Kultūra
Kultūrpolitika

“Domu par kultūru kā biznesu šovasar ieteiktu nolikt malā.” Saruna ar kultūras ministru Nauri Puntuli3


Nauris Puntulis: “Mūsu mērķis nav pabalstīt kādu, lai viņš kā radoša persona krīzes laikā izdzīvotu un savilktu galus kopā. Vēlamies sniegt viņam iespēju nodrošināt savu materiālo dzīvi tādā apmērā, lai viņš darītu to, ko prot vislabāk – radītu.”
Nauris Puntulis: “Mūsu mērķis nav pabalstīt kādu, lai viņš kā radoša persona krīzes laikā izdzīvotu un savilktu galus kopā. Vēlamies sniegt viņam iespēju nodrošināt savu materiālo dzīvi tādā apmērā, lai viņš darītu to, ko prot vislabāk – radītu.”
Foto: Timurs Subhankulovs

Anita Bormane, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Valdība nolēmusi no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem piešķirt 10,6 miljonus eiro, lai stabilizētu finanšu situāciju valsts kultūras iestādēs un izveidotu radošo personu nodarbinātības programmu Valsts Kultūrkapitāla fondā.

Kopumā pasākumiem Covid-19 izraisītās krīzes pārvarēšanai kultūrā nolemts piešķirt 32 miljonus eiro – tai skaitā 10,4 miljonus eiro valsts pasūtījumiem, kā arī 11 miljonus kultūras infrastruktūrai.

Kas un kam un pēc kādiem principiem tiks kompensēts un, kad kultūras iestādēm varētu būt lielāka skaidrība par nākotnes perspektīvu? Par to saruna ar kultūras ministru NAURI PUNTULI.

Jūsu pārziņā esošā kultūras nozare ir ļoti smagi cietusi šajā krīzē, bet kā ir klājies jums pašam?

N. Puntulis: Piespiedu karantīnas laiku es, protams, pavadīju mājās – vienkārši likums tā prasīja, bet sapratu, ka šādi tomēr nevaru strādāt uz simts un vairāk procentiem, kā tas krīzes laikā nepieciešams. Šeit, pie sava rakstāmgalda ministrijā, jūtos ne vien emocionāli labāk, bet arī darbs rit nedaudz raitāk. Principā visu krīzes laiku esmu centies būt savā kabinetā, vienmēr sasniedzams, un esmu lūdzis arī savam birojam iespēju robežās būt klāt.

Tomēr, ja jūs man jautājat, kā man klājas, tad, neraugoties uz iepriekš sacīto, es teiktu – jā, šis ir ļoti grūts un sarežģīts laiks, bet,

salīdzinot ar tiem, kas šobrīd guļ pie plaušu ventilācijas aparāta, man klājas ļoti labi.

Šajā pandēmijas laikā mums visiem ir jāizsver, kas tad ir prioritātes, kā esmu teicis – teikuma priekšmets –, un tas šobrīd ir šī epidemioloģiskā krīze, kurai viss apkārt ir pakārtots.

Reiz Ministru kabineta sēdē teicu, ka man nav vēlme mazohistiski sacensties, kurš šajā krīzē ir vairāk cietis – tūrisms, sports, viesmīlības bizness vai kultūra. Nē, to visu patiešām vajadzētu nolikt malā, mums vajadzētu strādāt, lai mēs visi pēc iespējas ciestu mazāk. Tas mums jau ir izdevies – pateicoties mūsu mediķu pašaizliedzīgajam darbam un viedumam.

Šķiet, ka kultūra ir viena no nozarēm, kur atbalsta programma tapusi visgrūtāk. Pēc kādiem kritērijiem notiks zaudējumu kompensēšana – soctīklos dažs raksta, ka segšot arī “Prāta vētrai” nenotikušo koncerttūri uz Krieviju?

Vispirms – es nepiekristu apgalvojumam, ka ar atbalstu kultūras nozarei klājas visgrūtāk, – tikko esam panākuši politisku vienošanos par 32 miljonu piešķiršanu kultūras nozares darbības nepārtrauktībai. Vienmēr esmu uzsvēris, ka šī valdība, lai arī no piecām partijām tapusi, strādā kā komanda.

Ir, protams, lietas, par ko brīžiem ļoti asi diskutējam, un reizēm kāds no mums, neizslēdzot arī mani, varbūt iecērtas pārāk stingrā pozā.

Jā, viedokļi mēdz atšķirties, tomēr ir lietas, kurās mums tiešām izdodas strādāt kā komandai, vienprātībā pieņemot ļoti labus un solidārus lēmumus. Kas attiecas uz kultūras nozari – jāsaprot, ka tā, salīdzinot ar daudzām citām jomām, ir daudzkārt sarežģītāka. Var jautāt, kāds ir visu mūsu, kas sevi dēvējam par kultūras vai radošajiem cilvēkiem, patiesais ieguldījums kultūras nozarē un vai mēs visi varam sevi vienlaikus dēvēt arī par nozares profesionāļiem.

Nozare sastāv no milzīga skaita profesionāļu visdažādākajos žanros, nevalstiskajām organizācijām, milzīga amatiermākslas tīkla, kas patiešām ir mūsu lepnums, brīvmāksliniekiem, no kuriem katram ir sava nodarbošanās, sava dzīves pozīcija, nemaz jau nerunājot par dažādajiem nodokļu maksāšanas režīmiem.

Tādēļ nav tik vienkārši atrast vienotus kritērijus, kā visus daudzmaz taisnīgi, jēgpilni šajā krīzes laikā atbalstīt. Tāpēc ejam soli pa solim, un es teiktu, ka politika no valdības puses drīzāk ir atbildīga, nevis pavirša un vieglprātīga. Tas var radīt šķietamo iespaidu, ka šī nepārtrauktības programma top grūti. Nē, es drīzāk to sauktu par atbildīgu politiku.

Ko tad īsti organizācijām un pasākumu rīkotājiem paredzēts kompensēt – esošos izdevumus vai negūtos ieņēmumus? No teātra vadītāju puses dzirdēts, ka labi būtu, ja valsts palīdzētu kompensēt naudu par šajā sezonā nenospēlētajām izrādēm.

Negūtos ieņēmumus pašlaik mūsu valstī nekompensē nevienam. Mūsu mērķis bija un ir panākt stabilu ilgtspēju kultūras nozarē – Kultūras ministrijas pārraudzībā esošo valsts kapitālsabiedrību – teātru, Latvijas Nacionālās operas un baleta – un citu valsts kultūras institūciju darbības stabilizāciju, kur

tiks kompensēta tikai daļa no zaudējumiem, kas nepieciešama algu izmaksai.

Ir panākta arī vienošanās par atbalstu radošajām personām, kas tiks īstenots caur Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) mērķprogrammu. To esam sadalījuši divās daļās: viena – tā, kas jau darbojas, – dīkstāves atbalsts radošām personām. Savukārt lauvastiesa paredzēta tam, ko ekonomisti sauc par subsidētām darba vietām.

Mūsu mērķis nav pabalstīt kādu, lai viņš kā radoša persona krīzes laikā izdzīvotu un savilktu galus kopā. Vēlamies sniegt viņam iespēju nodrošināt savu materiālo dzīvi tādā apmērā, lai viņš darītu to, ko prot vislabāk – radītu. Nevis vienkārši izdzīvot, bet no krīzes iznākt labākiem, spēcīgākiem un kvalitatīvākiem. Nevis vienkārši izdzīvot, bet tiešām augt.

Spraiga diskusija ar Finanšu ministriju (FM) šobrīd norit par reģionālajām koncertzālēm, jo tās ir pašvaldību kapitālsabiedrības. Pēc FM datiem, pašvaldību ieņēmumi šīs krīzes laikā nav kritušies, turklāt tām ir arī tiesības ņemt aizdevumu. FM ieskatā šo problēmu vajadzētu risināt pašvaldībām pašām, savukārt es esmu rosinājis paskatīties uz šo jautājumu plašāk – valstiskā un reģionālā aspektā. Ne velti to nosaukums ir “reģionālās koncertzāles”, tas ir vairāk nekā tikai vienas pilsētas koncertzāle. Atbalsts reģionālajām koncertzālēm ir valstisks jautājums.

Tūlīt jūnijā beigsies termiņš, kurā var saņemt dīkstāves pabalstus. Ko darīs šo atbalstu nesaņēmušie, ņemot vērā, ka aktīvu pasākumu rīkošanu uzsākt, visticamākais, vēl nevarēs?

Ja cilvēks teic – esmu šīs valsts nodokļu maksātājs un tādēļ krīzes laikā man pienāktos atbalsts, tad Finanšu ministrs caur Valsts ieņēmumu dienestu viņam uzdod jautājumu – cik liela ir nodokļos samaksātā summa, un, izejot no tā, tiek saņemta kompensācija.

Tikai Labklājības ministrijas kompetencē ir rūpēties par palīdzību jebkuram, nevērtējot to pēc, piemēram, nodokļu nomaksas kritērijiem. Finanšu ministrijas pienākums ir vērtēt personu viņa nomaksāto nodokļu, bet Kultūras ministrijas pienākums – viņa ieguldījuma valsts kultūrtelpas kontekstā.

Var vaicāt, vai pēkšņais krīzes laiks ir īstais, kad mērīt, cik kurš ir samaksājis nodokļos vai kāds ir bijis viņa ieguldījums. Līdz šim, lai iegūtu radošas personas statusu, kas ir priekšnosacījums VKKF mērķprogrammas atbalsta saņemšanai, autoram bija jābūt profesionālas radošas organizācijas biedram un jārada vai savā izpildījumā jāinterpretē mākslas darbi. Tomēr daudzi brīvmākslinieki izkrīt no šā sieta.

Sarežģītāk ir ar tiem brīvmāksliniekiem, kas mūzikā pārstāv tā saucamo neakadēmisko žanru un nav arī reģistrējušies radošo personu statusam. To viņi varēs iegūt caur Pašnodarbināto mūziķu biedrību, kas šobrīd top (iniciatori – Latvijā pazīstamie mūziķi Aivars Hermanis, Guntars Račs, Jānis Lūsēns, Mārcis Auziņš, Ralfs Eilands, Kaspars Zemītis u.c. – A.B.).

Taču arī pēc tam, kad šis statuss būs iegūts, būs jāvērtē viņu ieguldījums kultūrā, un tam būs nepieciešami kritēriji.

Kas to izvērtēs, un vai var būt vienādi kritēriji visiem?

Tas nebūšu es, bet kādam tas būs jāvērtē. Nav noslēpums, ka arī pats esmu izaudzis no neakadēmiskās mūzikas vides, un esmu teicis saviem kolēģiem mūzikā: saprotiet, ka trīsdesmit gadu laikā esat baudījuši absolūtu brīvību un neatkarību un neviens ne pēc kādiem kritērijiem šajā valstī jūs nav vērtējis.

Tagad, lai jūs varētu pretendēt uz valsts atbalstu, nevaram bezatbildīgi piešķirt naudu.

Šie kritēriji būs, un, kā vienmēr, kāds noteikti netiks, viņaprāt, novērtēts. Tādēļ jautāju pašai nozarei – vai esat uz šo gatavi? Jo nebūs tikai pozitīvais. Varbūt esmu pirmais no ministriem, kurš tam ir pievērsis uzmanību un pateicis – jā, neakadēmiskā mūzika ir mūsu valsts kultūrtelpas sastāvdaļa, tomēr es nevaru arī bez jebkādiem kritērijiem un vērtēšanas šo daudzšķautņaino sastāvdaļu pieņemt un sniegt atbalstu.

Pilnībā saprotu tos, kas šā vārda cieņpilnā nozīmē var saukties par nozares profesionāļiem – tie rada mūziku, aranžē, kvalitatīvi izpilda. Tomēr visa šī nozare patiešām nav tik viengabalaina, lai lēmums būtu vienkāršs.

Foto: Timurs Subhankulovs

Jau atkopšanās posmā pēc šīs krīzes atbalsts nozarei varētu būt tā saucamais Rūzvelta plāns vai valsts pasūtījumi dažādās nozarēs, lai gan dzirdēti arī skeptiski viedokļi par šādu valsts iejaukšanos radošajā procesā. Vai ir jau skaidras tā aprises?

Jā, līdz šim mums vēl nav izdevies šim plānam pielāgot tādu ļoti cienīgu latvisku nosaukumu. Kādas tikai nav bijušas versijas – Spīdolas plāns, “Mainies uz augšu” utt. Tā līdzība ir tikai tādēļ, ka, daudziem par pārsteigumu, Rūzvelta ekonomikas atkopšanās plānā milzīga nozīme krīzes laikā bija atvēlēta kultūrai. Toreiz tas vairāk bija orientēts uz tēlotājas, vizuālo mākslu, bet mums ir pilnīgi skaidrs, ka ar šo plānu tiks atbalstītas pilnīgi visas nozares, katrā veidojot valsts pasūtījumu.

Ja kāds saka, ka baidās tikt ietekmēts, tad – protams, tas nebūs obligāti, tomēr valsts pasūtījums būs iespēja no šīs krīzes iznākt ārā spēcīgākiem. Detaļās šis plāns joprojām tiek pilnveidots.

Izskanējis, ka dziedāšana no epidemioloģiskā viedokļa ir bīstama, līdz ar to koru, arī deju kolektīvu mēģinājumi no 1. jūnija var notikt tikai ierobežotā apjomā. Vai, jūsuprāt, šī situācija, tai turpinoties, neapdraud Dziesmu svētku procesu?

Krīzei sākoties, satikos ar Latvijas Pašvaldību savienības vadību un izteicu bažas par to, ka mēģinājumi nenotiek, un bija arī indikācijas, ka dažas pašvaldības lauž līgumus ar kolektīvu mākslinieciskajiem vadītājiem. Ātri uz to reaģējām un strādājām, lai Dziesmu svētku process nebūtu apdraudēts.

Pirms vēl tika atļauts ierobežotā apjomā mēģināt arī amatiermākslas kolektīviem, Ints Teterovskis man emocionāli vaicāja: kāpēc profesionālie kolektīvi to drīkst un amatieri ne.

Es viņu aicināju paskatīties no cita skatpunkta un lepoties ar to, ka mūsu amatiermāksla ir tik ļoti plaša, ka epidemiologiem no tās tik ļoti bail, ka viņi nezina, kā ar to tikt galā.

Nu, nebūs tā, ka mūsu plašā amatiermāksla izbeigsies dažos mēnešos tikai krīzes dēļ. Man patika, kā reiz atbildēja Viesturs Kairišs uz līdzīgām bažām par Dailes teātri – vai tas varētu nomirt krīzes laikā: ja tā notiktu, tas būtu ļoti slikts teātris. Protams, mēs situācijai ļoti rūpīgi sekojam līdzi.

Cik lielā mērā valdība līdzās epidemiologu analīzei ieklausās arī citos aspektos, tajā skaitā kultūras ministra viedoklī? Kaut vai viešot kultūras iestādēm lielāku skaidrību par nākotni. Cik tad ilgi Žagars Dailē izstrādās plānu B, C un pēc tam D.

Uzsveru, ka “teikuma priekšmets” jeb galvenais šajā laikā ir epidemioloģiskā krīze. Tiešās sarunās ar Veselības ministriju varu izteikt savu viedokli un redzējumu par loģiku, kā kam vajadzētu būt. Esmu to darījis un darīšu arī turpmāk, tomēr nekad nemēģināšu veselības nozares profesionāļiem un epidemiologiem uzspiest savu politisko viedokli. Galavārds vienmēr piederēs viņiem.

“Sinfonietta Rīga” mākslinieciskais vadītājs Normunds Šnē nesen “Latvijas Avīzei” teica: “Redzu, ka pie mums šie pulcēšanās ierobežojumi ir gumijveidīgi – šur tur tie ir ļoti stingri, bet citur – pilnīgi nesaprotami fleksibli un liberāli.”

Atbildēšu to pašu, ko savulaik Teterovska kungam:

esam lepni par to, ka epidemiologi no mūsu mūzikas spēka tik ļoti baidās un ir nobažījušies.

Protams, es saprotu, arī man kā pilsonim pirmajā acu uzmetienā šķiet – kā tad tā, “Depo” un citos lielveikalos katru nedēļas nogali ir tāds ārprāts, bet kultūras notikumi, kas, liekot svaru kausos, būtu salīdzinoši nekaitīgi, tiek aizliegti. Bet – atkal! Būsim lepni par mūsu kultūras masveidību!

Bet, vai tomēr nav bažas, ka vasarā latvieši brauks uz mūzikas festivāliem Igaunijā, kur no 1. jūlija ārā varēs pulcēties līdz 1000 cilvēkiem? Pulcēšanās ierobežojumiem trijās Baltijas valstīs, starp kurām ir atvērtas robežas, tomēr vajadzēja būt kaut cik salīdzināmiem. Ar šo nevēlos teikt, ka mums būtu tūlīt jāņem no igauņiem piemērs.

Pirmkārt, mēs jau vēl nezinām, kā Igaunijā būs 1. jūlijā. Otrkārt, es vēlos uz šo lietu skatīties atbildīgi, jo dažādās valstīs ir pietiekami daudz piemēru, ka šī liberālā politika ir ļoti dārgi maksājusi, un cena – cilvēku dzīvības – ir pārāk liela, lai mēs varētu eksperimentēt. Mēs, es ceru, pēc 9. jūnija liberalizēsim šos noteikumus, bet tas nekad nebūs vairāki tūkstoši vienā pasākumā. Kas tad pēc būtības ir aizliegts?

Nav aizliegts radīt, kultūras cilvēks šādā vai tādā formā var piedalīties mēģinājumos.

Viņam ir iespēja gūt kontaktu ar skatītāju, un tam obligāti nebūt nav jābūt tik daudzskaitlīgam. Pēc būtības, ja mākslinieks saka: es sava izpildījuma laikā zālē gribu redzēt kaut vienu acu pāri, tad šobrīd viņam ir iespēja redzēt vismaz divdesmit piecus. Vienīgais, kas liegts, mēs nevaram šobrīd ar šo jomu pelnīt, nodrošināt iztiku.

Tomēr esmu drīzāk to pozīcijas piekritējs, kuri uzskata: šovasar kultūra un izklaide nebūs pelnoša. Tiem, kam tas ir izdzīvošanas jautājums, iespēju robežās palīdzēsim.

Es iestātos par pulcēšanās ierobežojumu mazināšanu tādā mērā, lai kultūras cilvēki nezaudētu profesionālo kvalifikāciju un iespēju satikties ar skatītāju, bet domu par kultūru kā biznesu šovasar ieteiktu nolikt malā un vienkārši pieņemt kā nenovēršamo. Mēs nevaram palīdzēt nozarei, aizvien palielinot riskus līdzcilvēku veselībām un dzīvībām.

Runājot par ekonomikas sildīšanu ar celtniecību, esat teicis, ka jūsu prioritāte būtu uzbūvēt Rīgā jaunu akustisko koncertzāli. Nenoliedzot tās nepieciešamību, nevar nepamanīt, ka jau uzceltās reģionālās zāles šobrīd izjūt lielas problēmas, kuras nebeigsies kā uz burvju mājienu. Vai nav arī bažas, ka kultūras baudīšanas paradumi Covid-19 ietekmē var mainīties tik radikāli, ka tik lielas zāles var nebūt nepieciešamas?

Vispirms – šie paradumi nemainīsies, lai gan, protams, pieļauju dažādas versijas pēc krīzes beigām – tiklab piesardzīgo, kā pārdrošo – kas vienkārši visu apgāzīs. Taču, domājot lielākās kategorijās, pasaule ir pieredzējusi ne šādas krīzes vien. Jā, krīze ienesīs kādas korekcijas, bet, lai runātu tādā aspektā, ka nu mums vairs nebūs vajadzīga koncertzāle – pilnīgi un kategoriski nepiekrītu.

Uzņēmējs Normunds Bergs tviterī nesen ierakstīja: “Koncertzāles celtniecības vietā (..) kultūras nauda būtu jādod LTV kultūras saturam (..). Taisiet dzejas lasījumus feisbukā, koncertus jūtūbā. Saturs jāfinansē, ne betons.” Ko jūs viņam atbildētu?

Saistītie raksti

Pretēji Berga kungam, esmu pārliecināts, ka betonā ir jāinvestē. Taču – ir jāinvestē “gudrā betonā”. Ieguldījums Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejā, Rīgas akustiskās koncertzāles būvē jābūt gudrām investīcijām.

Esmu pārliecināts, ka krīze ir īstais laiks, lai paveiktu līdz šim neizpildītos mājas darbus. Pielikšu visas pūles, lai šīs krīzes laikā tiktu likti pamati gan vienai, gan otrai kultūrā tik ilgi gaidītajai un nozīmīgajai būvei.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

IK
Ilze Kalve
Pasaulē
“Ir jābūt gataviem arī mazāk labvēlīgai situācijas attīstībai.” Vēstniece nosauc visbūtiskāko šībrīža aicinājumu Latvijas pilsoņiem, kuri dzīvo Lielbritānijā
2 stundas
VS
Viesturs Sprūde
Latvijā
Kāpēc Kurzeme nesākas Bolderājā. Kur beidzas vēsturiskā Vidzeme un sākas Latgale? Intervija ar Jāni Turlajo
Intervija 54 minūtes
LE
LETA
Dabā
Nākamnedēļ laikapstākļi mainīsies. Vai karstums vēl atgriezīsies? Sinoptiķu prognoze
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Naktī notikusi traģēdija Aizputes novadā: vīrietis nokritis no motocikla un gājis bojā notikuma vietā
2 stundas
LK
Linda Kusiņa-Šulce
Kultūra
“Man pārsvarā ir vienalga, ko cilvēki par mani domā!” Māksliniece Anna Heinrihsone par apaļo jubileju, izstādēm un piedzīvoto Parīzē
Intervija 1 stunda