Dabā
Zaļā dzīvošana

Mūsu dabai vajag govis ganībās. Saruna ar Dabas fonda vadītāju Andreju Briedi7


Andrejs Briedis: “Katrā valsts institūcijā atradīsies, ko reformēt, optimizēt un uzlabot, bet nav pārliecības, ka darbības saistībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi tiek veiktas, lai stiprinātu dabas aizsardzību Latvijā.”
Andrejs Briedis: “Katrā valsts institūcijā atradīsies, ko reformēt, optimizēt un uzlabot, bet nav pārliecības, ka darbības saistībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi tiek veiktas, lai stiprinātu dabas aizsardzību Latvijā.”
Foto no Latvijas Dabas fonda arhīva

Vienu no ietekmīgākajām vides aizsardzības organizācijām – Latvijas Dabas fondu – turpmāk vadīs Andrejs Briedis. Bitenieks, kuru Latvijā zina ne tikai ar medu, kas ražots Teiču purva apkaimē, bet arī kā cīnītāju par videi draudzīgu lauksaimniecību.

Kā tad saimniekošanu laukos var apvienot ar vides saudzēšanu? Vai tagad visiem būtu jākļūst par bioloģiskajiem zemniekiem?

A. Briedis: Agrāk vai vēlāk, bet visai ražošanai laukos būs jānonāk pie principiem, ko izmanto bioloģiskajā lauksaimniecībā.

Proti, jācenšas saimniekot, maksimāli izmantojot dabas sistēmu principus un nelietojot ķīmiskās vielas, kas atstāj ietekmi uz vidi un arī cilvēku veselību. Tas nozīmē strādāt, neizmantojot ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus un sintētisko mēslojumu.

Zemnieki, kas nestrādā ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm, teiks, ka tad mēs badā nomirsim…

Tas ir viens no stāstiem, ko industriālajai lauksaimniecībai ļoti patīk kultivēt.

Ir daudzi praktiski piemēri un pētījumi, tostarp arī ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas veiktais, kas apliecina, ka varam ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm pabarot gan šobrīd pasaulē esošos cilvēkus, gan arī tos deviņus miljardus, kas varētu būt 2050. gadā.

Piemēram, Skandināvijas valstīs, modelējot situāciju, vai spētu pabarot savus iedzīvotājus tikai un vienīgi ar bioloģiskās lauksaimniecības principiem, secināts, ka šo sistēmu varētu ieviest līdz 2030. gadam.

Ir arī franču zinātnieku pētījums, kas saka, ka šādus principus mēs varam piemērot visā Eiropas Savienībā, tiesa, tam būtu nepieciešams nedaudz ilgāks termiņš – 2050. gads. Ja mūsu valsts izlemtu, ka tas ir virziens, kurā jāiet, tas ir izdarāms.

Šī brīža nodrošinājums ar pārtiku ir saistīts nevis ar to, ka lauksaimniecība nespēj izaudzēt. Pie bada ir vainojami pārtikas sadales nosacījumi, proti, tas ir saistīts ar nabadzību.

Eiropas zaļajā kursā viens no ceļiem, lai sasniegtu klimata neitralitāti, ir emisiju samazinājums lauksaimniecībā. Kā Latvija izskatās šajā ziņā uz pārējo valstu fona?

Šobrīd šo situāciju es raksturotu kā diezgan šizofrēnisku.

No vienas puses, ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas un Pūces kunga paziņojums, ka Latvija ir, sauksim to tā, šo progresīvo valstu vidū, un, no otras puses, ir Zemkopības ministrija un Gerharda kungs, kuri nevēlas neko mainīt.

Viņi darbojas ar saukli: vairāk naudas par to pašu neko. Redzēsim, kā situācija attīstīsies tālāk.

Gan industriālā mežsaimniecība, gan industriālā lauksaimniecība izmanto jebkuru iespēju, lai ražotu vairāk ar jebkādām metodēm un par jebkādu cenu.

Piemēram, koronavīrusa krīzes sākuma laikā citas nozares centās paklusēt, bet lauksaimnieki centās panākt pesticīdu izmantošanu ekoloģiski nozīmīgajās platībās. Tas ir diezgan tipisks solis.

Vai tomēr nav tā, ka mūsu zemniekiem nav cita ceļa, kā intensificēt ražošanu, lai noturētos tirgū nevienlīdzīgajā konkurencē ar Eiropas zemniekiem?

Jā, mēs saņemam vienus no mazākajiem tiešmaksājumiem Eiropā.

Taču nav korekti Latvijas pesticīdu lietošanas intensitāti salīdzināt ar Dienvideiropu, kā to parasti mīl darīt Zemkopības ministrija, sakot, ka mēs lietojam daudz mazāk nekā citur Eiropā.

Mums būtu korekti savus datus salīdzināt ar Baltiju un Skandināviju. Un tad nu, par spīti tam, ka mūsu zemnieki saņem mazākus tiešmaksājumus, naudu agroķīmijas iegādei tomēr varam atrast, jo pesticīdu izmantošanas ziņā esam pirmajā trijniekā.

Varbūt, šo pesticīdu statistiku analizējot, jāņem vērā Latvijas saimniecību struktūra? Mums ir salīdzinoši daudz vairāku tūkstošu hektāru saimniecības, kādu Skandināvijā nav.

Šo situāciju savulaik labi raksturoja Latvijas Lauku konsultāciju centra direktors Mārtiņš Cimermanis, sakot, ka laukos nevis cilvēks svarīgākais, bet gan hektārs.

Tiešmaksājumi tiek maksāti par apsaimniekoto hektāru daudzumu.

Jā, ir lauksaimnieki, kam rūp arī daba, taču cik daudz dabas sargāšanas mēs varam ieraudzīt šajās megasaimniecībās?

To rāda arī Latvijas lauku putnu indekss, kas ilgu laiku Latvijai bija salīdzinoši stabils, pat ar augšupejošu tendenci, bet pēdējos gados ir novērojama lejupslīde.

Šo indeksu izmanto visā Eiropā, lai vērtētu lauksaimniecības ietekmi uz vidi. Atsevišķām putnu sugām situācija ir dramatiska, piemēram, griezēm, dzeltenajām cielavām.

Kas attiecas uz meža putnu indeksu, tas Latvijai ir ar lejupejošu tendenci jau ļoti ilgu laiku.

Kā šajā kontekstā vērtējama Dabas aizsardzības pārvaldes plānotā reorganizācija? Vai Latvijas dabas fonds atbalsta vides aizsardzības institūcijas pārveidi par vides izglītības un informācijas centru?

Katrā valsts institūcijā atradīsies, ko reformēt, optimizēt un uzlabot, bet šajā brīdī mums nav pārliecības, ka darbības saistībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi tiek veiktas, lai stiprinātu dabas aizsardzību Latvijā.

Es nezinu, vai tas novedīs pie laba rezultāta.

Iepriekšējos gados ir bijuši vairāki šīs sistēmas auditi un neviens no tiem nav atzinis par nepieciešamu apvienot Dabas aizsardzības pārvaldi ar Valsts vides dienestu.

Šobrīd ministrija ir pasūtījusi ekspresauditu un es ceru, ka šī audita rezultāts nebūs tāds, kāds ir vajadzīgs pasūtītājam, šajā brīdī necenšoties uzminēt, kas tad ir šis pasūtītājs.

Jums taču ir kādas aizdomas?

Lieki nespekulēšu, lai nevienu neapvainotu. Vides konsultatīvā padome vērsusies gan pie Ministru prezidenta, gan Valsts prezidenta ar lūgumu sekot līdzi norisēm saistībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi.

Pagaidām nav saņemta atbilde.

Ja šis Dabas aizsardzības pārvaldes izformēšanas, nevis reformēšanas process ies tālāk, tad droši vien mums būs jāvēršas Eiropas Komisijā ar jautājumu, vai arī komisijas vides ģenerāldirektorātam šķiet, ka Latvijai šis ir pareizais virziens vides aizsardzībā.

Kāpēc situācija ar bioloģisko daudzveidību Latvijā pasliktinās?

Mēs, un ar to es domāju gan VARAM, gan ZM, mēģinām lietas, kas nav zaļas, iepakot zaļi, stāstot, ka tas ir vides un dabas interesēs. Te piemērs ir atbalsts mazāk labvēlīgajiem apvidiem.

Uzskaitē šis atbalsts pilnā mērā tiek parādīts kā atbalsts dabas daudzveidības saglabāšanai un vides sargāšanai, taču atbalstāmajos pasākumos nevar atrast neko, kas nāktu par labu videi.

Ir ekonomiska un sociāla rakstura ieguvumi, bet ne vides ieguvumi.

Tā saucamais zaļais kurss jau arī vairāk ir ekonomikas pro­gramma, nevis vides.

Tas raksturīgs daudziem Eiropas līmeņa plānošanas dokumentiem, kuri ir zaļi, kamēr mēs neiedziļināmies tālāk par virsrakstu. Arī lauku attīstības programma ir laba, kamēr lasām virsrakstu līmenī.

Kad skatāmies saturu, tad zaļumu bieži ir grūti ieraudzīt. Piemēram, zaļināšanas viens no mērķiem bija kultūraugu dažādošana, kam pēc būtības vajadzētu nozīmēt, ka zemnieki vairs neaudzētu tikai rapšus un kviešus.

Taču realitātē kviešu un rapšu īpatsvars, ieviešot zaļināšanu, pieaudzis par 10% jeb sasniedzis vairāk nekā 100 tūkstošus hektāru. Tajā pašā laikā zālāju īpatsvars samazinājies par aptuveni tādu pašu daudzumu, kā pieaugušas rapšu un kviešu platības.

Mainot zālāju definīciju, Latvija veikli izvairījās no 3% robežlīnijas pārkāpšanas attiecībā uz zālājiem.

Bet šo kārti valsts var izspēlēt tikai vienreiz. Skatoties, kādas ir Zemkopības ministrijas prioritātes nākamajam plānošanas periodam, varētu sagaidīt nepatīkamus pārsteigumus.

Turpinās tendence, ka augkopība ir svarīgāka nozare par lopkopību.

Brīžiem šķiet, ka dabas cilvēki skalda matus, spriežot par ilggadīgajiem, daudzgadīgajiem, kultivētajiem, bioloģiskajiem un vēl visādiem citādiem zālājiem. Vai tad zāle nav tikai zāle?

Par sētajiem vai kultivētajiem zālājiem sauc tos, kas iekļauti augu sekā, kur tiek audzēti pamīšus ar citām kultūrām. Kultivēto zālāju audzēšana ir viena no metodēm, ko izmanto arī bioloģiskajā lauksaimniecībā augsnes auglības uzturēšanai.

Zālāji, kur zāle ir gadu no gada, ir ilggadīgie zālāji.

Tiek pieļauts, ka tos reizi pa reizei uzar un iesēj par jaunu, nosaucot to par zālāju atjaunošanu. Līdzīgi, kā tas notiek mežsaimniecībā.

Tagad nav moderni teikt kailcirte, bet ir tā saucamās atjaunojošās cirtes.

Netraucēti ilggadīgie zālāji izveidojas par dabiskajiem zālājiem. Tur ieviešas daudz un dažādas sugas.

Dabiskajā zālājā var būt pat līdz 60 dažādām sugām vienā kvadrātmetrā, kamēr sētajā zālājā parasti piecas līdz desmit sugas. Reti kad vairāk.

No tā jūsu stāstījuma izriet, ka visa rūpe un atbildība Latvijā par dabu ir uz zemnieka pleciem…

Diemžēl jā. Ja rodas kādas konfliktsituācijas saistībā ar pesticīdu lietošanu, tad, piemēram, ražotājs mazgā rokas nevainībā, sakot, ka produkts ir drošs lietošanā, ja to pareizi lieto.

Un, ja ir kādas pro­blēmas, tad, piedodiet, vainīgi esot zemnieki, kuri nejēdzot pareizi lietot.

Lauksaimniecības politikai būtu jākompensē negūtie ienākumi un papildu izmaksas, kas rodas zemniekam ar 60 puķītēm vienā kvadrātmetrā, kurš rūpējas par bioloģisko daudzveidību.

Tā tam vajadzētu būt. Tā ir katras valsts atbildība, kā Eiropas atvēlētos līdzekļus izmantojam. Ir moderni vainot Eiropu, taču tie ir vietējie bāleliņi, kas izlemj, kā to naudu tērēt un kādus mērķus sasniegt.

Piemēram, jaunajā lauksaimniecības stratēģiskajā plānā nespējam ieraudzīt pasākumus augkopības saimniecībām, kas rezultētos emisiju samazinājumā.

Es nesaku, ka lopkopībā nebūtu jāsamazina ietekme uz klimatu, bet emisiju pieaugums lauksaimniecībā tomēr vairāk saistāms ar aramzemes platību pieaugumu un intensitātes palielināšanos augkopībā.

Saistītie raksti

Izskatās, ka Zemkopības ministrija cer, ka citas nozares savilks jostu un kompensēs emisiju kāpumu, bet lauksaimnieki varēs spiest gāzi grīdā, kā tas ir noticis līdz šim.

Varbūt Eiropā ir jāsamazina lauksaimniecības dzīvnieku skaits, bet ne Latvijā. Mums ir jāpalielina ganību dzīvnieku skaits, jo tā var vislabāk apsaimniekot ilggadīgos zālājus.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Dabā
Kraukļu ligzdošanas aizkulises – drīz gaidāma nomaiņa
2 dienas
LE
LETA
Dabā
Nākamā nedēļa būs līdz šim siltākā šogad! Kāds laiks sagaidāms jūnijā
2 dienas
LE
LETA
Dabā
Svētdiena atnesusi negaisa mākoņus. Šodienas laika prognoze
2 dienas

Lasītākie

JL
Juris Lorencs
Latvijā
“Bailes ir viens no efektīvākajiem sabiedrību kontrolējošajiem mehānismiem.” Saruna ar mācītāju ­Jāni Bitānu 2
Intervija 7 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
“Draudēja noslepkavot un gribēja spert manam bērnam!” Sieviete Bolderājā uzbrūk jaunajai māmiņai
4 stundas
EL
Egils Līcītis
Latvijā
Egils Līcītis: Strupišs nāk ar platu atvēzienu, jo dimbā esam ar to, ko tiesneši savā ķēķī ievārījuši 1
8 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
“Pēc gada mati celsies stāvus!” Lapsa uzskaita apšaubāmus darījumus, kas krīzē “izslīd cauri” nepamanīti 3
9 stundas
ML
Māra Libeka
Veselam
Bīstamas mājas vizītes un riskam pakļauta visa ārsta prakse. Kā Covid-19 testus veiks pie ģimenes ārstiem?
4 stundas