“Mirušie zvana un sūdzas par salstošām kājām” – cilvēki soctīklos dalās ar pārdabiskām un neizskaidrojamām pieredzēm pēc tuvinieku nāves 12
Sociālajā medijā “Thread” kāda sieviete uzdeva šķietami vienkāršu, bet nedaudz mistisku jautājumu: “Kādas neizskaidrojamas lietas esat pieredzējuši pēc tuvinieka aiziešanas?” Ieraksts strauji pulcēja simtiem komentāru, cilvēki no visas Latvijas dalījās ar pieredzēm, kas, viņuprāt, nav izskaidrojamas ar racionāliem argumentiem.
Lūk, daži no stāstiem, kas skar dziļi un liek aizdomāties, vai viss tiešām beidzas līdz ar fiziskās dzīvības zudumu?
Kāda sieviete dalās: “Māsa nāca sapnī un vairākas reizes sūdzējās, ka salst kājas. Pastāstīju to mammai. Viņa teica, ka zārkā kurpes tikai uzlika, bet neuzvilka, jo nebija iespējams. Tad mamma paņēma māsas mīļākās kurpes un ieraka tās pie kājām kapā. Pēc tam māsa sapnī stāstīja, ka ir mierīga un laimīga. Un vairāk vairs nav rādījusies.”
Cita lietotāja stāsta, ka mēnesi pēc vīra nāves viņas virtuvē pats no sevis regulāri ieslēdzies tvaika nosūcējs. “Un dažreiz pamodos no pilnīgi reālas cigarešu smaržas – tādas, kāda bija tikai viņam. It kā viņš vēl būtu istabā,” viņa raksta.
Tiek pieminēts arī stāsts par dārzu, kuru mantoja no vecvecākiem. Pēc vecmammas nāves tur pēkšņi vairs nekas neaug: “Koki sāk bojāties, ziedi vairs nezied, pat lepnais peoniju krūms šogad klusē. Sēžu un domāju, sakritība vai zīme?”
Kāda sieviete dalās īpaši spēcīgā pieredzē: “Tētis nomira, kad man bija 8 gadi. Redzēju viņu sapnī tikai vienreiz, kad man bija 30 un gaidāma nopietna operācija. Sapnī skrēju viņam pakaļ un lūdzu, lai paņem mani sev līdzi. Viņš atteica, ka vēl nav laiks. Teica, cik gadu vecumā mani paņems. Dzīvosim, redzēsim…”
Vēl kāds stāsts liek nodrebēt: “Kad nomira ome, pēc tam viņa zvanīja manai mammai un sauca viņas vārdu. Mamma pārbijusies zvanīja man, bet zvans bija īsts – telefons rādīja ienākošo zvanu no sveša numura. Atzvanot sacīja, ka numurs uz kuru zvana neeksistē. Pameklēju internetā, un tur bija daudz šādu stāstu, mirušie patiešām mēdzot ‘zvanīt’.”
Šie stāsti, lai arī subjektīvi, atklāj dziļu emocionālu patiesību, cilvēki joprojām jūt savus aizgājējus blakus. Kaut arī zinātniski skaidrojumi šādām pieredzēm bieži tiek piedēvēti sapņu fāzēm, apziņas reakcijām uz sērām vai vienkāršām sakritībām, daudziem šie mirkļi ir tik spēcīgi, ka nav šaubu, kaut kas tomēr ir. Vai tie ir pēcnāves sveicieni, vai mūsu zemapziņas ilgas, lai to spriež katrs pats.
