulāri mēru cukuru un šļircēju insulīnu.

Zāles jālieto vairākas reizes dienā, arī cukura līmenis jāmēra regulāri, rodas jautājums – cik tas viss maksā? Gandrīz necik.

Latvijas medicīnas sistēmu var zākāt par daudz ko, bet šeit nu uzslavas un reāls novērtējums par to, ka man, hroniski slimam cilvēkam, ir jūtams valsts atbalsts katru mēnesi, kad eju uz aptieku. Insulīns mēnesī man izmaksātu apmēram 200 eiro, klāt vēl kādi 50 eiro par īpašiem stripiem, kas ir mazi plastmasas “štruntiņi”, uz kuriem uzpilinu no pirksta asins lāsīti, tad ielieku glikometrā un tas man parāda, cik augsts ir mans cukura līmenis asinīs.

Insulīns tiek pilnībā kompensēts no valsts, par to samaksāju vien 71 centu. Par stripiem man jāapmaksā 25% no cenas, bērniem un grūtniecēm nav jādara pat tas. Dzīvojot Latvijā, šāds diabēta pacientu atbalsts šķiet loģisks – ja man ir pieejami medikamenti, es varu kontrolēt šo slimību, dzīvot pilntiesīgu dzīvi gandrīz kā vesels cilvēks, vēlāk arī neaizņemot gultu slimnīcā, cīnoties ar diabēta komplikācijām, jo atceramies, ka cukurainā vidē veidojas viss ļaunais – mēs, diabētiķi, esam teju visu slimību riska grupās.

Bet patiesībā šāds valsts atbalsts ir privilēģija,

jo vēl pirms pāris gadiem ASV vairākos štatos cilvēki medicīnas milžu monopola ēnā nespēja iegādāties insulīnu, tāpēc to vienkārši nelietoja un tādējādi ilgstoši bojāja sev veselību. Cenas bija uzskrūvētas neadekvāti augstas! Dažādās Amerikas pusēs, protams, likumdošana atšķiras, tomēr cilvēkiem mēnesī insulīnam nācās iztērēt pat 1000 eiro, ko var atļauties vien retais. Bez insulīna ne tikai krasi pasliktinās veselība kopumā, bet arī pašsajūta, darba spējas – visa dzīves kvalitāte. To nedrīkst lietot vien reizi mēnesī vai nedēļas nogalē, vai algas dienā.

Šis gads nācis ar lielām pārmaiņām, šobrīd ASV ir krasi samazinātas insulīna cenas un noteikti arī cenu griesti, ko nedrīkst pārsniegt. Lielākie insulīna ražotāji cenas samazinājuši pat par 75%. Arī Latvijā notiek lielas pārmaiņas, jau pāris gadus bērniem bez maksas pieejami sensori, kas atvieglo cukura mērīšanu ikdienā. Tā ir apaļa plastmasas ierīce, ko piestiprina pie rokas, tajā atrodas adata, kas mēra cukura līmeni, un, pieliekot mērierīci vai nu jau arī telefonu (ar šī sensora aplikāciju) iespējams redzēt precīzākus cukura mērījumus.

Šis ir daudz ērtāks rīks, īpaši bērniem, lai varētu sekot līdzi cukura līmenim bērnudārzā un skolā.

Tas rāda, kad cukurs strauji kāpj, kad krīt, tāpēc paredzēt turpmāko rīcību diabēta kompensēšanai ir daudz vieglāk. Pēc tam, dodoties pie endokrinologa, visa informācija par cukura svārstībām saglabājas telefonā skaistās, pārredzamās diagrammās un ar roku nekas vairs nav jāpiefiksē.

Šobrīd, burtiski pagājušajā nedēļā, Latvijas Diabēta asociācija tikās ar Veselības ministriju un cīnījās par to, lai šādi sensori būtu apmaksāti plašākam pacientu skaitam, arī pieaugušajiem.

Šo iniciatīvu ManBalss.lv parakstījuši vairāk kā 12 000 cilvēku!

Reklāma
Reklāma

Arī es pati esmu lietojusi sensorus, bet tos Latvijā, kā tas notiek kaimiņvalstīs, neapmaksā. Viens sensors, ko lietoju es, maksā 50 eiro, un tas ir derīgs 2 nedēļas, kas nozīmē, ka sensors man izmaksā 100 eiro mēnesī. Jāsūta no ārzemēm, jo pie mums aptiekā tādu nav. Ja Latvijas Diabēta asociācijai izdosies šo panākt, tas būs liels, šobrīd vēl prātam neaptverams ieguvums diabēta slimniekiem!

Tā kā diabēta slimnieku skaits ar katru gadu strauji aug un slimnieki ir arvien jaunāki, šī ir tēma, par kuru ir jārunā, un, lai gan mēs esam tikai ap 5000 1.tipa slimnieku Latvijā, tās ir vismaz 5000 dzīves, kuras šāds Saeimas lēmums izmainītu līdz nepazīšanai! Turēsim īkšķus, lai pirkstu duršanu varētu nomainīt pret robotroku!

Lai Tev forša nedēļa, lasītāj!
Krista Draveniece
LA.LV galvenā redaktore

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.