Māris Zanders: Lai izdarītu muļķības, nav obligāti būt “Kremļa aģentam” 49
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Amnesty International” – organizācija ar pamatīgu vēsturi un vērā ņemamiem nopelniem – pamanījusies dažu nedēļu laikā sarakstīt blēņas un nokaitināt cilvēkus Ukrainā un Latvijā. Nepārstāstīšu – ikviens var izlasīt pats.
Aizkaitinājums pamatots, rezultātā arī skarbi secinājumi. Piemēram, kolēģis Egils Līcītis (gan citējot citu mediju) “Latvijas Avīzē” 9. augustā raksta, ka “Amnesty International” esot “pārvērties par Putina režīma propagandas ruporu”.
Ja viss būtu tik vienkārši… Formulēšu citādi: konkrētās cilvēktiesību aizsardzības organizācijas kļūdas ir simptomātiskas, tādas bija, ir un būs, tādēļ lietderīgāk, manuprāt, ir saprast to iemeslus.
Pirmais. Ja nevalstiskā organizācija vēlas puslīdz vērienīgi un efektīvi strādāt, tai ir nepieciešami finanšu resursi. Lai piesaistītu finanšu resursus, izšķiroši svarīgi ir pierādīt savas organizācijas nozīmīgumu.
Lai uzsvērtu savu vērtību atbalstītāju acīs, vēlams maksimāli spilgti runāt par tēmām, ar kurām konkrētā organizācija nodarbojas. Pat ja tas prasa krāsu sabiezināšanu un pārspīlēšanu. Šāda situācija ir ar ļoti daudzām nevalstiskā sektora organizācijām.
Ja jūs nodarbojaties ar klimata pārmaiņu novēršanu, noderēs, ja jūs ainu iezīmēsiet tā, it kā civilizācijas sabrukums ir gaidāms jau pēc gada. Ja jums, tieši otrādi, riebjas zaļie, jūs sponsoriem norādīsiet, ka zaļo dēļ valsts ekonomika jau faktiski ir uz sabrukuma robežas.
Īsi sakot, bēdīgā patiesība ir tā, ka, pieklājīgi formulējot, selektīva attieksme pret faktiem ir daļas nevalstisko organizāciju darbības neatņemama sastāvdaļa.
No tā, starp citu, atzarojas arī citas problēmas. Piemēram, kad nu jau pirms vairākiem gadiem Bils Geitss paziņoja, ka ieguldīs ļoti lielus līdzekļus malārijas izpētē un apkarošanā, bija eksperti, kuri brīdināja par šī kopumā apsveicamā lēmuma blaknēm.
Proti, ja bagāti un ietekmīgi ļaudis tā izceļ malāriju kā problēmu, tad var prognozēt, ka citas t. s. tropiskās slimības paliks novārtā, jo arī pētnieki metīsies apgūt “malārijas naudu”.
Otrais. Ar cilvēktiesību tēmām strādājošām organizācijām vispār raksturīga savdabīga loģika. Tā veidojas aptuveni šādi. Mūsu darbam ļoti svarīgi, lai mūs uztvertu kā objektīvu vērtētāju. Lai saņemtu šādu vērtējumu, mums jānodrošina, ja tā var teikt, simetrija – ja kritizējam Krieviju, tad jākritizē arī Krievijas ģeopolitiskie oponenti.
Citiem vārdiem sakot, nav pat nepieciešama “iespaidošana ar rubli” – specifiska izpratne par to, ko nozīmē neitralitāte, ir iekodēta šādu organizāciju domāšanā. Vienkāršota ilustrācija: pagājušā gadsimta nogalē kontekstā ar Kosovas krīzi cilvēktiesību organizācijas skaidri norādīja un kritizēja serbu rīcību pret albāņiem.
Nu, bet, lai kāds nepārmestu nekritisku nostāšanos albāņu pusē, kārtīgi sadeva arī albāņiem par nepietiekami rietumniecisku politiku dzimumu līdztiesības jautājumos. Dzimumu līdztiesība pilnīgi noteikta ir svarīga tēma, bet es personīgi neredzu sakarību starp serbu īstenoto albāņu genocīdu un pašu albāņu kopienas īpatnībām. Toties virkne cilvēktiesību aizstāvju redzēja.
Trešais. Dogmatiska izpratne vai konteksta ignorēšana. Te kā piemēru var minēt pat ne pārmetumus Latvijai par patvēruma meklētājiem vai Kijivai par kara darbības taktiku.
Ir simboliska valsts X, teiksim, Āfrikā, kurai cilvēktiesību aizstāvji pārmet konkrētu demokrātiskai iekārtai piedienīgu normu neīstenošanu.
X pārstāvji norāda, ka valsts ir pārāk trūcīga, ir citas prioritātes. Tas, ka jums nav naudas, nav attaisnojums, atcērt labu gribošie aktīvisti, kuri acīmredzot dzīvo ar kaut kādu ideālās kārtības modeli galvās.
Jāpiezīmē, ka, lai cik man personīgi svarīga būtu ekoloģijas tēma, šāda cietpaurība (vai liekulība) vērojama arī virknē ar ekoloģiju saistītos jautājumos. Ja X čīkst, ka tās ekonomika nav tik spēcīga, lai būtu pienācīgi zaļa, starptautiskās organizācijas nereti šādu no X viedokļa pilnīgi leģitīmu argumentu nevēlas dzirdēt.
Rezumēju. Nevalstiskās organizācijas pasaulē pilda ļoti svarīgas funkcijas. Šo organizāciju darbībā netrūkst kļūdu, uz kurām ir vērts norādīt. Ja organizācija savas kļūdas neatzīst, galu galā tā kaitē pati sev – klasisks piemērs ir “Greenpeace” pabojātā reputācija pēc tām blēņām, ko šī visādi jaukā organizācija sarunāja par biotehnoloģijām un kodolsintēzi.
Savukārt, ja aiz šīm organizācijām (tajā strādā tikai cilvēki!) piemītošajām kļūmēm, mēs vienmēr saskatīsim “Kremli”, tad mēs šādi negribot paši nostiprinātu priekšstatu par Kremļa visvarenību.
Un ir tā, ka vismaz daļa cilvēku šī visvarenības mīta ietekmē izvēlas Krieviju “labāk nekaitināt”. Nedomāju, ka tas ir vēlamais rezultāts.
