Kultūra
Teātris un kino

Cerēt, ka vismaz bērns sadzirdēs. Latviešu animācijas stiprās saknes0


Roze Stiebra – kopā ar “Dauku” mūža garumā.
Roze Stiebra – kopā ar “Dauku” mūža garumā.
Foto: Anda Krauze

Animācijas mākslinieki tiešām ir kā labie burvji – lellēm, zīmējumiem un vēl citiem priekšmetiem iedveš dzīvību! Pirms 50 gadiem, 24. martā, Latvijas Televīzija pārraidīja pirmo animācijas (toreiz multiplikācijas ) filmu “Lietainā diena”. Kopš tā laika animācija Latvijā ir spēcīgi  attīstījusies, sazarojusi un izvērtusies par būtisku nacionālās kultūras daļu. Tās attīstība ir gājusi gan plašumā, gan dziļumā, radot filmas kā bērniem, tā arī pieaugušajiem.

Līdzīgi kā gleznošanā un zīmēšanā, arī animācijā var attēlot visu, ko vien cilvēka iztēle spēj radīt. Tomēr gleznojot vai zīmējot strādājam tikai ar nekustīgu attēlu, bet animācijas vērtīgākā īpašība ir sniegt kustības attēlojumu.

Ierasti zīmējums var būt radīts ar tušu, krāsu, zīmuli vai jebkurā citā tehnikā. Mūsdienās, kad plaši izmanto datorus, attēlu zīmē uzreiz datorā, lietojot digitālo planšeti.

Katrs animācijas kadrs ir atsevišķs zīmējums. Tas nozīmē, ja gribam izveidot, piemēram, trīs minūtes garu animācijas īsfilmu ar 12 kadriem sekundē, tad kopā būs jāuzzīmē 3 x 60 x 12 = 2060 atsevišķi zīmējumi.

To dara uz “gaismas galda”, lietojot baltu, puscaurspīdīgu papīru. Katrs nākamais zīmējums tiek likts virsū iepriekšējam, lai animators varētu redzēt to, kā izmainās kadrs un kustība. Animatora “gaismas galds” ir slīps un caurspīdīgs, zem tā atrodas lampa, kas no apakšas izgaismo papīru – tādējādi tiek izgaismoti vairāki kadri reizē.

Animācijas pētniece Ieva Viese, kura raksta grāmatu par režisoriem Rozi Stiebru un Ansi Bērziņu, atgādina: “…animāciju reizēm kļūdaini sauc par kinožanru. Atkarībā no skatpunkta korektāk to būtu dēvēt par kino veidu vai atsevišķu mākslas veidu (saistība ar kino ir vairāk vēsturiska un institucionāla, bet astotās mākslas teorija balstīta uz uzņemšanas un montāžas principiem).

Katrā ziņā – animācija ir audiovizuālas izteiksmes veids, kurā var izdalīt gan dažādus uzņemšanas tipus un tehnikas (no tiešās jeb uz lentes skrāpētās līdz leļļu vai objektu animācijai), gan atšķirīgas stāstveides un stilistikas iezīmes.”

Mūsu animācijā liela ietekme ir latviešu folklorai – tautas pasaku motīvi ievijas daudzās filmās,

piemēram, leļļu animācijas aizsācēja Arnolda Burova filmā “Kikerigū!” (1965). Pirms klasiskās zīmētās animācijas tieši viņš iedibināja leļļu animāciju, pats arī izgatavoja lelles, 1966. gadā Rīgas Kinostudijā izveidoja pirmo leļļu filmu studiju.

Sava mūža laikā uzņēmis apmēram 40 animācijas filmu. Zināmākās no tām ir “Dauka” (1968), “Bums un Piramidons” (1969), “Pasaka par Vērdiņu” (1969), “Kozete” (1977), “Si-si-dra” (1977), “Bimini” (1981, viena no viņa poētiskākajām filmām, kas vēsta par cilvēka izziņas, atklāšanas, meklēšanas tieksmi), triloģija “Sapnis” (1983) un citas. Par ieguldījumu šajā kino veidā Arnolds Burovs apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Dauka – ar meklētāja garu

Animācijas filmu veidošana sākās 1969. gadā Latvijas Televīzijā, kad režisori Roze Stiebra un Ansis Bērziņš radīja multiplikācijas (animācijas) filmu uzņemšanas grupu.

Jau no darbības sākotnes bija skaidrs mērķis – animācija, kas atbilstu bērnu interesēm un būtu modernās kultūras sastāvdaļa.

Filmu radīšanā piedalījās talantīgākie mākslinieki. Roze Stiebra atceras sākumu: “Studiju “Dauka” dibināja 1991. gadā, kad Latvija jau bija atguvusi neatkarību. Rīgas kinostudija, kurā toreiz strādājām, sadalījās vairākās mazās studijās.

Katrs gribēja būt atsevišķi, jo ilgi bijām izjutuši piespiedu apvienošanu un uzspiesto ideoloģiju. Sākotnēji izveidojām zīmēto filmu un leļļu studiju “Dauka”, tā pastāvēja neilgu laiku, tad sadalījāmies, jo filmu uzņemšanas tehnoloģija leļļu un zīmētajām filmām ir būtiski atšķirīga.

Nosaukumu paturējām, jo mazais zēns Dauka, kurš devās pa aizsalušu jūru tikai tāpēc, lai uzzinātu, kas ir tur, aiz horizonta, mums likās ļoti zīmīgs tēls – gan ar savu neatlaidību, gan arī ar ticību un milzīgo gribu atklāt nezināmo, līdzīgs ikvienam patiesam māksliniekam, kam jūras vietā ir baltā lapa.”

Ir izveidota DVD disku kolekcija ar Latvijas Televīzijā un studijā “Dauka” uzņemtām aplikāciju un zīmētām filmām. Labestīgie, darbīgie un radošie šīs studijas animācijas filmu tēli joprojām veido bērnu ētiskos un estētiskos uzskatus. Turklāt to dara bez klajas didaktikas, mākslinieki ar saviem stāstveides un poētikas paņēmieniem filmām piešķir īpašu, suģestīvu intonāciju. Īpaši tā uzrunā režisores Rozes Stiebras darbos.

“Toreiz, pirms piecdesmit gadiem, neko daudz nedomājām.

Bija lieliska apstākļu sakritība, un mums laimējās, ka sava slinkuma vai ierastās neuzņēmības dēļ nepalaidām garām šo iespēju.

Gluži spontāni izveidojās cilvēku grupa, lai visi kopā uzņemtu šo mazo, vienkāršo un nepretenciozo filmiņu “Lietainā diena” par kādu zēnu, kurš līdzīgi šodienas situācijai, kas saistās ar jaunā koronavīrusa izplatību, atradās piespiedu izolācijā, jo ārā bija nelabvēlīgi apstākļi.

Lija lietus! Mazais zēns, daudz nedomādams, savāca lietus mākoņus un ar iedomātas lidmašīnas palīdzību aizveda tos uz kādu tuksnesi Āfrikā, lai tur, nolīstot lietum, tuksnesis uzziedētu.”

Toreiz zīmējumus izgriezām…

Māksliniekam Ansim Bērziņam darbs pie “Lietainās dienas” savulaik bijis liels izaicinājums: “Tas bija ļoti aizraujošs sākums. Nekā cita tik nopietna manā dzīvē nav bijis. Viss bija jauns! Pats mākslas veids jauns. Zīmētā filma (toreiz zīmējumus izgriezām) Latvijā tapa pirmo reizi. Tehnoloģija bija jauna, un arī kolēģi visi jauni!

Mums nebija nekādas pieredzes – vajadzēja apgūt pilnīgi nepazīstamu filmēšanas tehnoloģiju.

Kopā ar smalkmehāniķi Kārli Zupānu izveidojām galdu, kas bija paredzēts titru filmēšanai, pielāgojām jaunās filmas vajadzībām. Laimīgā kārtā televīzijas noliktavā jau kādu laiku bija nopirktas un gaidīja pielietojumu divas tieši animācijas filmēšanai paredzētas kameras.

Uz filmēšanas galda uzlikām stiklu trīs stāvos, pielāgojām vienu no kamerām, visu izdomājām un īstenojām kopīgi. Pirmajā filmā bija arī dzīvais plāns, to filmēju ar kinokameru “KONVAS”. Lai panāktu lietus efektu, izīrējām ugunsdzēsēju auto, kas ar šļūteni radīja lietu.

Protams, ka pārspīlējām, un “lietus” radīja negaidītus plūdus arī dažos dzīvokļos, bet ko lai dara, mācījāmies, kā varējām.

Filmas vizuālo tēlu radīja scenogrāfs un gleznotājs Dailis Rožlapa kopā ar karikatūristu Ivaru Ošiņu. Mūsu aizrautība bija gandrīz versmaini bohēmiska, un kā gan lai to neizbaudītu pilnu krūti, ja bijām jauni, spēka pārpilni.”

Ievibrē filmas dvēseli

Skatoties animācijas  filmas, ne vienmēr iedomājamies, ka pasaule, ko tur redzam, nav mums zināmā reālā,  bet gan izdomātā, mākslinieka galvā radītā. Lai cik labi tā arī būtu uzzīmēta, vienmēr kaut kā pietrūkst. Tieši mūzika animācijas filmās ir kā dvēsele, kas paveic atdzīvināšanas procesu līdz galam.

“Mūsu aizsāktajā animācijas virzienā būtisku ieguldījumu ir paveicis komponists Imants Kalniņš.

Viņš atklāja mūzikas neatvairāmo, visaptverošo un reizē arī neizskaidrojamo dabu.

Pateicoties apstākļu sakritībai, izveidojās arī sadarbība ar ansambli “Menuets”, kurš spēlēja toreiz tautā iecienīto, garīgo spēku uzturošo Imanta Kalniņa mūziku. Tā gadījās, ka šī ansambļa dibinātājs un vadītājs Jānis Blūms toreiz strādāja Latvijas Televīzijā par skaņu režisoru. Bijām kolēģi. Tā radās filmas “Zelta sietiņš”, “Zaķīšu pirtiņa” u.c.

Tieši Imants Kalniņš, toreiz būdams tikpat jauns kā mēs visi, sekmēja to, ka filmas bērniem bija nevis pieticīgākas un paviršāk veidotas (ko gan tie mazie tur sapratīs), bet gan tādas, kas sniedz mazajiem pašu labāko, tīrāko un gaišāko. Dalīties sakrālajās zināšanās un cerēt, ka vismaz bērns tevi sadzirdēs, jo, kā teicis  Imants Ziedonis, “vismaz bērns vēl nav aizaudzis ciet”,” atceras Roze Stiebra.

Virzīt garīgumam

Režisors Ansis Bērziņš uzsver, ka mākslinieks animācijas filmā ir pats galvenais režisora palīgs un balsts. “Viņa nozīmīgumu īpaši izjutām, kad veidojām otro filmu “Hallo Hela”. Šai filmai biju operators un scenārija autors. Tas bija mans pirmais scenārijs šajā žanrā, tāpēc, trūkstot pieredzei, biju centies ieguldīt tajā visas savas zināšanas par pasauli, tādā veidā varbūt radot zināmu satura sablīvējumu.

Tomēr galvenais nozīmīgākais ieguvums bija māksliniece Ilona Ceipe, ko uzaicinājām strādāt pie šīs filmas.

Tieši  Ilona Ceipe kļuva par mūsu animācijas un arī par mūsu pašu mentālo aizbildni. Viņa bija cieši saistīta ar Rēriha kustību, kas tajā laikā bija stingri aizliegta. Pārvarot aizliegumu, bija iespējams izlasīt daudz grāmatu, iepazīties ar citādu, daudz garīgāku, dziļāku un patiesāku dzīves redzējumu. Tādā veidā arī mūsu animācija ievirzījās garīguma un atbildības aspektā.

Negribējām tukši rotaļāties, bet centāmies bērniem ieaudzināt garīgumu,

lai viņi izprastu pasauli tās veselumā, priekā un skaidrībā, vienlaikus meklējot to visu katrs pats savā dzīvē. Augām kopā ar savu darbu un ikdienu.”

Mūsdienās animācija Latvijā ieņem stabilu un nozīmīgu vietu kopējā kino ainā. Cik daudz gan ir šīs kinomākslas talantu, piemēram, Edmunds Jansons, Signe Baumane, Vladimirs Leščovs, Jurģis Krāsons, leļļumākslā – Jānis Cimermanis, Māris Putniņš, Nils Skapāns, Dace Rīdūze un vēl, un vēl…

Jaunākā spožākā zvaigzne pie animācijas krāšņajām debesīm ir režisors Gints Zilbalodis ar filmu “Projām”. Animācija, būdama viena no neatkarīgākajām mākslas nozarēm, labprāt pieņem māksliniekus vientuļniekus.

Top “Sirds likums”

Režisore Roze Stiebra stāsta, ka ar mākslinieku Alekseju Naumovu sagatavojuši projektu jaunai pilnmetrāžas filmai pēc Jāņa Ezeriņa pasakas “Jaunais likums” motīviem. Šo filmu, ja būs finansējums, uzņems studijā “Lokomotīve”. Producents ir Roberts Vinovskis, ar kuru izveidojusies lieliska sadarbība, jau strādājot pie filmas “Saule brauca debesīs”. Pēc viņa ierosinājuma arī tapa šis projekts.

Filmu sauks “Sirds likums”, tā stāstīs par kādu karaļvalsti, kurā nevienam nebija sirds,

un ne tikai nebija, neviens pat īsti nezināja, kas tā sirds tāda ir, jo šajā karaļvalstī sirds bija stingri aizliegta. Nebija sirds arī Princesei, kurai drīzumā bija noliktas kāzas. Scenārija autors ir jaunais talantīgais Matīss Gricmanis.

“Šobrīd, atrodoties sociālajā izolētībā, darbs zināmā mērā ir apstājies, taču katrs individuāli turpinām precizēt motivāciju un jēgu izvēlētajai tēmai. Lai tikai tas vīruss ātrāk dodas prom un mēs visi, atjaunojušies un enerģijas pilni, varētu atgriezties darbā un atklāt “Sirds likuma” noslēpumu!” teic Roze Stiebra.

Reāli stāsti

Pie Latvijas animācijas šūpuļa bijušas arī mākslinieces Maija Brence un Dzintra Aulmane. Viņas sāka strādāt animācijas grupā, vēl būdamas Mākslas akadēmijas studentes. Toreiz Maija Brence apguva tekstilmākslu, Dzintra Aulmane studēja grafikas nodaļā.

Maija Brence atceras: “Sākumā man tāpat kā vairākumam cilvēku animācija likās kā viens brīnišķīgs, jautrs piedzīvojums. Pamazām viss mainījās. Pēc pirmā uzdevuma, strādājot pie filmas “Ringlas ceļojums”, sapratu, ka nekādi joki tomēr nebūs.

Biju uzzīmējusi Ringlas gaitu. Pašai tīri labi patika. Tomēr režisori teica, ka nederot, viņa taču neiet. Kā neiet, es brīnījos, uz priekšu taču virzās, nu labi, varbūt drusku šļūc, nu kas tur liels, kustas taču!

Tikai vēlāk sapratu, ka radīt dzīvību, kaut arī jocīgu, nav nekāda joka lieta.

Tā aizgājis viss mūžs! Vai ir gandarījums? Protams, ka ir. Pastāstīšu kādu mazu notikumu.

Vēlēšanu laikā, vēl padomju ērā, bija atnācis aģitators un sāka iztaujāt un pierakstīt, kas esmu, kad dzimusi utt. Kad pateicu, ka strādāju pie multfilmām, ka esmu multiplikatore, viņš pacēla galvu un es ieraudzīju tik priecīgas acis, kas ar izbrīnu lūkojās manī, it kā es pati būtu tā multfilma! Tad ir tā laimes sajūta, kas vēlāk, pēc gadiem, dod spēku un prieku dzīvot tālāk.”

Dzintra Aulmane: “Par animāciju nedaudz biju dzirdējusi, taču konkrēti uzzināju, izlasot Mākslas akadēmijā pie ziņojuma dēļa piesprausto zīmīti, ka vajadzīgi animatori. Man jau kopš bērnības bija paticis zīmēt dažādus dzīvnieciņus.

Uzaicinājums likās interesants, neparasts un man ļoti atbilstošs.

Man arī ārkārtīgi paveicās, ka varēju būt māksliniece inscenētāja gandrīz divdesmit filmām – tostarp arī “Zaķīšu pirtiņai”, kuru bērni skatās vēl šodien. Māksliniekam tāds darbs ir ārkārtīgi interesants, kad redzi savus zīmējumus atdzīvinātus, kustībā! Tas bija skaistākais laiks manā dzīvē – radošs, intensīvi aktīvs.

Uzziņa

1892. gada 28. oktobrī Šarls Emīls Reno pirmo reizi parīziešu publikai izrādīja animācijas filmas jeb Optisko teātri, un pēc simts gadiem Starptautiskā Animācijas asociācija ASIFA 28. oktobri izsludināja par starptautisko Animācijas dienu, ko ar dažādiem pasākumiem atzīmē daudzās valstīs. Patlaban animāciju Latvijā var apgūt Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā un  Latvijas Mākslas akadēmijā.

Uzziņa

* Studijā “Dauka” uzņemtas vairāk nekā 120 animācijas filmas. To pamatā galvenokārt ir latviešu folklora, klasiskā bērniem veltītā literatūra un mūsdienu latviešu autoru sacerējumi.

* Sākuma periodā studijā “Dauka” uzņēma filmas tikai aplikācijas tehnikā, bet 1983. gadā uzņemta pirmā latviešu zīmētā filma “Kabata” pēc Ojāra Vācieša dzejoļu motīviem.

* Tādas filmas kā “Zaķīšu pirtiņa”, “Kabata”, “Neparastie rīdzinieki”, “Fantadroms”, “Kaķīša dzirnavas”, “Ness un Nesija”, “Pasaciņas” un daudzas citas ieguvušas dažādu paaudžu bērnu nedalītu atsaucību un kļuvušas par Latvijas animācijas mākslas klasiku.

Saistītie raksti

* Pirmā studijas “Dauka” pilnmetrāžas filma “Ness un Nesija” (režisori Roze Stiebra un Ansis Bērziņš, 1991. gads) dublēta angļu, franču, japāņu, flāmu un krievu valodā. Filma ieguvusi Latvijas kino augstāko atzinību – balvu “Lielais Kristaps”.

* Otrā pilnmetrāžas filma “Kaķīša dzirnavas” (režisore Roze Stiebra) ieguvusi īpaši augstu atzinību pasaules kinofestivālos ASV, Ēģiptē, Somijā, Lietuvā.

 

Aktuāli

Neizejot no mājas, bez maksas varat noskatīties daudzas latviešu animācijas filmas šādos portālos:

* Pasakas.net (animācijas filmu studijas “Dauka” portāls)

* Filmas.lv (Nacionālā kino centra un Kultūras informācijas sistēmu centra kopīgi veidots projekts)

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
ZD
Zane Dzene
Kultūra
Aktuālā kino izlase
1 diena
LE
LETA
Kultūra
Austrija pašnodarbinātajiem māksliniekiem maksās 1000 eiro ikmēneša pabalstu
2 dienas
LE
LETA
Kultūra
Tapusi dokumentālā īsfilma par pirmo zināmo Latvijas džeza pianistu
2 dienas

Lasītākie

LE
LETA
Veselam
Latvijā atklāts viens jauns Covid-19 inficēšanās gadījums
1 stunda
ZB
Zigmunds Bekmanis
Laukos
“Pilskalnes Siguldiņa”, moku kambaris, trušu pilsētiņa un citi apskates vērti objekti. Ziedošā Zemgale – apceļo piesardzīgi!
13 minūtes
Raivis Šveicars
Ekonomika
Kur “audzē” citronskābi, antibiotikas, vitamīnus un vakcīnas? “Biotehniskā centra” noslēpumainie bioreaktori
2 stundas
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Varbūt vienreizējās lietošanas masku vietā var lietot vairākās kārtās salocītu agroplēvi?
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Traģiska sestdiena Liepājā. Avārijā gājusi bojā nepilngadīga jauniete
21 minūtes