Mežsaimnieku apvienībā “Krāslava “, kuru vadu kopš tās dibināšanas, ir nedaudz vairāk kā 200 biedru 2
Anita Jaunbelzere, žurnāls ” Baltijas Koks”
Valērijs Drozdovs vada mežsaimnieku apvienību Krāslava, kuras 212 biedriem pieder 5000 hektāru meža. Pagājušajā vasarā konkursā Sakoptākais mežs viņš dalījās pieredzē par to, ko latvāņa apkarošanā darīt ir bezjēdzīgi. Patīk meži un arī ūdeņi, brauc makšķerēt gan uz Peipusu, gan Liepājas ezeru. Šajā sarunā žurnālā Baltijas Koks Valērijs Drozdovs iezīmē savu dzīves ceļu.
Vienmēr līdzi aukla ar mezgliem
Esmu dzimis Skrundā, kur Ventas krastā pagāja visa mana bērnība. Vienreiz gandrīz noslīku, bet divas reizes izglābu citus. Bija silts pavasaris, ūdens pacēlies, un taciņa, pa kuru staigājām, pārplūdusi, tāpēc ar brāli slidinājāmies pa to uz vēdera. Es nolēmu, ka ieskriešos un aizslīdēšu visam ūdenim pāri, taču tiku tikai līdz pusei. Zem ūdens atvēru acis un redzēju, ka netālu ir zālīte. Mēģināju aiz tās pavilkties, bet zālīte trūka nost. Man jau galvai izskrēja cauri vīzija – kā es izskatīšos, kad mani noslīkušu izvilks, un ko mamma teiks? No tiem bērniem, kas bija krastā, nevienam neienāca prātā pastiept man zaru vai kā citādi palīdzēt. Kaut kā tomēr izkūlos. Varbūt dzīve mani jau mazos gados mācīja, ka ar visu būs jātiek galā pašam.
Kad man bija četrpadsmit, glābu par sevi vecāku sievieti. Domāju – kā man viņu saņemt. Viņa spirinās, bet straumīte lēni nes dziļāk. Es tad piepeldēju no mugurpuses, aiz padusēm pastūmu kādas piecas sešas reizes, kamēr ar kājām varēja sasniegt grunti. Tajā pašā laikā viņas brālis sēdēja krastā nekustīgs, kā no bailēm hipnotizēts.
Pirms gadiem astoņiem izvilku ielūzušu zemledus makšķernieku. Abi ar draugu makšķerējam un redzam, ka viens dūšīgs puisis no kompānijas, kas atbraca no Daugavpils, arvien tuvāk virzās vietai, kur ezerā ietek upīte un kur ledus plānāks. Iet un iet un urbj tos caurumus. Mēs jau paliekam patālu. Tad dzirdu bļāvienus un redzu, ka čaļi jau skrien uz krastu, jo viņiem nekā, ar ko palīdzēt, nav. Bet es visu laiku vadāju līdzi stipru kaprona auklu, kurā iesieti mezgli un kuru var pasviest, ja nu kāds ielūst. Pasviedu auklu, ar vienu roku turoties pie kolēģa rokas, kurš savukārt, lai neslīdētu, turējās pie ledū ietriekta urbja. Bez tās auklas nez vai puisis būtu dabūts ārā. Kamēr citi ar nazīšiem kaut ko krastā nogrieztu, kamēr atskrietu, tam, kurš ūdenī, spēka vairs nebūtu.
Darbi mani atrada paši
Divpadsmit gadu gāju jūrā un uzdienēju līdz kapteiņa otram palīgam. Iestājos Kaļiņingradas Aviācijas institūta Rīgas filiālē. Taču trešajā kursā nācās augstskolu pamest, jo bija iekodusi encefalīta ērce un veselība sašķobījās tā, ka bija jāpamet gan studēšana, gan jūra.
Sāku strādāt dzelzceļa pasta nodaļā, kur šķiroja sūtījumus pa visu Padomju Savienību. Diennakti bija jāstrādā un divas brīvas. Brīvajās dienās kopā ar komandu nodarbojos ar remontiem. Likām logos pat lielos stiklus. Tas bija sarežģīti, bet no pieciem saplēsām tikai vienu.
Sākās straujas pārmaiņas, un es nodibināju pirmo kooperatīvu Salaspilī. Darba bija daudz gan uz vietas, gan Rīgā, bet, tā kā vecās komandas bija izjukušas, speciālistus atrast varēja.
Restaurēju vēstures pieminekļus, gatavojām arī zārkus. Nu kā gatavojām – es pirku zārkus, un mēs tos privatizētā liellopu fermā drapējām ar audumu.
Visu, ko nopelnīju, ieguldīju. Īpaši daudz pirtī un kafejnīcā, kuru telpas es biju privatizējis, bet līdz zemesgrāmatai vēl nebiju ticis.
Viena kafejnīca man bija Salaspils dzelzceļa stacijā, otra Rīgā, Projektēšanas institūtā pretim Sporta pilij. Kafejnīca Rīgā kaut ko jau deva, bet neko īpaši lielu. Pavāre bija laba, cepa uz vietas bulciņas. Vecās plītis patērēja milzum daudz elektrības. Kafejnīcas virtuvi izmantoju dziesmu svētkos, kuru dalībniekus ēdinājām. Tad jau arī bandīti sāka mani uzraudzīt, dežurēja pat pie mājas. Maksāt par neko? To es nespēju. Tad nu arī nācās visu zaudēt. Pirti būtu varējis paturēt, ja vien būtu piekritis sarunai pie konjaka glāzes ar cilvēku, no kura bija atkarīga visu dokumentu noformēšana. Taču nav man tādu spēju – lūdzošām acīm bāzt kādam kabatā konvertu.
Varbūt arī biju par daudz izklīdis uz visām pusēm. Bet es pats nekādus darbus nekad neesmu meklējis. Darbi vienmēr mani atrada paši.
Nu, zaudējis esmu daudz, taču saglabājis tīru sirdsapziņu. Dažreiz dzirdu – kāds gan tu esi naivs! Varbūt… taču guļu mierīgi, jo nav jādomā, cik, man kā starpniekam pārdodot mežu, tā īpašnieks būtu zaudējis. Es nejustos laimīgs, pinoties ar bandītiem vai arī pievācot naudu, kas pienākas citam.
Tie, kas nākuši, nāk atkal
Mana mamma ir no Latgales. Viņas tēvs Indrā bija stacijas dežurants, pēc tam priekšnieks. Vēlāk viņu izsūtīja. Vecāmāte bija izglītota, sieviešu komitejas priekšsēdētāja, vecvectēvs – lopu dakteris. Tas bija prestižs amats. Muižkungs bija viņa meitai apmaksājis izglītības iegūšanu, un viņa izmācījās par telegrafisti. Tagad Indrā ir brīnišķīgs muzejs. Tur albums, kurā arī mana vectēva un vecāsmātes fotogrāfijas ar nelielu aprakstu par viņiem.
Es Krāslavā mantoju zemes gabalu, kas piederēja mammai. Tagad man zemes ir vairāk, nekā mantoju. Pagasts piedāvāja vēl piepirkt klāt zemi, kas toreiz nevienam nebija vajadzīga. Pēc tam kad piepirku klāt, mani atkal sameklēja un piedāvāja tuvējo gabalu. Sameklēja puisis, kas bija sēdējis, un sacīja – hoču prodovaķ. Es teicu – maksāju tik, cik tu prasi, bet tikai par kokiem, zemi man nevajag. Bet viņš – pārdodu tikai visu! Tā es nopirku arī zemi, kas par cirsmu bija četras reizes lielāka.
Mežsaimnieku apvienībā Krāslava, kuru vadu kopš tās dibināšanas, ir nedaudz vairāk kā 200 biedru. Ir, kas atnāk, un ir, kas aiziet prom. Tā kā man jau pieredze kooperatīva organizēšanā bija, arī to nodibinājām. Toreiz valdē strādāju kā brīvprātīgais.
Pie savas zemnieku saimniecības Muižnieki biju izveidojis brigādi, kas nodarbojās ar mežiem. Bija līgums ar ceļa daļu, griezām krūmājus ceļmalās. Iegādājos krūmgriežus un visu nepieciešamo. Noslēdzām līgumu, kas garantēja, ka nauda eksistencei parādās arī biedrībai.
Izstrādājām cirsmas un visiem četriem robežpunktiem mūsu pusē piegādājām malku. Man pazīstami mežsaimnieki bija gan Vidzemē, gan Zemgalē, vedām malku arī pasta nodaļām no Madonas līdz Bauskai. Dokumentus līdz galam noformēju es pats un pats braucu uz visiem piegādes punktiem. Zemnieku saimniecība biedrību uzturēja. Dzīvojām ļoti labi, bet kā jau dzīvē – pienāk brīdis, kad viss mainās. Taču arī tagad pasūtījumu daudz, gandrīz netiekam galā. Rakstām Eiropas projektus un vienu daļu arī realizējam. Ar cirtēm neņemamies. Stādām, retinām, apstrādājam ar preperātiem, kas aizsargā pret zvēriem. Tie, kas reiz nākuši pie mums pēc pakalpojuma, nāk atkal.
Tā tam jābūt un viss
Sadarbība ar Valsts meža dienestu man sanākusi raibu raibā. Pirms gadiem pat tiesājāmies, jo es nepareizi zāģējot. Biju vienojies ar meža īpašnieku, ka izstrādāsim viņa mežu izlases cirtē. Visas atļaujas saņemtas, ar zāģētavu arī viss sarunāts, bet mašīnas kravai pavadzīmi uzrakstījis nebiju. Tā nu pēdējā krava, kas bija no meža jāaizved, izgaisa. Šoferīts aizlaidās ar visiem baļķiem. Pēc kāda brīža saņemu ziņu, ka policija ir lietas kursā un ka virsmežzinis aizturējis mašīnu bez dokumentiem. Kur tā krava ir? Neviens nezina. Pazuda un viss. Vietā, kur baļķi bija jāpiegādā, mūs nelaida iekšā. Kaut arī saņēmu ziņu, ka tā tam jābūt, nesamierinājos, meklēju taisnību.
Rīgā bija ekspertu komanda, kas izšķīra strīdus meža jautājumos, saucās Dārzi un drava. Puiši atbrauca, padzēra virsmežniecībā kafiju un, mežzinim pa priekšu ejot, veica kontroles mērījumus. Komisijas sastādītais akts sākās ar vārdiem: mežs nav izbojāts, bet tad sekoja punkti, kas nav darīts pareizi. It kā esmu tievākus kokus atstājis, bet resnākus nozāģējis. Jā, biju arī nozāģējis dažus kokus, kurus sauc par kokiem vilkiem – tie ir resni, bet zemi, ar līkiem zariem, kas aizņem vietu, kur varētu izplesties veselīgie koki.
Arī tagad viss gludi neiet, un nu man ir konflikts par meža zemes robežām. Mežzinis pārmērīja tā, ka nu īpašums sanāk par divdesmit procentiem mazāks, nekā bija uzmērījis taksators.
Tādi nu ir tie dzīves gājumi. Ne bez ciņiem, ne bez bedrēm.
Mežā visus tukšumus apstādu
Savu izpratni par mežu esmu ieguvis semināros, praksē un lasot visu, ko vien var atrast. Eksperimentēju ar egļu sēšanu bijušajā kartupeļu laukā, kur zeme kūdraina. Nokultivēju ar speciāli izgatavotu rulli. Iesēju kādu pusmiljonu eglīšu. Pavasarī izdīga un izskatījās forši. Taču pēc divām nedēļām visas eglītes bija no kūdras izspiestas ārā un vienkārši gulēja zemē. Cik varēju, eglītes salasīju un pārdevu, un arī piedāvāju – kas grib, lai iet un ņem, cik vajag. Tās bija pavisam maziņas, viengadīgas eglītes.
Savā mežā iesēju arī bērzus. Vispirms sēkliņas diedzēju. Sadīga skaisti, bet pēc tam kaut kas notika, stādiņi sāka kalst. Pētīju ar palielināmo stiklu – kas tur varētu būt par parazītiem uzmetušies. Neko neatklāju. Tad sēju otrreiz laukā un liku virsū marli. Kaut kas drusciņ izdīga. Tad iesēju pie eglēm, kas jau bija saņēmušās. Tur sanāca. Nu jau izretināju, un mežs ir skaists.
Daudz platības apmežoju papildus. Kad kaimiņam bija zirgs, viņš apganīja visus stūrīšus. Kad tā vairs nav, visus tukšumus apstādīju.
Agrāk tā nebija, bet aizvien ir vairāk zvēru, kas mežam nodara postu. Nu jau arī aļņi parādījušies. Pirmajā gadā aļņu māte staigāja ar vienu mazuli, otrajā ar diviem. Es braucu, redzu šos, parūcinu mašīnu, bet šie man pat uzmanību nepievērš. Vislielākais posts no bebriem, kas pārplūdina platības, un mežs iet bojā.
Pļauj vai nepļauj, latvāņi ataug
Arī latvāņi ir neatrisināma problēma. Esmu izgājis kursus, izlasījis visu iespējamo literatūru, taču neredzu perspektīvu ieteiktā veidā mežā ar to cīnīties. Noteikumi prasa, ka meža īpašniekam katru gadu latvāņi ir jāizpļauj. Un katru gadu tie atkal ataug. Tas ir milzīgs, grūts un nepatīkams darbs, no kura nav nekāda labuma. Esmu pļāvis latvāņus mežā pat divas reizes gadā, taču rudenīs skatos – tāds četrus centimetrus garš latvānis izaudzis atkal un arī uzziedējis. Un ar to pietiek, lai viss sāktos no gala. Esmu daudz staigājis pa mežiem un redzējis, ka tad, ja ar pļaušanu neņemas,
pēc trim gadiem sāk augt kociņi un latvāņu kļūst arvien mazāk, un zem kokiem tie paliek sīki. Jā, tie tur ir, bet, lai tiktu no tiem pilnībā vaļā, būtu jāindē visa zeme.
Varbūt kaut ko varētu līdzēt tad, ja ne tikai pļautu, bet arī apartu. Skatījos, ka vienā pagastā tā darīja, taču ne mežā, bet pļavā. Tur tagad ir tīrs. Latvāņi bija palikuši tikai zem ābelēm, kur neara, tad tos izraka ārā. Tas ir vairāku gadu darbs.
Kad no Krāslavas braucu uz saviem laukiem, tie ir kādi divpadsmit kilometri, vadāju līdzi cērtni, ko var izmantot arī kā kapli. Ja redzu latvāni, lai tas neatvazātos līdz manam mežam, cērtu to nost un sakapāju saknes. Tas jādara vairākas reizes gadā. Pagaidām man izdodas, un neviens latvānis tuvumā manam īpašumam nav parādījies. Man visu laiku sūta informāciju, kas šajā jomā ir jauns. Es to izlasu, taču izeju neredzu, goda vārds neredzu. Redzu tikai to, ka, pļaujot mežā latvāņus, tiek nopļautas arī visas koku atvases un meža atjaunošanās laiks ievelkas.
