Mežaparks likteņu atskaņās

Mežaparks – viena no Rīgas daļām, ko var uzskatīt par aizsākumu Eiropas dārza pilsētām 7

Andris Tiļļa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosaucis 10 politiķus, kuru pieļautās kļūdas būtiski ietekmējušas Latvijas politisko un ekonomisko situāciju 3
Kokteilis
Elīna Didrihsone piedzīvojusi lielu vilšanos – negaiss izjaucis vairāk nekā 1000 eiro vērto dēla dzimšanas dienas ballīti 98
Veselam
Ārvalstīs strauji izplatās jaunais Covid-19 paveids “FLiRT”. Medicīnas eksperte skaidro, vai šis vīruss ir konstatēts arī Latvijā un cik tas bīstams? 4
Lasīt citas ziņas

Mežaparks – viena no Rīgas daļām, ko var uzskatīt par aizsākumu Eiropas dārza pilsētām, un tās dvēsele izteikta vietvārdā “Saulesdārzs”, kas bija bērnu izglītošanas, latviskuma sala. Diemžēl tā kādreizējā spozme ir pagātnē, taču arī mūsdienās šai apkaimei ir stiprs piesaistes spēks – gan ar jaunuzbūvēto Dziesmu un deju svētku estrādi, Rīgas Nacionālo zooloģisko dārzu, Ķīšezera pludmali, hokejista Sanda Ozoliņa golfa laukumu, BMX trasi…

Jā, un kur nu vēl unikālā dažādu stilu apbūve – pateicoties tai, Mežaparkam piešķirts valsts kultūras pieminekļa statuss. Tuvojoties šā gada Dziesmu un deju svētkiem, ejam iepazīt Meža-parka nozīmīgākās vietas, satikt vietējos iedzīvotājus.

CITI ŠOBRĪD LASA
Ķīšezera apkārtnē līdzās zemnieku un zvejnieku mājiņām jau kopš 14. gs. celtas arī muižiņas, kas ar savu produkciju apgādāja Rīgu.

Sākotnēji tās piederēja rātskungiem, pēcāk – bagātiem tirgotājiem vai ievērojamiem pilsoņiem. Līdz mūsdienām saglabājusies vien pārveidotā Grāves muižas ēka, un iztēlē nozib laika rats – cik stalti te staigājuši kungi iestīvinātām apkaklītēm, freilenes garās kleitās, dipinājuši pārgurušie zirgi, velkot tramvaja vagonus, ezermalā mērcējis kājas Voldemārs Irbe, gleznodams kārtējo pasteli… No ezera spoguļa atblāzmas izlec sauleszaķis un veikli aizcilpo pa ielām… Vai esat ievērojuši, ka vairākām ielām ir Hanzas savienības pilsētu nosaukumi?

Ar garīguma vertikāli

Mežaparks pilsētas teritorijas statusu ieguva 1924. gadā, līdz tam tas saukts par Ķeizarmežu, šis nosaukums, pēc nostāstiem, radies 17. gadsimtā, kad Zviedru – poļu kara laikā – 1621. gadā – te kādu brīdi apmeties zviedru ķēniņš Gustavs Ādolfs ar savu karaspēku. Kopš 1868. gada no pilsētas centra uz Ķeizarmežu varēja nokļūt ar tvaikoni, bet no 1903. gada – ar zirgu tramvaju (elektriskais sāka kursēt 1910. gadā). Ķeizarmeža būvniecības iniciators bija tolaik galvenais Rīgas pilsētas inženieris Gustavs Ādolfs Agte.

Savukārt dārza pilsētas plānojumu izstrādāja Rīgas dārzu direkcijas vadītājs, vācu izcelsmes daiļdārznieks un ainavu arhitekts Georgs Kūfalts. Pirmais parka plānojums esot atbildis zvaigznes formai ar centrālo laukumu, taču tas ticis pārveidots, vairāk harmonizējot ar dabu. Garīguma vertikāle ir Gustava Ādolfa baznīciņa, kas esot ierīkota kādreizējā tramvaja galapunkta depo mājā. Vai tā bija, nezinu, taču drošs ir fakts, ka ēkā bijusi elektrostacija, kādu laiku arī – zirgu stallis, jo līdzās bija atradies zirgu tramvaja galapunkts.

1919. gadā koka ēkā ierīkoja kapelu un 1927. gadā pēc Rīgas Sv. Pētera baznīcas vācu draudzes mācītāja Maksimiliāna Stendera iniciatīvas to pārbūvēja, iesvētīja zvanu, un tā ieguva savu nosaukumu Gustava Ādolfa baznīca, kurā dievkalpojumi sākotnēji notika vācu valodā, jo toreiz te visvairāk dzīvoja turīgie baltvācieši. Taču drīz pēc tam – jau 1932. gadā par Kristus draudzes ganu kļuva izcilais latviešu teologs mācītājs Edgars Rumba, kurš pratis sešas valodas.

Tieši viņš iesāka noturēt dievkalpojumus latviešu valodā, sākot ar 1937. gadu līdz 1940. gadam. Miris izsūtījumā Krasnojarskā. Pēc Otrā pasaules kara dievnamā kalpojis Leons Taivāns (1896–1965), viņa darbības laiks bijis sarežģīts, jo tolaik Mežaparkā bija daudz iebraucēju, sveštautiešu… Un dievnams vietējiem latviešiem kļuva par īpašu satuvināšanās, kopības, brīvo uzskatu paušanas saliņu. Varbūt kāds nezināja, ka no 1965. gada līdz 1969. gadam baznīcā kalpojis mūsu cienītā diriģenta Romāna Vanaga tēva brālis Romāns Auseklis Vanags.

Reklāma
Reklāma

Pie Rīgas Zooloģiskā dārza, dibināts 1912. gadā, tiekamies ar apkaimes vēstures zinātājiem, vietējiem iedzīvotājiem Gunāru Armani, viņa dzīvesbiedri tekstilmākslinieci Anitu Armani, kura strādā Rīgas pilsētas būvvaldē un gatavo māju krāsojuma projektus, dizaineru Ivaru Mailīti, arhitektu Gati Didrihsonu un Mežaparka attīstības biedrības valdes priekšsēdētāju juristu Kasparu Gailīti.

Noteikumi attiecas uz visiem, bet…

Pastaigu sākam no Kokneses prospekta, kas tapis 20. gs. sākuma gados un ir apkaimes galvenā iela, kuras abās pusēs – savrupnami. Anita Armane dzīvo sava vectēva Pētera Lapiņa 1934. gadā uzceltajā mājā: “Ulmaņlaikos viņš bija jauno kooperatoru instruktors, uzrakstījis ne vien interesantu dzimtas, bet arī Latvijas kooperācijas vēsturi, ko interesenti var iepazīt Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.”

Namus bija atļauts celt no koka un ķieģeļiem, taču augstums nedrīkstēja pārsniegt divus stāvus.

Mūra namiem virs otrā stāva vēl bija ļauts uzbūvēt mansardu vai tornīti, taču arī šo ēku augstums nedrīkstēja pārsniegt 12,6 metrus, savukārt divas trešdaļas pagalma teritorijas bija jāsaglabā brīvas no apbūves. No ārpuses namiem bija jālīdzinās vasarnīcām, nedrīkstēja celt necaurredzamas sētas, augstākas par 1,80 m, turklāt tām bija jābūt vienā stilā ar ēku. To paredzēja Ķeizarvaldes būvnoteikumi.

Diemžēl mūsdienu apbūvē dažreiz neievēro šos vēsturiskos apbūves principus un būvnormatīvus, piemēram, nejēdzības skatāmas Cimzes ielā, kurā uzblieztas mājas gluži vai priežu augstumā ar bezgaumīgām sētām… Turklāt šīs ielas gals norobežots ar žogu, līdz ar to vairs nevar brīvi piekļūt pie Ķīšezera… Jāspraucas gar žogu, riskējot novelties no kāpas, jo nav izveidotas kāpnītes.

Savukārt Hamburgas ielā kādam īpašumam pamanām milzīgi augstu, necaurredzamu sētu. Vērojam arī netīrītas ietves, piemēram, Poruka ielā… Šādas neizdarības neviens nekontrolējot. Daži gar savu namu neizveido ietvi, tās vietā iesēj zālīti, lai nebūtu jāuztur kārtībā. Dažs aizbildinoties pat atcērt: “Kurš tagad iet kājām, visi taču brauc ar auto!” Taču būtībā Mežaparks jau sākotnēji paredzēts kā relaksācijas, pastaigu parks, nevis privāto auto caurbrauktuve.

No jūgendstila līdz “tintes pudelītēm”

Sākotnējais Mežaparka centrs veidojās Hamburgas, Lībekas, A. Sakses (toreiz Samsona) ielas un Kokneses prospekta krustojumā.

Spraiga celtniecība izvērtās ap 1928. gadu, līdz 1932. gadam uzcelts ap 170 ēku. Intensīva būvniecība turpinājās arī 30. gados. Izdevums “Pilsētbūvniecības piemineklis Mežaparks” vēsta: “Līdz Pirmajam pasaules karam valdīja jūgendstils, galvenokārt tipiski vāciskajā tā sauktā dzimtenes stila (Heimatstil) formālajā versijā. Tas diezgan precīzi atspoguļoja Mežaparka attīstības sākuma posma vācisko gaisotni: iedzīvotāju vairums bija vietējie vācbaltieši.”

Pēc tam populārs kļuva arī Alpu vasarnīcu jeb šveiciešu stils (ažūri koka rotājumi, režģi zelmiņos), piemēram, Kokneses prospektā 5, Ezermalas ielā 41, Hamburgas ielā 3, 5, 7, 19 un 21, Cimzes ielā 1, Poruka ielā 18 u. c. Vēlāk, 20. un 30. gados, iecienīts bija funkcionālisma jeb “Bauhaus” arhitektūras stils, piemēram, nams Meža prospektā 26.

“Savdabīga inovatīva stilistiskā parādība ap divdesmito gadu vidu bija “Art Deco” stils, kam raksturīga nedaudz eksaltēta, šķautņaini starainu vai lauzītu formu estētika. Mežaparkā šī ievirze visuzskatāmāk jaušama Siguldas prospektā 34 un pastarpināti arī Stendera ielā 12. “Pēc Otrā pasaules kara vairumu jaunbūvju cēla pēc tipveida projektiem – nelielas, kvadrātiskas vienstāva mājas ar piramidāliem četrslīpju jumtiem. Tās mēdz dēvēt par “tintes pudelītēm”, skatāmas, piemēram, Bergenes ielā 2, Bernātu ielā 11 un 12, Ernesta Glika ielā 22 u. c. Deviņdesmito gadu nogalē uzdrošinājās celt postmodernisma stila ēkas, raug, Annas Sakses ielā 9, 9a un 20a, Bernātu ielā 15.

Likteņi vēstures pārmaiņās

Līdz ar elektriskā tramvaja ieviešanu palielinājās pilsētas iedzīvotāju interese par Ķeizarmežu, tur sākusies plašāka būvniecība.

Kā izpētījusi vietējā iedzīvotāja Saulcerīte Neilande (nu jau mūžībā), Kokneses prospektā 6 atradusies plaši pazīstamā Teņa Bondera dārzniecība ar dzīvojamo māju un siltumnīcām.

“Viens no viņa dēliem – Haralds Bonders – studējis LU Juridiskajā fakultātē. Būdams korporācijas “Tālavija” biedrs, Pirmā pasaules kara laikā iestājās Studentu rotā un piedalījās Kurzemes un Rīgas atbrīvošanas cīņās, vēlāk strādāja armijas štābā. Vēl pēc Otrā pasaules kara dārzniecībā varēja nopirkt ziedus un puķu stādus. Darba dienu Bondera dārzniecībā savā gleznā ir atainojusi māksliniece Ērika Romane.”

Tagad bijušajā dārzniecības teritorijā izveidota Mirdzas Ķempes iela un uzbūvētas augstceltnes. Interesants nams redzams Kokneses prospektā 35. “Pirmajā stāvā atradās pārtikas veikals, konditoreja un “kafejas restorāns”, kas bija atvērts no pulksten deviņiem rītā līdz diviem naktī. Restorāna apmeklētājiem spēlēja trio. Namā 1936.–1937. gadā dzīvoja rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš. Padomju laikā šeit bija restorāns “Sports”. Pagalmā nelielā ēkā atradās veļas rullis, un namamātes no apkārtējām mājām nāca šeit rullēt izmazgāto veļu.”

Allaž cieņā ir labas kaimiņattiecības, izpalīdzība, piemēram, rakstnieka Jāņa Ezeriņa sieva Antonija aizdevusi savu tautastērpu Rūtai Mazurei vidusskolas izlaidumam.

Likteņus salauza izsūtīšanas… Kokneses prospektā 33 dzīvojis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, pirmais organizācijas “Daugavas vanagi” vadītājs, sabiedriskais darbinieks Markus Ozols ar ģimeni. Viņu apcietināja 1941. gada 6. maijā, izsūtījumā miris bada nāvē. Pēc kara mājā dzīvojusi juriste Skaidrīte Āboliņa, kura palīdzējusi operdziedātājai Mildai Brehmanei-Štengelei, kad viņu apcietināja čekisti.

Ezermalas ielā iepretī kādreiz greznajai, tagad graustam “Villa Vaza” atrodas atjaunotā “Villa von Bulmerincq”, tajā satikām inženieri Jāni Valeiku, kurš šo dvīņunamu mantojis no savas dzimtas. Agrāk to bija iegādājies viņa vecvectēvs Jānis Valleika, kurš sākotnēji bijis vairāku Rīgas namu īpašnieks, tostarp A. Čaka ielas 55. īres namam, kurā mitis dzejnieks Jānis Ziemeļnieks. Pēcāk vecvectēvs kļuvis par degvīna un liķieru rūpnieku un bijis ļoti turīgs.

Šajā Mežaparka namā savulaik dzīvojis rakstnieks Reinis Kaudzīte (stādījis kokus tuvējā Saulesdārzā!), brīvības cīņu dalībnieks, Lāčplēša ordeņa kavalieris, Latvijas kara aviācijas dibinātājs Alfrēds Valeika.

Jānis Valeika stāsta: “Manu vectēvu Alfrēdu Valeiku, brīvības cīņu dalībnieku, Lāčplēša ordeņa kavalieri, Latvijas kara aviācijas dibinātāju, 1941. gada 14. jūnij deportācijā arestēja un ieslodzīja Usoļlagā, kur viņš gāja bojā 1941. gada 16. septembrī Surmogas nometnes 8. lagpunktā.”

Toreiz no viņa mājas izvests arī Jāņa Valeikas tēvs, kam tolaik bija vien trīspadsmit gadu… Jāņa dzīvesbiedre Ilze Valeika piebilst: “Steigā viņš līdzi paņēmis tikai zobu pastas tūbiņu ar zobu suku un tenisa kurpes… Licies, ka brauks piedzīvojumos, taču drīz apjautis, ka viņa dzīvē iestājas smags pārbaudījumu laiks…”

Represēja arī rakstnieku Ādolfu Ersu, viņa meitu Mirdzu, aktrisi Mildu Riekstiņu, dzejnieku un Rēriha biedrības vadītāju Rihardu Rudzīti, izcilo vietējās baznīcas mācītāju Edgaru Rumbu un daudzus citus.

“Ienākot sarkanajai armijai, vietējo iedzīvotāju skaits te saruka uz pusi, daļu izveda uz Sibīriju, daļa emigrēja,” teic Anita Armane.

No pamestajām mājām, dzīvokļiem krievu militārpersonas ņēma, ko vien spēja… Iemitinājās tukšajos namos, piemēram, izsūtot uz Sibīriju tagadējā diriģenta Romāna Vanaga vecvecākus un vecākus, viņu mājā Poruka ielā 14 apmetās kāds padomju armijas ģenerālis, Jāņa Liekņa mājā Bergenas ielā 6 – krievu pretizlūkošanas dienests, kas, vēlāk aizejot, paņēma līdzi visas saimnieka mēbeles…

Mežaparkā mituši tādi latvju tautai naidīgie kangari kā, piemēram, Alfons Noviks, Vilis Lācis, kurš 1949. gada 23. martā parakstīja rīkojumu nr. 257-rss par pieprasījumu piesaistīt 900 kravas mašīnas speciāla uzdevuma izpildei (deportācijai!)…

Mammu, tu to negribi zināt…

Stalts, izskatīgs, turklāt ar labu izglītību. Studējis Pēterburgas Behtereva Psihoneiroloģiskajā institūtā, skolojies arī ķīmijā un tautsaimniecībā… Tāds bija Jūlijs Lācis, viens no pirmajiem Latvijā profesionālu izglītību ieguvušajiem žurnālistiem, kurš strādāja “Jaunāko Ziņu”, kā arī “Atpūtas” redakcijā pie Benjamiņiem. Šo iznesīgo personību ieraugām lielā fotogrāfijā, kurā redzams kopā ar Raini, viņa meitas literātes Māras Celles namā. Māra zina, ka fotografēts 1923. gadā Jūrmalā, kur viņš intervējis dzejnieku.

“Paskatieties, kā viņi apģērbti!” rosina papētīt Māra. “Jūlijs – elegants, kādas kurpes! Rainim žakete izskatās par mazu, jūtamas patukla vēderiņa aprises…” Telpā – arī otrs lielformāta foto, tajā Jūlija Lāča sieva Rūta Skujiņa, toreiz vēl sešpadsmitgadīga ar garu bizi.

“Šo namu pabeidzām celt 1998. gadā, arhitekts – Viktors Valgums. Nu jau te dzīvojam kādus 25 gadus, atklājās, ka Jūlijs bija nopircis zemi 1939. gadā, taču neko nebija paguvis uzcelt… Mans vīrs Ojārs Celle, uzaudzis Sarkandaugavā, 1995. gadā mītnes zemē aiziedams pensijā, iedrošināja: “Mums jābrauc mājās!” Kāpēc? “Tāpēc, ka tā ir mana zeme, gribu dzīvot dzimtenē, tikties ar saviem cilvēkiem.””

Pirms kara Jūlijs Lācis dzīvoja mājā Stokholmas ielā 21 – tikai divus gadus, jo naktī uz 1941. gada 8. janvāri viņu arestēja… Tolaik Mārai bija nepilni trīs gadi, Stokholmas ielā turpināja dzīvot līdz 1944. gada rudenim, kad ar mammu un māsu devās trimdā uz Vāciju, pēcāk nokļuva ASV. Jūlija mūžs beidzies1941. gada 15. decembrī Astrahaņas cietumā. Par ko īsti viņas tēvu apcietināja? Vai par sakariem ar ārzemēm – mācībām Francijā, tūrisma un darba braucieniem uz Somiju, Čehoslovākiju un citām zemēm?

“To gribēju uzzināt no Arvīda Griguļa, kad viņš 70. gadu vidū bija Sanfrancisko. Mūsu sarunā toreiz bija klāt arī gleznotājs Raimonds Staprāns, rakstnieks Jānis Klīdzējs un citi. Grigulis dzēra šņabi no ūdensglāzes un uz manu jautājumu neatbildēja… Vēlāk no vēsturnieka Induļa Roņa uzzināju, ka Maskavas čekas arhīvā viņš dabūjis pratināšanas protokolu kopijas, tās bija krievu valodā. Mana meita Ieva prata izlasīt un man pateica vien: “Mammu, tu to negribi zināt…”

Gredzens – atgūts no pelniem

Māras Celles mājā uz klavierēm, rūpīgi sagrupētas pa gadiem, noliktas viņas vīra Ojāra vēstules, esot ap 500. Tās viņa nolēmusi digitalizēt, lai izdotu grāmatā. Atmiņas jāsargā, Māra parāda zelta gredzenu ar ametistu, ko Jūlijs Lācis bija uzdāvinājis savai sievai Rūtai Skujiņai, atvedis to no komandējuma Itālijā. Rūta šo gredzenu paņēmusi līdzi trimdā.

“Kad bijām Fišbahas nometnē, 1949. gada janvāra naktī ap trijiem mums blakus istabiņā izcēlās ugunsgrēks, liesmas plosījās rūkdamas…

Ieraugot uguni, sāku kliegt un visus pamodināju. Tā kā pa durvīm vairs ārā nevarēja tikt, mamma mūs ar māsu Lalitu izstūma pa logu, sniegā stāvējām basām kājām naktskreklos.

Mamma tai brīdī paspēja paķert tikai portfeli ar īpašumu apliecinošiem dokumentiem. Tajā bija arī dažas fotogrāfijas, tēva vēstules no cietuma, mammas piezīmes.” Baraka nodega. Lai gan teritorija tika apsargāta, Mārai izdevies apsargam izlūgties apskatīt savu bijušo uzturēšanās vietu un nejauši pelnos atrast divus gredzenus, tostarp šo – ar ametistu. Atradusi arī cieši satītu fotogrāfiju kaudzīti ar apgruzdušām maliņām. “Ametists ir mans februāra mēneša akmens, un tagad es to valkāju katru dienu – kopā ar laulības gredzenu.”

Vizināja savā laivā, plūca ūdensrozes…

Māra Celle norāda uz Annas un Jūlija Lāču meitas Dagmāras Ķimeles un žurnālistes Guntas Strautmanes grāmatu “Asja”, kas vēsta par Jūlija pirmo sievu Annu Lācis, neordināru kreisi noskaņotu personību, režisori, kurai noteicošie dzīves dzinuļi bijuši seksualitāte un intelekts, uzvedībā, spriedumos viņa bieži šokējusi… Taču abu ieskatīšanās sākusies romantiski – domājams, Jūlijs viņā saskatīja kādu līdzību ar Ivana Turgeņeva tēlu Asju.

Annas atmiņās tas lasāms šādi: “Viņš mani vizināja savā laivā Ķīšezerā. Plūca ūdensrozes, svieda klēpī, skatījās manī un smaidīja ar savām vaigu bedrītēm. Un tā nu es biju ļoti iemīlējusies.” Prieki bija īsi, 1920. gadā laulību šķīra, jo Jūlijs nevarēja samierināties ar Annas ekscentrisko dzīvesveidu, attieksmi pret meitu – viņai neesot bijušas mātes jūtas… Jūlijs 1934. gadā izveidoja jaunu ģimeni – apprecēja dzejnieci Rūtu Skujiņu, Austras Skujiņas māsu, un viņiem auga divas meitas Lalita un Māra.

“Kad pirmoreiz biju Latvijā, Dagmāras mamma Anna Lācis vēl bija dzīva, un es Dagmārai sacīju, ka gribētu viņu satikt, parunāties. Lai gan Dagmāra bija izbrīnīta, tomēr apsolīja pajautāt. Pēcāk uzzināju, ka mamma teikusi: “Es to fašisti negribu redzēt.” Dīvaini gan, kāda es fašiste, padomju okupācijas laikā mūs, trimdiniekus, te Latvijā mēdza apsaukāt ne tā vien… Tā arī ar Annu Lācis neesmu tikusies.”

Mārai Cellei bijis pārsteigums, uzzinot, ka Jūlijam bijusi vēl arī trešā mīla – attiecības ar rakstnieci Lūciju Zamaiču (1893–1965), taču, tā kā viņai nevarējis būt bērnu, viņi nav reģistrējušies. Arī Lūcija bijusi spilgta personība – viņas 1931. gadā iznākušo krājumu “Mīlas kontrabanda” kritiķi dēvējuši nevis par mīlas, bet revolūcijas un pornogrāfijas kontrabandu. Lūcijai paticis kaitināt mietpilsoniskās aprindas gan ar publikācijām, gan uzvedību un ārieni. Nereti publiskajiem pasākumiem izvēlējusies drosmīgus tērpus, kas atkailinājuši plecus, krūtis…

1964. gada 16. aprīlī Māras Celles mamma Rūta Skujiņa aizgāja mūžībā, oktobrī urnu ar viņas pelniem apbedīja Meža kapos līdzās māsai, arī dzejniecei Austrai Skujiņai un viņas brālim Arvīdam. Līdzās viņiem zemē guldīta arī urna ar Māras vīra Ojāra Celles pelniem.

Uzziņa

Mežaparka attīstības biedrība izveidota 1997. gadā. Tās valdes priekšsēdētājs Kaspars Gailītis uzsver: “Cenšamies ar izglītojošu, kultūras un citu pasākumu palīdzību veicināt tādu Mežaparka attīstību, kas saglabātu tā kultūrvēsturisko un dabas mantojumu un nodrošinātu vietējiem labāku dzīves vidi. Patlaban biedrībā ir apmēram 50 aktīvistu, piemēram, Andris Zīlāns, Inita Andžāne un citi. Līdz šim divreiz gadā izdota avīze “Mežaparka akcenti”, komunikācijai ar sabiedrību rakstām ziņas mājaslapā, feisbukā. Ir iecere sakopt Saulesdārzu, kad tas no valsts pāries Rīgas pašvaldības īpašumā, tajā varēsim izvērst plašāku darbību.”

Uzziņa

Mežaparks saistīts ar daudzu ievērojamu kultūras un zinātnes personību, piemēram, rakstnieka un žurnālista Ādolfa Ersa, rakstnieces Ivandes Kaijas, filozofa Paula Dāles, gleznotāju Oto Skulmes, Leo Svempa, dzejnieces Rūtas Skujiņas, rakstnieku Kārļa Skalbes, Pāvila Rozīša, Jāņa Jaunsudrabiņa, Arveda Švābes, komponistu Ādolfa un Bruno Skultes, dzejnieka Jāņa Sudrabkalna, esejistes Saulcerītes Vieses un citu dižgaru dzīvesvietām.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.