Mākslinieks ar praktiķa tvērienu. Saruna ar Gunti Gailīti 3
Nepiemini to skaitli, attrauc Guntis Gailītis, uzrunāts viņa apaļās dzimšanas dienas sakarā, mēs ar Litu esam vēl ļoti jauni! Un patiesībā mūsu saruna izvēršas par citu, tiešām vairāk nekā divreiz senāku jubilāru, Rīgas Latviešu biedrību (RLB), kurai pērn apritēja 150 gadi.
… Savā kabinetā pēc RLB Teātra komisijas sēdes ieradies ar karalisku precizitāti, mirkli ievilcis elpu, Guntis Gailītis arvien vairāk aizraujas viņam raksturīgajā temperamentā – būsim atklāti, nenokrita Nacionālais teātris no gaisa! Tas ir Rīgas Latviešu biedrības nodibinātā Rīgas Latviešu teātra turpinājums.
Tieši RLB vadība pēc Latvijas valsts proklamēšanas savu teātri ar visu – trupu, dekorācijām, lugām, notīm, materiālo bāzi, arhīvu – uzdāvināja jaunajai Latvijas valstij. Un vajagot arī tā sakrist, ka tieši mēnesi pirms 2018. gada 18. novembra – tā paša gada oktobrī – apritēja 150 gadi RLB!
Nupat pieņemts likums par 1868. gadā dibinātās Rīgas Latviešu biedrības namu. Lai kāds liktenis piemeklētu biedrību, šis nams nekādos apstākļos vairs nevarēšot nevienam pielipt pie nagiem.
Tieši tā! Lai mūsu ēku neiekārotu ne organizācijas, ne privātpersonas, biedrības izjukšanas gadījumā (trīs reizes piesit pie galda) saskaņā ar likumu nams kļūs par valsts īpašumu. Par spīti likteņgriežiem RLB nams atrodas savā vēsturiskajā gruntsgabalā (biedrība zemi Merķeļa ielā 13 nopirka 1869. gadā, un jau 1870. gadā ēka bija gatava) un saglabājies kā vienots veselums.
Mūsu senču lielisko mantojumu jāspēj pareizi menedžēt nevis kā vienai no daudziem tūkstošiem biedrību, kam esam pielīdzināti, bet kā vienai no ļoti nozīmīgām institūcijām Latvijas valstī un ar valsts atbalstu, ko nu saskaņā ar likumu tā apņēmusies sniegt.
Līdz ar jūsu nonākšanu biedrības priekšsēža krēslā iedibināta ikgadēja labdarības balle ar mākslinieku dāvinātu gleznu aizrautīgām izsolēm par bargu naudu, kas nonāk biedrības nama restaurācijai. Kā izdevies panākt, ka šī balle kļuvusi turīgu ļaužu iekārota?
Kas savulaik dibināja biedrību? Ne jau dziedātāji, dancotāji, bāleliņi.
Pirmie izglītotie un veiksmīgie latviešu uzņēmēji – Berga bazāra īpašnieks Kristaps Bergs, rūpnieks Rihards Tomsons, Jānis Fridrihs Baumanis, Augusta Dombrovska tēva brālis un arī viņš pats. Latviešu inteliģence, kura vāciskajā Rīgā krievu impērijas sastāvā bija sasniegusi zināmu sociālu un sabiedrisku pozīciju.
Uz ko balstās labdarības balle? Tā sākas 17. novembra vakarā un beidzas agrā rīta stundā, mēs vienmēr pirmie sagaidām Latvijas dzimšanas dienu 18. novembri. Un tās mērķis ir vākt ziedojumus mūsu nama restaurācijai.
Par ballei ziedoto naudu izgaismotas Jaņa Rozentāla freskas nama fasādē, izgatavoti vēsturiskie karogu turētāji fasādē, vēsturiskās kāpņu margas vestibilā, arhitekts Uldis Pīlēns veidojis vestibila interjera idejas projekta maketu. Telpām jābūt vēsturiski autentiskām un vienlaikus omulīgām, jo tās izīrējam sarīkojumiem, festivāliem.
Ir ļoti ekskluzīvi, ja, polonēzi vadot, pirmajā pārī kopā ar Gunti Gailīti iet baleta prīma, jūsu dzīvesbiedre Lita Beiris…
To izkārto ne jau Gailītis, bet balles rīkotāji, kuru vidū Rotari, Zontu, Lauvu klubs… Man vadīt polonēzi likās pat mazliet mulsinoši un apgrūtinoši, jo ballē ar tik milzīgu starptautisku viesu spektru, diplomātiem utt. pirmajā pārī vajadzētu iet nevis Gailītim, bet Valsts prezidentam.
Jūsu priekšgājēja Ingmara Čaklā laiks palicis atmiņā ar aizdomu ēnu par naudas izšķērdēšanu. Jūs turpretim biedrībā strādājot bez algas, nesaņemat ne santīma.
Tā ir. Un arī tam neviens tā īsti netic. Mani draugi, Operas kolēģi teica – trakais, kur tu ej!
Es droši vien nebūtu piekritis aicinājumam tikt ievēlētam priekšsēža amatā, ja vien mani nebūtu mudinājuši daži būtiski apstākļi.
Ja, konservatoriju beidzot, savu diplomdarbu nebūtu veidojis par pirmo latviešu operu “Baņuta” un mans skolotājs režisors Kārlis Pamše faktiski nepiespiestu par to rakstīt, nez vai būtu nonācis Operā un tagad šeit.
Pagājušā gadsimta sākumā Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisija nolēma: latviešiem vajag savu operu un sagatavoja vērienīgu libretu konkursa nolikumu. Septiņu libretu konkurencē uzvarēja Rīgas Politehniskās augstskolas arhitektūras fakultātes trešā kursa students Arturs Krūmiņš! Gunta Gailīša vectēva brālis. Biedrība autoram par “Baņutas” libretu samaksāja solītos divus simtus zelta rubļu!!!
Pēc daudziem gadiem Andrejs Frīdenbergs, jurists, mākslas mecenāts, viens no Rīgas mēriem, mudina komponistu Alfrēdu Kalniņu: “Raksti operu!” Skaņradis ilgi nespēj atrast libretu, līdz uziet Artura Krūmiņa sacerēto “Baņutu”.
Kad 1908. gadā nodegušo namu 1910. gadā atjaunoja, izsludināja konkursu par nama vizuālu dekorēšanu. Uzvarēja izcilais latviešu gleznotājs Janis Rozentāls, kurš 1912. gadā savām rokām autortehnikā izveidoja fresku nama fasādē. Arturs Krūmiņš un Janis Rozentāls bija draugi un pietuvināti arī ar savām dzīvesbiedrēm.
Man vēl saglabājušās afišas no koncertiem, kur kopā uzstājās Jaņa Rozentāla dzīvesbiedre somu dziedātāja Elli Forsele un Artura Krūmiņa kundze pianiste Erna Freimane.
Manas tantes stāstījušas, ka Rozentāls vēlējies Ernu Freimani gleznot, bet Arturs Krūmiņš aizliedzis!
Bet mans vectēvs no tēva puses Eduards Gailītis, pērkot Anša Lerha- Puškaiša grāmatas, atbalstījis RLB aizsākumus grāmatniecībā. Arī mans vecvectēvs Kārlis Krūmiņš, Jaunpiebalgas Skrāģa kroga krodzinieks, milzīgos daudzumos pircis RLB grāmatu nodaļas izdevumus, vēl tagad saglabājušās pagājušā gadsimta sākumā izdotās “Latviešu enciklopēdijas”.
Rīgas Latviešu biedrības namu, kādu to redzam šodien, pēc Ernesta Poļa un Eižena Laubes projekta atklāja 1938. gada 11. februārī. Un 11. februāris ir arī Gunta Gailīša dzimšanas diena! Tādas tās sakarības…
Esat teicis, ka simboliskā nozīmē mūsu nācijas lielākās vērtības tūlīt aiz Rīgas Latviešu biedrības un tās nama ir Rīgas Brāļu kapi un Brīvības piemineklis…
1915. gada oktobrī krita pirmie latviešu strēlnieki. Andrejs Stūre, Jānis Gavenas un Jēkabs Timms. No kaujas lauka viņus atveda uz Rīgas Latviešu biedrības namu.
Tieši no šejienes strēlniekus izvadīja pēdējā gaitā.
Uz baltiem ešafotiem tiek uzlikti trīs zārki un tūkstošiem cilvēku viņus pavada cauri Rīgai uz priežu mežiņu, kur tagad atrodas Rīgas Brāļu kapi. RLB namu grezno piemiņas plāksne, ka šeit “1918. gada decembrī pulcējās un izgāja kaujās nacionālās armijas pirmās vienības – Neatkarības rota, Cēsu rota, atsevišķā studentu rota un atsevišķā jātnieku nodaļa”.
Vienmēr esmu iestājies un cīnījies par mūsu kopīgu sapratni, ka Rīgas Brāļu kapiem jābūt nacionālam memoriālam, līdzīgi kā citur pasaulē.
Jūsu laikā sakārtots Brīvības piemineklis ar iekšpusē ierīkotu Goda telpu. Restaurēta Uzvaras arka Dziesmu svētku parkā. Par ko vēl gandarījums?
Īstenots desmit gadus ilgs projekts – izgaismoti Rīgas Brāļu kapi, lai kritušo kareivju piemiņas reizēs cilvēki neietu klupdami krizdami tumsā. Pēc ilgas pārliecināšanas Rīgas pilsēta mums piešķīrusi slēgtu teritoriju aiz Krematorijas, kur agrāk bija lielākā “bomžu apmetne”.
Tagad tur ir novietne seno pieminekļu fragmentiem, pieminekļiem gan no Lielajiem kapiem, gan citām vietām Rīgā. Tur glabājas fragmenti no Uzvaras kolonnas, kura savulaik atradās Rīgas pils priekšā un kuru Rīgas pilsoņi uzlika par godu uzvarai pār Napoleonu. Te paredzēts nākotnē radīt bāzi mūsu Restaurācijas centram, kas jau nodarbojas ar kultūras mantojuma saglabāšanu.
Kam, jūsuprāt, vajadzētu uzcelt pieminekli?
Kronvaldu Atim! Kam tikai nav pieminekļi Kronvalda parkā! Tikai ne pašam latviešu nācijas tribūnam. Mūžībā aizgājušajam Kronvaldu Atim Rīgas Latviešu biedrība uzlika kapa pieminekli ar uzrakstu aizmugurē: “Tēvzeme un brīvība ir vislielākās vērtības virs zemes”.
Kā man sacīja kāds vēsturnieks, ļoti iespējams, būdams piebaldzēns, šos vārdus uz Kronvalda pieminekļa izlasīja Kārlis Skalbe. Kad viņam lūdza padomu veltījuma vārdiem Kārļa Zāles uzceltajam Brīvības piemineklim, Skalbe atbildēja: “Tēvzemei un Brīvībai”.
Kā svinēsit savu dzimšanas dienu?
Varbūt tāda kā atvērto durvju diena izvērtīsies Māmuļas krodziņā “Merķelis”. Latviešiem labvēlīgajam baltvācietim Garlībam Merķelim šogad aprit 250 gadu. Iespējams, kāds mans labs kolēģis kaut ko palasīs no mana vectēva brāļa Artura Krūmiņa sacerētās ironiskās poēmas “Jubileja”, kurā viņš pasmaida par pārspīlēto jubileju svinēšanu jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Varbūt – pieminot latviešu teātra 150 gadus, izskanēs arī kaut kas no Ādolfa Alunāna.
Vizītkarte
Guntis Gailītis
Dzimis 1949. gada 11. februārī
Režisors
No 1975. līdz 2006. gadam režisors Latvijas Nacionālajā operā
No 2006. gada Rīgas pieminekļu aģentūras direktors
2011. gadā ievēlēts Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja amatā
Precējies ar primabalerīnu, starptautiskā baleta festivāla “No klasikas līdz avangardam” rīkotāju Litu Beiris
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, Igaunijas un Itālijas valsts apbalvojumu un citu pagodinājumu saņēmējs
