Monika Zīle: Nemitīgi apšaudītais Ministru kabineta cietoksnis patiesībā ir neapdraudēts 62
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Ir daudz iemeslu, lai cīnītos, bet neviena laba iemesla, lai ienīstu un iedomātos, ka Visvarenais Dievs ienīst kopā ar jums.” Kurts Vonnegūts
Tagad Latvijā izveidojusies unikāla situācija – Ministru kabineta darbību krustu šķērsu diendienā kritizē gan sabiedrība, gan opozīcijas partijas, un tajā pašā laikā nav neviena nopietna politiskā spēka, kurš sacītu: tak laidiet mūsējos pie stūres un mēs izbrauksim to pajūgu no ieilgušās krīzes purva. Tiesa, runāt jau tā runā, bet visi kalnu gāšanas un Augeja staļļu tīrīšanas talku termiņi balstās nekonkrētas nākotnes miglā.
Pat varu ņemt citos laikos allaž gatavā “Saskaņa” nu baznīcas skolas audzēkņu rātnumā klusītēm čabina savu 14. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņu, formas pēc palaikam izmetot kādu kritisku repliku. Jā, laikam tikai politisks pašnāvnieks patlaban gribētu vadīt valsti, un, šķiet, vēl neviena valdība nav jutusies tik droša par savu rītdienu kā tagadējā.
Viens no situācijas paradoksiem tāds, ka nemitīgi apšaudītais Ministru kabineta cietoksnis patiesībā ir neapdraudēts.
Otrs – valdības drošais patvērums balstās uz pārāk daudzām pandēmijas krīzes līdzsvarošanā pieļautajām kļūdām, kuru sekas mantot neviens negrib. Tieši tas acīmredzot spēcinājis premjeru Krišjāni Kariņu (“JV”) nesenajam paziņojumam, ka vēl nav pienācis kļūdu analīzes laiks.
Naivākas dvēseles, iespējams, paudumā saklausīja apsolījumu vismaz kaut kad informēt sabiedrību par Covid-19 seku mazināšanai Eiropas atvēlēto miljonu izlietošanu. Bet reālisti dzirdēja atkal to pašu motīvu, kas valdības orķestra izpildījuma domē kopš koronavīrusa uzbrukuma pirmās dienas, proti – te nauda ir, te naudas nav, un gan jau kaut kā varbūt izķepurosimies.
Situācija veselības aprūpē tik satraucoša, ka bezmaz nepieklājīgi tagad interesēties, vai beidzot nav īstais brīdis ielūkoties pērn valdības apmaksātajos piecu miljonu eiro vērtajos pētījumos, kur jābūt atziņām, vadlīnijām, ieteikumiem utt., kas palīdzētu sabiedrībai atlabt pēc koronavīrusa uzbrukuma. It kā tāds bija šo tēriņu mērķis.
Bet lietošanai laikam paliks tikai Valsts kontroles īsais secinājums par naudas nelietderīgu izmantošanu un Juristu biedrības prezidenta Aivara Borovkova ieraksts tviterī: “Ko padomju laikos sauca par valsts mantas izsaimniekošanu lielos apmēros, to mūsdienās definē kā pētījumus.”
Ja nu par sociālajiem tīkliem, tad ir jāteic, ka pēdējā laikā tur atklājas biedējoša blakne ar vakcinēšanos saistītajām valdības kļūdām gan potēšanas organizācijā, gan komunikācijā ar sabiedrību.
Kamēr veselības ministrs Daniels Pavļuts (“Attīstībai/Par”) tēlo uz pandēmijas lielgabala stobra krītošu varoni, personīgi aģitēdams potēties duci senioru, Jānis S. (uzvārds zināms) sociālā tīkla vietnē raksta: “Lai cik tas sāpīgi, jāsaprot, ka omītes mirst. 80 gadi ir cienījams vecums, nevar valsti sačakarēt un atņemt pamatbrīvības visiem tikai tāpēc, lai ome vēl padzīvotu 3 gadus līdz nākamajai gripai.” Tā mīļi, vai ne, par mūža slieksni, pie kura vecūkšņiem vajadzētu prasties un, ballīti jaunajiem netraucējot, pašiem apgulties zem rāzītēm.
Starp citu, Jānis S. kandidējis uz Rīgas domi politiskās partijas Nacionālā savienība “Taisnīgums” listē. Iespējams, zem šī karoga viņš kopā ar domubiedriem startēs uz 14. Saeimu, un “līdz nākamajai gripai” vēl padzīvot iespītējušās omes tad būs – kā vienmēr! – aktīvākā balsotāju grupa…
