– Mode vai nemode, bet skaidrs, ka sievietes ar mūsu izglītību un tiesību apziņu neviens vairs neiedzīs rāmī – Kinder, Kueche, Kirche. Vienīgais, ko varam cerēt – uz partnerību ģimenes dzīvē. 18
– Ir ļoti mainījies mājsaimniecības jēdziens. Freida ģimenē bija sieva, seši bērni, apkopēja un pavāre. Stabils vidusslānis. Domāju, ka Freida sieva nevarēja justies diskriminēta tāpēc, ka viņai nebija jāpelna nauda, bet gan “jāsēž mājās”. Viņa nesaprastu, kādēļ kāds viņu nožēlo par KKK. Jo viņai bija jāvada un jāorganizē mājas kultūra – tur ir gana daudz, kur pašapliecināties. Šodien, kad ir tik daudz mājas tehnikas, virēja un apkopēja vairs nav nepieciešamas. Bet ir kaut kas noticis apziņā, ka tiek uzskatīts par pazemojošu būt mājas un ģimenes organizētājai.
– To jau vīrietis ir sekmējis, sakot – tu nekas neesi…
– Nē, to ir sekmējusi nabadzība. Apstākļos, kad gan vīram, gan sievai ir bijis jāstrādā, vienmēr ir dzīvojuši nabadzīgi cilvēki, kas nav sasnieguši vidusslāni, arī laukos zemnieki, un visi cilvēki pēc kara. Bet apziņā nabadzības diktētais dzīvesveids saglabājies ilgāk. Pazīstu pāri, kuri guvuši panākumus, ir bagāti un atbilst stabilam vidusslānim, bet viņi joprojām turpina dzīvot kā nabadzīgi cilvēki – tostarp abi joprojām pēc inerces strādā maizes darbu. Es saku – mīļie cilvēki, jums ir trīs bērni, viņi trijos nāk mājās no skolas, bet viņus neviens nesagaida. Ziemeļvalstīs tas ir bērnu tiesību pārkāpums, par to ņem bērnus nost. Bet mūsu saprašanā tā nav sarkanā līnija.
– Tomēr tādu ģimeņu, kas varētu iztikt tikai ar vienu algu, ir maz.
– Ja skatāmies objektīvi, nekad neesam tik labi kā tagad dzīvojuši. Bet mums nepietiek, un jautājums ir – kad pietiks. Un kādas ir mūsu vērtības – vai tas ir laiks un uzmanība bērnam vai jauna mašīna.
Šodien pāris vairāk attīstās vīriešu vērtību, tradicionālās vīriešu pasaules virzienā. Nenosegti paliek sieviešu tradicionālie darbi un garīgās izaugsmes virzieni – māja kā kultūras centrs ļoti plašā nozīmē. Mājas atmosfēras radīšana, svētki, viesi, radi, bērnu izglītība un ārpusskolas dzīves organizēšana. Tas tiek uztverts – tas jau nekas nav, tas nav vērtīgi. Bet, ja tas nav vērtīgi, tad kam mēs dzīvojam? Tad jau mēs dzīvojam tikai strādāšanai, tad tā ir verdzība.
– Ir jau arī.
– Ļoti bieži sieviete iet darbā nevis tādēļ, lai veidotu karjeru vai lai nopelnītu lielu naudu, bet lai “būtu cilvēkos”, nevis “sēdētu mājās”. Ja esi tikai mājās, šaurā nozīmē, viss apnīk, bet tas ir citādi jāorganizē, jābūt kultūras piedāvājumam, ar ko var nodarboties ģimenes saimnieces, kurām ir arī savas personiskās vajadzības, bet kuras būtībā atbild par dzīves jēgu. Nevis par dzīves resursiem, par ko tradicionāli atbild vīrietis, bet par dzīves jēgu.
