Ivars Ijabs: ES institūcijās valdošā noskaņa nebūt nav triumfējoša, bet gan nervoza 0
Kad pagājušajā nedēļā Eiropas Parlaments apstiprināja jauno ES “valdību” jeb Eiropas Komisiju, medijos lielākoties rādīja priecīgas sejas. Tas bija saprotams. Ir sekmīgi noslēdzies teju pusgadu ilgušais process, un dalībvalstis, tostarp Latvija, ir visumā apmierinātas ar rezultātu. Tomēr ārēji redzamais mēdz būt maldinošs. ES institūcijās valdošā noskaņa nebūt nav triumfējoša, bet gan nervoza.
Arī parlamenta gaiteņos var sastapt daudz norūpējušos seju. Lieta tā, ka jaunākie uzmetumi par nākamās septiņgades ES budžetu neko rožainu nesola.
Lielbritānija, cik noprotams no nākamajā ceturtdienā gaidāmo vēlēšanu prognozēm, šoreiz beidzot izstāsies no ES, un tas atstās tās budžetā ievērojamu iztrūkumu. Pirmos uzmetumus 2021.–2027. gada budžeta ietvaram Eiropas Komisija piedāvāja vēl pagājušajā pavasarī. Tas kopumā atbilda tiem izaicinājumiem, ar ko Eiropa saskaras – proti, drošības un migrācijas, klimata un digitalizācijas jautājumiem, kā arī pētniecībai un inovācijām.
Taču tagad, kad pie galda ES Padomē ir sēdušās dalībvalstis, to vēlme maksāt vairāk ES budžetā ir krietni sarukusi.
Komisija savulaik piedāvāja dalībvalstīm iemaksāt budžetā 1,11% no nacionālā kopienākuma, taču šobrīd galvenais “neto maksātājs” Vācija nevēlas maksāt vairāk par 1%. Latvijas intereses šeit kopumā sakrīt ar Eiropas Parlamenta nostāju: ES budžetam kopumā jābūt lielākam. EP pat lēma, ka budžetam būtu jāsasniedz 1,3% no kopienākuma.
Tomēr tas, ko Eiropadomē lems dalībvalstu premjeri, ir tikai pašu valdību ziņā un parlaments nevarēs “piespiest” dalībvalstis veidot ievērojami lielāku ES budžetu, nekā to ļaus politiskā griba (vai tās trūkums) lielākajās ES valstīs.
Ļoti lielās līnijās ES budžets dalās trīs daļās. Divas lielākās ES budžeta pozīcijas ir Latvijai ļoti svarīgas. Tā ir kopīgā lauksaimniecības politika mūsu zemniekiem un kohēzijas fondi. Zemnieku tiešmaksājumu līmeņi joprojām prasa izlīdzināšanu.
Kohēzijas fondu apjoms Latvijai nākamajā septiņgadē joprojām būs ievērojams – tiesa, nākotnē tas saruks, augot Latvijas tautsaimniecībai.
Tomēr Latvijai nedrīkst būt vienaldzīgas arī tās budžeta pozīcijas, kuras skar Eiropas ekonomikas modernizāciju un konkurētspēju – tas cita starpā attiecas uz pētniecību un inovācijām. Eiropā šo jomu uztver ļoti nopietni.
Ne velti septiņgades budžetā ir paredzēti gandrīz 100 miljardi eiro jaunajai pētniecības un inovāciju programmai “Apvārsnis Eiropa”. Tā nav eirokrātu kaprīze vai greznība. Globālajā nākotnes sāncensībā ar ASV, Krieviju un Ķīnu izšķirošs būs tieši tehnoloģiskais pārsvars. Un sava artava tajā būtu sniedzama arī Latvijas zinātniekiem un inovatoriem.
Latvijā bieži esam devuši priekšroku tādai ES naudas sadalei, kad mums vienkārši pasniedz aploksni, nevis tādai, kur ir jāpiedalās konkursos un jāapliecina sava varēšana. Tas ir saprotami.
Tomēr daudzas pazīmes diemžēl liecina, ka vieglās naudas laiki ES iet uz beigām – visskaidrāk to droši vien sajutīsim aiznākamajā septiņgadē.
Jau šodien jāraugās, lai nākotnē mēs varētu veiksmīgāk konkurēt, un zinātnes fondi šeit ir svarīgs piemērs. No pašreizējās “Apvāršņa” programmas Latvija ir spējusi piesaistīt 76 miljonus, bet par mums mazākā Igaunija – 178 miljonus eiro. Tā nav nejaušība: Igaunijas valdība ir investējusi savā zinātnes un inovāciju sistēmā, lai tā spētu konkurēt par Eiropas naudu un ar tās palīdzību attīstītu pašas Igaunijas ekonomiku. Par to, kā ir mums Latvijā, labāk paklusēt. Pietiks minēt faktu, ka relatīvi pret IKP mūsu pētniecības finansējums pēdējā desmitgadē ir pat sarucis (!), nevis pieaudzis.
Eiropas Savienība mainās, un mums ir jābūt gataviem jauniem finansēšanas nosacījumiem. Eiropas Parlamentā mēs cenšamies panākt Latvijas interesēm maksimāli labvēlīgu rezultātu. Taču daudz kas ir darāms arī pašu mājās. Pašlaik notiek darbs pie jaunā Nacionālā attīstības plāna (2021–2027), kas būs pamatdokuments ES fondu apguvei. Varbūt šoreiz tajā varētu reālistiski paraudzīties uz mūsu vajadzībām un godīgi izvērtēt, kādēļ iepriekšējā NAP (2014–2020) uzstādītie skaistie mērķi zinātnes, pētniecības un inovāciju politikā tā arī ir palikuši uz papīra.
