Foto – Gunārs Janaitis

Meklējot mūziku Ziedoņa dzejai
 0

Pagājušajā ziemā klajā nāca komponista un taustiņinstrumentālista Kārļa Lāča albums “Ziedonis. Lācis. Sievietes”, kurā ietilpa 13 dziesmas ar Imanta Ziedoņa vārdiem.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai 188
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Lasīt citas ziņas

Tagad ar vairāku koncertu sēriju Dailes teātrī šī mūzika ir izskanējusi arī publiski, kopā ar solistēm – Dailes teātra aktrisēm Rēziju Kalniņu, Ievu Segliņu, Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu un Dārtu Daneviču, Nacionālā teātra aktrisi Ditu Lūriņu, Liepājas teātra aktrisēm Inesi Kučinsku un Agnesi Jēkabsoni un dziedātājām Aiju Vītoliņu, Aiju Andrejevu un Jolantu Strikaiti – muzicējot instrumentālajai grupai – pašam autoram pie klavierēm, Gintam Pabērzam, Kasparam Zemītim, Ainim Zavackim, Jānim Stafeckim, Artūram Novikam un Kasparam Grigalim. Koncertā klāt nākušas vēl divas dziesmas un viena instrumentāla miniatūra.

Iepazīstot šo neakadēmiskās mūzikas programmu klātienē, jāteic, ka tā atrodas stipri virs vidējā popkultūras līmeņa – gan tematiskā materiāla un tā attīstības, gan arī aranžējumu un atskaņojuma ziņā. Galu galā – instrumentālais pavadījums, kas pats par sevi izcēlās ar augstu detalizācijas pakāpi un izsmalcinātību, izvēloties saksofona, flautas, klarnetes, ģitāras, mandolīnas, kontrabasa, akordeona un dažādu sitaminstrumentu tembrus, tika spēlēts dzīvajā, nevis paļaujoties uz ierakstiem. Tāpat jānovērtē visu aktrišu un dziedātāju ieguldītais darbs, kas ļāva Kārļa Lāča dziesmu nebūt ne vienkāršajiem tonālajiem pavērsieniem un melodiskajiem vijumiem izskanēt brīvi un precīzi, neapslāpējot solistu vokālo un emocionālo individualitāti. Taču turpat jāteic arī tas, ka šis Kārļa Lāča veikums atzīstams tikai par daļēju veiksmi, mūzikā pārāk reti parādoties patiesi izteiksmīgiem, spilgtiem un oriģināliem vaibstiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Šādu intonāciju trūkums liecināja gan par tipisku popmūzikas izteiksmes līdzekļu pārsvaru pār radošiem meklējumiem, gan par nepietiekamu autora iedziļināšanos savā iztēlē, gan arī par vietumis pārlieku skaidri manāmo Imanta Ziedoņa dzejas nesakritību ar tās muzikālo ietērpu – lai gan, protams, neiztika arī bez patīkamiem pārsteigumiem.

No 15 dziesmām patiešām pārliecinošas izrādījās divas. Pirmā – “Nieki, nekas” ar Rēzijas Kalniņas solo, kur pilnībā uzrunāja visi skaņdarba parametri. Savukārt otra – koncertu noslēdzošā – “Rīta stunda” ar paša autora balsi, kurai atšķirībā no Rēzijai Kalniņai atvēlētās dziesmas piemita harmoniskāks raksturs. Pārējie skaņdarbi gan saistīja stipri mazāk – iepazīšanās ar tiem galvenokārt radīja iespaidu, ka Agnesei Jēkabsonei, Jolantai Strikaitei, Aijai Andrejevai, Ditai Lūriņai – un nedaudz mazākā mērā arī visām pārējām koncerta dalībniecēm – ir vērā ņemams mūziklu dziedātājas potenciāls (kas vairākos gadījumos jau ticis īstenots), taču mūzika pati par sevi nepavisam nepalika atmiņā. Tā, piemēram, dziesma “Ir tādi cilvēki” no citām atšķīrās ar neordinārāku formveidi un savdabīgāku noskaņu gammu, turpretī “Sliņķu dziesma” – ar pagalam teatrālu, ārišķīgu un plakanu saturu. Ar vienu izņēmumu – elēģisko refrēna tēmu dziesmā “Un kociņš mirdz pilns melnu ķiršu”, un tas nenoliedzami ir brīnišķīgi, tomēr pārāk maz.

Pāris skaņdarbos Imants Ziedonis vēstīja vienu, bet Kārlis Lācis – kaut ko 
pavisam citu, šoreiz iekrītot mūzikas vēsturei jau sen pazīstamajā slazdā, kad tieši populārāko un saturā sarežģītāko dzejoļu apzināta izvēlēšanās komponēšanas nolūkiem noved pie tā, ka mūzika sanāk jūtami blāvāka un seklāka par vārdiem.

Tā arī nekļuva skaidrs, kādēļ dzejolis “Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp” bija jāietērpj skanējumā, kas identisks tipiskai popmūzikas balādei, kurā runāts par mīlu un seksu – kā žanra paraugs, starp citu, šis veikums saucams par tīri veiksmīgu, bet ne jau ar tādiem vārdiem…

Un otrs piemērs – “Bez mīlestības nedzīvojiet”. Šoreiz mūzikas autors neko nesabojāja – bet arī nepielika klāt neko tādu, kas būtu dzīvotspējīgs neatkarīgi no dzejoļa.

Diezgan skaidri redzams, kas nepieciešams, lai Kārļa Lāča vokālajai mūzikai iedvestu lielāku dzīvību – trāpīgāks un kolorītāks tematisms, rūpīgāka radošo ideju izsvēršana, vairāk paļaujoties uz savu intuīciju un mazāk – uz tradicionāliem popkultūras standartiem, un neordinārāks skats uz instrumentālajā pavadījumā jau ievadā ieslēptajām izteiksmīgākajām tango un citu deju intonācijām, kuras vokālajās līnijās lielākoties nez kur pazuda. Un arī dziesmu aranžējumi tikai iegūtu, ja katram no tajos izmantotajiem instrumentiem kādreiz piešķirtu tembru un faktūras ziņā iezīmīgāku lomu, vismaz epizodiski izvirzot to priekšplānā, un vienlaikus attīrot skanējumu no nepārtrauktas perkusiju ņirboņas. Jādomā, ka no Kārļa Lāča visos neakadēmiskās mūzikas žanros var gaidīt vēl daudz.

Reklāma
Reklāma