Latvijas māksla sejās un vārdos 0
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja trijās izstāžu telpās līdz 24. februārim apskatāma izstāde “Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme”
Pagājušajā piektdienā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs uzreiz trijās vietās atklāja izstādi “Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme”. Šī trīsdaļīgā ekspozīcija ne tikai iecerēta kā krāšņa dāvana valsts simtgadei, bet neapšaubāmi kļuvusi par lielāko un ambiciozāko (ap 1000 darbu) portretu izstādi Latvijas mākslas vēsturē.
Konceptuāli šī izstāde pārņem stafeti no Rundāles pils, kas kopš 1986. gada reizi dekādē piedāvāja publikai iepazīties gan ar maz zināmām personībām, gan ar mākslas sociāli politiskiem kontekstiem, gan arī ar stilistiskām pārmaiņām paša portreta žanrā. Pēc pirmās izstādes “17. gadsimta portrets Latvijā” sekoja 18. gadsimta retrospekcija “F. H. Barizjens un viņa laiks”, bet 2008. gadā izpēte vainagojās ar ekspozīciju un fundamentālu katalogu “19. gs. portrets Latvijā”. Katra nākamā izstāde ne tikai strauji pieņēmās “svarā”, bet arī tuvojās tam hronoloģiskajam brīdim, kad jaundzimusī latviešu māksla aprāva pēdējās portreta žanra saiknes ar pilīm un muižām, lai pārceltos uz pilsētām – galvenokārt uz Rīgu. Tomēr, ja Rundāles pils izstāžu mērķis bija reabilitēt un atgriezt Latvijas mākslas vēsturei iepriekš piemirsto gadsimtu mākslu, kurai vairāku paaudžu pētnieki nevēlējās pievērst uzmanību, tad šai jaunajai izstādei nav nepieciešams neko reabilitēt, jo katram ir skaidrs, ka 20. gadsimts ir tas, ar ko var lepoties latviešu māksla.
Lai parādītu šo labi zināmo gadsimtu, izstādes kuratori izvēlējušies nekoncentrēties tikai uz galvenajiem varoņiem un svarīgākajām figūrām, bet pēc būtības parādīt Latvijas sabiedrības kopainu, kurā līdzās politiskiem līderiem, zinātniekiem, karavadoņiem, tirgotājiem, pašiem māksliniekiem, rakstniekiem, aktieriem utt. ir atspoguļots plašs mākslinieku draugu, paziņu un nejaušu laikabiedru loks. Teorētiski šo attēloto personu likteņi un stāsti izteiksmīgi raksturo visas Latvijas attīstību 20. gadsimtā. Tomēr izstāde vairāk kalpo kā albums ar ilustrācijām par 20. gs., informāciju par cilvēku likteņiem atstājot katra apmeklētāja ziņā. Veidojot ekspozīciju, autori mēģinājuši izstāstīt vienlaikus divus dažādus stāstus – latviešu portreta vēsturi 20. gs. un 20. gs. vēsturi caur portretu. Panākt abus zaķus diemžēl nav izdevies, jo hronoloģiskais princips un turēšanās pie vēsturiskās periodizācijas aizmiglojusi stāstu par pašu portretu kā mākslas žanru. Kā zināms, izmaiņas mākslā neiet precīzi roku rokā ar politiku.
Pēc izstādes subjektīvās hronoloģijas 20. gs. portreta vēsture simboliski sākas ar Jaņa Rozentāla pašportretu, kas gleznots tieši ap gadsimtu miju. Ieejot vai, pareizāk sakot, nokāpjot pa speciāli izveidoto trepju konstrukciju ekspozīcijas sākumā, rodas asociācijas ar arheoloģiju, kur atsegtie kultūras slāņi gaida to, kurš norāpsies no sava laika augstumiem, lai pieskartos pagātnes liecībām. Tomēr tad, kad no atraktajiem artefaktiem mēģinām rekonstruēt laikmetu, šķiet, būtu svarīgi atlasīt visvairāk reprezentatīvos darbus, kas arī ļautu uzburt veselu un nepretrunīgu pagātnes ainu. Protams, tas ir ārkārtīgi sarežģīts uzdevums, ar kuru nekad nevar tikt galā, bet, šķiet, ka gadsimta vēsture būtu bijusi pārliecinošāka, ja izstāde nebūtu tik pārsātināta ar darbiem. No vienas puses, tā ir brīnišķīga un utopiska ideja – dot maksimāli pilnu, ideālā gadījumā vispār nerediģētu vēstures nospiedumu, bet, no otras puses, tā var pārvērsties telefonu grāmatā, kuru neviens neizlasīs no pirmās lapas līdz pēdējai un kur indivīds pārvēršas ciparu kombinācijā.
Tomēr milzīgais eksponēto portretu skaits vienlaikus izstādi arī glābj, jo grūti iedomāties, kad vēl būs iespēja ieraudzīt tik daudz nehrestomātisku grafikas, glezniecības un īpaši latviešu meistaru tēlniecības un sīkplastikas darbu. Nedaudz skumji, ka fotomāksla tikusi atdalīta no ekspozīcijas un eksponēta uz atsevišķām sienām, bet varbūt tas ļaus fotogrāfijai nepazust starp lielām, krāsainām gleznām.
Kopumā jāsecina, ka viena no izstādes galvenajām veiksmēm ir ekspozīcijas neitrālā intonācija. Darbi nekonkurē savā starpā, nav ne patosa, ne mēģinājuma paust attieksmi pret konkrētām vēstures vai mākslas parādībām – izcelt kādu un noklusēt citu. Neskatoties uz scenogrāfijas teatrālismu, pašai ekspozīcijai dramatiskums nepiemīt nemaz, un tas ļauj vēsi un uzmanīgi paskatīties uz visu 20. gadsimtu. Blakus strēlniekiem un brīvības cīņām ieraudzīsim modernistus, kas piedalījās Krievijas monumentālās propagandas konkursos, līdzās Jāņa Tilberga salona portretiem – krievu emigranta Bogdanova-Beļska darbus. 20. gs. 30. gadu sejām būs ne tikai patriarhālais spēks, bet arī maigums un trauslums, apkārt Staļina figūrai var atrast gan sociālistiskā darba varoņu ģīmetnes, gan arī Jāņa Pauļuka vai Kurta Fridrihsona darbus kā brīva gara apliecinājumu. Arī pēc 20. gs. 60. gadu robežas izstāde turpina cīnīties par objektīvu un pilnīgu laikmeta atspoguļošanu – tikai pēc vēstures optikas likuma – jo tuvāk atrodamies notikumam, jo grūtāk par to spriest. Varbūt tāpēc “Arsenāla” ekspozīcijas pēdējā daļā aizvien vairāk jūtama plaisa starp subjektīvu kuratoru skatījumu uz portreta likteni jaunajā gadsimtā. Tāpēc, neskatoties uz to, ka izstāde simboliski noslēdzas ar Imanta Lancmaņa filozofisko pašportretu ar ābolu vainagu (2011), gribētos ticēt, ka 20. gadsimta portreta noslēgtais cikls kādreiz tiks pabīdīts ēnā un priekšā stāsies 21. gs. ar visu savu krāšņo seju izteiksmju paleti. Tikai šo brīnišķīgo izstādi mēs ar tevi, dārgais lasītāj, vairs neredzēsim.
Izstāde “Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme”
Apskatāma trijās LNMM izstāžu telpās – Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā, izstāžu zālē “Arsenāls” un R. Sutas un A. Beļcovas muzejā; kuratore: Dr. art. Ginta Gerharde-Upeniece, LNMM Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja.
Otrdienās, trešdienās un ceturtdienās līdz 24. februārim LNMM un tā filiālēs norisināsies pasākumi “Viena portreta stāsts”, kur varēs klausīties 15 minūšu ilgus ekspertu stāstījumus par izstādē eksponētajiem mākslas darbiem.
Tuvākie notikumi: “Jēkabs Kazaks. Strēlnieks (Kārļa Baltgaiļa portrets)” LNMM galvenajā ēkā (7. novembrī plkst. 14); “Miervaldis Polis. Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas portrets” (8. novembrī plkst. 14 izstāžu zālē “Arsenāls”); “Lea Davidova-Medene. Lilijas Ērikas portrets” (13. novembrī plkst. 14, “Arsenāls”).
LNMM galvenajā ēkā četru mēnešu laikā notiks septiņas radošās darbnīcas – 14. novembrī, 12. decembrī, 16. janvārī un 13. februārī darbosies sietspiedes apdrukas darbnīca, bet sešu piektdienu darbnīcās no 16. novembra līdz 22. februārim muzejpedagoģes Diānas Dimzas-Dimmes vadībā būs iespēja uzzināt vairāk par portreta žanra daudzveidību.
LNMM notiks nodarbību cikls “Mazie mākslas pētnieki”, ļaujot bērniem uzzināt par izstādē eksponēto portretu autoriem un tajos attēlotajiem personāžiem.
Izstāžu zālē “Arsenāls” no 15. novembra līdz 21. februārim – meistarklases mākslinieku Helēnas Heinrihsones, Bruno Strautiņa, Jāņa Deinata, Jura Utāna, Sandras Skrastiņas un Kaspara Zariņa vadībā; 22. novembrī, 17. janvārī un 31. janvārī – darbnīca bērniem “Pašportrets”.
Izdevniecībā “Neputns” tapis apjomīgs katalogs, kurā iekļauti pētījumi par fotogrāfijas žanru 20. gs. sākumā un beigās, kā arī pētījums par karikatūras žanru Latvijā.
