Izlīdzējās ar medu 12
Pilsētnieki mēdza svinēt Līgo pie radiem vai paziņām laukos. Tur tolaik pastāvēja autonoma republika, kur blata vietā bija kaimiņu kooperēšanās, deficīta vietā – pašu izaudzēto produktu pārvēršana kvalitatīvos ēdienos, bet pilsētnieku iecienīto ļuļa kebabu, šašliku un azū aizstāja latviešu tradicionālie ēdieni, kas gatavoti no paaudzes paaudzē. Svētku galdā bija, piemēram, vārīti kartupeļi ar siļķīti, ķilavas ar pildītām olām, “mušmires” (olu kātiņš, tomātu cepurīte, majonēzes punktiņi, zaļo zirnīšu zāle), marinēti ķirbīši, rasols ar siļķi, tomāti želejā, mazās kotletītes, vārīti burkāni un zaļie zirnīši želejā, sakārtoti uz garenā šķīvja. Desertā mēdza pasniegt pirmās zemenes. Siers un sviests, sagriezti kubiņos un sakārtoti vienā traukā (nereti kāds, ņemot sieru, “iegrābās” sviestā). Vēl laukos cieņā bija pašu kūpināta cūkgaļa, lapu salāti rūgušpienā vai krējumā, biezpiena plātsmaizes, speķa pīrāgi, kanēļmaizītes, ievārījuma maizītes, un, protams, alutiņš, ko mēdza darīt paši. Jā, un viens no gardākajiem – parasti ap Jāņiem jau nogaršoja jauno medu. Raudzējot alu deficīta laikā, kad cukuru tirgoja pret pārtikas taloniem, cukura vietā nereti izmantoja medu, un iznāca riktīgs medals – reibināja ne pa jokam! Ja pie rokas nebija medus, izlīdzējās ar cukurbietēm, kuras sakapāja sīkos gabaliņos, lika rūgt, pēcāk masu izkāsa. Daudzi medu uzzieda uz rupjmaizes (klona maizes vai ķieģelīša, baltmaize bija tikai viena – tā dēvētais batons), taču vienkāršs un garšā īpaši izteiksmīgs gardums bija svaigajā medū iemērcēts gurķis. Šo tautas recepti atceras arī Ņina Masiļūne. ”Latviešu virtuve ir naiva un vienkārša,” vērtē pieredzes bagātā kulināre. ”Cilvēkam jāēd tās zemes labumi, kurā viņš dzīvo. Esot ciemos laukos pie savas mammas vecāsmātes, nereti ēdu gurķi, iemērktu medū. Neaizmirstama garša!”
Ar seju – rasolā…
Latvijā rasols visdrīzāk ienācis no Krievijas, jau 60. gados rasols kā ļoti demokrātisks ēdiens bija vai katrā ģimeņu svētku galdā. Ar šiem salātiem saistījās trīs ārzemju vārdi – Olivjē, majonēze, Provansa (Francijas šarma atblāzma!) – tas bija pietiekami daudz, lai katrā padomju cilvēkā radītu neikdienišķu svētku izjūtu. Sastāvā bija konservēti zaļie zirnīši, gaļa vai desa, kā arī majonēze – šos produktus nevarēja vienkārši nopirkt, bija vajadzīgs blats vai neticama veiksme, ja kādā veikalā tos pēkšņi ”izsvieda”. Tā kā zirnīšus un majonēzi varēja uzglabāt ilgāk, ja tos izdevās dabūt, tad pietaupīja svētku reizēm. Sabiedriskajā ēdināšanā šos salātus sauca arī par gaļas salātiem vai galvaspilsētas salātiem, bet mājās – tikai par rasolu. Interesanti, ka izteikums “krist ar seju rasolā” norāda ne tikai uz noteiktu reibuma pakāpi, bet arī uz rasola vietu – tas kalpo kā uzkoda katrai gaumei un uz galda bija nepārtraukti, tieši pretī sejai.
Pilsētās galvenokārt šašliks
Atšķirībā no laukiem pilsētās 70. gados iecienīts kļuva šašliks, līdz tam ugunskuros cepa desiņas. Tā nosaukums radies no Krimas tatāru valodas, kurā vārds ”šašliks” nozīmē ”durklis, iesms”. Cepšanai izmanto cūkas, aitas, liellopa vai vistas gaļu, bieži vien to iepriekš sagatavojot, marinējot etiķī, augļu sulās, vīnā, majonēzē ar sīpoliem, zaļumiem un garšvielām. Padomju laikā šašliku gatavoja no visādām gaļām, no cūkas filejas, no liellopa, ko toreiz sauca par basturmu. Bija arī marinētais cūkgaļas šašliks ar tauciņiem – vai nu no šķiņķa, vai no kakla karbonādes, bet noteikti ar tauciņu. Ingrīda Brambate, kura strādājusi Rīgas rūpnīcas ”Komutators” kafejnīcā ”Šašliku māja”, atceras: ”Galvenokārt taisījām kakla karbonādi vai cisku gabalus, tie bija vairāk uz pasūtījumu, piemēram, uz Līgo svētkiem. Šašlika porcija maksāja 80 kapeikas, tas bija ļoti lēti. ”Šašlikos” saņēmām tikai tīru gaļu no Latvijas. Toreiz, 70. gadu beigās, nekādas ievestās gaļas nebija. Šašlika tirgošana gāja no rokas, jo katru dienu ieņēmām pa 300 – 400 rubļiem, kas tam laikam bija liela summa.”
Citi gaļas brīnumi
Vīrieši allaž bijuši kā traki uz gaļu, padomju laikā galdā cēla dažādus gaļas izstrādājumus, tostarp arī ļuļa kebabu, ko taisīja no jēra gaļas, kam klāt lika nedaudz liellopa gaļas. Ēdieni bija samērā asi, daudz lietoja piparus. Vēl gatavoja kupātus – no iesālītām zarnām, tās maksāja 12 rubļus kilogramā. Tas bija dārgi. Iecienīts bija “cālis tabakā” – vistu sacirta, izklapēja, lai būtu mīkstāka, pēc tam marinēja. Marināde bija diezgan asa – sīpoli, ķiploki, pipari, sāls un etiķis. Vistas ribiņas un kauliņi tā iemarinējās, ka bija dievīgi, kusa mutē. Gatavoja arī čenahus īsta māla podiņos – tikai jēra gaļa ar kartupeļiem un nedaudz burkāniem pa virsu. Atsevišķi taisīja mērci, kas bija diezgan asa un sastāvēja no sīpoliem, ķiplokiem, sarkanās tomātu pastas, sāls, pipariem un gruzīnu garšvielas hmeli-suneli, kas bija gan sausā, gan mitrā veidā un ļoti smaržoja. Vērts pieminēt arī čahohbili no vistas kājiņām vai liellopa gaļas. Gaļa bija sagriezta kubiciņos, vista bija ar visiem kauliņiem sacirsta gabaliņos, to sautēja un taisīja sarkanā asā mērcē, kā arī harčo zupu un soļanku. Baltās pupiņas izvārīja un pēc tam garšu dabūja ar olīveļļu. Ūdenī, ko lēja virsū pupiņām, klāt lika sāli, piparus, daudz ķiploku, apceptus sīpolus un eļļu. Šā ēdiena nosaukums ir lobi – pupiņas ar eļļu, un tas bija iecienīts kopā ar gaļu.
