Jautāju Andrim, kas bija viņa ieroču brāļi. “Bataljonā, protams, bija daudz ukraiņu, bet bija arī baltkrievi, gruzīni, moldāvi. Vēl poļi, latvieši, lietuvieši, igauņi un čečeni. Ir tāds joks: kas ir tautu draudzība PSRS gaumē? Tas ir tad, kad visi apvienojas draudzēties pret Krieviju,” skaidro Andris. 160
Bataljonā bijis arī kāds zviedrs, kurš kritis kaujā. “Pavēles pārsvarā tika dotas ukraiņu valodā, taču arī krieviski,” atceras Andris. Trešdaļa no bataljona bijuši Ukrainas krievvalodīgie. “Tie bija puiši no Austrumukrainas, kuri pēc etniskās izcelsmes pārsvarā ir ukraiņi, taču saziņā lieto krievu valodu. Ukrainā valoda nav lojalitātes pazīme kā pie mums, un viņi līdz šim par to nebija domājuši. Pamazām viņi sāk vairāk lietot ukraiņu valodu, lai nošķirtos no krieviskā,” stāsta Andris.
Cilvēki sarunājušies arī tā saucamajā suržikā, kas ir Austrumukrainā lietots krievu un ukraiņu valodas mikslis. Ukraiņu karotāji stāstījuši, ka cīnās par Ukrainas brīvību. Bataljonā dienējuši dažāda vecuma un profesiju cilvēki. Viens no artilēristiem bijis kolhoza brigadieris, kurš ģimenei pateicis, ka dodas celt mājas Kijevā. Rotas komandieris bijis ar militāru pieredzi, taču vairākumam no bataljona tās nav bijis. Cits rotas komandieris bijis sporta treneris. Bataljonā bijušas arī sievietes, piemēram, sporta skolotāja no Ļvovas.
“Līdzās ar mums karoja baltkrievu datorspeciālists, kurš nevar izturēt Baltkrievijā valdošo nebrīvi un bija satraucies, ka nākamais Krievijas mērķis pēc Ukrainas var būt Baltkrievija,” atceras Andris. Tāpat bataljonā karojis arī kāds Krievijas pilsonis. “Viņš bija savulaik dienējis Krievijas armijā, bijis artilērists. Aizgājis karot Ukrainas spēku rindās, jo pēc dabas ir demokrāts, vēlas gāzt Putina režīmu, taču uzskata, ka no iekšienes Krievijā cīņa ir bezjēdzīga,” stāsta Andris.
Bataljonā karotāji pēc vecās Ukrainas partizānu tradīcijas cits citu pazinuši pēc iesaukām, piemēram, Tīrīgais, Sausiņš, Ašots, Azbeks, Leopards, Tīģeris, Cirvis, Mozus. Savu iesauku drošības apsvērumu dēļ Andris neatklāj. Bataljona vīri možu garu uzturējuši ar humoru. Parasti tas izpaudies kā Kremļa propagandas štampu apņirgšana, piemēram, “Zīdaiņus krustā esi sitis? Nē? Tad rindu pēc vergiem neieņemt!”. Vai arī sludinājums anekdote: “Gados jauns karavīrs meklē sievu. Ir māja un divi vergi.” Bataljona karotāju rindās bijis daudz kristiešu. “Kara laikā cilvēki jo sevišķi pievēršas ticībai, un tas raksturīgs abām pusēm. Pareizticīgo ikonas tiek liktas pie gultas, piesietas pie stobra, bet karavīri nēsā lielus krustus, liek tos arī aptveru somās,” stāsta Andris.
