Desa – tiešām salda? 12
Ņina Masiļūne ir autore padomju laikā iecienītajai ”saldajai desai” (recepte pirmo reizi publicēta žurnālā ”Padomju Latvijas Sieviete” 1976. gada decembra numurā). Kā šis brīnums radies? ”Bērnībā es dzīvoju Rēzeknē, un 30. gados tur dāmām kulinārijas kursus vadīja pasniedzēja no Rīgas. Mana mamma gāja uz šiem kursiem. Toreiz mani brāļi no Amerikas sūtīja produktus un atveda arī kokovāru – līdzīgu baltiem taukiem. Vēlāk, kad es biju Amerikā, tur tas bija, bet pie mums Latvijā pēc tam vairs neesmu to redzējusi. Man tas kokovārs dziļi atmiņā palicis. Mamma taisīja kūku no lauztiem biskvītiem un kokovāra ar cukuru un kakao. Vēlāk mums bija tāda kompānija, ar ko mēs taisījām groziņvakarus. Toreiz ar produktiem bija diezgan grūti un man teica: “Tev jādabū žāvētā desa.” Es saku: ”Labi!’ Bet nevarēju dabūt to žāvēto desu. Domāju, ko lai tagad dara, un atcerējos kokovāru. Gribēju uztaisīt ko līdzīgu mammas kūkai, kas man garšoja bērnībā, tikai kokovāra vietā ņēmu sviestu. Mēģināju vairākas reizes, kamēr man iznāca pareizās proporcijas un sastāvdaļas. Ietinu folijā, lai sacietē, un izskatījās kā desa. Aizgāju ciemos un saku: ‘Te mana desa, tikai folijā, tā ir citādāka.” Saimnieks: ”Nekas, nekas, laikam pa blatu dabūta,” nesīšot to desu vēlāk uz galda. Ēdam. Saimnieks saka: “Tagad es iešu pēc tās desas.” Atnāk atpakaļ un čukstus saka: ”Klausies, tā desa taču veca, drūp.” Viens to uzķēra un sauc: ”Kā veca?! Nes tik šurp! Un uzreiz dod man šņabi ar pipariem!” Viņam iedod to desas gabalu, viņš iedzer šņabi ar pipariem un apēd to desu. Pārsteigumā mute vaļā: ”Tā desa taču salda!” Un tā radās mana “Saldā desa”, kuras recepte ir daudzreiz publicēta. Lūk, kā to gatavo: 400 g ”Jubilejas” cepumu sadrupina gabaliņos, pārlej karstu mērci, samaisa, liek uz pergamenta papīra vai folijas, izveido desas formu, stingri ietin un noliek ledusskapī sastingt. Pirms pasniegšanas iztin no papīra un sagriež slīpās ripiņās.”
Jāņu gardumi
Jāņu dienas mielasta pamatā ir piena produkti, maize, cūkgaļa un miežu alus. Jāņu siers pieder pie skābpiena sieriem – senākajām šķirnēm Eiropā. Tas vēsturiski radās no piena pārstrādāšanas sākotnējā un vienkāršākā veida – raudzēšanas. Jāņu siers apļa formā simbolizē sauli un pasauli tās veselumā. Laužot pa gabalam no siera, katrs paņem sev daļu saules spēka. Senie ticējumi liecina, ka sieram piedēvētas arī maģiskas spējas: puisi var ieēdināt ar sieru, ko nes kreisajā padusē deviņas svētdienas, vai arī sievām vajag ēst maizes vai siera knipīšus, tad piedzims dēliņš.
Padomju laikā iecienītie bezalkoholiskie dzērieni: kvass, morss no jāņogu sulas, limonādes “Tarhūns”, “Pienenīte”, “Baikāls” u. c.
Produktu cenas padomju laikā
Baltmaizes kukulis maksāja 20 – 24 kapeikas, rudzu maize – 16, batons – 13, dažādas bulciņas neatkarīgi no izmēra no četrām līdz 20 kapeikām. Cūkgaļas cena bija 2 – 2,20 rubļi par kg, liellopa gaļa – 1,90 – 2 , jēra gaļa – 1,80. Aukstajai gaļai kājiņas: cūku 0,32 – 0,60, liellopa 0,20 – 0,30, vistu 0,90 – 2,30 par kg. Izlejamais piens – 22 kapeikas litrā vai iepakojumā par 34 kapeikām litrā, puslitra pudele kefīra par 30 kapeikām, iepriekš nododot tukšo pudeli – par 15 kapeikām. Kondensētā piena bundžiņas – 55 kapeikas. Saldējums: augļu – septiņas kapeikas, piena – 10, krējuma – 13, plombīrs – 15, eskimo – 22.
Vīni: sausais moldāvu 2,10 – 2,70, gruzīnu – trīs četri rubļi, bulgāru 1,70 – 2,30. Stiprinātie augļu un ogu vīni 1,10 – 1,80, vīnogu – 2,30, augstas kvalitātes vīni 2,88 – 4,24. Trīs zvaigžņu konjaks – no 4,40 līdz 13,60, puslitrs degvīna 3,50 – 5, puslitrs alus – 0,37. Cenā tika iekļauta arī pudeles cena 0,12. Pudeli turpat uz vietas varēja nodot vai ar piemaksu apmainīt pret dzērienu.
Avots: recepšu portāls “bonappetit.lv”
Līgo dziesmas no žurnāla ”Zvaigzne” (1954)
Ivans, Jānim roku devis,
aicināja sērst pie sevis,
Līgotāji apkārt stāja,
abus reizē godināja.
*
Birokrāti bēdājās
nespīd saule kantorī.
Visi logi līdz griestiem
pieblīvēti papīriem.
