Krievijas dezinformācijas apskats: Latvijas “krahs” un “kolaborācijas indekss” 3
Vislielākās gaviles un sarosīšanos Krievijas propagandistu aprindās pēdējā laikā sagādājusi ziņa par “Latvijas dzelzceļa” (“LDz”) gatavošanos gada laikā atlaist 1500 darbinieku. Iemesls – rūkošais tranzīta pārvadājumu apjoms, uz kuru negatīvu iespaidu atstāj gan pašreizējā globālā konjunktūra, gan, bez šaubām, arī Krievijas politika pēc iespējas nelaist savas kravas caur Baltijas valstu ostām un bremzēt tās, kas caur Krievijas teritoriju plūst no citām valstīm, piemēram, Kazahstānas.
Jau atkal “rusofobija”
“Latvija sāk pilnā mērā izjust savas vadības rusofobisko politiku. Jebkurā gadījumā notiekošais “Latvijas dzelzceļam” ir katastrofa,” sludina “rubaltic.ru” un vēl citi.
Krievijas propagandas mediji, kas savus slēdzienus par Latvijas ekonomiku jau gadiem izdara, šķiet, vadoties no mitoloģizētā pieņēmuma, ka pusi Latvijas valsts budžeta veido ienākumi no Krievijas tranzīta, bet otru – ES fondi, klāsta, ka ik gadu Latvija savas “rusofobijas” dēļ zaudējot “miljardus” (naudas vienības netiek norādītas). Un tagad, citējot vietni “newsinform”: “Latvijas atteikšanās no Krievijas novedusi pie ekonomikas izgāšanās visās frontēs.” Atlaišanas “LDz” “demonstrē acīmredzamu valsts ekonomikas degradāciju”.
“Sputņik” kā papildu “odziņu” “LDz” drīzā kraha stāstā iepin vēl arī ziņu, ka uzņēmums tuvākajā laikā grasās piedāvāt izsolē 900 tonnas nolietotu sliežu, pārmiju un vagonu detaļu.
Lai ko arī apgalvotu “Sputņik” un tam līdzīgie, tranzīta nozare Latvijā veido tikai ap 3% no iekšzemes kopprodukta un runas par “ekonomikas degradāciju” tās dēļ ir stipri pārspīlētas, lai arī nepatikšanas, piemēram, dzelzceļnieku pilsētā Daugavpilī un ostas pilsētā Ventspilī tranzīta nozares sašaurināšanos var radīt.
Taču tiem, kas sacer un ziņu vietnēs un sociālajos tīklos izplata akcentu izkārtojuma ļoti līdzīgos apokaliptiskos rakstiņus, galvenais ir uzsvērt, ka visas Latvijas nelaimes ir “rusofobijas” sekas.
Un vēl “maksa par nacisma reabilitāciju” un “Padomju Savienības izšķirošās lomas uzvarā mazināšana”. Toties tagad “Latvijas politiķi kož elkoņos un atceras, ka kādreiz Krievija piedāvāja latviešiem stratēģisku sadarbību un vērienīgas investīcijas Latvijas ostu infrastruktūrā, taču alu rusofobi (“пещерные русофобы”) no tā atteicās, saskatot Krievijas investīcijās Latvijas “ekonomisko reokupāciju”” (citāts no “rubaltic.ru”).
Šai vietnei ir arī pilnīgi skaidrs, kas notiks: “Vēl daži gadi – un Latvija samaksās pilnu cenu par savas valdības antikrievijas politiku, pilnībā zaudējot nozari, kas tai labajos gados deva piekto daļu IKP.”
Jaunums “nacistu” meklēšanā
Pagājušā gada beigās kļuva zināms, ka Kremlim pietuvinātais fonds “Istoričeskaja pamjatj” (“Vēsturiskā atmiņa”), vadoties tikai no sev saprotamiem kritērijiem, metodoloģijas un avotiem, izveidojis valstu “kolaborācijas indeksu”.
Proti, prokremliskie vēsturnieki esot spējuši izskaitļot “kolaborantu” jeb, padomju un mūsdienu Krievijas leksikā izsakoties, “nodevēju” īpatsvaru teritorijās, ko Eiropā Otrā pasaules kara gaitā okupēja Vācija.
“Indeksā” iekļautas Baltijas valstis, tāpat Polija un bijušās Dienvidslāvijas daļas. Tur atradīsiet arī, piemēram, Franciju un Dāniju, Norvēģiju, Nīderlandi. Bet Luksemburga sadarbībā ar nacistiem, izrādās, vispār bijusi trešā izcilniece tūlīt aiz Igaunijas un Latvijas, kam paredzētas pirmās divas vietas. “Kolaborantu” daudzums tiek mērīts uz 10 tūkstošiem iedzīvotāju.
Teiksim, Latvijas gadījumā ar nacistiem esot sadarbojušies 738,2 iedzīvotāji no 10 tūkstošiem. Bet vācu okupētajā PSRS teritorijā, atskaitot Baltiju, – 120,3.
Īpatnēja pozīcija attiecināta uz Ukrainu – “ukraiņu nacionālistus” fonda vadītājs Aleksandrs Djukovs piesauc, taču Ukrainas sarakstā nav. Vien piebilsts, ka PSRS teritorijas rādītājs droši vien būtu zemāks, ja ne šie rietumukraiņi. Kas bijusi mēraukla tādām konstrukcijām, “indeksa” sastādītājiem acīmredzot nav būtiski, jo galvenais, kā parasti, ir apgalvot, tas ir, nosaukt “ciparu”.
No vēstures zinātnes viedokļa šādam “indeksam” ir nulles vērtība, bet tas var noderēt vienīgi kā “arguments” hibrīdkarā, lai pasludinātu baltiešus un pat visu vācu okupēto Rietumeiropu par vēl lielākiem nacistiem, nekā bija Hitlers.
Līdzdarbošanās nacistiskā okupācijas režīma struktūrās, īpaši holokausta jautājumā, vismaz Baltijas vēsturnieku sniegumā akadēmiskajā līmenī pētīta pat ļoti skrupulozi. Ar to gadiem nodarbojās Latvijas Valsts prezidenta administrācijas Vēsturnieku komisija, un tam veltīti daudzi rakstu sējumi. Tāpat Igaunijā un Lietuvā šīs nepatīkamās lietas pētītas gana labi, taču laikam ne tā, kā labpatiktu Maskavai.
Kad janvārī Djukovs sāka “indeksa” popularizāciju Krievijas medijos, pamazām iezīmējās, “no kurienes vējš pūš”.
“No nacionālistu vienībām izveidotās palīgpolicijas vienības kļuva par triecienspēku masu eksekūciju veikšanā un soda operācijās. Nacionālistu piedalīšanās holokaustā pieņēma milzīgus apmērus. Neaprobežojās tikai ar ebreju slepkavošanu. No Baltijas un ukraiņu nacionālistiem izveidotās palīgpolicijas vienības atzīmējās vērienīgās soda ekspedīcijās pret mierīgajiem iedzīvotājiem Krievijā un Baltkrievijā, apsargāja koncentrācijas nometnes no Ļeņingradas apgabala ziemeļos līdz Staļingradai dienvidos, piedalījās kaujās pret sarkano armiju frontē,” laikrakstā “Komsomoļskaja pravda” apgalvo Djukovs, piebilstot, ka latviešu vienības esot vēl arī piedalījušās Ļeņingradas blokādē, “nolemjot mokpilnai bada nāvei simtiem tūkstošu nevainīgu cilvēku”.
Ko Latvijas gadījumā darīja un ko nedarīja leģionāri un policijas bataljonos iesauktie, var sīki iepazīties gan jau minētajos Vēsturnieku komisijas rakstos, gan, piemēram, vēsturnieku Ulda Neiburga, Andrieva Ezergaiļa vai Kārļa Kangera un Kaspara Zeļļa pētījumos, nemaz nerunājot par Kara muzejā uzzināmo.
Interesanti, ka pat pašā Krievijā sociālajos tīklos, kur apspriests “Istoričeskaja pamjatj” jaunievestais “indekss”, kā kaut kas nopietns tas īsti netiek uztverts.
Joku mīlētāji rosina, ka pēdējais laiks ķerties pie “kolaborācijas indeksa” noskaidrošanas krievu zemēs mongoļu – tatāru jūga laikā.
Kritiķi aizrāda – ja jau izdalītas atsevišķas Baltijas republikas, tad nav skaidrs, kāpēc sarakstā nav, piemēram, Moldovas vai Baltkrievijas, tās pašas Ukrainas un Aizkaukāza reģiona. Un kādēļ sarakstā atzīmētā Beļģija nav sadalīta Flandrijā un Valonijā? Ir Hitlera satelītvalstis Horvātija un Slovākija, taču nav ne sabiedrotās Rumānijas, ne Ungārijas, ne Somijas vai Vācijā iekļautās Austrijas – acīmredzot politiskā pasūtījuma ziņā šīs valstis nav aktuālas.
Jūsu iesniegtā informācija ir anonīma. Tikai LA.LV ir pieeja šai informācijai. Pēc raksta izveidošanas jūsu informācija tiks dzēsta. Iesniedzot informāciju, varat nenorādīt savu vārdu
Sniedz pēc iespējas vairāk detaļu un informācijas
Faili, kuros ir papildu informācija
