Šoruden daudzās ģimenēs cilvēki grimst sērās un smeldzīgās pārdomās kovida atstāto ļauno pēdu dēļ. Reportāža no Latgales 101
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Novembris ir ne tikai Latvijas valsts svētku, bet arī veļu laiks, kad pieminam aizgājējus. Taču šoruden daudzās ģimenēs un mājās cilvēki arī iegrimst sērās un smeldzīgās pārdomās kovida atstāto ļauno pēdu dēļ. Kad devos uz Rēzeknes pusi, lai tiktos ar ļaudīm un runātu par pandēmijas laika dzīvi Latgalē, divi manis uzrunātie sarunas biedri bija aizņemti radu bērēs, divi noķēruši kovidu. Taču kā visur Latvijā, tā arī daudzi latgalieši apzinās – jācenšas sevi pasargāt. Un jāvakcinējas.
“Babīt, tev potēties vajadzētu!” tā 88 gadus vecajai Antoņinai Jurgelānei teicis mazdēls, piezvanot no Rīgas.
Pirms nedēļas Antoņina paglabājusi dēlu, kurš nav bijis potējies. Pagājšnedēļ pie viņas uz mājām devās vakcinēšanas mobilā brigāde. Tai līdzi uz kādu brīdi devās arī “Latvijas Avīzes” žurnālists.
Mobilajai potēšanas brigādei pievienojos, kad no 25 klientiem atlikuši pieci. Medmāsu Tatjanu Opolā un ārsta palīdzi Vitu Batari ar “Nissan” džipu ved Latvijas armijas dižkareivis Andis Oliņš. Mediķes pie iedzīvotājiem uz mājām brauc jau trešo nedēļu. Ir optimistiskas. Ritms nav viegls. Brauciens parasti ilgst no astoņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā. Šoferītis saplāno navigācijā maršrutu un uz priekšu.
Ir bijušas dienas, kad jāapmeklē pat vairāk nekā nekā 30 cilvēku. Tie visi ir iepriekš sazvanīti.
Pat pusdienām un kafijas pauzei neesot laika, lai laiks neietu zudumā un nebūtu jābrauc pa tumsu.
Vienam cilvēkam tiek veltītas aptuveni 10–15 minūtes.
Viena mediķe aizpilda dokumentus, otra aptaujā par veselību, slimībām, lietojamiem medikamentiem un izmēra asinsspiedienu, ja nepieciešams. Ja viss kārtībā, pajautā, kādu poti vēlas: “Modernu” vai “Janssen”. Dūriens plecā un īsa instrukcija, kam jāpievērš uzmanība pēc potes un kas jādara, ja rodas blaknes. Atbildes uz jautājumiem. Un pa durvīm ārā.
Mediķes ar agresivitāti nav saskārušās. Suņi nav koduši. Cilvēki esot labsirdīgi, piedāvā kafiju, kādu cepumu. Reiz pat nauda dota. Neņēmušas. Krievvalodīgie Krievijas “Sputņik” vakcīnu neprasot – tā gan retumis tiekot norādīta, kad cilvēki piesakās potēšanai, bet tad tiek skaidrots, ka tā nebūs pieejama.
Bet ļaudis taču varēja sapotēties agrāk, kāpēc tikai tagad?
V. Batare: “Neticēja, ka nevakcinētajiem būs ierobežojumi. Tagad jau ne tikai veikalā, bet arī slimnīcā pie ārsta bez potēšanās netiek.”
T. Opolā: “Redzu arī bailes, jo visapkārt no kovida mirst cilvēki.”
85 gadus vecā Eleonora Sermais no Aleksandropoles pie labas veselības, no potes nebaidās. Viņa man stāsta, ka meita gan nogaidīšot, jo veikalā tiekot. Znots pieteicies potei, jo darbā prasa.
Tālāk mūsu ceļš ved uz Viļāniem. 79 gadus vecā Biruta Strūberga jau gadu kā guļoša. Ģimenē visi potējušies, bet par māti bijis bail, man saka viņas dēls. Medmāsa pārliecinājusi.
Fjokla Kozlova (84) baidījusies pati, jo ir gan cukurslimība, gan augsts asinsspiediens. Potēties pārliecinājušas ģimenes ārste un meita.
Nākamais stāsts dramatisks. Sergejam Vorobjovam (57) ir vēzis. Ārsts pārliecinājis, ka jāpotējas – tā gan cīnīties ar ļauno slimību būšot vieglāk, gan pati ārstēšanās ar kovidsertifikātu ritēs raitāk. Sapotēta tiek arī Sergeja māte Irina (81), kura par veselību īpaši nežēlojas.
Pie Antoņinas Jurgelānes (88) mobilā brigāde uzkavējas nedaudz ilgāk. Kundzei sirds pilna. Pirms nedēļas paglabājusi dēlu, kurš nebijis potējies. Bijušas slimas plaušas, dzēris zāles, negājis pie ārstiem, bet kļuvis slikti.
Slimnīcā atklājies kovids – tur nodzīvojis divas nedēļas…
Mirst kā nekad
Apbedīšanas nozares pārstāvis Arkādijs Reinieks teic, ka 14 gadu laikā, kopš darbojas šajā jomā, tik liela mirstība nav bijusi nekad.
Parasti Rēzeknes pilsētā un novadā bijis 45–70 aizgājēju mēnesī, tagad 2–2,5 reizes vairāk. Turklāt jāņem vērā, ka iedzīvotāju skaits taču Latvijā tāpat samazinās. Ap 85% mirušo esot ļaudis virs 65 gadu vecuma.
“Kā es saku: cilvēki mirst gan no kovida, gan no citām kaitēm, kurām kovids piepalīdz. Pēdējos ārsti varbūt izglābtu, ja nebūtu tā kovida. Ļaudis satraukti neziņā par nākotni. Mans telpu nomas bizness apstājies: vingrotāji, frizieri, manikīri nestrādā. Viesu nams ciet – iepriekšējā lokdaunā tur dzīvoja tēvs ar dēlu, tagad nevienam nevajag,” stāsta A. Reinieks.
Ģimenes ārste Ināra Oļševska, kurai Nautrēnu un Ilzeskalna pagastos ir 1500 klientu, sarunā ar mani saka: “Nedomāju, ka Latgalē ar nepotēšanos un saslimstību ir tik traki, kā zīmē Rīgā, vismaz pagastos. Piemēram, Nautrēnos, kas ir mana pamata darba vieta, nepotētie ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi.
Man šķiet, ka nepotēto statistiku arī velk uz augšu uz ārzemēm izbraukušie, kurus pieskaita pie nepotētiem.
Manā praksē mirušo nav, vienam četrdesmitgadīgam vīrietim bija pasmaga slimības gaita, bet viņam bija arī citas slimības. Pārējie no kādiem aptuveni simts ar kovidu saslimušie tika sveikā cauri vieglāk.” Ināru Oļševsku pašvaldībā slavē kā ļoti rūpīgu un aktīvu ārsti, kas mudina cilvēkus potēties.
Līdz 22. novembrim Latvijā vakcinācijas kursu pabeiguši 1 141 093 cilvēki, kas ir 60% no visiem iedzīvotājiem, tostarp Rēzeknē – 13 362 (50%), Rēzeknes novadā – 12 787 (43%). Bet gados īpaši veco ļaužu vakcinācijas aptvere ir zema, piemēram, 80–89 gadu vecuma grupā Latvijā kopā sapotējušies 56%, bet Rēzeknes novadā tikai nedaudz vairāk par trešdaļu – 36%.
Ar deviņdesmitgadniekiem aina vēl sliktāka – Latvijā kopā vecuma grupā pēc 90 gadiem sapotēti 37%, bet Rēzeknes novadā gandrīz tikai katrs piektais – 22% (skat. uzziņu).
Pakalpojumi jāsniedz
Vietējā vara – Rēzeknes novada domes priekšsēdētājs Monvīds Švarcs – norāda, ka Latgalei ir sava specifika, salīdzinot ar pārējo Latviju. Vairāk vientuļu cilvēku cienījamos gados vietās ar grūtāku piekļūšanu, un tas, ka mazāk strādā potēšanās reklāmas un kampaņas, vairāk – līdzcilvēku uzrunāšana.
Potēšanas punkti esot labi, bet ir ļaudis, kas uz tiem vienkārši netiek, pat ja ir pagastu centros, tāpēc lieliska atdeve ir mobilai brigādei, kas sākusi strādāt nesen un kura piebrauc klāt un dodas iekšā mājokļos.
Antivakceru novada pašvaldības darbinieku vidū esot maz. No darba bija spiesta aiziet kāda pirmsskolas iestādes vadītāja, kas bijusi principiāli pret potēšanos, kā arī kāda ģimenes ārste, kura potēšanās vietā aģitējusi par došanos uz baznīcu…
Cepuri lepni pacēlis arī kāds pagasta pārvaldes darbinieks, bet pēc dienas bijis atpakaļ, jo privātais darba devējs teicis: sapotējies un tad nāc.
Deputāta mandāts apturēts arī diviem deputātiem, bet viņi atgriezīsies: ir sapotējušies, bet jāgaida, līdz sāk darboties kovidsertifikāts.
“Saviem darbiniekiem saku: kovids ir kovids, bet pakalpojums iedzīvotājiem jāsniedz. Domājam kopā un domājiet paši, kā nepārkāpt likumu un neapdraudēt sevi. Piemēram, kad jāizsniedz miršanas apliecība cilvēkam, kurš nav potējies,” saka M. Švarcs.
Bēdīgs laiks ar neskaidru nākotni
“Bēdīgs laiks, kuros noteikumi nav skaidri. Reizēm ne valdība, ne sabiedrība zina, kā rīkoties. Bet kas zina? Jācenšas sevi pasargāt. Satraukums par bērniem līdz 12 gadu vecumam. Kas no viņiem izaugs bez aktīvas izglītības, kultūras iegūšanas, sporta nodarbībām? Man arī viens tāds bērns mājās un es labi redzu to ainu… Tas nav tā vienkārši: ielikties ierakumos un nogaidīt. Sekas būs,” domā Latgales dzejniece Anna Rancāne.
Grūti laiki jau māksliniekiem tie ražīgākie?!
“Tas ir mīts. Nenoteiktība un apdraudētība nav nekas labs. Man gan top viens dramaturģijas darbs par kovidu. Ironisks, bēdīgs. Kā mēs saglabāsim Dziesmu un deju svētkus šajā “jaunajā normālībā”? Protams, ir daudzas labas lietas, ko šajā laikā esam iemācījušies, bet jādara viss, lai atgrieztos “normālā normālībā”. Tāpat: kā mēs tiksim galā ar šo jauno, pagānisko sektu – antivakceriem?” jautā A. Rancāne.
Latgales vēstniecības “Gors” vadītāja Diāna Zirniņa uzskata, ka pirmslokdauna laiks kultūras jomā labi pavadīts, notikuši vairāki pasākumi, nu cer, ka nekas nepatraucēs rīkot tos arī turpmāk.
“Nesenā stingrā mājsēde nebija gara. Ja tā turpinātos, tad gan domātu, ko darīt. Pirms gada, kad viss bija slikti, sajūtas bija tādas: lai vai kas, jāiet ārā. Ap “Goru” spīdēja gaisma un skanēja mūzika. Cilvēki nāca un baudīja to. Tagad tas neietu cauri, to vairs īsti nenovērtētu.
Diemžēl cilvēki pamazām atraduši no kultūras. Iestājas tāda dīvāna rutīna ar sviestmaizi rokās.
Manuprāt, kultūru un sportu, šos labsajūtas pasākumus, nevajadzēja tik drastiski ierobežot. Saprotams, ka stāvkoncerti, kur cilvēki burzās viens gar otru, ir kovidbīstami, bet ne, piemēram, simfoniskās mūzikas koncerti, kur ļaudis mierīgi sēž atstatus viens no otra. Bet tā ir pagātne. Neraudāsim un skatīsimies uz priekšu,” optimistiska ir D. Zirniņa.
Arī “narkobarone” sapotējusies
Pa šo laiku pret kovidu potējusies arī Dzidra Bruzgule (75) no Dekšāres pagasta, kas Latvijā kļuva slavena ar skandālu un tiesas darbiem par viņai nepamatoti atņemto kaņepju ražu, par ko policijai bija aizdomas, ka no tām var iegūt marihuānu. Kopš tiem laikiem viņa pati sevi ironiski sauca par narkobaroni.
“Esmu likumpaklausīga un potējusies jau, tiklīdz, varēja.
Zinātnei un medicīnai pretim runāt nav prāta darbs.
Mēģinu te strīdos dažu labu pārliecināt, kuri apgalvo, ka kovids esot Dieva ziņā. Tiem saku: kad tev sirds problēmas, vēzītis vai kāja lauzta, arī Dieva ziņā atstāj? Uzreiz meklē dakteri, vai ne? Ir jādzīvo laikam līdzi, citādi nevar,” saka sirmā kundze.
