Medniekstāsti. Lieliskais briedis Talsu pusē 1
Lielisku briedi šoruden izdevies nomedīt rīdziniekam Jānim Lākutam, kurš medī Talsu rajonā. Mednieks atklāj, ka izmanto nevis ierasto medību tornīti, bet koku kāpjamtrepes un medījumu sagaida augstu kokā:
“Medīju visu gadu, tāpēc garlaicīgi nav nekad. Taču medības briežu baura laikā ir īpašas. Šajā laikā ņemu atvaļinājumu, lai nedēļu veltītu tikai briežu medībām. Jau vairākas nedēļas nogales iepriekš braucu gaides medībās, būtībā izlūkos, lai noskaidrotu, kur buļļi plāno riestu, kādi dzīvnieki redzami. Ir vairākas vietas, kuras ik gadu apsekoju.
Šogad, piemēram, pirmie buļļi sāka baurot jau augustā un līdz ar pirmajām salnām bauris praktiski bija beidzies. Tā nu arī šajā rudenī devos meklēt savu briedi. Jau gadus piecus medīju no kāpjamtrepēm – ierīces, ar ko kāpj kokā un kur arī uz nelielas platformas gaida medījumu. Kāpju metrus septiņus līdz divpadsmit augstu. Tam ir vairākas priekšrocības – augšā tevi zvērs praktiski nespēj saost. Esi ļoti mobils un vari medīt vietās, kur ātro torni, nerunājot nemaz par kaut ko nopietnu, ierīkot nevar.
Ar kāpjamtrepēm tu iekāp kokā un vari vērot no malas, neiejaucoties procesā. Ja nevari saskatīt, nākamajā reizē var izvēlēties citu koku. Protams, tristends (12–13 kilogramu), mugursoma un karabīne jānes uz saviem pleciem, nav iespējas paslēpties zem jumtiņa, kas būtu papildu svars. Lai iekāptu kokā, man pietiek ar piecām līdz desmit minūtēm. Uzkāpt, starp citu, ir vieglāk nekā nokāpt, kas jādara tumsā. Protams, rudens lietavās bieži vien dabū kārtīgu dušu jau pirmajā pusstundā, atrodoties tristendā!
Biju pavadījis mežā ilgāku laiku, un tikai sestās dienas vakarā man paveicās. Iepriekš viņu nebija izdevies ieraudzīt, taču rēcošo balsi biju dzirdējis vairākas reizes. Uz piesaukšanu neatsaucās, un izmānīt viņu nevarēja. Tas liecināja, ka tas ir vecāks un pieredzējis. Staigāja apkārt, brakšķināja un tikai laiku pa laikam ierēcās. Trešajā dienā viņš bija jau pavisam tuvu, blakus izcirtumā, taču tuvāk nenāca. Nevarēju novērtēt ragu apjomu. Sestās dienas vakarā viņu pamanīju apmēram divsimt metru attālumā. Briedis meta man nelabvēlīgu loku. Nolēmu izmēģināt piebaurot.
Tā kā tas bija tuvu, iebāzu caurules galu azotē un drīzāk ierūcos, nevis iebaurojos. Briedis apstājās un ieklausījās. Dzīvnieks paspēra pāris soļu, un es īsi ierūcos vēl vienu reizi. Taču viņš aizgāja. Apmēram pēc stundas briedis atnāca no pretējās puses. Nāca precīzi virsū manam kokam kā pēc kompasa. Atlika tikai nospiest sprūda mēlīti. Ragi ir vismaz bronzas medaļas vērti.
Man žēl, ka bieži vien mednieki nevērīgi izturas pret trofejām. Uzskatu, ka medību sākums ir tad, kad dodies uz mežu, bet nobeigums, kad sēdi pie kamīna uz lūkojies trofejā, atceroties spilgtākos brīžus. Kraut tās kaudzē šķūnītī nav labā prakse.”
Vairāk lasiet žurnālā Medības
