Vācu, čehu un citu alu mikslis 15
Latvijas alu ir ļoti grūti definēt, jo mūsu valstī uz vietas iespējams iegūt tikai mazu daļu alus izejvielu – iesalu un ūdeni. “Uzskatu, ka izejvielām nav jānosaka, vai alus ir Latvijas vai nav. Par Latvijas alu varētu dēvēt “Labieša” eilu ar pļavu puķēm vai “Užavas” lāgeri. Abi ir te ražoti un izstrādāti. Kāpēc gan tos neuzskatīt par Latvijas aliem? Protams, Eiropas Komisijā tādus patentēt nevarēsim. Taču gandrīz nekur pasaulē alu nemēģina ģeogrāfiski patentēt. Alus nav kā šampanietis vai konjaks,” norāda Jānis Rudzītis.
Tomēr tas nenozīmē, ka pasaulē ar alu nevar gana tālu izskandināt valsts vārdu. “Lielajiem brūžiem grožus tur vecā paaudze, kura neko negrib mainīt! Tikmēr Igaunijas mazajiem brūžiem jau izdevies izaugt par lieliem uzņēmumiem ar stabilu eksportu. Igauņu alu Eiropā pazīst. Latvijas alu neviens nezina. Tas panākts ar novatorisku un mūsdienīgu pieeju, attieksmi, nevis domāšanu par leģendām, par senigauņu alu. Latvijā līdzīgi un kvalitatīvi strādā tikai “Labietis”, kas nesen parādījies lielo veikalu ķēžu plauktos un kam varētu izdoties ielauzties arī eksporta tirgū,” uzskata J. Rudzītis.
Neskaitot dažus tehnoloģiskus jauninājumus, kuri laika gaitā attīstījušies, pēdējos tūkstošos gadu alus brūvēšanā nekas būtisks nav mainījies. “Alus joprojām ir raudzēts dzēriens no izejvielām, kas ir pieejamas tuvu katlam. Nevajadzētu arī aizmirst, ka, piemēram, apiņus Latvijā ieveda no Viduseiropas, sākot ar 17. gadsimtu,” piebilst Reinis Pļaviņš.
