“Karš astoņu gadu garumā ir izaudzinājis daudzus Ukrainas karavīrus. No vīriem, kas pirms kara strādāja par šoferiem, oficiantiem, informāciju tehnoloģiju speciālistiem un pārstāvēja citas profesijas, tagad ir izveidojušies ļoti profesionāli karavīri,” saka Jurko Vovkohons.
“Karš astoņu gadu garumā ir izaudzinājis daudzus Ukrainas karavīrus. No vīriem, kas pirms kara strādāja par šoferiem, oficiantiem, informāciju tehnoloģiju speciālistiem un pārstāvēja citas profesijas, tagad ir izveidojušies ļoti profesionāli karavīri,” saka Jurko Vovkohons.
Foto: no personīgā arhīva

“Nešaubījos, ka došos karot!” Jurko stāsts par kaujām līdz spēku izsīkumam un ko karam nodarīja korupcija 130

Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Populārais dziedātājs Dzintars Čīča pametis Latviju un sācis strādāt par taksometra šoferi 15
VIDEO. Krieviem “leopardus” nevajag. 1944.gada tanku T-34 pievedums no Laosas esot burvīgā stāvoklī 25
Live TEKSTA TIEŠRAIDE. Ziņo, ka Ukrainas teritorijā manīti Baltkrievijas karavīri. Informācija tiek pārbaudīta
Lasīt citas ziņas

 

Jurko Vovkohons ir ukraiņu politologs, absolvējis Ļvivas Nacionālo universitāti, darbojies radošajā apvienībā “Dzyga”, kur popularizējis ukraiņu kultūru gan savā valstī, gan ārpus tās. Taču karš tam visam pielika punktu, jo Jurko ātri saprata, ka viņa vieta ir frontē. Kopš 2014. gada viņam bija skaidrs, ka Krievija neapstāsies un turpinās paplašināt savu impēriju uz Ukrainas rēķina, un iebrucējs ir jāapvalda.

CITI ŠOBRĪD LASA

Patlaban Jurko ir Latvijā. Mēs tikāmies Nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari”, kur Jurko atlabst pēc smagiem ievainojumiem abās rokās un kājā. “Ukrainā daudzi zina, ka Latvijā ir labākie mikroķirurgi pasaulē, viņi ir izglābuši ne tikai mani. Īpašs paldies dakterim Uldim Krustiņam. Nu ir pagājuši pieci mēneši kopš operācijām, rezultāts, kā redzat, ir ļoti labs – es jau varu sākt staigāt bez kruķiem un arī rokas spēju pakustināt,” Jurko ir gandarīts un parāda savu labo roku, par kuru bija noraizējies, ka tā nekad vairs nekustēsies. Lūk, kāds ir Jurko stāsts.

 

Starpkaru pauze

“Pirms kara, strādājot Ļvivas radošajā apvienībā “Dzyga”, nodarbojos ar džeza festivālu rīkošanu Ukrainas pilsētās un arī Polijā, mums bija daudz literāru projektu un arī sava mūsdienu mākslas galerija. Biju festivālu koordinators un reizē preses sekretārs.

Līdz ar kara sākumu 2014. gadā kā brīvprātīgais iestājos “Labējā sektorā”, karoju deviņus mēnešus pie Doneckas Peskos un Butovkas šahtas. Kad tika noslēgta Minskas vienošanās un karš iegāja miera fāzē, devos atpakaļ uz Ļvivu, lai nodarbotos ar kultūru un apgādātu ģimeni. Kādu laiku strādāju arī jauno kristiešu savienībā “Ļvova”, kas arī nodarbojās ar kultūras jautājumiem.

Tā bija starpkaru pauze, ko mēs izmantojām, lai iestudētu mūsdienu operu “Mīts. Ukraina – “Terra Incognita”, kas apvieno senās ukraiņu dziesmas, simfonisko mūziku, brīvo džezu, videomākslu un inovatīvus tērpus. Rituālu, kazaku un čumaku dziesmas, šūpuļdziesmas un mīlas dziesmas ir datētas pirms simtiem gadu. Mēs piedāvājām tās klausīties modernās operas izsmalcinātā, neparastā formā. Šo operu mēs veltām Vasilijam Sļepakam, Ukrainas operdziedātājam, kurš uzstājies arī Parīzes operā un kurš brīvprātīgi devās uz fronti 2015. gadā, kur gāja bojā, aizsargājot savu valsti.

Tas ir stāsts par karotāju, kurš spēj noturēt Dzelzs sirdi un aizsargāt mājas, ģimeni un mīlestību. Tas ir vienkāršs sižets, bet simtiem operu cienīgs. Šī zeme, “Terra Incognita”, deva mums stepi, kur katra paaudze varēja pārbaudīt sevi, atrast un dot iespēju nākamajai… Tur nedzied operdziedātāji, tās ir tradicionālās balsis, kas savāktas no visiem Ukrainas reģioniem. Ukrainas polifonija saglabājas, nododot to no vectēva mazdēlam, no vecmāmiņas mazmeitai, tā saglabāta ne tikai Ukrainā, bet arī Gruzijā, Korsikā un Sardīnijā.

Operas pirmizrāde bija pagājušā gada oktobrī Ļvivas operā, tai tika nodrošināta arī starptautiska translācija internetā un bijām nolēmuši šogad to izrādīt Eiropas valstīs. Bet karš izjauca mūsu plānu – viena daļa no radošās komandas devusies uz fronti, daļa strādā kā brīvprātīgie, bet daļa veido televīzijas seriālu angļu valodā, kurā iekļauti dziedājumi no operas, paskaidrojot, kas tās ir par dziesmām, atšifrējot šīs operas saturu, lai ikviens varētu saprast, par ko Ukraina cīnās. Ne tikai par teritoriju, bet arī visu paaudžu identitātes pēctecību un par iespēju dzīvot brīvi ar saviem priekšstatiem un sajūtām par skaisto dzīvē. Man šķiet, ka svarīgāk par visu ir iespēja dzīvot pēc savas sapratnes.”

 

Pilnībā ekipēts, lai dotos uz fronti

“Mans vectēvs ir vēsturnieks, tāpēc jau kopš bērnības es daudz lasīju vēsturiskas grāmatas un man jau agri bija skaidrs, kas ir Ukrainas draugi un kas tādi nav.

Kad sākās karš, gan es, gan mani tuvinieki nešaubījās, ka es došos karot. Tajā laikā, 2014. gadā, Ukrainas armijā bija liels haoss un korupcija, un, lai cik tas neticami izklausītos, bija samērā sarežģīti no kara komisariāta nokļūt armijā, jo komisariāti netika galā ar saviem uzdevumiem. Kad mans draugs mēģināja nokļūt armijā, viņam lika saprast, ka būšot jāmaksā kukulis, lai varētu doties aizsargāt savu valsti.

Viņš necentās tam visam izlauzties cauri, arī viņš tāpat kā es iestājās brīvprātīgajā militārajā kustībā “Labējais sektors”. Tur komandieris rēķinājās ar mums, uzklausīja mūsu domas. Katrs dara to, ko zina un spēj. Armijas struktūrās ir citādi – tu dodies uz nozīmēto vietu, bet tur nav tas, ko tu gaidi, – vai nu kāds kaut ko nav sapratis, vai izdarījis citādi, un tu darbojies pēc apstākļiem un loģikas, lai izdzīvotu. Ja viss izdodas, tad nopelni un medaļa ir komandierim, bet, ja neizdodas, tad vainīgs ir ienaidnieka pārspēks.

Man kā politologam bija skaidrs, ka Krievijas impērija var pastāvēt tikai tad, ja tā paplašinās. Ja tā nepaplašinās, tai ir jāsabrūk. Pretējā gadījumā nav iespējams cilvēkiem paskaidrot, kāpēc viņi dzīvo tik slikti. Ja var vēl kādu teritoriju iekarot, tad vergiem ir prieks. Vergs nesapņo par brīvību, viņš sapņo par to, ka pašam būtu savi vergi.

Uzreiz sapratu, ka būs plaša mēroga karš, bet, kā jau daudzi, nodomāju, ka varbūt ne šogad, bet gan jau kaut kad vēlāk.

Februārī, kad sākās iebrukums Ukrainā, es tam biju gatavs pilnā ekipējumā. 24. februārī paskatījos ziņas, nojautu, ka būs panika un sastrēgumi, izbraucot no Ļvivas. Nogaidīju līdz 25. februārim – aizvedu uz laukiem sievu un bērnus, bet 26. februārī atgriezos un nekavējoties devos uz kara komisariātu, lai varētu pēc iespējas ātrāk doties uz fronti.

Mūs no bāzes Ļvivā ar civilajiem autobusiem aizveda uz Ukrainas centrālo daļu, kur karabāze bija iekārtota fermā, skolā un ciema padomē. Tur puišus apgādāja ar visu frontes vajadzībām nepieciešamo. Personīgi es to visu jau biju sagādājis, bet ar to nepietika, jo iedarbojās birokrātiskās prasības – tā ir armija, un armijā vajag, lai tev tieši bāzē izsniedz to, kas vajadzīgs kaujas laukā. Nedēļu gaidi papīru, lai varētu saņemt ķiveri, vēl nedēļu, lai saņemtu automātu.

Viss ekipējums bija piegādāts no ārvalstīm. Tas bija ļoti nervozi, jo saproti, ka puiši cīnās, tu esi gatavs doties palīgā, tev ir militāra pieredze, un tu varētu uzreiz karot, bet kaut kādi birokrātiski ap­stākļi veselu mēnesi to liedz, un tu sēdi fermā un gaidi. Ukrainas armijai ir jātiek vaļā no padomju tradīcijām – armijas birokratizēšanas, slikta kara komisariātu darba… Uzlabojumi notiek pārāk lēni, par to mēs maksājam pārāk augstu cenu – ar puišiem, kas paliek kaujas laukā. Šo problēmu nebūtu, ja visus šos gados kopš karojam mazāk zagtu un vairāk domātu. Varbūt tas neizklausās patriotiski un mazliet bravūrīgi, bet es stāstu, kā tas ir.”

 

Guļam, kad sanāk

“Es biju kara desanta karaspēka kaujas atbalsta rotā, mēs darbojāmies ar automātiskajiem granātmetējiem. Ar tiem var šaut pa ienaidnieka pozīcijām, tranšejām pāri mežiem, pāri pakalniem divu kilometru attālumā. Tā kā mēs bijām desanta vienība, tad mūs izmantoja ātrai pārdislocēšanai uz dažādiem frontes iecirkņiem. Tur, kur radās problēmas, kur frontē bija kādas spraugas un gaidāms ienaidnieka uzbrukums vai kur gatavojās uzbrukumam mūsu karaspēka daļas.

Kara sākumā mēs bijām posteņos Hersonas un Mikolajivas apgabalā. Ik pēc trīs četrām dienām mūs pārvietoja citās pozīcijās. Mēs pārvietojāmies naktī bez automobiļa gaismām. Ja kādam bija nakts redzamības iekārtas, tad tas jau bija labi. Ja to nebija, tad tas, kuram tumsā labāka redze, izliecās pa logu un komandēja vadītāju, kur braukt. Galvenais, lai ienaidnieks nepamana.

Nokļūstam galapunktā, nomaskējam mašīnu un visu nakti rokam ierakumus. Pa dienu tu noorientējies teritorijā, notiek apšaudes, turpini rakt ierakumus un vēl pēc kādas dienas tev dod komandu, ka jābrauc jau uz citu vietu. Tādā tempā paiet kara dienas. Guļam, kad sanāk. Cik ilgi var izturēt tādu dzīvi? Kur tu liksies – jāiztur.”

 

Piecas klusuma minūtes

“Sarežģītākā vieta bija Bilogorivka, kuru dēvēja par otru Černobajevku. Tur ir upe Severodonecka, kur krievi izveidoja pontontiltu. Viņu uzdevums bija ap 9. maiju forsēt upi, izveidot placdarmu un ielenkt ukraiņu spēkus Bilogorivkā. Tas ir uz robežas starp Luhan­skas un Doneckas apgabalu, kur krievi zaudēja apmēram 90 kara tehnikas vienību un ļoti daudz dzīvību.

Vairākas dienas krievi atkārtoti uzbruka, ieņēma daļu no Bilogorivkas, un ukraiņi visu laiku viņus gremdēja upē. Atradāmies pakalnā. Bet, lai līdz turienei nokļūtu, bija tāda sajūta, kā skatoties datorspēles vai filmas – visapkārt sprāga šāviņi un mīnas. Uz mūsu džipa bija uzstādīts granātmetējs.

Mašīnā bijām četru cilvēku komanda – šoferis, granātmetējs, granātmetēja palīgs un es kā koriģētājs, kurš, izmantojot ­planšetdatoru un karti, noteica azimutu un attālumu, kur jāšauj. Kartēs labi orientējos, jo mana mamma bija ģeogrāfijas skolotāja. Visapkārt sprāga mīnas, un šoferis līkumodams mēģināja izbraukt, lai mēs neuzsprāgtu. Džipi mums ir ļoti vajadzīgi, tie bieži iziet no ierindas gan ekstrēmas ekspluatācijas dēļ, gan arī tiek sašauti ar artilērijas šķembām.

Man palicis atmiņā skats, kā mēs braucam milzīgā ātrumā pa bezceļu un pēkšņi mums priekšā izlec fazāns. Autovadītājs bija nolēmis labāk riskēt ar mūsu dzīvībām, nevis braukt virsū fazānam. Taisot strauju pagriezienu, gandrīz apgāza automašīnu, bet fazānu nesabrauca. Pēc šī notikuma mēs viņu iesaucām par dabas draugu.

Bilogorivkā caurām diennaktīm bija apšaudes. Tā bija tik patīkama, prātam neaptverama sajūta, kad uz piecām minūtēm tās apklusa un iestājas klusums – saule spīd, un tu dzirdi kā kamenes dūc, un kaut kur gailis dzied. Tās ir tikai piecas minūtes, un atkal viss sākas no jauna. Mūsu puiši, paldies Dievam, noturēja Bilogorovku un krievus atspieda. Kad krievu gūstekņiem vaicāja, kāpēc viņi turpināja šos bezjēdzīgos uzbrukumus, redzot tik daudz krievu karavīru līķu un sašautas tehnikas, viņi atbildēja, ka viņiem sacīts, ka tie esot Ukrainas tanki, uz kuriem mēs speciāli esot uzzīmējuši Krievijas armijas simboliku, lai krievus apmānītu.”

 

Daudzi neizdzīvoja

“Kara sākumā cīnījāmies uz spēku izsīkuma robežas – nebija iespējams ne atpūsties, ne nomazgāties. Vislielākā cieņa tiem puišiem, kas izturēja pirmo kara mēnesi. Tie bija profesionālie karavīri, no kuriem maz ir palikuši dzīvi. Viņi tika samalti pirmajos kara mēnešos – vai nu gāja bojā, vai tika smagi ievainoti.

Ņemot vērā, ka Ukraina pārdzīvojusi vairākas revolūcijas, cilvēki ir iemācījušies sadarboties, ir izveidota plaša brīvprātīgo kustība. Šo revolūciju laikā mēs iemācījāmies nepaļauties uz valsts varu, bet uz brīvprātīgajiem un savstarpējo sadarbību. Karš astoņu gadu garumā ir izaudzinājis daudzus Ukrainas karavīrus, daudzi cilvēki šajā laikā piedalījās karā, daudzi izgāja visāda veida apmācības vai vismaz interesējās par kara lietām.

Lai gan pirmajos kara mēnešos ļoti cieta profesionālā armija, jaunie mobilizētie bija samērā kvalitatīvi karotāji. Neraugoties uz to, ka viņi pirms kara strādāja par šoferiem, oficiantiem, informāciju tehnoloģiju speciālistiem un pārstāvēja citas profesijas, no viņiem tagad ir izveidojušies ļoti profesionāli karavīri.”

 

Ceļš uz Latviju

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis apciemoja Jurko Vovkohonu Ļvivas militārajā hospitālī, lai apbalvotu viņu ar 3. pakāpes ordeni “Par varonību”.
Foto: no personīgā arhīva

“Frontē cīnījos no marta līdz jūnija beigām, kad mani Lisičanskā ievainoja. Puiši teica, ka tas esot bijis trieciens ar “gradiem”, kas man pārrāva artērijas abās rokās, pārlauza abu roku kaulus un kājas augšstilba kaulu. Man ļoti paveicās, jo manā aptieciņā bija četri Amerikā ražoti mūsdienīgi žņaugi. Karā, kur iebrucējiem ir artilērijas pārsvars un šķembas lido uz visām pusēm, ar vienu žņaugu nepietiek – ja man nebūtu vairāki, es būtu noasiņojis turpat kaujas laukā.

Pirmo palīdzību man sniedza Ukrainā. Bet vēlāk mans draugs Jura, kurš tika ievainots 2015. gadā un ar Ukrainas atbalsta biedrības pārstāves Janas Streļecas atbalstu nokļuva pie Latvijas ārstiem, man ieteica iet to pašu ceļu – doties uz Latviju, kur esot pasaulē labākie mikroķirurgi.

Ukrainā ir izveidota sistēma ievainoto ārstēšanai citās valstīs – ja ārsts norīko, uz kuru valsti tev jābrauc, tad tiec aizvests ar speciāli organizētu autobusu. Bet, ja pats meklē palīdzību, tad Ukrainas Veselības aizsardzības ministrija nedod transportu un esi spiests nokļūt saviem spēkiem tajā valstī, kur sarunāta ārstēšana.

Mans draugs Jura ielika savā mašīnā matraci un atveda mani uz Rīgas Austrumu slimnīcu. Nu ir pagājuši pieci mēneši kopš operācijas, un rezultāts, kā redzat, ir ļoti labs – es jau varu sākt staigāt bez kruķiem.”

 

Zelenskis – kara virspavēlnieks

“Es šaubos, ka spēšu karot. Ja arī varēšu staigāt tāpat kā agrāk un manas rokas būs spējīgas darboties kā agrāk, es vairs nespēšu izturēt tādu slodzi kā pirms tam, kad man nebija ievainojumu.

Karu es redzu kā milzīgu darbalauku. Ko darīt, kā palīdzēt vienmēr atradīšu. Varu strādāt par korespondentu vai nodarboties ar loģistiku, jo armijā tā ir ļoti svarīga. Kā saka Ukrainā, vairāk sviedru, mazāk asiņu – vairāk dari un domā, mazāk cilvēku ies bojā. Ja kādam jākļūst par varoni, tas nozīmē, ka kāds kaut ko nav izdarījis. Pie mums diemžēl ir pārāk daudz varonības. Ukrainai nāktu par labu, ja es turpinātu darbu pie operas. Ungāri jau interesējas, vai varam to atvest parādīt viņu valstī.

Būdams cilvēks, kurš gadiem strādājis, lai stiprinātu Ukrainas kultūru savā zemē, man Zelenskis līdz karam bija kā tāds krievu pasaules vēstnieks Ukrainā. Viņš vienmēr uzstājās krievu valodā. Cieņu pret viņu sāku just, kad sākās karš un viņš neaizbēga no valsts. Būdams labs aktieris, viņš simtprocentīgi labi izpilda savu prezidenta reprezentācijas funkciju. Katrs komiķis taču sapņo par nopietnu lomu. Pēc kara man viņam būs ļoti daudz jautājumu. Bet, kamēr ir karš, viņš būs mans prezidents un kara virspavēlnieks.”

 

Ko paši neesam izdarījuši?

“Tas nav tik vienkārši no samērā totalitāras valsts, no sabiedrības, kurai ir vāja izpratne par savām tiesībām, kurai nav bijis politiskās kultūras, no sabiedrības, kas vēlēšanās balsojusi par oligarhiem un cilvēkiem ar netīru pagātni, pārorientēties uz sabiedrību, kur jāveic nozīmīgas reformas. Lai nobriestu demokrātiska sabiedrība, mēs maksājam par tautas pašlepnuma, vienotības trūkumu, par to, ka nespējām apkarot korupciju. Ukrainā iet bojā tik daudz cilvēku, un pie tā ir vainīgs nelietīgais ienaidnieks, bet vienlaikus ir svarīgi domāt arī par to, ko paši neesam izdarījuši, lai Ukrainā būtu mazāk problēmu.

SAISTĪTIE RAKSTI

Patlaban frontē ir ļoti sarežģīta situācija. Tas ir saprotams, ka iebrucēji nekaros ar tādu izpratni, ar tādu pašatdevi kā tie cilvēki, kas aizsargā savu zemi. Ar krieviem ir tas pats, kas bija pirms 100 gadiem – tās ir cilvēku masas, ko dzen nāvē. Tā ir impērija, kura visu vērtīgāko savāc centrā, bet nevērtīgāko sūta iznīcībai.

Pirmajā ešelonā dzen burjatus, cietumniekus, visus, kurus viņiem nav žēl iznīcināt. Nākamajā ešelonā ir čečenu un dagestāniešu vienības. Beigsies burjati, frontes pirmajā līnijā nokļūs čečeni un dagestānieši, bet otrajā būs maskavieši un pēterburgieši. Mūsu uzdevums ir noturēties un iznīcināt pirmos divus ešelonus, lai pienāktu maskaviešu un pēterburdziešu kārta, cerībā, ka tad beidzot Krievijas sabiedrība neklusēs, jo būs sapratusi, kas notiek ar tās dēliem. Bet tikpat labi var nekas nemainīties, un Krievija turpinās dzīvot ar pārliecību, ka tās dēli ir krituši par dzimteni.”

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Populārais dziedātājs Dzintars Čīča pametis Latviju un sācis strādāt par taksometra šoferi 15
VIDEO. Krieviem “leopardus” nevajag. 1944.gada tanku T-34 pievedums no Laosas esot burvīgā stāvoklī 25
Live TEKSTA TIEŠRAIDE. Ziņo, ka Ukrainas teritorijā manīti Baltkrievijas karavīri. Informācija tiek pārbaudīta
Krievijā slepkavas, sadistus un varmākas atbrīvo no cietumiem. Bērnu slepkava jau manīts Turcijā
VIDEO. “Tātad, tu nopērc pliku veci?” – Puče pārsteigts par virsnieka Slaidiņa vaļasprieku
Lasīt citas ziņas
Live TEKSTA TIEŠRAIDE. Ziņo, ka Ukrainas teritorijā manīti Baltkrievijas karavīri. Informācija tiek pārbaudīta
Elksniņš pieņēmis lēmumu izstāties no “Saskaņas” un sākt veidot jaunu politisko spēku 26
No Antarktikas šelfa ledāja atlūzis aisbergs gandrīz Londonas lielumā. Kādas tam var būt sekas? 1
Ne visi, kas ir pret Putinu, ir Latvijas draugi – Šņore mudina piesardzīgi vērtēt arī “labos” krievus 47
Bojā gājuši zvejnieki. Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem
23:05
Sāc savu dienu ar konkrētu plānu! Horoskopi 27.janvārim
22:31
Dziesmu svētku musturi Igaunijā un Lietuvā. Kā Dziesmu un deju svētku biļetes tiek tirgotas mūsu kaimiņvalstīs
22:27
VIDEO. Kā gada laikā izmainījies Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska izskats? 7
Māris Antonevičs: “Krievu pasaules” ietekmele un pārējie
Krievijā slepkavas, sadistus un varmākas atbrīvo no cietumiem. Bērnu slepkava jau manīts Turcijā
VIDEO. Krieviem “leopardus” nevajag. 1944.gada tanku T-34 pievedums no Laosas esot burvīgā stāvoklī 25
Populārais dziedātājs Dzintars Čīča pametis Latviju un sācis strādāt par taksometra šoferi 15
Gulbis: Domāju, ka Putinam ir pateikts – ja uzbruks kādai no NATO valstīm, tad tiks šauts pa Maskavu
Ne sekundi nenožēlojam, ka nokļuvām Valkā – ukraiņu basketbola treneris pateicas valcēniešiem par rūpēm un atbalstu
Zelenskis: Putins nav nekas, sarunu ar viņu nebūs 79
FOTO. Princis Harijs pēc paustā savā grāmatā, ka Afganistānā nogalinājis talibus, tagad varētu pieprasīt oficiālu aizsardzību
FOTO, VIDEO. Brīnišķīgi jaunumi leģendārajai latviešu grupai “Līvi” 6
Pulkvedis: Ukrainai vajadzīgs vēl jaudīgāks bruņojums
VIDEO. Vientuļā māte Ukrainā nonāk smagas izvēles priekšā – doties glābt dēlu vai turpināt operēt pacientu 9
Pie Rietumsahāras, ceļā uz Rīgu, aizturēts kuģis ar 4,5 tonnām kokaīna 30
Naktī uz piektdienu Latvijā vēl līs un snigs
Balkānu skaistule Drina kļuvusi burtiski par mēslu straumi
Slaidiņš saskaita Ukrainai apsolītos tankus: “Tanki, tanki, tanki… Visi kauliņi ir mesti, lai Ukraina gūtu uzvaru!”
Burovs: Pilsētā runā, ka Sergets pēc Zolitūdes traģēdijas turpina strādāt zem cita uzvārda 14
Kučinskis: Līdz rudenim tiks izveidots Krīzes vadības centrs, līdz gada beigām – iedzīvotāju apziņošanas sistēma 23
Zemkopības ministrs: Ja atceļ PVN pārtikai, jāvienojas ar tirgotājiem par uzcenojuma iesaldēšanu
“Līdz kādam vecumam jāmaksā uzturlīdzekļi? Bērnam drīz 18” – jautā lasītājs 8
CVK priekšsēdētāja amata kandidāte par savu izvirzīšanu: “Šis nav amats, uz kuru cilvēki ļoti raujas” 21
Skatītājs: Man ir 18 gadu stāžs, saņemu tikai 238 eiro. Kā ar tādu naudu izdzīvot? 28
VIDEO. Uzvaras parkā, kur agrāk slējās piemineklis, pavisam drīz tiks atklāts pirmais Rīgas panorāmas rats
Ar likuma grozījumiem Saeimā plāno “atbloķēt” apturēto Rīgas attīstības plānu