Kultūra
Kultūrpolitika

Nacionālā koncertzāle: kurp ved riņķadancis ap Elizabetes ielu 23


Valdības lēmums par to, ka Nacionālajai koncertzālei jāatrodas Elizabetes ielā 2, raisījis arī daudz pārspriedumu par bijušās LKP CK (vēlākā Pasaules tirdzniecības centra) celtnes arhitektonisko izcilību, kas gan netiek apstiprināta Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes atzinumā.
Valdības lēmums par to, ka Nacionālajai koncertzālei jāatrodas Elizabetes ielā 2, raisījis arī daudz pārspriedumu par bijušās LKP CK (vēlākā Pasaules tirdzniecības centra) celtnes arhitektonisko izcilību, kas gan netiek apstiprināta Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes atzinumā.
Foto: Paula Čurkste/LETA

Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Kādi ir par un pret argumenti koncertzāles novietnei tieši Elizabetes ielā 2, kāds liktenis sagaidītu modernisma stila ēku un apkārtējo parka zonu?

Par to “Kultūrzīmju” organizētajā diskusijā viedokļus pauda kultūras ministrs NAURIS PUNTULIS, Nacionālās arhitektūras padomes priekšsēdētājs, arhitektu biroja “Didrihsons Arhitekti” vadošais arhitekts GATIS DIDRIHSONS, biroja “Outofbox” vadošais arhitekts PĒTERIS BAJĀRS, arhitekts, Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes Arhitektūras vēstures un teorijas katedras vadītājs JĀNIS KRASTIŅŠ, arhitekts JĀNIS APSĪTIS, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktore INDRA LŪKINA un sociālantropologs, vides plānošanas speciālists VIESTURS CELMIŅŠ.

Vienojošs vai šķeļošs faktors

A. Bormane: – Kas bija par cēloni tik straujam valdības lēmumam par koncertzāles novietni Elizabates ielā 2?

Nauris Puntulis
Foto: Timurs Subhankulovs

N. Puntulis: – Gribētu salīdzināt Nacionālās koncertzāles projekta attīstību ar mediju finansējumu – visi Saeimas deputāti un politiķi unisonā saka – jā, atbalsts medijiem ir mūsu valsts drošības jautājums. Un, kad nonākam pie valsts budžeta sastādīšanas, tad aina kļūst pavisam cita.

Ir ļoti vienkārši teikt “mēs atbalstām koncertzāli” – to dzirdam jau teju 20 gadus. Tikai diemžēl šīs koncertzāles joprojām nav. Varu piekrist šodien Saeimas komisijā (diskusija notika 1. jūlijā, kad kultūras ministrs Nauris Puntulis piedalījās Saeimas Pieprasījumu komisijas sēdē, kur tika izskatīts opozīcijas deputātu pieprasījums. – A.B.) arhitektes un politiķes Ingunas Rībenas teiktajam, ka tā vietā, lai koncertzāle pēc tik ilgiem gadiem kļūtu par vienojošu lietu, tā šobrīd izvērtusies par vēl vairāk šķelošu faktoru.

Jā, ir vērojama sašķeltība šajā jautājumā, un esmu pārliecināts, ka vainojamas ir abas puses – arī mēs, Kultūras ministrija. Piekrītu, ka lēmums tiešām bija straujš, izraisot tikpat ātru pretreakciju no tiem, kas domā savādāk, bet nepiekrītu, ka tas būtu bijis nepārdomāts.

Putas ātri norims, taču, pat, ja šis lēmums nebūtu bijis straujš, visi arhitekti un sabiedrība kopumā nekad nedomātu vienādi. Domu dažādība būtu tieši tāda pati – ar strauju lēmumu vai bez tā.

Pilnīgi noteikti varu apgalvot, ja mēs arī būtu diskutējuši ar Bajāra kungu par koncertzāles novietni jau pusgadu iepriekš, vienalga mēs katrs paliktu pie savas pārliecības, jo tas ir diezgan subjektīvs skatījums.

Taču joprojām esmu pārliecināts, ka koncertzāles atrašanās Elizabetes ielā 2 varētu un tai patiešām jākļūst par vienojošu faktoru, pēc būtības nomainot sistēmu, kuras dēļ šajā brīnišķīgajā vietā bija publikai slēgta, nepieejama ēka kopš tās uzcelšanas brīža, nomainot to pret atvērtu un publikai ērti pieejamu kultūras ēku.

Foto: Timurs Subhankulovs

P. Bajārs: – Ministrs pieminēja subjektīvisma jēdzienu, bet es vienmēr esmu centies distancēties no sava personiskā viedokļa. Manuprāt, tas, kas tagad tiek pārkāpts, ir demokrātijas principi diskusijas klātesamībā.

Ministrs piemin savu “laimīgo dienu”, tomēr nevēlas vai nevar saprast to, kā šodien šādi procesi notiek. Man tiešām ir pārliecība, ka šādi mēs tikai attālinām koncertzāles procesu.

Patiesībā, ja šobrīd tiktu sperts mazs solis atpakaļ, tad sabiedrības un profesionāļu iesaiste šajā diskusijā būtu liels solis uz priekšu. Ministrs ir teicis, ka vieta Elizabetes ielā 2 atbilst koncertzāles matricai un visām pirms 16 gadiem noteiktajām vērtībām.

Man pret to ir vairāki iebildumi – pirmkārt, neviens ar šo matricu nav iepazīstināts; otrkārt, ja tā ir 16 gadus veca matrica, tad daudzas lietas tajā droši vien ir mainījušās. Mēs arī paņēmām arhitektu biroja “Nams” 2019. gada pētījumu, un, skatot iespējamās koncertzāles atrašanās vietas, Elizabetes iela 2 pārliecinoši atpaliek.

Nevaram atbildēt par ekonomiskiem un sociāliem aspektiem, bet no arhitektu pozīcijas varam viegli pateikt, ka šīs vērtības ir šādas: koncertzālei jābūt impulsam apkaimes attīstībai; tai jābūt integrētai pilsētvidē, jo koncertzāle nav nekas tāds, kur ierodamies septiņos vakarā, tai jāstrādā 24/7, nodrošinot, lai būtu pieejamas mēģinājumu telpas, kafejnīca, publiskā telpa; ļoti svarīgs aspekts, runājot par koncertzāli 21. gadsimtā, ir ilgtspējība; ļoti svarīgs arguments ir arī sasniedzamība, un skaidrs, ka 21. gadsimtā šis jēdziens vairs nenozīmē sasniedzamību auto durvju priekšā.

Ļoti svarīgs arguments ir publiskā ārtelpa, un šeit it kā novietne Elizabetes ielā 2 atbilst ļoti labi, tomēr šādi mēs izmantotu pirms 150 gadiem radītu publisku ārtelpu, lai pievilktu koncertzāles funkciju, nevis ar to radītu jaunu publisko ārtelpu.

Un pats pēdējais arguments, kas man pašam ir mazāk svarīgs, toties redzu, cik tas būtisks politiķiem, ir vizuālā atpazīstamība, Bilbao efekts, priekšstats, ka jāveido kaut kāda laika, vietas zīme. Izejot cauri šiem sešiem kritērijiem, redzams, ka Elizabetes iela 2 savāc tikai četrus, un, vēl pievienojot ekonomiskos aprēķinus un sociālos aspektus, mēs redzētu, ka tā noslīdētu vēl zemāk.

Nerunāsim tik daudz par šīs ēkas vērtību un to, vai tā iederas parkā vai ne. Uzskatu, ka tai ļoti viegli var atrast funkciju – arhitekts Uldis Lukševics Latvijas Arhitektu savienības diskusijā teica, ka tajā var atrasties arhitektūras skola, Modernās mākslas muzejs.

Telpas var pielāgot, turklāt Rīgā šobrīd nav saglabājušās ēkas ar tādu autentiskuma pakāpi, jo kopš 90. gadiem tajā nekas nav darīts.

Es tiešām aicinātu koncentrēties uz sadaļu – kā mēs izvēlamies vietu, nonākam pie Nacionālās koncertzāles –, nevis strīdēties, vai šai ēkai ir vieta parkā vai nav.

– Cik reāls ir scenārijs, ka varētu nesteigties ar ēkas Elizabetes ielā 2 nojaukšanu, bet gan integrēt koncertzāles apjomā, atstājot to kā brīvu uzdevumu arhitektiem konkursā?

N. Puntulis: – Uzstādījums ir skaidri definēts – šai ēkai jābūt publiski pieejamai un tur ir jābūt koncertzālei. Ja kāds spēj arhitektoniski un ekonomiski pamatot, ka var tikt saglabāta visa ēka vai ēkas daļa, protams, šāda iespēja ir jārod un par to var diskutēt, tomēr es joprojām uzskatu, ka koncertzāle ir pelnījusi izcilu vietu un šī tāda ir – pēc pilnīgi visiem kritērijiem.

Tajā pašā laikā saprotu un atbalstu arī kāda arhitekta vai arhitektu grupas vēlmi cīnīties par modernisma arhitektūras saglabāšanu. Kā jau teicu, tas ir kā mūzikā – katram ir redzējums par savu nozari vai par kādu savas nozares daļu.

Mums nav nekur jāsteidzas, patiesībā es pat būtu priecīgs, ja šo jautājumu noliktu uz rimtākām sliedēm līdz Rīgas pašvaldības vēlēšanu beigām.

Šī lieta ir sākusies strauji, un vismazāk es gribētu, lai kāds šo jautājumu izmantotu gaidāmo Rīgas domes vēlēšanu sakarā. Diemžēl redzu, ka dažiem tas kļuvis par publiskās retorikas sastāvdaļu.

– Didrihsona kungs, esat paudis viedokli, ka tad, ja “ar šo (ēkas Elizabetes ielā 2 nojaukšanu) varam beidzot atrisināt koncertzāles jautājumu, šāds upuris būtu tā vērts”. Kāds ir Latvijas Arhitektu savienības (LAS) un Nacionālās arhitektūras padomes viedoklis šajā jautājumā?

Gatis Didrihsons
Foto: Timurs Subhankulovs

G. Didrihsons: – LAS diskusijai (notika 30. jūnijā. – A. B.) ideālā situācijā būtu vajadzējis notikt pirms šādu lēmumu pieņemšanas. Tomēr situācija ir tāda, kāda tā ir, un mums ir valdības lēmums, kas jārespektē.

– Šobrīd diemžēl vērojams, ka sabiedrība ļoti daudz un aktīvi diskutē, bet ļoti maz zina par šo problemātiku.

– Jā, tā patiešām ir. Esmu domājis par to, vai var būt tāds koncertzāles process, kas sabiedrību vienotu. Mazāk šķeļošs – iespējams.

Tomēr lielākā daļa vienalga iebildīs pret koncertzāles ideju kā tādu, jo to apmeklētāji veido aptuveni 3 līdz 4% sabiedrības, Elbas filharmonijas situācijā tas no šiem dažiem procentiem uzauga līdz pat 10%, bet tas ir īpašs gadījums, kur labi izdevās piesaistīt jaunu auditoriju.

Tātad koncertzāles process ir šķelošs a priori, un tā nav tikai Latvijas specifika.

Arī profesionāļu vidū nepanāksim pilnīgu vienotību, tas ir skaidrs. Jāsaprot, ka tādas būves realizēšana nav sprints un sākotnēji mazas neuzmanības var izaugt lielās problēmās tālākā procesā.

Kur palika vietas?

– Man likās ļoti precīzi formulēts arhitektes Līgas Apines viedoklis – ka vieta koncertzālei nekad nav meklēta sistemātiski un mērķtiecīgi, apkopojot un metodiski analizējot visus – valsts, pašvaldības, investoru – piedāvājumus. Kas šobrīd noticis ar vēl pērn tik aktīvi apspriestajiem arhitektu biroja “Nams” apkopotajiem deviņiem koncertzāles novietnes variantiem? Klātesošais profesors Krastiņš ir teicis, ka ideāla vieta koncertzālei ir pie Āgenskalna līča starp Slokas ielu un Raņķa dambi. 

N. Puntulis: – Mirklī, kad arhitektu vidū un arī politiski nebija vienošanās par AB dambi – vēlreiz uzsveru, ka patiesais iemesls, kādēļ šis projekts neizdevās, nebija tā dārdzība, bet gan tas, ka nebija politiskas vienošanās un bija krasas viedokļu atšķirības gan starp politiķiem, gan arhitektiem – vēlreiz pārskatot visas pašvaldības un valsts īpašumā esošās zemes, sapratām, ka ir diezgan liels izmisums.

Sākām skatīties privāto investoru virzienā, mēģinot salāgot šo sarežģīto procesu, kas no jūsu vārdiem sķiet ļoti vienkāršs.

– Bet Uzvaras parka teritorijā starp Raņķa dambi, Mārupītes aizsargjoslas līniju un Slokas ielu zeme pieder pašvaldībai. Vai šoreiz šī vieta netika skatīta kā variants?

– Kultūras ministrija vēlreiz pārskatīja, vēlreiz uzsveru, visas valstij piederošas zemes, jo pašvaldība attiecībā pret koncertzāli līdz šim ir izrādījusi tādu pašu aktivitāti kā atsevišķi politiķi mediju jautājumos – vārdos piekrītoši, bet līdz nopietnām sarunām, vienošanās procesam par koncertzāli Rīgā ar pašvaldības atbalstu tas nav nonācis.

Šī attieksme redzama arī apstāklī, cik kūtri Rīgas pašvaldība visos laikos ir uzņēmusies atbildību par kultūras procesu un kultūras būvēm Rīgā – tās visas lielākoties ir valsts atbildībā.

Rīgas pašvaldība nekad nav izrādījusi konstruktīvas sadarbības iespējas šajos jautājumos, bet šajā valdībā, tostarp no premjera, bija skaidri nolasāms, ka iespējas koncertzālei ir, to būvējot uz valstij piederošas zemes.

Un tad KM vēlreiz pārvētīja valstij piederošo zemju sarakstu, kas būtu pieejamas koncertzālei – jo uzskatām, ka tai ir jābūt izcilā vietā –, un nekā cita neatradām.

Tad apsvērām medijos izskanējušo domu par Pasaules tirdzniecības centra ēku Elizabetes ielā 2. Tiekoties ar “Valsts nekustamajiem īpašumiem”, sapratām, ka viņi pēdējos divus gadus nezina, ko ar šo ēku iesākt, jo tieši tagad pienācis mirklis, kad tajā ir kaut kas jādara. Šobrīd tur būtu ļoti nopietni jāinvestē.

Bajāra kungs mums pārmet – un ne bez pamata –, ka no politiskā viedokļa šis process ir nedaudz nepareizi iesācies. Bet – piekritīsit – mēs nevarējām vairs gaidīt, mums bija jāiet solis uz priekšu.

Izmantot šo brīdi, kad Rīgas domē nav demokrātiski ieceltas vadības, lai veiktu tik liela mēroga darījumu kā Rīgas koncertzāle uz pašvaldībai piederošas teritorijas, būtu vēl nekorektāk.

– Varbūt bija vērts pagaidīt rudeni un runāt ar Rīgas domes jauno sastāvu?

– Es piekritīšu jūsu minētajam vārdam “varbūt”. Šāda situācija mums ar Rīgas domi ir bijusi jau gadiem ilgi.

– Jautājums profesoram Jānim Krastiņam – jūs rakstāt, ka, “atšķirībā no slēgta tipa biroja koncertzāle ir parka videi visādi atbilstoša celtne”. Piekrītat, ka modernisma celtne būtu jānojauc?

Jānis Krastiņš
Foto: Timurs Subhankulovs

J. Krastiņš: – Mana attieksme pret jebkuru arhitektūru ir attieksme vienīgi pret arhitektūru – ir arī sliktas jūgendstila celtnes un vēl senāka perioda celtnes, kas nav vērtīgas tikai tāpēc, ka ir senas.

Piemēram, ir plašas pieminekļu sargātāju aprindas, kas uzskata, ka viena maziņa koka mājiņa starp diviem pretuguns mūriem ir kaut kāda izcila kultūras vērtība.

Tā acīmredzami neatbilst vides mērogam, tam kultūrvides tēlam, kādu Rīga ir izvēlējusies, sākot ar 19. gadsimta vidu, un uz kuru ir mērķtiecīgi attīstījusies līdz Otrajam pasaules karam, ievērojot ļoti precīzi definētus noteikumus.

Precīzi tas pats attiecas arī uz pagājušā gadsimta modernisma kustību, kas jau pēc definīcijas bija antihistoriska un vēstīja: “nost ar visu, kas ir apkārt”.

Ne velti pieminekļu aizsardzība kā nozare un joma attīstījās tieši līdz ar modernisma kustības uzplaukumu, kas noslaucīja no zemes virsas ļoti daudzas kultūras vērtības.

To pašu var teikt arī par ēku Elizabetes ielā 2 – likvidējot publisku ārtelpu, parku, kas bija iecerēts jau kopš 19. gadsimta vidus un mērķtiecīgi tā arī attīstīts, 20. gadsimta septiņdesmito gadu sākumā tur pēkšņi iebūvēja absolūti ignorantu, vides mērogā un kontekstā neiederīgu ēku, nemaz nerunājot par funkcionālo saturu un vides pieejamību – tādā izpratnē, ka vienkāršiem cilvēkiem tā nebija pieejama.

– Esat rakstījis, ka visām līdzšinējām koncertzāles novietnēm “parasti tiek piedēvēts kāds mīnuss pat tad, ja šis “mīnuss” ir acīmredzams “pluss””. Vai iepriekšējā procesā izpēte vispār tika veikta korekti?

– Rakstot par plusiem un mīnusiem, man tieši prātā bija bieži lietotā atsauce uz biroja “Nams” veikto izpēti. Piedodiet, tā nebija izpēte, bet subjektīva pasūtījuma rimbulīšu salikšana tabulā.

Tendencioza tabula, lai pateiktu, ka vienīgā iespēja ir būvēt koncertzāli Daugavā. Viens no vietas izvēles nosacījumiem ir tuvums pilsētas centram.

No šā viedokļa, no Rīgas fiziskā centra, kas iezīmēts zem Pētera baznīcas torņa, attālums līdz Aleksandra Grīna bulvāra un Raņķa dambja stūrim varbūt pat ir dažus metrus mazāks nekā līdz Elizabetes ielai 2.

Uzvaras laukuma daļa pie Raņķa dambja ir izcila vieta, bet pieder pašvaldībai. Un mēs esam redzējuši, ka kopš 1987. gada koncertzāles lietā Rīgā nekas reāls nenotiek.

Bajāra kungs ir pareizi norādījis, ka pasaulē šādas celtnes var būt katalizators apkaimju attīstībai. Ir zināmi piemēri, ka slavenu arhitektu projektētas operas ceļ pārpurvotās, degradētās teritorijās.

Bet ir otrs paņēmiens, ko redzam lielā daļā Eiropas pilsētu – ka koncertzāles atrodas centrā. Šķiet, ka Rīgā šis apkaimju attīstīšanas variants ar koncertzāli nav īsti reālistisks.

Diriģents Imants Resnis, kuram pateicoties Liepājā ir koncertzāle “Lielais dzintars”, nesen teica: lieciet to koncertzāli Sarkandaugavā – degradēta vide, tramvajs klāt un koncertzāli pat var ielikt ūdenī.

Tomēr šķiet, ka rīdzinieki šādu iespēju izprastu krietni mazāk nekā tad, ja koncertzāle tiktu piedāvāta Kronvalda parka galā. Paskatoties Rīgas plānā, ap Vecrīgu redzams Bulvāru loks ar Nacionālo operu, Nacionālo teātri un citām mākslu ēkām.

Tur, kur stāv “Stockmann”, vajadzēja atrasties Latviešu teātrim, kura konkurss notika 20. gadsimta sākumā, bet palika neīstenots.

Tieši kultūras celtņu izvietojums ap Vecrīgu it kā pats no sevis pieprasa, lai šādas funkcijas ēkas atrastos visā Bulvāru loka garumā.

– Bajāra kunga pārstāvētā arhitektu studija “Out-ofbox” ir piedāvājusi savu versiju septiņām koncertzāles atrašanās vietām – kā paši sakāt, no pilnīgas utopijas un provokatīviem risinājumiem līdz pavisam viegli īstenojamiem partnerības projektiem. Starp tām ir Raņķa dambis, Matīsa tirgus, Spīķeri, Salu tilts, Lāčplēša iela, Andrejsala un Kongresu nams, kas tiek pozicionēts kā B variants.

P. Bajārs: – Vienmēr esmu uzsvēris, ka valstij ir jāsamēro savas ambīcijas ar iespējām. Tas savā ziņā bija klupšanas akmens AB dambja gadījumā, kur finansējums bija tikai infrastruktūras sakārtošanai.

Tas, ka valsts nespēj vienoties ar pašvaldību, ir politikas vājuma pazīme. Tāpēc esmu pieminējis Kongresu namu, uzskatot, ka tas varētu būt B plāns.

Esmu arī runājis ar akustiķi Arturu Pērkonu par izaicinājumiem un ieguvumiem šajā gadījumā. Pluss būtu tas, ka tur jau ir divas zāles, kas, protams, atšķiras ietilpībā no Nacionālajai koncertzālei paredzētā apjoma.

Lielās zāles kubatūra neatbilst akustiskās zāles prasībām, un tā, protams, būtu jāpārbūvē, bet tas nav nekas neiespējams. Ja mēs rastu politisko dialogu starp valsti un pašvaldību, no visiem scenārijiem šis būtu vislētākais.

Indra Lūkina
Foto: Timurs Subhankulovs

I. Lūkina: – Šī spekulācija ir no sērijas “kā būtu, ja būtu”. Kongresu nama gadījumā jau ir gatavs projekts, kas strauji virzās uz priekšu.

Tajā jau ir ieguldīts pusmiljons, paredzot, ka ir koncertzāle ar digitālo akustiku, kas vairāk paredzēta populārajai mūzikai ar mākslīgo apskaņošanu.

Atskatoties desmit gadus senā vēsturē, bija runa par Kongresu nama pielāgošanu akustiskās koncertzāles vajadzībām, tomēr tas netika atzīts par Nacionālajai koncertzālei atbilstošu risinājumu, un es domāju, ka tieši arī arhitekti būtu tie, kas teiktu nē, jo akustiskās koncertzāles vajadzībām būtu ļoti būtiski jāpārveido esošās ēkas veidols.

N. Puntulis: – Jā, Kongresu namam tiešām piemīt pozitīvi aspekti un labākais no tiem ir atrašanās vieta. Taču Lūkinas kundzes teiktajam piebildīšu to, ka Rīgā tiešām pietrūkst mākslīgi apskaņotas koncertzāles, populārās mūzikas pārstāvji to sagaida.

Turklāt Kongresu nams zināmā mērā veic tradicionāli kultūras centra funkcijas, kas, izbūvējot akustisko koncertzāli, automātiski vairs nebūtu.

Mūziķi – šantāžas lauciņā

– Raugoties uz lielu kultūras būvi kā pilsētas plānošanas un attīstības instrumentu, cik jēgpilna ir koncertzāles atrašanās vieta klusajā centrā no šā aspekta?

Viesturs Celmiņš
Foto: Timurs Subhankulovs

V. Celmiņš: – Ja pērc dzīvokli Rīgā, tad banka uztaisa lielāku izpēti, nekā, kad vēlas būvēt koncertzāli pilsētā. Pirmkārt, jārunā par plānošanas un izpētes procesu.

Ja runā par ar koncertzāli saistīto izpēti iepriekšejos gados, tad teikt, ka tā ir vāja, vēl būtu maigi teikts – tās praktiski vispār nav. Tas, ko esam redzējuši līdz šim, neiztur nekādu kritiku.

Fundamentāls jautājums: ja koncertzāle ir nacionālas nozīmes objekts, kāpēc šim procesam nav nacionāla mēroga apspriešanas un tostarp izpētes? Mēs turpinām kāpt uz tiem pašiem grābekļiem.

Otrkārt, jārunā par paradoksu. Ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē katru gadu novērojam arhitektu statusa un iespaida krišanos. Vienlaikus no ēkas arhitektūras tiek sagaidīta ne tikai izcila funkcionalitāte un akustika, bet arī teju ikonisks tēls un efekts pilsētas attīstībai.

Tādēļ ir pilnīgi skaidrs, ka, mazinot arhitektūras un plānošanas lomu ēkas izveidē, šādu efektu velti gaidīt.

Tie, kas kā argumentu piesauc Elbas koncertzāli Hamburgā, laikam nezina, ka projekts četras reizes pārsniedza budžetu un ēkas daudzveidīgo funkcionalitāti. (Elbas filharmonijas uzcelšana Hamburgā no 2007. līdz 2017. gadam kopumā izmaksāja 866 miljonus eiro, par 400% vairāk, nekā plānots. – A. B.)

Vācija ir niknākā ekonomika Eiropā ar spēcīgākajiem inženieriem, ja viņi nespēja to kuģi novaldīt, mums vajadzīgi visi iespējamie sabiedrības locekļi, lai šo procesu turētu uz sliedēm.

Treškārt, ja kāds vēlas sa-sniegt Elbas koncertzāles iespaidu, ir jāskatās, kāda ir gaidāmās ēkas programma. Proti, koncertzāle mūsdienās pilda virkni funkciju un veido pakalpojumu tīklu.

Koncerti 80 līdz 100 reizes gadā nevar to uzturēt, un tādēļ jāplāno, kā ēku izmantos arī citas sabiedrības grupas, kuru vajadzības arī ir jāievērtē ēkas attīstībā.

Ir jābūt fundamentāli citai ēkas attīstīšanas programmai, daudz robustākai, kas nodrošinātu elementāru izdevumu/ienākumu plūsmu. Ir zināms, ka šīs būves ir kultūras ekonomikas komponents un var labi pelnīt, savukārt mūsu augstās kvalitātes mūziķi varētu pacelt šo ēku Ziemeļeiropas līmenī.

Tomēr es nevaru iedomāties šo procesu bez pašvaldības iesaistes, un, tiklīdz tā tur ir, mums paveras citas iespējas. Mēs mazliet pārvērtējam savas spējas radīt ikoniskus arhitektūras objektus par mūsu ekonomikas līdzekļiem.

Mums šobrīd pie galda ir nepieciešami visi prāti, kas šo procesu virzītu, cik iespējams, ātri. Aicinu visus vienoties un atbalstīt šo projektu, lai tas pilsētai būtu pēc iespējas derīgāks.

Jānis Apsītis
Foto: Timurs Subhankulovs

J. Apsītis: – Domāju, ka vienošanās būtu vajadzīga Ministru kabinetā, nevis arhitektu vidū, jo tur vismaz ir cerība pie tādas tikt. Arhitektu vidū mums būs ārkārtīgi sarežģīti tikt līdz kādam vienotam, pat Arhitektu savienības, viedoklim, kurš būtu racionāls un praktisks.

Būs viedoklis, ka vajag taisīt plenēru, veikt vēl izpēti, un ar to arī viss beigsies. Mēs esam paņēmuši mūziķus tādā šantāžas lauciņā, savas ambīcijas liekot augstāk par objektīvām vajadzībām.

Kā jau Viesturs teica, pašas svarīgākās ir divas lietas – programma un process –, un šeit es redzu ļoti pozitīvu virzību – no 35 000 m2 telpu programmas konferenču centram ar koncertzāli kaut kur sānos nonākts pie racionālāka un saprātīgāka izmēra.

Arhitekts Austris Mailītis vakar Arhitektu savienības diskusijā ierosināja veidu, kā izkļūt no šī strupceļa. Atzīstam šo ēku par pieminekli, ja tā tāda ir, izzinām un dokumentējam, bet valstiski pieņemam lēmumu, ka jaunieguvums ir lielāka vērtība par to pat tad, ja tas ir piemineklis.

Ja Elizabetes ielā 2 nebūtu šīs mājas, profesionāli nebūtu iespējams pierādīt, ka tā ir slikta vieta. Ir variants uz šo māju skatīties, ka tā ir sliktā stāvoklī, sliktā mērogā utt., bet tas nozīmētu noniecināt cilvēkus, kas to projektējuši.

Mans pirmais skatījums arī bija līdzīgs, bet – interesanti, kā viņi paši šodien raudzītos, ņemot vērā, ka tā brīža situācija ir šķērslis nākotnes attīstībai.

Otrs veids – un šādu brīžu mums nākotnē būs aizvien vairāk – ir iet iepriekš minēto cieņpilno ceļu. Šeit domāju arī sava vectēva Vaideloša Apsīša dizainēto Zinātņu akadēmijas celtni, par kuru arī šobrīd nav racionālas idejas, ko ar to iesākt.

Man ir aizdomas, ka viņš piekristu variantam ar virzību nākotnē – īpaši šādā brīnišķīgā brīdī, kad varam to darīt pašu spēkiem, nevis pakļaujoties svešai varai.

Vai atradīs kopsaucēju?

– Bajāra kungs ir ierosinājis balsošanu portālā “Manabalss.lv” par sabiedrības atbalstītu XXI gadsimta koncertzāli, ko jau parakstījuši vairāk nekā 2600 cilvēku. Kādi ir jūsu nodomi tālāk?

P. Bajārs: – Vispirms mēs šo iesniegumu adresēsim Kultūras ministrijai un tad raudzīsimies tālāk.

No iepriekšteiktā man likās interesants viedoklis, ka esam nonākuši strupceļā. Es tā nedomāju, uzskatu, ka politiskais lēmums par koncertzāles būvniecību bija nepieciešams – bet nesaucot adresi, jo bija jāseko profesionāļu diskusijai ar sabiedrības iesaisti.

Mēs to daudz piesaucam, bet reāli tās nav, un cilvēki pat neko nezina par šo namu un to, kādas vērtības tajā ir. Krastiņa kungs apšaubīja šā nama izpēti, man nedaudz nesaprotama ir arhitektu biroja “A+Sh” veiktā izpēte.

Nonākam pie tā, ka ļoti svarīgi valstiski lēmumi tiek deleģēti atsevišķiem indivīdiem, un nav saprotams, pēc kādiem kritērijiem. Viņi savukārt izdomā šos kritērijus, un tas viss ir noticis bez kādas tālākas diskusijas.

Ar LNSO mums ir viedokļu atšķirības, bet ir arī ļoti daudz lietu, kur esam vienisprātis. Domāju, ka ir pēdējais brīdis atrast kopsaucēju, kopējo platformu, jo ir lietas, kur mums ir labākas zināšanas, un tādas, kur orķestrim.

Ir pēdējais laiks to visu likt kopā, nevis vienkārši – mums ir politiskais lēmums par Elizabetes ielu 2 un šantāža pret arhitektiem, kuri it kā 16 gadus kavējuši šo procesu. Nav tā arhitektu vaina, nav!

I. Lūkina: – Es uz šo skatos arī tā, ka modernisma arhitektūras tēma ar koncertzāles palīdzību varbūt tiks pacelta sabiedrības uzmanības lokā. Tā ir ļoti pozitīva sajūta.

Manuprāt, būtu jānoliek kara cirvji un kultūrā šis varētu būt izcils pilsoniskā samiernieciskuma paraugs, kad konstruktīva diskusija rit ātrāk, nevis tikai esam negrozāmi pret vai par kaut ko.

Ļoti atbalstu arī ministru šajā ziņā, jo politiskie lēmumi ir ārkārtīgi smagi un pie tiem ir grūti nonākt. Mans piedāvājums būtu šāds: no šībrīža punkta, kurā esam, panākt pretī ministram un noticēt, ka panāktais valdības lēmums ir ļoti svarīgs.

Tālāk jau ar šo situāciju strādā arhitekti un pilsētplānotāji, un es ticu, ka arī tā var nonākt pie laba rezultāta.

N. Puntulis: – Ierosinu par izejas punktu pieņemt faktu, ka mums ir politisks atbalsts koncertzāles projektam, enerģiju, spēkus un zināšanas turpmāk veltot tam, lai rastu visus iespējamos kompromisus, un nonāktu pie patiešām izcila rezultāta.

Nepiekrītu, ka koncertzālei būtu jāpiemīt Bilbao efekta pašmērķīgajam spožumam, tā var būt arī pavisam askētiska, ar iekļautiem energoefektivitātes risinājumiem. Mums visiem ir iespēja pārvērst Kronvalda parku par izcilu kultūrvietu.

Koncertzāle: kāda tā būs?

– Koncertzāle tiek te sakabināta kopā ar konferenču centru, kas to palīdzētu atpelnīt, te atkal atvienota no tā. Kā ir šoreiz?

N. Puntulis: – Jau pirmoreiz, vaicājot Arhitektu padomē par šo novietni, uzreiz bija skaidrs, ka, lai gan teorētiski konferences apjomu šajā vietā Elizabetes ielā 2 var ietilpināt, tas nav vajadzīgs, jo tad tā būtu degradēta parka teritorija. Līdz ar šo šobrīd runājam tikai par nacionālo koncertzāli.

– Latvijas Komponistu savienības priekšsēdētājs Rolands Kronlaks feisbukā raksta: “Vēl vairāk par koncertzāles atrašanās vietu mani interesē, cik un kādas telpas KM tur ieplānojusi.” Tiešām tur būs tikai viena lielā zāle un viena kamerzāle un mājvieta tikai vienam profesionālajam kolektīvam – LNSO –, kā tas bija paredzēts pēdējā apspriestajā variantā 2019. gadā?

I. Lūkina: – Minimālais, kas nepieciešams profesionālai koncertzālei, – lielā zāle ar 1400 vietām, transformējama mēģinājumu zāle, kas lietojama arī neliela mēroga, līdz 400 dalībnieku, konferencēm un kamermūzikas koncertiem.

Tām, protams, var izmantot arī lielo zāli. Zāles nepārtrauktai noslogotībai tiks izstrādāts detalizēts plāns. Esmu runājusi arī ar Latvijas Mūzikas akadēmijas rektoru Guntaru Prāni par to, kā koncertzālē integrēt JVLMA izglītības procesu.

Pilnīgi skaidrs tas būs vēlāk, kad būs izveidota darba grupa, kas lems, kas tieši atradīsies koncertzālē, cik daudz ir līdzekļu utt.

P. Bajārs: – Ļoti labi, ka runājam par tādām lietām kā plenērs, bet, kamēr runa ir tikai par vienu vietu bez kādām alternatīvām, tas ir līdzīgi kā balsot par vienīgo partiju. Zemes gabali saistībā ar īpašuma tiesībām būtu jāskata vēlreiz.

Ministrs ir radījis lielisku precedentu, jo tagad apskatām arī apbūvētās teritorijas, jo, kā saprotu, nojaukšana vairs nekam nav šķērslis, un domāju, ka valstī vēl ir daudz ēku, ar ko varētu operēt.

Nākotnes aprises

– Kā tad ir, ministra kungs, ar Elizabetes ielu 2 – vai mājai ir kāda cerība daļēji vai pilnīgi palikt savā vietā?

N. Puntulis: – Protams, šajā lietā ir iespējami visdažādākie kompromisi, piedāvājumi un iespējas. Turpmākajā laika periodā tiks veiktas nepieciešamās izpētes, plenērs, arī arhitektu konkursa nolikumā tiks ietverts atvērtības princips.

Daudzi eksperti atzinuši, ka Viļņas koncertzāles konkurss, kurā arhitektiem bija jārisina līdzīgs uzdevums, bija ļoti veiksmīgs.

Arī mēs iesim šādu ceļu. Drīzumā sāks darboties koncertzāles attīstības darba grupa, kurā arhitektu savienības, padomes, ainavu arhitektu savienības un ministrijas eksperti izstrādās ceļa karti.

Dibināsim arī sabiedrisko padomi, lai nodrošinātu procesa caurspīdību.

– Var arī nojaukt, bet neko vietā neuzbūvēt tāpēc, ka vienkārši nav naudas. Vai jau tagad ir domāts par finansējuma piesaistes variantiem?

– Arī tas ir viens, kas mani ļoti pārsteidza, – sabiedrības reakcija, sakot – nojauksit, vietā neko neuzbūvēsit, un tā var vēl turpināt. Kāpēc visu ir vēlme pagriezt uz tik pesimistiskas nots?

Ja arī šīs ēkas tur vairs nebūs, bet būs publiski pieejama zona ar atjaunotu sporta laukumu, kā pirms daudziem gadu desmitiem, arī tad es ļoti nepārdzīvošu par to. Jo patiesībā “Valsts nekustamie īpašumi” ar šo ēku netiek īsti galā.

Var vaicāt, vai pilsētai no tā kāds labums, ka viņi meklē kādus īrniekus, kas būtu gatavi savus birojus izvietot namā, kas tehnoloģiski ir novecojis? Vai man būtu gandarījums, ja to pārdotu un uz tā būtu uzraksts “Hilton” vai “McDonald’s”, bet koncertzāle atrastos kaut kur attālā rajonā?

Kāpēc tāds pesimisms? Mēs uzbūvēsim tur izcilu koncertzāli!

Fakti

• Koncertzāles kopējā kvadratūra: līdz 15 000 m².

• Lielā zāle: līdz 1400 vietām, mazā zāle: līdz 400 vietām.

• Reverberācijas laiks: vismaz 2 sekundes.

• Ēkas “pēda”: līdz 5000 m².

• Ēka Kronvalda bulvārī 6 (plānots saglabāt un atjaunot): 4377 m².

Kas notiks tālāk

• Nacionālā arhitektūras padome ir rosinājusi KM izveidot nacionālās koncertzāles projekta darba grupu; veikt padziļinātu analīzi ēkai Elizabetes ielā 2 teritorijā, iekļaujot to kā līdzvērtīgu KM jau izveidoto iespējamo koncertzāles novietņu sarakstā.

Nama Elizabetes ielā 2 autoru tuvinieki – Rūta Grikmane (no kreisās), Māra Zemdega, Ints Ūdris, Rita Zemdega – tiekoties ar kultūras ministru Nauri Puntuli (3. no kreisās).
Publicitātes foto

• 3. jūlijā kultūras ministrs Nauris Puntulis tikās ar ēkas Elizabetes ielā 2 autoru tuviniekiem. “Neraugoties uz atšķirīgiem viedokļiem, dialogs (..) bija konstruktīvs, atklāts un cieņpilns. (..)

Turpmākais process notiks ciešā sazobē ar visām iesaistītajām pusēm – arhitektiem, ainavu arhitektiem, pilsētplānotājiem u. c. – organizējot dažādu formātu izpētes, plenēru, kuru rezultātiem jākļūst par arhitektu konkursa pamatu. Un konkursā tā jau būs arhitektu izšķiršanās – saglabāt, daļēji saglabāt vai nojaukt šo ēku,” viņš teicis.

• Kultūras ministrijai sadarbībā ar VAS “Valsts nekustamie īpašumi” jānodrošina finanšu un ekonomisko aprēķinu izstrāde koncertzāles projektam publiskās privātās partnerības modelī.

• Līdz 2021. gada 31. decembrim KM Ministru kabinetā jāiesniedz informatīvais ziņojums par koncertzāles projekta īstenošanas gaitu.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

LA
LA.LV
Pasaulē
Baltkrievijā aizturēti divi Latvijas valstspiederīgie. Speciālizlaidums par situāciju Baltkrievijā
Tiešraide 42 minūtes
LA
LA.LV
Latvijā
Jūrā noslīcis atrasts pirmdien pazudušais jaunietis. Policija atklāj notikušā apstākļus
1 stunda
LA
LA.LV
Latvijā
Pat stārķi ievēro distanci! Ventspils pusē iemūžināts neparasts skats
3 stundas
LE
LETA
Latvijā
Pensionāru federācija komentē pensiju celšanu un pastāsta, kāpēc daļa pensionāru būs apbēdināti 1
4 stundas
AD
Artis Drēziņš
Latvijā
Nomira 21 gadu vecā mamma un bērns piedzima nosmacis. Sākas tiesvedība par draudzi, kas izvēlējās neizglābt
7 stundas