Kultūras finansēšanas greizo spoguļu valstībā 2
Pirms nedaudz vairāk kā mēneša atklātībā nākušais Valsts kontroles (VK) atzinums, kurā uzsvērts, ka novērojama dublēšanās Kultūras ministrijas (KM) un Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) funkcijās līdzekļu piešķiršanā biedrībām un nodibinājumiem, kas varot novest pie dubultas finansēšanas, kā arī pārmetumi KM, kas pieļauj, ka valsts naudu saņem valstisko iestāžu atbalsta biedrības, pēdējā laikā ir raisījuši satraukumu kultūras sabiedrībā.
Savukārt dažu interneta mediju interpretācijā VK atzinumā paustie fakti skaidroti gandrīz vai kā bezatbildīga līdzekļu šķērdēšana no KM puses. No otras puses, VK atzinums arī objektīvi izgaismo kultūras finansēšanas sistēmas “greizo spoguļu karaļvalsti”, kas radusies gan politiķu “ģeniālu” lēmumu, gan nešpetnās finansējuma “griešanas” dēļ. Atcerēsimies Einaru Repši 2004. gadā piemeklējušo nelaimīgo atklāsmi likvidēt VKKF finansējuma sistēmas piesaisti iezīmētiem nodokļu ieņēmumiem, kā arī to, ka krīzes gados finansējums VKKF saruka par 74%, bet kultūrai kopumā par 43%. Līdz ar to finansējums pat daudzu kultūras valstisko iestāžu, piemēram, muzeju, pamatdarbībai ir nepietiekams un sadrumstalots starp daudziem avotiem. Tikpat absurda ir arī situācija, kad kultūras neatliekamās tehniskās un liela mēroga vajadzības bieži tiek apmierinātas uz VKKF radošo projektu rēķina.
Lai beidzot noskaidrotu, kas īsti notiek kultūras finansēšanā un kā situāciju ietekmēs VK atzinums, kā arī, cik taisnības ir katras puses argumentos, “Kultūrzīmju” redakcijā diezgan spraigi emocionālā diskusijā satikās KM valsts sekretārs Sandis Voldiņš, VKKF direktors Edgars Vērpe, Latvijas Radošo savienību padomes ģenerālsekretārs Haralds Matulis, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktora vietniece Kristīne Kūla, Vidzemes kultūras un mākslas biedrības “Haritas” priekšsēdētāja Solveiga Boicova, VK Padomes locekle un Pirmā revīzijas departamenta direktore Laura Graudiņa un VK Padomes locekle un Revīzijas un metodoloģijas departamenta direktore Lelde Dimante. Diskusiju vadīja “Kultūrzīmju” redaktore Anita Bormane.
Strīds par 64 000 eiro
– Vai un cik lielā mērā Valsts kontrole, sākot revīziju, vadījās no faktiem par Latvijas kultūras reālajiem finansēšanas apstākļiem?
Laura Graudiņa: – Es gribētu uzsvērt, ka revīzija bija par dotācijām biedrībām un nodibinājumiem, un noteikti negribētu to vispārināt uz visu pieejamo finansējumu kultūrai. Mūsu mērķis bija izvērtēt riskus, par kuriem mūs bija brīdinājuši gan biedrību un nodibinājumu pārstāvji, gan arī vairākkārt saņemtās indikācijas no sabiedrības par to, ka, piešķirot dotācijas, iespējama subjektīva izvērtēšana. Jautājums ir par to, kā valstī vispār tiek veidota sistēma budžeta līdzekļu piešķiršanā. Viens no galvenajiem revīzijas secinājumiem bija tas, ka izveidoti divi administratīvie aparāti finansējuma piešķiršanai biedrībām un nodibinājumiem. Mūsu skatījumā 64 000 eiro, kas tādēļ tiek tērēti Kultūras ministrijas administratīvajā aparātā, nav lietderīgi izmantoti. Tomēr, piemēram, attiecībā uz VKKF nav apstiprinājušās sākotnējās aizdomas par subjektīvismu līdzekļu piešķiršanā, jo konstatējām, ka VKKF ir izveidotas ekspertu komisijas, kas izvērtē projektus.
– Tomēr nelietderīgi iztērētie 64 000 eiro, kā atzīmēts arī pašā atzinumā, ir VK pieņēmums, nevis fakts. Kas tad īsti ir ar šo mistisko summu?
S. Voldiņš: – Cik saprotu, tā aprēķināta, attiecinot vispārējos izdevumus pret kaut kādu dotāciju daļu. Tas nenozīmē, ka kāds darbinieks ir saņēmis atsevišķu atalgojumu par nevalstisko organizāciju projektu vērtēšanu – ministrijas darbinieku pienākumos ir arī izskatīt iesniegumus par finansējuma piešķiršanu. Principā VK pareizi balstās uz pieņēmumu – ja valsts iestādei ir noteikta funkcija, tad valsts arī to dotē. Tomēr saistībā ar dramatiskajiem finansējuma zaudējumiem 2009. un 2010. gadā valsts šobrīd tikai daļēji spēj apmierināt šo funkciju īstenošanu. VK ziņojumā ir pieminēts VKKF piešķīrums Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Atbalsta fondam 2012. gada beigās (Runa ir par VKKF dotāciju 21 343 eiro apjomā mobilās aplikācijas izveidei, kas apmeklētājiem piedāvā iespēju virtuāli izstaigāt muzeju, izplānot maršrutu utt. – Red.). Tomēr jāatgādina, ka tajā laikā muzejs pat nevarēja nodrošināt pilnas slodzes štata darbiniekiem un speciālistu algas bija 240 līdz 250 latu apmērā. Šādos apstākļos nevaram piekrist uzskatam, ka no piešķirtā pamatbudžeta muzejs būtu spējis īstenot šo sabiedrības izglītošanas funkciju. No 2008. līdz 2009. gadam ir novērojama tendence, ka, samazinoties valsts finansējumam, muzeji un vēl jo vairāk teātri, koncertorganizācijas izmisīgi meklē citus finanšu avotus, ar ko nodrošināt pamatdarbību. VK pareizi secina, ka šī kārtība pēc būtības nav pareiza.
L. Graudiņa: – Protams, mēs varētu veidot trīs, četras un piecas institūcijas, kas izsniegtu budžeta dotācijas, un biedrības to tikai atbalstītu, bet no tā finansējuma vairāk nepaliks. Bet – vai esam tik bagāti, lai uzturētu vairākus administratīvos aparātus tajā pašā laikā, kad varam šo naudu novirzīt kultūrai? Runājot par Brīvdabas muzeju, problēma tika vērtēta no sistēmiskā viedokļa. Vai tiešām nepieciešams iziet šo lieko un dārgo administratīvo apkārtceļu, kurā netiek ievērots publiskā iepirkuma likums, lai rezultātā Brīvdabas muzejs saņemtu to pašu finansējumu no valsts?
S. Voldiņš: – Vai jums nešķiet, ka, kultūras tirgū pastāvot tik daudziem operatoriem, ir svarīgi, ka projekti iziet zināmu konkurenci?
L. Graudiņa: – Bet vai jums ir šaubas, ka VKKF varētu administrēt visu šo finansējumu? Mēs pārliecinājāmies, ka fonds to varētu izvērtēt visobjektīvāk un visprofesionālāk. Turklāt noteiktās prioritātes valstī ir vienas, un līdz ar to nav svarīgi, vai projektus atbalsta VKKF vai arī trīs vai četras citas institūcijas. Arī jūs savā ziņā piesaistāt ekspertus, kas ir pieejami ministrijas centrālajā aparātā. Jūs teicāt – aprēķinot nelietderīgi izmantotos 64 000 eiro, balstījāmies uz pieņēmumu. Diemžēl, ņemot vērā to, kāds ir atbildības sadalījums Kultūras ministrijas struktūrā, mēs nevarējām nodalīt konkrētus cilvēkus, kuru atalgojumu varētu attiecināt uz šo dubulto funkciju un arī ministrija precīzus datus Valsts kontrolei nevarēja iesniegt. Tāpēc izmantojām datus, kas bija pieejami no VKKF, kur skaidri varēja pateikt, cik naudas iztērēts izvērtējumam.
S. Voldiņš: – Ministrijai nav šaubu par VKKF ekspertu kvalitāti. Bet jūs jau noraidāt pašu sistēmu, pēc kuras šīs biedrības un organizācijas vispār vēršas VKKF!
L. Graudiņa: – Mēs konstatējām gadījumus, kad biedrība vispirms vērsusies VKKF un saņēmusi noraidījumu un pēc tam – ministrijā, kur šo finansējumu ir saņēmusi. Kāda tad ir mūsu stratēģija kultūrā?
S. Voldiņš: – Šeit nevar runāt par masveidību – šādi gadījumi no 2012. līdz 2014. gadam bijuši kādi trīs četri.
E. Vērpe: – Brīvdabas muzeja gadījumā VK tomēr ir nošāvusi greizi – nevienam nevar aizliegt dibināt biedrības un nevar neļaut tām strādāt valsts labā. No mobilās lietotnes vienīgais un īstais ieguvējs ir apmeklētājs, kurš to var izmantot kā ziemā, tā vasarā un turklāt pilnīgi par brīvu. Un – ja es kā pilsonis pēkšņi redzēšu, ka, piemēram, VK klājas grūti, man neviens neaizliegs nodibināt VK Atbalsta biedrību un meklēt visāda veida finansējumu. To, ka notiek dublēšanās, mēs ar ministriju secinājām jau 2012. gadā un pirms tam. Esam arī VKKF stratēģijā iezīmējuši ceļu, kā no šīs situācijas atbrīvoties. Tā kā finansējums nav pietiekams, mēs to darījām iespēju robežās. (Ideālajā modelī VKKF būtu jāpiešķir nauda radošajiem projektiem, bet KM jānodrošina atbalsts valsts iestādēm un kapitālsabiedrībām. – Red.)
K. Kūla: – Man 2012. gadā bija gods būt par Brīvdabas muzeja Atbalsta fonda valdes priekšsēdētāju. Par pārbaudes rezultātu uzzināju tikai no preses – kolēģi atskrēja satraukušies, sakot: ārprāts, veiktas klajas nelikumības. Man ir liels lūgums Valsts kontrolei – vai būtu iespējams turpmāk revīziju rezultātus atspoguļot lietišķi, īpaši neuzsverot kādas subjektīvas domas, kas var rasties, lasot faktus? Izlasījusi revīzijas ziņojumu, sapratu – viss ir kārtībā, nelikumību nav. Taču publika domā: viņi ir rīkojušies nelikumīgi.
L. Graudiņa: – Valsts kontroles ziņojumi un preses relīzes ir pieejamas VK mājaslapā. Rezonanse presē ir atkarīga no žurnālistiem, ko VK nevar ietekmēt.
S. Voldiņš: – Domāju, ka nedrīkst sodīt vai pārmest par to, ka muzeja darbinieki vai atbalsta biedrības tomēr meklē ceļus, kā virzīt lietas uz priekšu.
– Šeit tomēr jārunā arī par pašas ministrijas, ne vien iestāžu vadītāju atbildību.
L. Dimante: – Ziņojumā bija uzsvērts – ja šī lietotne bija nepieciešama valsts muzeja darbības nodrošināšanai, tad tā bija jāfinansē piešķirtā budžeta ietvaros, nevis jātaisa vēl viena kabata, caur kuru valsts organizācijas saņem naudu. Šis finansējums var būt nepieciešams nevalstiskajām organizācijām, bet valsts iestāžu pamatvajadzības jāfinansē caurspīdīgi caur budžeta pamatprogrammām.
L. Graudiņa: – Vienīgais, par ko runājam šajā kontekstā – ja finansējums gala rezultātā tiek piešķirts no valsts budžeta, sagaidām, lai caurspīdīgums būtu tādā līmenī, kā to paredz Publisko iepirkumu likums. Sagaidām, ka muzeja vadība, sapratusi, ka, piemēram, šī lietotne tā darbībai ir ļoti nozīmīga, iet uz ministriju un skaidro nepieciešamību pēc finansējuma tās izstrādei.
S. Voldiņš: – Ministrija šīs vajadzības apkopo katru gadu, iesniedzot valdībā jaunās politikas iniciatīvas. Šim gadam mums vajadzēja 34 miljonus eiro – tās nebija nekādas ekstra prasības, bet nauda, piemēram, nolietotu mūzikas instrumentu nomaiņai, kārtējiem remonta izdevumiem utt. Izdevās iegūt tikai piecus ar pusi miljonus eiro. Nesen, piemēram, biju Lielajā ģildē – tur virs skatuves ir izpuvuši dēļi, bet cilvēki staigā. Kontrole iesaka ministrijai vienkārši prasīt vairāk naudas. Tas nav risinājums.
Vai nevalstiskajiem kļūs grūtāk?
– Kā VK atzinumā paustos faktus vērtē Radošo savienību padome – starp citu, arī nevalstiskā organizācija?
Haralds Matulis: – Man zvana mediju pārstāvji un vaicā: vai esat dzirdējis par haosu un nekārtībām Kultūras ministrijā? Izlasījis ziņojumu, sapratu, ka tajā nekas tāds neparādās. Vai tā ir tāda psiholoģija, ka Valsts kontrole domā, ka vajag kādu publiski nosunīt, lai parādītu, ka izdarīts darbs? Man liekas, ka tas nav nepieciešams. Runājot par it kā nelietderīgi iztērētajiem 64 000 eiro, mani pārsteidz, ka Valsts kontrole, iestāde, kas tik ļoti strikti balstās uz faktiem un skaitļiem, gala secinājumus veic uz pieņēmumu pamata. Es arī nepiekrītu tam, ka ministrijai nevajadzētu finansēt biedrības un nodibinājumus. Ir dažādas institūcijas – valstiskas, privātas, nevalstiskas –, kas veic kultūrpolitiski svarīgas funkcijas. Ja tā ir sagadījies, ka, piemēram, literatūras nozarē nav valstiskas kultūras institūcijas, vai tas nozīmē, ka ministrijai nebūtu jāfinansē literatūras nozare? Tas pats attiecas uz laikmetīgo mākslu, kur arī pastāv vairākas nevalstiskās organizācijas, kas saņem finansējumu no ministrijas.
L. Graudiņa: – Runājot par presi – interneta portālā tiešām parādījās Matuļa kunga minētais virsraksts, tomēr prese ir joma, kurā VK nav nekādas ietekmes. Uzsveru, ka Valsts kontroles preses relīzes nosaukums bija – “Divu sistēmu funkciju dublēšanās nav lietderīga”.
– Kā VK ziņojums atbalsojās Vidzemes kultūras organizācijās?
Solveiga Boicova: – Publiskā rezonanse uz VK ziņojumu kopumā raksturojama kā neizpratne par to, kas tad īsti atklāts un kas ir vainīgie, un man negribas vainot tikai žurnālistus. Tad, kad Vidzemes kultūras organizāciju pārstāvji man vaicāja, kur tad palika tie mistiskie 64 000 eiro, es nevarēju to izskaidrot. Valsts kontroles pārstāves saka, ka tie radās lietotās metodikas iespaidā, bet, kā zināms, metodika arī pētījumos var būt ļoti dažāda, un tad sanāk arī atšķirīgi pētījuma rezultāti. Nepiekrītu arī, ka finansējumu kultūras NVO būtu jāadministrē tikai VKKF, un to saku arī Vidzemes mazo organizāciju vārdā.
– VK saka, ka pašlaik valsts naudu teorētiski varot dabūt pat faktiski bankrotējušas biedrības. Vai biedrību dzīve tagad nekļūs sarežģītāka?
S. Voldiņš: – Domājam turpināt līdzšinējo praksi, kad slēdzam līdzdarbības līgumus ar šīm organizācijām, iedodot sēklas naudu. Šādi, piemēram, ir izaudzis “kim?” Laikmetīgās mākslas centrs, Jaunā teātra institūts un citas organizācijas.
L. Graudiņa: – Valsts kontrole noteikti nevēlas radīt papildu slogu biedrībām, jo finanšu dati ir pieejami VID. Par nevalstisko organizāciju iesaisti – mūsuprāt, mirklī, kad tās tiek iesaistītas, jābūt skaidram, ko ar konkrēto finansējumu vēlamies sasniegt. Par funkciju sadalījumu – tā noteikti ir KM atbildība.
S. Voldiņš: – Un tomēr, runājot par riskiem, gribētu norādīt, ka tie tiek vadīti, jo nav nevienas bankrotējušas biedrības, kas būtu ieguvusi finansējumu. Vienkārši nav!
L. Graudiņa: – Tas, ka nav bijis šādu gadījumu, nenozīmē, ka nav šāda riska.
S. Voldiņš: – Tas, ka pārbaudītajā divu ar pusi gadu periodā šādu gadījumu nav, nozīmē tieši pretējo – ka riskus vada.
S. Boicova: – Vēlos atgriezties pie jautājuma par NVO iesaisti kultūras funkciju deleģēšanā. Esam šajā procesā iesaistīti jau desmito gadu, par to tiek runāts gadiem, mazāk tiek reāli darīts. Lai organizācija darbotos ilgtermiņā un nodrošinātu finansējumu, tai regulāri jāpiedalās starptautiskajos projektos. Arī citām kultūras NVO reģionos tas ir grūti. Lielais valis, kas arī reģiona NVO turēja viļņa virsotnē, bija Eiropas ekonomiskās zonas un Norvēģijas finanšu instruments, kurā bija iestrādātas arī administratīvās izmaksas. Bet šis ir pēdējais gads, kad tas pieejams.
Vai gaidāms apvērsums?
– VK pārmet VKKF nevienlīdzību līdzekļu sadalē starp nozarēm, iesakot pārskatīt budžeta piešķiršanas principus. Līdz tam gan jāsagaida pētījuma rezultāti par valsts ieguldījumiem katrā nozarē, kas vēl būs jāizanalizē. Vai gaidāma revolūcija finansējuma sadalē?
E. Vērpe: – Latvijas finanšu politika pēc būtības ir diezgan greiza, jo neraugās ilgtermiņā. Būtu jāstrādā vismaz desmit gadus uz priekšu, līdz ar to nekad nebūs ideālas kārtības, lai mēs varētu pateikt – tu ej uz ministriju, tu uz Kultūrkapitālu, bet tev vispār nekas nepienākas. Manuprāt, nekad nebūs līdz galam skaidrs, kā tad sadalīt VKKF finansējumu pa nozarēm. Kur var rasties objektīvie kritēriji, ja kultūrā vispār viss ir subjektīvs? Var būt tikai subjektīvo lēmumu summa, un, jo vairāk ekspertu, jo vairāk šis lēmums var pretendēt uz objektivitāti. Tāpat ir ar sadalījumu pa nozarēm. Mēs, protams, varam sev izvirzīt mērķi un veikt tik apjomīgu pētījumu, noskaidrojot līdz katrai pildspalvai un zīmulim, kas ir katras nozares rīcībā. Es šo situāciju saredzu tā – sagaidām Valsts kancelejas veiktā pētījuma rezultātus, lai netērētu naudu dubulti. Mūs interesē – cik katrā nozarē valsts iegulda jau šobrīd? Mums ir uzbūvēti teātri, bija arī kinostudija, ko privatizēja, bet teātrus nezin kāpēc ne. Toties vizuālajiem māksliniekiem nav nevienas valsts izstāžu zāles – valsts neiegulda šajā lietā, savukārt ir pilsētai un ir privātas. Tad redzēsim, ka sistēma, kā pa nozarēm tiek sadalītas dotācijas, jau šobrīd nav īpaši taisnīga. Būs arī vairāk iespēju veidot kādas prioritātes.
– Var prognozēt, ka VKKF budžeta sadales principu pārskatīšana raisīs plašu un skaļu diskusiju…
– Kad izanalizēsim pētījuma rezultātus, būs redzams, no kā katra nozare dzīvo. Domāju, ka atklāsies interesantas lietas. Dažas jau tagad redzam – ka ir Opera, kas tiek finansēta no valsts budžeta; ka tādi ir teātri, bet nav neviena kinoteātra. Vai kāds var pateikt, kāpēc tā ir? Kāpēc nav kāda valstij piederoša izdevniecība vai grāmatu veikals, kur varētu pārdot VKKF atbalstītās grāmatas?
H. Matulis: – Neviens jau īsti negrib skaitīt, cik viņam ir, jo baidās, ka tad viņam noņems, jo pielikt īsti nav no kā. Pētījums varētu būt pamats apdalītākajām nozarēm pielikt kaut ko vairāk. Tomēr neticu, ka kādai varēs kaut ko atņemt, jo tad noteikti sāksies dumpis.
– Šobrīd kultūrai ir četrpadsmit apakšnozares…
S. Voldiņš: – Skaidrs ir tas, ka visas nozares var būt prioritāras tikai tad, ja ir pietiekams finansējums to vajadzību apmierināšanai. Arī pēdējā “Culturelab” pētījumā par kultūras patēriņu redzams, ka vājāk finansētās nozares, piemēram, grāmatniecība, uzrāda dramatisku kritumu.
S. Boicova: – Savukārt Vidzemes pētījums parādīja, ka bibliotēkas visā reģionā ir visapmeklētākās kultūras iestādes.
– VK atzinuma 170. punktā teikts, ka “VKKF revidents izlases kārtībā vērtē piešķirtās dotācijas biedrībām, nodibinājumiem atbilstību noslēgto līgumu nosacījumiem, bet nevērtē dotāciju izlietojuma lietderīgumu un efektivitāti”. Tas VKKF pārmests arī agrāk. Ko plānojat mainīt?
E. Vērpe: – Bet vai esam gatavi tērēt divas reizes vairāk resursu, lai tikai visu kārtīgi izvērtētu? Arī šobrīd katra eksperta pienākums vispirms ir izvērtēt katra produkta kvalitāti. Dodam tikai daļu finansējuma, un saņēmēja pienākums ir nodrošināt, lai, piemēram, grāmata iznāktu. Mēs nedodam naudu nekvalitatīviem projektiem. Ir apmēram trešā daļa iesniegto projektu, kas neatbilst kvalitatīvajiem kritērijiem. Es, piemēram, esmu profesionāls gleznotājs un piecpadsmit gadus esmu strādājis skolā. Man nevajag ilgu laiku, lai pateiktu, vai glezna ir laba vai slikta.
L. Graudiņa: – VKKF ir izstrādāta kontroles sistēma, lai novērstu šo subjektīvismu. Runājot par efektivitāti un atsaucoties uz piemēru par gleznu, mums jāsaprot, vai esam gatavi finansēt vienas gleznas radīšanu, piemēram, par 500 000 eiro.
Kurš dzīvos veselīgāk?
– Kādas tad īsti sekas būs VK ziņojumam? KM jau sakās gatavojot piecus jaunus birokrātiskus dokumentus…
H. Matulis: – Jā, varbūt sistēma kļūs caurskatāmāka, bet vai kopumā biedrībām būs labāk? Man ir sajūta, ka biedrībām būs lielāks slogs. Būs loģiskāka finansēšanas sistēma? Nē, man ir sajūta, ka loģiskāka tā nekļūs, jo iedziļinoties tā jau šobrīd ir esošajai realitātei piemērota labākā iespēja. Šobrīd izskatās tā, ka būs mazliet lielāks administratīvais slogs un principā pārējais paliks tāpat. Viss rezultējas uz to, ka atrodam vainīgos, kas it kā izšķērdējuši 64 000 eiro, sodām kultūras organizācijas, kas izrāda iniciatīvu, lai sasniegtu savus mērķus.
L. Graudiņa: – Ieguvums no revīzijas būs atkarīgs no tā, kādas izmaiņas veiks Kultūras ministrija. Attiecībā uz mūsu sešiem ieteikumiem, nepiekrītu, ka situācija pasliktināsies. Turklāt tie panākti diskusijās, jo sākotnēji apspriešanai piedāvātais ziņojuma projekts bija savādāks. Arī priekšstats, ka VK kādu soda, ir pilnīgi aplams.
K. Kūla: – Situācija kultūras NVO jau ir pasliktinājusies – ziņojuma ietekmē cilvēki negatīvi uztver darbu šajās organizācijās – ir grūti strādāt sabiedrības labā un vēl par to saņemt publisku nopēlumu.
– Atzinums tomēr savā veidā vēlreiz apliecinājis nepieciešamību atgriezties pie iepriekšējā VKKF finansēšanas modeļa. Vai tas tiks izmantots kā papildu arguments jau vasarā gaidāmajā cīņā par to?
S. Voldiņš: – Viena labā lieta ir atzinumā paustais secinājums, ka jāpārskata ministrijas un VKKF funkcijas, par ko arī mums pašiem nebija šaubu. Otra – klajas nelikumības tomēr nav konstatētas. Šobrīd ar VKKF esam vienojušies strādāt pie funkciju sadalījuma, kas tiks iezīmēts fonda stratēģijā, ar kuru vasarā iesim uz valdību. Kāds tieši būs šis sadalījums, vēl pāragri spriest. Šeit pieminēja administratīvā sloga palielināšanos – liela daļa VK ieteikumu attiecas uz ministrijas iekšējo kārtību. Biedrībām būs jāiesniedz dati par aktuālo finanšu situāciju, ja informācija par to vēl nebūs pieejama.
Ko par KM un VKKF darbību saistībā ar dotāciju piešķiršanu domā biedrības un nodibinājumi
31% atbilžu saistībā ar problēmām VKKF tiek norādīts, ka finansējuma atteikums netiek pamatots pēc būtības, bet vienmēr bijis formāls.
69% atbilžu par pozitīvo VKKF darbībā norāda, ka komunikācija ir ļoti laba un ātra, atteikums – pamatotu iemeslu dēļ.
57% atbilžu par problēmām KM darbā norāda, ka nekad nav skaidrības par plānoto nozares atbalstu, termiņiem, summām.
43% atbilžu par pozitīvo KM darbā norāda, ka ir apmierināti ar dotācijas piešķiršanas un uzraudzības procesu.
Kopēja problēma: biedrības, nodibinājumi pretendē uz finansējumu vienlīdz ar valsts dibinātām iestādēm.
Avots: VK
Kas notiks tālāk
Kultūras ministrija ir apņēmusies ieviest visus sešus VK ieteikumus. To vidū – līdz 2015. gada 1. jūlijam pārskatīt kārtību, kādā tiek piešķirta dotācija biedrībām un nodibinājumiem; līdz 1. decembrim precizēs iekšējo normatīvo aktu, nosakot tām papildu prasības; VKKF līdz 2016. gada 1. novembrim pēc pētījuma par valsts ieguldījumu kultūrā analīzes nodrošinās jauna dotāciju sadales modeļa izstrādi.
