Kultūra
Mūzika un deja

Muzikālās Lieldienas ar Andreju Osokinu un citiem. Vērtē Armands Znotiņš0


Andreja Osokina solopriekšnesums Liepājā vēlreiz apstiprināja, ka dažādos konkursos godalgotie pianisti arī patlaban ir lieliskā muzikālā formā.
Andreja Osokina solopriekšnesums Liepājā vēlreiz apstiprināja, ka dažādos konkursos godalgotie pianisti arī patlaban ir lieliskā muzikālā formā.
Foto: Karīna Miezāja

Ambivalenta realitāte – no vienas puses, sabiedriskā dzīve reducēta līdz minimumam, no otras puses, piedāvāto kultūras notikumu klāsts kļuvis neaptverami plašs, atgādinot arī par latviešu režisoru veikumu, kas līdz šim bija palicis neiepazīts.

Šeit jāpiemin kaut vai tikai Alvja Hermaņa vārds, un, ja šajās Lieldienās uz 24 stundām sniegtā iespēja internetā noskatīties viņa iestudējumu Riharda Vāgnera operai “Parsifāls” ar Vīnes Valsts operas solistu ansambli savulaik tika izmantota kino “Splendid Palace” translācijā, tad Jaunā Rīgas teātra izrāde “Zilākalna Marta” līdz šim bija palikusi neredzēta, bet ar 2004. gadu datētais “Stāsts par Kasparu Hauzeru” teorētiski varētu būt bijis viens no maniem pirmajiem pieturas punktiem teātra skatīšanās pieredzē, ja vien toreiz neizvēlētos “Revidentu” un “Latviešu stāstus”.

Tagad redzesloks ir paplašināts – turklāt līdzās kultūrvēsturiskam mantojumam sastopoties ar joprojām spēcīgu emocionālu un simbolisku vēstījumu.

Tātad – vienā ziņā nekas īpašs nav mainījies, jo ierobežotie laika resursi vienalga jāsadala starp mūziku un citām kultūras sfērām, un par muzikālu prioritāti šonedēļ kļuva pianista Andreja Osokina profesionālā darbība – 2020. gada 11. aprīlī viņš uzstājās Lieldienu svētku koncerta tiešraidē no Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars”.

Programmā trīs dažādu laiku un mentalitātes klasiķi – Johans Sebastiāns Bahs, Klods Debisī un Ludvigs van Bēthovens, un par to, ka šis repertuārs nebūt nav izvēlēts uz labu laimi, vēstīja vairāki motīvi.

Pirmkārt, acīmredzamā arka ar fa minora tonalitāti, kas vienoja koncerta sākumā spēlētos abus Baha opusus ar Bēthovena klaviersonāti noslēgumā.

Otrkārt, Vīnes klasiķa 250. jubileja nekur nav aizmirsta, un par to uzreiz atgādina Bēthovena 23. sonātes “Apasionāta” drāma, heroika, liriskā apcere un psiholoģiskie dziļumi, savukārt Lieldienu laiku un tā būtību vēl jo tiešāk atklāj Baha korāļprelūdija “Es saucu Tevi, Kungs Jēzu Kristu”.

Turpretī trīs skaņdarbi no Debisī cikla “Estampi” un “Bergamas svītas” trešā daļa “Mēnesgaisma” aktuālāk nekā jebkad pauda civilizētā cilvēka saikni ar dabu un apkārtējās pasaules skaistumu, bez kuriem kultūras un sabiedrības pilnvērtīga eksistence nav iedomājama.

Kā jau rakstīju (“KZ”, 8.04.2020.), iepriekšējais tiešsaistes koncerts no Cēsīm ar Andreju Osokinu, Reini Zariņu un Daumantu Liepiņu parādīja, ka

dažādos konkursos godalgotie pianisti arī patlaban ir lieliskā muzikālā formā.

Osokina solopriekšnesums Liepājā to vēlreiz apstiprināja – labi zināms, ka Bēthovena sonāšu skaņuraksts ir pārbaudījums ikkatram, taču 11. aprīļa “Apasionātas” lasījums izklausījās vēl trāpīgāks un noslīpētāks nekā iepriekš dzirdētās solista interpretācijas komponista lielajiem klavieropusiem; arī Debisī darbu pienācīgiem iedzīvinājumiem nepieciešams augsts meistarības līmenis, un Andrejs Osokins šeit patiešām spēja “Estampu” trauksmainajā plūdumā izcelt intonatīvā materiāla būtiskākās līnijas, vienlaikus saglabājot fona un blakustēmu impulsivitāti un krāsainību; tāpat arī klavesīnam un ērģelēm rakstīto Baha partitūru pārcēlums klavierēm skanēja tīri un piesātināti.

Tomēr vēl svarīgāks par virtuozitāti ir interpretāciju saturs,

un arī te pianists prata saistīt un pārliecināt – sākot ar “Largo” no klavesīna koncerta fa minorā, Baha mūzikas atskaņojumiem piemita harmoniska izteiksmība un līdzsvarojums, Bēthovena “Apasionātas” dramatisko atklāsmju vērienam tikai nāca par labu turpat esošā stila un gaumes izjūta, bet ainās no Debisī “Estampiem” un “Bergamas svītas” Andrejs Osokins nemaz nemēģināja atrast tādu filosofiski eksistenciālu saturu, kāda tur nav, un tādēļ šī mūzika arī kā principiāls pretstats Baha un Bēthovena mākslai izgaismojās ar īpašu vitalitāti, aizrautību un dabiskumu.

Klāt vēl divas piedevas – vienā apvienojās motīvi no Debisī, Ravela un Gēršvina darbiem, turpretī otra – transkripcija Rahmaņinova solodziesmai “Ceriņi” – lika atcerēties pianista uzstāšanos ar Marinu Rebeku un gaidīt vokālās kamermūzikas koncertu atgriešanos.

Dienu vēlāk, 12. aprīlī, droši vien miljonos mērāma auditorija klausījās slavenā itāļu tenora Andreas Bočelli Lieldienu koncerta tiešraidi Milānas katedrālē, kur dziedātājam klātesošs bija vienīgi ērģelnieks Emanuels Vianello.

Ticu, ka Bočelli joprojām saglabājis balss spriegumu un pilnskanību, taču, tā kā viņa atskaņoto standartrepertuāru parasti labprāt atstāju citiem klausītājiem, noslēgumā drīzāk gan vērts pieminēt kādu citu personību no pavisam atšķirīgas muzikālās sfēras.

Denisa Paškeviča un viņa domubiedru albumu “Asta in Madrid” un jo īpaši ieskaņojumu “Variations” nesen augstu novērtēja Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas žūrija, un arī tagad viņš savu radošo aktivitāti nav apstādinājis, par ko liecina 2. aprīlī iesāktā un 9. aprīlī turpinātā tiešsaistes koncertu sērija “TENKA” (jeb japāniski “debesu uguns”). No tā izdarāmi vismaz divi secinājumi.

Saistītie raksti
Pirmais – Deniss Paškevičs nedomā arī apstāties pie drošas un labi pārbaudītas izteiksmes džeza saksofona un flautas spēlē,

tā vietā iedziļinoties elektroniskās mūzikas dotajās iespējās un izmēģinot dažādus variantus žanru sintēzē un tembru modifikācijās. Otrais – vispārējas noslēgtības apstākļos mūziķi uztur kontaktu ar klausītājiem arī caur mākslinieciskiem eksperimentiem, atradumiem, jaunatklāsmēm. Tas katrā ziņā ir augstu vērtējams gan no muzikālā, gan cilvēciskā viedokļa.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.