Līga Meņģelsone.
Līga Meņģelsone.
Foto: Karīna Miezāja

“Manas rozā brilles ir kritušas ar blīkšķi par daudzām lietām.” Meņģelsone intervijā atklāj, kā veicas ar reformām veselības aprūpē 120

Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
5 populāri pārtikas produkti izraisa atmiņas zudumu – to iedarbība novērota jau īstermiņā
Mājas
FOTO. “Īpašnieks izīrē saulainu dzīvokli!” Rīgā var atrast īres dzīvokļus zem 200 eiro mēnesī, bet… 1
TV24
Vitenbergs: Baumu līmenī ik pa brīdim izskan, ka parlamentārā sekretāre ir “nokodusi” ministri
Lasīt citas ziņas

Veselības ministre Līga Meņģelsone vairāk nekā trīs mēnešus ir nostrādājusi amatā, kuru viņa uzņēmusies ar smagu sirdi. Ministre šī gada valsts budžeta likumprojekta veidošanas laikā saņēma aizrādījumus no Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa, kurš viņu visai asā tonī mudināja vispirms veikt reformas, bet, ja ministre tām neesot gatava, tad atstāt amatu. Izvaicāju veselības ministri, kā viņai sokas ar reformām un kā tās ietekmēs pacientus.

Vai jūs zināt, kādas tieši reformas no jums vēlas Ministru prezidents Krišjānis Kariņš?

CITI ŠOBRĪD LASA

L. Meņģelsone: Mēs esam runājuši, ka tā ir slimnīcu līmeņošanas pabeigšana. Jāvērtē situācija katrā reģionā, īpaši slimnīcu sadarbības teritorijas. Ir vietas, kur šī sadarbība jau patlaban labi strādā, piemēram, starp Vidzemes slimnīcu Valmierā un Cēsu klīniku. Abas ārstniecības iestādes ir vienojušās par savu specializāciju. Līdzīgu sadarbību vajadzētu veidot arī citiem reģioniem.

Jāņem vērā, ka veselības aprūpes reformas neietaupa naudu. Gluži pretēji – sistēmas sakārtošana prasa papildu līdzekļus, lai tā mašīna sāktu braukt vienmērīgi un producēt vairāk naudas.

Toreiz tajā zināmajā ziņu sižetā no valdības sēdes netika parādīts viss līdz galam. Mana galvenā doma bija piefiksēt valdības sēdes protokolā, ka no visa valsts budžeta ietaupījuma, kas radīsies gada laikā, prioritāri šī nauda jānovirza veselības aprūpei, lai varētu sasniegt 12% no kopīgajiem valsts budžeta izdevumiem.

Tas nebija mans ultimatīvs pieprasījums, bet gan mans aicinājums valdībai apņemties izpildīt to, kas jau ierakstīts valdības deklarācijā. Tas, ka es vēlējos atgādināt, ka mums pietrūkst konkrētas naudas summas konkrētām vajadzībām, tajā skaitā 15 miljoni eiro bērnu ārstēšanai, 50 miljoni onkoloģijai, īpaši zāļu iegādei vēža slimnieku ārstēšanai, nenozīmē, ka šīs naudas summas radušās pēdējā brīdī. Tie ir jau iepriekš apstiprinātie plāni, kurus izrevidējot redzams, kas ir un nav piešķirts.

Neizdevās dabūt naudu arī trešajam darbiniekam ģimenes ārstu praksēs. Vai Finanšu ministrijai un valdībai kopumā nav skaidrs, ka ģimenes ārstu institūcija ir pamatu pamats veselības aprūpes sistēmai?

Mēs valdībā strīdējāmies par šo finansējumu. Veselības ministrija prasīja 7,7 miljonus eiro, bet netika atbalstīta – neviens ministrs tam nepiekrita. Mana pozīcija bija tāda, ka trešais darbinieks ir nepieciešams tām lauku ģimenes ārstu praksēm, kurās ir reģistrēti 2500 un vairāk pacientu, kā arī tur, kur ģimenes ārsti ir sasnieguši pensijas vecumu vai kuriem ir pieci gadi līdz pensijai.

Reklāma
Reklāma

Bija paredzēts, ka trešais darbinieks nav mediķis un ka viņš palīdz koordinēt pacientu plūsmu un reģistrēt pacientus. Tad, kad praksēs būs jāievieš jauni digitalizācijas elementi, šis darbinieks varētu palīdzēt ārstam tajos orientēties.

Kāpēc no šī gada nav ieviests jaunais mediķu atalgojuma modelis, kuru Valsts kanceleja kopā ar medicīnas jomas pārzinātājiem izstrādāja gadu un kuru valdība ir apstiprinājusi? Faktiski tā ir viena no reformām, kuras tik ļoti prasa Ministru prezidents. Kad to ieviesīs?

Jaunā atalgojuma mērķis ir ļoti būtisks, proti, ka par pilnu darba laiku vienā darba vietā jāsaņem caurspīdīgs, saprotams, ieguldītajam darbam atbilstošs atalgojums.

Lai šo modeli ieviestu visās slimnīcās, būtu nepieciešami 200 miljoni eiro.

Vai jūs ar valdības vadītāju Kariņu esat par to runājusi un vaicājusi, kāpēc valdība neļauj realizēt šo reformu?

Jā, protams. Man ir pateikts, ka šobrīd tas nav iespējams, jo neesot naudas. Kā lai mēs peldam ātri un efektīvi, ja baseinā ir ieliets ūdens ne vairāk par 20 centimetriem? Šādā veidā nav iespējams tikt uz priekšu. Bet tajā pašā laikā es vēlos uzsvērt, ka mēs iesim cauri katrai programmai, katrai sistēmai, lai ieraudzītu, vai tur nav kādi neefektīvi, neloģiski tēriņi.

Vai valdība kopumā negrasās ķerties klāt pie nulles budžeta īstenošanas, lai pārskatītu jebkuru tēriņu pamatotību?

Esmu Ministru kabinetam to rosinājusi. Nepieciešams iziet cauri katrai valsts budžeta līnijai, lai pārliecinātos, vai tas atbilst kontekstam, laikam, vajadzībām. Tas ir jautājums par iekšējo valdības elastību.

Kad meklējām naudu darba samaksas pieaugumam, nebija tik vienkārši finansējumu pārlikt no vienas iekšējās ministrijas programmas uz citu, jo katrai līnijai apakšā ir dokumentu kaudze, un ierēdņi strādā vairākas dienas, lai pamatotu, kāpēc no vienas pozīcijas nauda jāpārceļ uz citu.

Vai valsts budžeta veidošanas laikā arī citās nozarēs esat saskatījusi izdevumus, kuri varēja nebūt vai varēja būt krietni mazāki?

Man ir jautājums kaut vai par to pašu akcīzes nodokli. Tas ir uzlikts alkoholam un cigaretēm, kas bojā veselību – rada aknu cirozi, plaušu vēzi, noved pie aknu transplantācijas… Tie ir vissmagākie gadījumi, kas no veselības aprūpes budžeta paņem visvairāk. Diemžēl šis nodoklis netiek novirzīts medicīnai, un tas nav pareizi. Daļa no tā tiek atdota kultūrai, kura, protams, ir jāatbalsta, bet man šķiet, ka tur tomēr ir jāatrod citi risinājumi.

Veselības aprūpes darba devēju asociācijas izpilddirektore Ināra Pētersone Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā sacīja, ka budžetā neesot nevienas pozīcijas, izņemot onkoloģiskos pacientus, kur redzams, ka valdība uzlabos pieejamību veselības aprūpei. Vai jūs tam piekrītat?

Es to nevaru noliegt. Bet jāņem vērā, ka rindas mazināsies tad, kad galda otrā pusē būs ārsts, kuru attiecīgajai ārstniecības iestādei ir iespēja noalgot visu dienu. Ja viņš tur atrodas tikai dažas stundas, tad tā rinda uz priekšu jūtami nevirzīsies.

Mūsdienu medicīna ir saistīta ar ātriem un precīziem diagnostiskajiem izmeklējumiem. Katru gadu laboratoriskajiem izmeklējumiem no valsts budžeta tiek tērēti aptuveni 50 miljoni eiro, kas nav maza naudas summa. Ieviešot digitalizāciju pilnā apjomā, būs redzams, vai pacients pirms neilga laika jau nav saņēmis dārgos diagnostiskos izmeklējumus kādā citā medicīnas iestādē vai varbūt otrs ārsts, pie kura viņš ieradies vizītē, to nemaz nav ievērojis.

Digitalizācijas viens no elementiem ir pacienta elektroniskā kartīte, kurā jābūt redzamam katram veiktajam izmeklējumam.

Ja pacients vēlas veikt kādu izmeklējumu atkārtoti, tad par to viņš var pats samaksāt vai jābūt pamatotam papildu argumentam no ārsta, kāpēc nepieciešams veikt attiecīgo izmeklējumu otrreiz. Šī ir viena no būtiskām sadaļām, kur valsts naudu var izmantot efektīvāk. Tas ir arī jautājums par slimnīcu līmeņošanu – dari to, ko tu spēj izdarīt, bet neuzņemies to, ko nevari izdarīt!

Jo vairāk izmeklējumu, jo lielāka valsts nauda ieplūst ārstniecības iestādē. Katrs taču grib nopelnīt, un vai to ir iespējams apturēt?

Tāpēc ir nepieciešamas pārmaiņas. Ļoti labs piemērs ir Cēsu klīnika, kas ir trešā līmeņa slimnīca un kas labi apzinās, ko tā spēj vai nespēj izdarīt. Ja dzemdību nodaļā ir trīs dzemdības nedēļā, tad tur saprot, ka, pirmkārt, tas rada bīstamību mātei un bērnam, jo ar tik mazu dzemdību skaitu nevar iegūt visas nepieciešamās iemaņas, un, otrkārt, tās ir izmaksas. Klīnikas vadība pieņēma godprātīgu lēmumu aizvērt dzemdību nodaļu.

Cēsnieki zina, kādus pakalpojumus viņu pilsētas klīnikā var un nevar saņemt. Viņi zina, ka Cēsīs ir izcila pediatrijas, iekšķīgo slimību un īslaicīgās sociālās aprūpes nodaļa, kā arī labi funkcionējošs ambulatorais sektors.

Mēs nevaram nodrošināt visās pilsētās pasaules līmeni medicīnā. Tam ir paredzētas universitātes klīnikas.

Viens no maniem uzdevumiem ir mainīt pacientu un mediķu attiecību kultūru. Veselības aprūpei ir jābūt integrētai tā, lai pacientam pašam nebūtu jālaužas cauri slimnīcu līmeņiem, bet lai viņš cauri tiem tiktu izvests. Piemēram, rehabilitologs pacientam jau pirms operācijas izstāsta, kas viņam būs jādara otrajā stundā pēc operācijas.

Tās ir būtiskas domāšanas un sistēmas pārmaiņas. Mērķis ir izārstēts, nevis apārstēts cilvēks. Tām rūpēm ir jābūt patiesām, nevis tikai uz papīra.

Kad viesojāties Stradiņa slimnīcā, vai jums pastāstīja par darba organizācijas problēmām un arī ārstu lielo deficītu, kas jau apdraud pacientu drošību Neatliekamās medicīnas centrā? Par to bija publikācija arī “Latvijas Avīzē”.

Tādas indikācijas ir, tāpēc esmu uzdevusi Stradiņa slimnīcas valdei jautājumus arī par problēmām Neatliekamās medicīnas centrā, un es ļoti ceru, ka drīzumā aci pret aci mēs to apspriedīsim.

Vai jūs uzskatāt, ka jūsu spēkos ir panākt, lai mediķi neaizbrauktu no Latvijas, lai nozarē paliktu arvien vairāk medicīnas māsu un ārstu?

Patlaban ir neaizpildītas 513 ārstu slodzes, 31 ārstu palīga slodze, 286 medicīnas māsu slodzes un 149 māsu palīgu slodzes. Visvairāk trūkst anesteziologu un reanimatologu, kā arī neatliekamās medicīnas ārstu un ķirurgu.

Kad vaicāju Rīgas Austrumu slimnīcā un Stradiņa slimnīcā, cik medicīnas māsu trūkst, tad man atbildēja, ka trūkstot ap 100 medicīnas māsu. Kad interesējos, kas ir darīts, lai māsas piesaistītu, viena atbilde bija tāda, ka esošās medicīnas māsas labprāt ņemot lielāku darba slodzi.

Katru gadu rezidentūru beidz 127 jaunie ģimenes ārsti. Jautājums: kur viņi paliek? Izrādās, ka liela daļa dodas uz nākamo rezidentūru, lai apgūtu citu specialitāti.

Jāņem vērā, ka šogad ir beigušās piemaksas mediķiem no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem par kovida pacientu ārstēšanu. Simtprocentīgā piemaksa ļāva piesaistīt pat tās medicīnas māsas, kuras jau sen strādāja citās nozarēs. Es ticu, ka lielai daļai no viņām tas ir aicinājums strādāt medicīnā. Tātad atalgojums tomēr ir noteicošs, lai samazinātu mediķu deficītu. Diemžēl šo problēmu mēs neatrisināsim ne šogad, ne nākamgad.

Atalgojumu izmaksā slimnīcas vadība. Ļoti vēlos, lai atalgojuma politika būtu caurspīdīga, saprotama un vienlīdzīga, tāpēc sekošu tam līdzi. Jāteic, ka patlaban tas ir sāpīgs jautājums.

Ir reģionālās slimnīcas, kuras jau ņem kredītu, lai izmaksātu saviem darbiniekiem algu.

Bet tajā pašā laikā arī reģionālajām slimnīcām ir jāpārskata medicīnas pakalpojumi, ko tās sniedz. Vai tās spēj tos sniegt labā kvalitātē un vai nav pienācis laiks no kaut kā atteikties.

Tie ir diezgan radikāli lēmumi, tāpēc šaubos, ka slimnīcas pašas tos pieņems.

Ir jāsaglabā veselības aprūpes kodols, bet nav jācenšas taisīt tikpat augstu medicīnas līmeni kā universitātes slimnīcās.

Tas ir jautājums par to, vai slimnīcas valde un pašvaldība kā kapitāldaļu turētāja izvērtē, ko un cik daudz slimnīca ir spējīga veikt un bez kā var iztikt.

Jūs Saeimas deputātiem sacījāt, ka tarifu indeksācijas sistēma nestrādā, tā ir kampaņveidīga. Tātad nekas cits neatliekot kā palielināt maksas pakalpojumus, kas nozīmē papildu finansiālo slogu uz iedzīvotāju pleciem, un samazināt valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu skaitu. Daugavpils reģionālās slimnīcas vadītājs Semjonovs jau ir brīdinājis, ka to darīs. Bet vai ministrijā jau arī notiek reāla rīcība šajā virzienā?

Man ir ieplānota vizīte Daugavpils reģionālajā slimnīcā. Es vēlos redzēt slimnīcas vadības pieeju un aprēķinus.

Katru nedēļu mēs tiekamies ar slimnīcu pārstāvjiem un pārskatām valsts noteiktos tarifus. Es nepārtraukti prasu datus Nacionālajam veselības dienestam (NVD), bet, izrādās, ka ne vienmēr tos var dabūt, jo tie ir jāievada manuāli vai radušās kādas citas problēmas.

NVD tiek uzkrāts liels datu apjoms, bet ir nepietiekamas iespējas to analīzei un koplietošanai. Ja datubāzes būtu saslēgtas vienā tīklā, tad būtu redzama visa aina un man nevajadzētu tos datus prasīt.

Es pieslēgtos sistēmai un tos ieraudzītu. Diemžēl patlaban tā nenotiek, un es moku visus iesaistītos cilvēkus, lai paātrināti tiktu veidota šī vienotā sistēma, kur ir savietotas visas datubāzes. Piemēram, tas, ka ģimenes ārstiem kavējās naudas ieskaitījums par janvāri, bija vistiešākajā veidā saistīts ar šo nesakārtoto datu sistēmu.

Kāpēc tik ilgi tas nav izdarīts? Tas taču dotu skaidru bildi, kur nauda aizplūst.

Man ir tāds pats jautājums.

Jūs nesen nācāt klajā ar priekšlikumu veselības aprūpei novirzīt līdz 14% no sociālā nodokļa. Vai jums nešķiet, ka tā ir utopiska ideja?

Nē, man nešķiet, ka tas būtu nerealizējami. Valsts sociālās apdrošināšanas maksājums būtu jāpiesaista katra cilvēka personas kodam kā apdrošināšanas polise. Katram, nakts laikā pamostoties, būtu jāzina apdrošināšanas polises sastāvdaļas.

Piemēram, Igaunijas iedzīvotājiem nav problēmu pateikt, kāds ir viņu sociālās apdrošināšanas ietvars – 13% veselībai, 20% pensijai un 2,4% bezdarbnieka pabalstam. Lietuvas iedzīvotāju polisē ir četras kastītes – veselība, pensija, bezdarba apdrošināšana un maternitātes pabalsts. Ja Latvijas iedzīvotājiem to pajautātu, reti kurš spētu atbildēt.

Diemžēl veselības apdrošināšanai tiek novirzīts tikai viens procents no sociālās apdrošināšanas iemaksām. Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) to iebīdīja Māra Kučinska valdības laikā ar domu, ka tas procents pakāpeniski pieaugs. Tā būtu iezīmēta nauda veselības aprūpei, ar kuru varētu rēķināties.

Cik lielu procentu novirzīt veselības aprūpei, tas būs darba grupas jautājums. Atceros, kad LDDK veicām pētījumu, kāpēc ir tik lielas aplokšņu algas, saņēmām atbildes, ka daudzi izvairās maksāt sociālās apdrošināšanas iemaksu, jo tā ir ļoti liela un nesaprotama. Ja cilvēki kaut ko nesaprot, nejūt, ka tas ir manējais, viņi izvairās.

Ēnu ekonomika veido divus miljonus eiro, un, ja kaut vai trešdaļu no tā varētu dabūt valsts budžetā, tā jau būtu nozīmīga naudas summa.

Vai pēc trim mēnešiem amatā jums ir bijis kāds pārsteigums, ar ko nebijāt rēķinājusies?

Jaunībā man bija sapnis kļūt par ārsti; visas vidusskolas vasaras es strādāju kā brīvprātīgā ķirurģijas nodaļā par sanitāri. Vidusskolā mums bija dota karjeras ievirzes iespēja, un es reizi nedēļā apguvu tās zināšanas, kas nepieciešamas jaunākajai medicīnas māsai. Tātad var teikt, ka medicīna man nav gluži sveša.

Taču jāatzīst, ka es nezināju, ka veselības aprūpē ir tik daudz ielaistu un sāpīgu problēmu. Mani pārsteidza un sirds sāp par to, ka savstarpējās attiecības starp dažādām ārstu grupām, starp ārstiem un medicīnas māsām nav tās labākās.

Problemātiskas nereti ir arī ārstu un pacientu attiecības – ne vienmēr slimnieks ir pirmajā vietā. To, protams, nevar vispārināt, jo esmu redzējusi arī izcilas attiecības.

Jāteic, ka manas rozā brilles ir kritušas ar blīk­šķi par daudzām lietām. Bet es ceru, ka man izdosies panākt to, ko esmu iecerējusi, jo pretējā gadījumā es nebūtu uzņēmusies šo amatu.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.