Visbagātākais no “pindzelmaņiem”

No absolūti necilas un trūcīgas bērnības līdz visbagātākā “pindzelmaņa” titulam! Leģendārie Pablo Pikaso dzīves līkloči 6

Artis Terzens, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”

“Izskatās tā, ka pirmā lielā kauja šajā karā laikam tiks izcīnīta tieši šeit,” par notikumiem nedēļas nogalē stāsta Rajevs
Gaidāms ļoti liels ienākumu šoks, miljoniem cilvēku kļūs nabadzīgāki – brīdina Anglijas Bankas vadītājs
“Pienāks brīdis, kad josta būs jāsavelk,” Ināra Pētersone vērtē, vai vajadzētu samazināt algas valsts pārvaldē
Lasīt citas ziņas

no absolūti necilas un trūcīgas bērnības, viņš tapa ne tikai par vienu no visu laiku visietekmīgākajiem, bet – un tas, šķiet, arī ir vispārsteidzošākais – vēl savas dzīves laikā arī par visbagātāko jaunāko laiku mākslinieku.

Saistībā ar to, ka viņa oficiālais vārds ir ļoti garš, šajā materiālā dēvēsim viņu uzvārdā, proti, tieši tā, kā viņu, vienu no atpazīstamākajiem modernās mākslas zīmoliem, pazīst visā pasaulē visās vēl dzīvajos esošajās paaudzēs. Lai cik arī neviennozīmīgi šī māksla joprojām vērtēta. Pablo Pikaso.

CITI ŠOBRĪD LASA

 

Agrīnie gadi

Pikaso dzimis 1881. gada 25. oktobrī Spānijā kalnainā piejūras pilsētā Malagā pašos Andalūzijas dienvidos. Dzemdību pieņēmēji uzskatījuši, ka pasaulē nācis nedzīvs mazulis, tāpēc vienkārši pametuši viņu turpat uz galda, lai pievērstos izmocītās sievietes apkopšanai. Taču dakteris dons Salvadors, jaundzimušā tēvocis pa tēva līniju, tomēr vēlējies gluži droši pārliecināties par tik strauji noteiktās diagnozes atbilstību realitātei.

Tagad grūti pateikt, kāpēc viņš kā mediķis izvēlējies tieši tādu pārbaudes metodi, taču, noliecies pāri mazulim, viņš iepūtis tieši sejā krietnu devu cigāra dūmu. Efekts bijis acumirklīgs: jaundzimušais savaikstījies un sācis brēkt pilnā balsī, tādējādi tomēr apliecinot savas tiesības ierasties šajā pasaulē. Un, izrādās, ieradās viņš patiešām interesantai, ļoti savdabīgai un arī pietiekami garai dzīvošanai.

Pikaso tēvs dons Hosē pats bija mākslinieks un vietējā mākslas muzeja vadītājs. Savdabīgā kārtā viņš bija īpaši specializējies tieši baložu attēlošanā, jo tādas gleznas nezin kāpēc dāsni pasūtīja apkaimes iedzīvotāji, un mazliet vēlāk viņš uzticēja talantīgajam dēlam pabeigt un detalizēti izzīmēt neskaitāmus savus darbus ar baložiem. Savukārt māte Marija nevarēja lepoties ar īpašiem talantiem, toties kopš agras bērnības prata pārvarēt visnelāgākās dzīves grūtības.

Viņas tēvs jeb tātad Pikaso vectēvs savulaik labākas dzīves meklējumos bija devies uz Antiļu salām, taču no turienes vairs neatgriezās, tāpēc Marijas mātei nācās vienai pašai audzināt četras meitas. Lūk, un smagajā ikdienā nosacītais brīnums ar pašas mazā dēlēna it kā divkāršo nākšanu pasaulē Marijai šķita kā visīstākā debesu dāvana. Viņa nesatricināmi ticēja: dēlam paredzēta spoža nākotne, un jau kopš mazotnes nenogurstoši centās to iegalvot arī viņam.

Turklāt Pikaso māte nebija vienīgā, kura nesavtīgi loloja mazo Pikaso. Atbilstoši spāņu tradīcijām arī viņa vecāku ģimene dzīvoja pulciņā, draudzīgi un saviesīgi: mazajam lolojumam līdzās teju vai ik solī allaž bija mātes māte jeb tātad vecmāmiņa Inese un gādīgās tantes – Elādija un Eleodora. Šajā sieviešu valstībā bija tikai divi vīrieši – topošais skandalozais mākslinieks un viņa tēvs, un abi faktiski jutās kā īsteni dārgumi. Katrā ziņā mazo Pikaso plašajā saimē lutināja bez izņēmuma visi, un viņa pirmie greizie zīmējumi un dažādi papīra darinājumi acumirklī un bez iebildumiem nonāca uz pasaules īstenāko šedevru pjedestāla.

Mazais Pikaso savukārt pret abiem vecākiem izturējās vienādi godājami un cienīgi. Vēlāk, atceroties tēvu, Pikaso teicis: “Katru reizi, zīmējot vīrieti, neviļus pieķeru sevi domājam par savu tēvu. Dons Hosē man allaž bijis lielisks vīrišķības paraugs, un, kamēr vien būšu dzīvs, tā tas būs vienmēr.” Lai gan laika gaitā viņu attiecības pasliktinājās. Pikaso uzskatīja, ka tēvs diemžēl nav spējīgs nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai iespētu pienācīgi uzturēt savu lielo ģimeni. Viņiem neizveidojās atklāta pretstāve, tomēr attiecīgā rūgtuma deva Pikaso sirdī saglabājās. Kopš 1902. gada mākslinieks savus darbus vairs neparakstīja kā iepriekš, proti, uzsverot tēva uzvārdu – Pablo Ruiss Pikaso, bet gan ar mātes uzvārdu, turpmāk parakstoties tikai kā Pablo Pikaso. Tā laika Spānijas sabiedrībā tā bija reta parādība.

 

Talants un pirmās patstāvīgās gaitas

1891. gadā ģimene pārcēlās uz Spānijas ziemeļu daļu, apmetoties Lakorunjā, kur dons Hosē iekārtojās darbā par zīmēšanas skolotāju vidusskolā. Varētu domāt, lietas sākušas virzīties augšup, taču 1895. gadā notika nelaime: no difterijas nomira tobrīd astoņus gadus vecā Pikaso māsa Končita, atstājot neizdzēšamu iespaidu zēna dvēselē. Pēc gada ģimene pārcēlās uz Katalonijas galvaspilsētu Barselonu, un tur iesākās Pikaso jaunā, patstāvīgā dzīve.

Tobrīd 15 gadus vecais Pikaso iestājās mākslas skolā, taču vienlaikus viņa priekšā pavērās arī gluži cita realitāte: restorāni, muzeji, prieka nami un viss tamlīdzīgais, uzradās aizvien jauni draugi un paziņas, ar kuriem kopā viņš alkaini metās mutuļojošajā dzīvē. 1897. gadā Pikaso aizbrauca uz Madridi, iestājoties Karaliskajā Sanfernando akadēmijā. Tiesa, viņš jau tik lielā mērā bija iekodies reibinošajā bohēmas brīvībā, ka tas reāli traucēja nopietni nodarboties ar akadēmisko glezniecību. Arī neskatoties uz to, ka pilnīgi visi novērtēja viņa talantu. Akadēmijas nodarbību vietā Pikaso labprātāk dienas aizvadīja Prado muzejā, kur īpašā aizrautībā pašmācības ceļā “studēja” lielo spāņu mākslas dižgaru El Greko, Fransisko Goijas un Djego Velaskesa darbus. Tā tas turpinājās līdz Pikaso pilngadībai.

Neilgi pirms savas 19. dzimšanas dienas Pikaso kopā ar draugu Karlosu Kasagemasu aizbrauca uz Parīzi. Lai arī jaunie spāņi ne vārda neprata franču valodā, viņi tur ātri sapazinās ar sev līdzīgajiem. Jau kopš pirmajiem mirkļiem Parīzē Pikaso laiku galvenokārt aizvadīja kafejnīcās, Luvrā, Vispasaules izstādē un, protams, kabarē un prieka namos. Tiesa, vienlaikus abi jaunie mākslinieki arī daudz strādāja, proti, gleznoja.

Parīzē uzradās pirmais īstais Pikaso aizgādnis – jau ievērību nopelnījušais kolekcionārs un mākslas tirgonis Petruss Manašs, kuru acumirklī apbūra visi tajā laikā radītie Pikaso darbi. Sekoja lietišķs piedāvājums: alga 150 franku mēnesī par visu, ko jaunais censonis tajā laikā iespēs uzražot, plus vēl paša Manaša īpašā aizgādniecība aizkulišu gaiteņos. Pikaso piekrita. No vienas puses, Manaša piedāvājums bija dāsns, jo, piemēram, par mitekļa īrēšanu bija jāmaksā 15 franki mēnesī, savukārt normālai iztikšanai tā laika Parīzē pilnībā pietika ar aptuveni diviem frankiem dienā. No otras puses, jau drīz šī atkarība sāka pamatīgi graut Pikaso pašapziņu. Pat tad, kad jaunais mākslinieks atgriezās Spānijā, Manašs centās viņu kontrolēt, nemitīgi pieprasot aizvien jaunus darbus.

Bet mājup Pikaso atgriezās salīdzinoši ļoti ātri. Parīze ar visu savu košumu, troksni, bezgalīgo uzdzīvi un prieka namiem ātri apnika. Taču, nonākot atpakaļ Barselonā, jaunie ļaudis atskārta, ka tur viņus diemžēl sagaida tikai tas pats trūkums, nepiepildāmas slavas un ievērības alkas un joprojām nekas vairāk par uzdzīvi un prieka namiem. Turklāt draugs Kasagemass acu priekšā nonīka, tvīkstot pēc Parīzes mīļākās vārdā Žermēna, kura bija precējusies, taču ļoti vēlējās “vismaz kaut kā palīdzēt visiem jaunajiem māksliniekiem”. Tātad – daudziem, ne tikai Kasagemasam. Un drīz viņš pavēstīja Pikaso, ka vairs nespējot izturēt, tāpēc atkal dosies uz Parīzi. Acīmredzot iedomājoties, ka tur kāda būtne tieši tikpat nevaldāmi tvīkst pēc viņa. Taču…

Drīz pienāca traģiska vēsts: 1901. gada februārī Pikaso draugs un līdzgaitnieks gājis bojā, izdarot pašnāvību – nošaujoties restorānā Žermēnas un viņas jauno aizbilstamo draugu acu priekšā. Turklāt vēstīts, ka pirmo šāvienu viņš veltījis neuzticamajai sievietei, taču nav trāpījis, pat ne ievainojis. Ar otru šāvienu sev pašam galvā viņam nemisējās…

Pikaso iekrita dziļā depresijā. Cenšoties aizmirsties, viņš alkaini iegrima nesaudzīgā darbā, mēģinot nevaldāmās bēdas transformēt mākslas darbos. Un drīz Pikaso pats arī izlēma atgriezties Parīzē, kur viņu jau nepacietībā gaidīja veiklais Manašs. Taču Parīzes galeriju lauvam nācās secināt neiepriecinošo: Pikaso izrādījās iepriekš neparedzams talants. Savulaik spilgtās un dzīvesprieka pārpilnās gleznas, kuras mākslas tirgonis tik ļoti cerēja sagaidīt no Pikaso, tagad bija nomainījuši drūmi, pesimistiski, sāpju un ciešanu pārpilni gleznojumi negaidīti vienveidīgā, drūmā zilo toņu gammā.

 

“Zilais periods”

Glezna “Kasagemasa bēres” ir izmērā vislielākā no tajā laikā Parīzē radītajām Pikaso gleznām, un tai ilgi bija ierādīta īpaša vieta viņa darbnīcā, kur tā vienlaikus kalpoja arī par aizslietni. Pikaso aizvien no jauna gleznoja savu mirušo draugu, it kā tādējādi mēģinot pats personiski vēl un vēl sevī izjust visas viņa pirmsnāves ciešanas un sāpes.

Tostarp dzīve nenovēršami turpinājās visās tās savdabīgajās izpausmēs. Vispirms par Žermēnas vairāk vai mazāk pastāvīgu mīļāko kļuva cits Pikaso jaunības draugs Manolo, bet pēc gluži neilga laika arī pats Pikaso. Un, lai viss izskatītos vēl laikmetīgāk un modernāk, var piebilst – rezultātā Žermēna izšķīrās no neskaitāmas reizes piekrāptā vīra, apprecējās ar Manolo, turpināja papriecāties gan ar Pikaso, gan citiem talantiem, un viņas ēna tā arī nekad neizzuda no Pikaso prāta. Tostarp Pikaso turpināja daudz laika pavadīt prieka namos un kabarē, stingri noslēdzot savu sirdi, neļaujot sievietēm sev pietuvoties tuvāk par vienu nakti vai vakaru.

Šajos gados Pikaso radījis virkni grafikas darbu, kuros tapis viņa unikālais rokraksts: vienas nepārtrauktas zīmuļa līnijas izpildīti uzmetumi, kā rezultātā darbi izskatās it kā nepabeigti. Mākslas pētnieki pauduši, ka visu Pikaso tā dēvētā “zilā perioda” darbu pamata motīvs ir vientulība un cilvēka ciešanu nenovēršamība. Šā teju vai nepaceļamā svara realitāte smagi uzgūlās iepriekš bezbēdīgajam Pikaso: ilgstošās pārdomas par visu, kas notiek ar viņu un viņam tuviem cilvēkiem gan priekos, gan bēdās, pilnā mērā iemiesojušās praktiski visos viņa tā laika darbos.

Lieki piebilst, ka gleznojumus ar vienlaikus tik dziļu un ārkārtīgi smagu jēgu praktiski nebija iespējams pārdot. Manašs jutās ne tikai vīlies, bet arī sašutis. Reiz, izlēmis atkal aizbraukt no Parīzes, Pikaso esot visus šā perioda darbus vienkārši satinis lielā rullī un iesviedis rokās draugam Ramonam Pišo. Un, kā mēdz teikt, pareizi darīja! Jo, tikai pateicoties tam, ka draugs rulli saglabāja, šos savā ziņā patiešām unikālos Pikaso darbus var aplūkot arī mūsdienās.

 

Kāda romantiska satikšanās

Taču kaut kad neizbēgami vajadzēja iestāties pārmaiņām, un līdz 1904. gadam Pikaso beidzot bija pārvarējis dziļo depresiju, entuziasma pārņemts atkal aizceļoja uz Parīzi, lai tagad jau kāptu uz tā ceļa, kas viņu aizveda līdz lielajai ievērībai. Pikaso bija 23 gadi. Viņš noīrēja mitekli Monmartrā kādā dīvainā, pussagruvušā namā, ko vietējie iedzīvotāji iedēvējuši par “peldošo veļasmazgātavu” un kurā ierīkotas vismaz 30 mākslinieku darbnīcas, taču bija tikai viens aukstā ūdens krāns. Taču, arī neskatoties uz šiem dzīvošanai absolūti nekomfortablajiem apstākļiem, “mazgātava” jau vairākas desmitgades bija ļoti populāra mākslas darbinieku aprindās – savulaik tur mituši Ogists Renuārs, Maksims Morfa, kā arī virkne dzejnieku, rakstnieku un pat mākslas tirgoņu.

Un tad sekoja liktenīgs notikums. 1904. gada 4. augustā pilsētu skāra pamatīgs negaiss, Pikaso steidzās mājup, bet pie ieejas “mazgātavā” burtiski saskrējās ar kādu tur patvērušos, pilnībā izmirkušu jaunavu, kuras īpatnējais ārējais daiļums acumirklī līdz sirds dziļumiem satrieca Pikaso. Viņš uzaicināja viņu pie sevis studijā, kur noskaidroja viņas vārdu – Fernanda Olivjē (īstajā vārdā Amēlija Langa, dzimusi Parīzes ebreju cepurnieku ģimenē). Fernanda kļuva par pirmo sievieti Pikaso dzīvē, kurā viņš no sirds un patiesi iemīlējās. Savukārt viņa uz ilgu laiku kļuva ne tikai par kvēlu mākslinieka mīļāko, bet arī mūzu un iedvesmotāju.

Fernanda ar mākslas pasauli jau bija pazīstama, jo galvenokārt sev iztiku nopelnīja, pozējot gleznotājiem. Atbilstoši viņas vēlāk klāstītajos ne pārāk uzticamajos savas biogrāfijas faktos, viņai jau esot bijušas divas neveiksmīgas laulības un pirmdzimtais bērns, kurš noslēpumainā kārtā bez pēdām pazudis kopā ar pirmo vīru. Lai kā arī būtu ar šiem faktiem, pilnībā skaidri zināms ir tas, ka liktenīgās satikšanās brīdī ar Pikaso viņa dzīvoja kopā ar citu spāņu mākslinieku Joahimu Sunjēru, taču jaunais romāns Fernandu aizrāva vairāk, tāpēc viņa, daudz nedomājot, pārcēlās pie Pikaso.

Pikaso pirmo reizi sajutās patiesi laimīgs: ārkārtīgi daiļa un praktiski visu vīriešu iekārota daiļava tagad gan dienas, gan naktis vadīja kopā tikai ar viņu! Tas viņa pašvērtējumu pacēla vismaz līdz debesīm. Kopā ar Fernandu viņš sajutās gaidīts, vajadzīgs, vīrišķīgi pievilcīgs. Un viņam viss tagad bija kaut kas gluži jauns. Tostarp arī greizsirdība – viņa sirdi pakāpeniski pārpildīja bailes par to, ka Fernanda arī no viņa varētu tā pēkšņi un viegli aiziet pie kāda cita. Un Pikaso bija greizsirdīgs pret visu pēc kārtas: pārdevējiem, garāmgājējiem, citiem māksliniekiem. Viņš vēlējās savu Fernandu noturēt iespējami tālāk no visas pasaules.

Pikaso ar Fernandu nodzīvoja kopā gandrīz 10 gadus, un no šā perioda saglabājies krietns daudzums viņas portretu un dažādu tieši no viņas veidola tapinātu sieviešu tēlu. Taču galvenais viņa ieguvums bija atskārsme par to, kas viņa daiļrades vilcējspēkam visvairāk un nepārejoši nepieciešams. Mūza!

 

“Rozā periods”

Mīla un romantiskais noskaņojums Pikaso gleznas piepildīja jaunām krāsām: drūmus trūkumcietējus, kropļus un vecīšus pakāpeniski nomainīja dzīvespriecīgi klauni, arlekīni un akrobāti – personāži, ar kuriem viņš iepazinās Monmartras tuvumā esošajā Medrano cirkā. Šo Pikaso daiļrades periodu dēvē par “rozā periodu”, kas gan salīdzinoši nebija ilgs – faktiski tikai nepilni divi gadi –, taču tieši tas sarūpēja viņam īstenu pasaules slavu.

Tagad Pikaso cilvēkus redzēja it kā caur rozā brillēm. Un, lai arī vēl joprojām viņa personāžu dzīve bija ne gluži pilnvērtīga, smaga un grūtsirdības pārpilna, gleznotājs viņus redzēja tieši tādus, kādi viņi ir: vāji un stipri, laimīgi un nomākti, aplami un aizkustinoši. Bet galvenais – Pikaso gleznas atkal piepildīja dzīvesprieks. Zīmīgi, ka arlekīnu lomā Pikaso parasti atainoja pats sevi.

Tiesa, nav arī iemesla apgalvot, ka “rozā perioda” dienas Pikaso bija tikai gaišas un laimīgas, mīlas elsu pārpildītas. Protams, viņa daiļradē parādījās optimistiskākas noskaņas, taču sadzīves problēmas nekur nebija pazudušas. Viņš joprojām dzīvoja trūkumā, nereti pusbadā, faktiski tā arī turpinot meklēt savu vietu šajā dzīvē, – viņa gleznas vēl nevēlējās pirkt, dramatiski trūka līdzekļu ikdienai, taču ambīcijas vienlaikus tikai pieauga.

Par izšķirošo viņa dzīves notikumu kļuva Pikaso iepazīšanās ar kolekcionāru pāri, amerikāņu ebrejiem māsu un brāli Ģertrūdi un Leo Stainiem. Viņi nopirka no Pikaso gleznu “Meitene ar puķu grozu”, tādējādi burtiski it kā aiz rokas ievedot Parīzes bohēmas “augstākajā sabiedrībā”, avangarda ideju un visu jaunāko mākslas strāvojumu vidē. Savukārt nesen iegūtais draugs dzejnieks Gijoms Apolinērs atveda uz Pikaso darbnīcu ietekmīgas Parīzes mākslas galerijas īpašnieku Ambruāzu Volāru, kurš pēc darbu apskates šokēja ar paziņojumu, ka vēloties par 2000 franku iegādāties uzreiz… 30 gleznas. Tā bija summa, ar kādu tajos laikos Parīzē varēja absolūti bezbēdīgi nodzīvot vismaz trīs, bet, izturoties taupīgi un saprātīgi, arī divreiz vairāk gadu.

Maisam gals bija vaļā. Veiksme beidzot bija pieklauvējusi pie viena jaunā censoņa skumju būdiņas durvīm. Šo darījumu nosvinēt Pikaso kopā ar Fernandu devās uz dzimtajām vietām Spānijā. Beidzot viņš jutās apliecinājis gan sev, gan visiem pārējiem, ka patiešām kļuvis par nopietnu un absolūti patstāvīgi nodrošinātu vīrieti, kuru turklāt pavada tik burvīga ceļabiedre.

 

Kubisms un nākamā liktenīgā iepazīšanās

Kubisms ir absolūta jebkādu saišu saraušana ar mākslas klasiskajām vērtībām. Ar Pikaso darbu “Aviņonas jaunavas”, kas kļuva par pirmo darbu, kurš pilnībā sagrāva visus ierastos priekšstatus par formas atveidošanu, vienlaikus nāca arī atskārsme, ka šī pasaule vairs nekad nebūs tāda, kāda tā bija iepriekš. Paša Pikaso dzīvē iestājās jaunu draugu un pazīšanos laiks, kas noteica to, ka tieši viņš kļuva par šā apvērsuma īstenotāju mākslā.

Pikaso lūdza Ģertrūdi Stainu pozēt portretam. Kolekcionāre piekrita, taču nespēja pat iedomāties, par ko tas realitātē izvērsīsies. Pirmkārt, kad jau bija aizvadīti 80 (!) seansi, Pikaso teica, ka “nekas tā arī joprojām nevēlas izzīmēties”. Visbeidzot, viņš nikni aizkrāsoja Ģertrūdes galvu audeklā un pavēstīja: “Es tik ilgi tevī noraugos, taču neko neredzu!” Bet šī akcija, šis žests saglabājās kaut kur dziļi Pikaso apziņā, vēlāk, iespējams, sublimējoties tajā parādībā, ko dēvē par kubismu…

Un tad notika kaut kas līdzīgs brīnumam. Pēc atgriešanās no kopīgā ceļojuma ar Fernandu pa Pikaso dzimtajām vietām Spānijā viņš vienā paņēmienā – vienā dienā! – pabeidza Stainas portretu. Turklāt viņa ļoti augstu novērtēja Pikaso veikumu: “Biju vairāk nekā apmierināta ar portretu, jo tajā joprojām redzu pati sevi, un tā patiešām ir vienīgā reprodukcija, kurā šķietu pati sev līdzīga.”

Nozīmīga bija arī iepazīšanās ar Anrī Matisu, kura iespaidā Pikaso visu 1906. gadu aizvadīja dziļās pārdomās, eksperimentējot un aizrautīgi iepazīstot primitīvisma mākslu. Un viņam nobrieda jauna, pilnībā novatoriska ideja: vai nav tā, ka dabas radītā objektu forma nav vienīgais iespējamais tās traktējums? Proti: varbūt tomēr šo formu var arī traktēt kaut kā pilnībā citādi?

 

“Aviņonas jaunavas”

Par Pikaso graujošā manifesta ilustrāciju kļuva glezna “Aviņonas jaunavas”. Viņš pavēstīja: “Acīmredzot daba pastāv tāpēc, lai mēs to varētu piesmiet!” Neskatoties uz skarbumu un varbūt pat cietsirdību, šie vārdi kļuva ļoti populāri mākslinieku aprindās – tie precīzi un apjomīgi pauda nobriedušo protestu pret buržuāzisko sabiedrību, visiem uzspiesto tradicionālo radošo procesu, seksuālajiem liegumiem un visām citām iegrožojošajām normām, kas palīdz šim nīstamajam režīmam noturēt varu savās rokās. Pikaso sadomāja dāvāt brīvību vismaz mākslai.

Pasaule gan arī bez Pikaso ievirzījās jaunajā ērā, taču tieši viņš kļuva par tās simbolu. Piecas biedējošas sievietes, prostitūtas, totālas neuzticības un neuzticamības simbols, nekaunīgā izaicinājumā raugās no gleznas, un viņu sejas tur atgādina pirmatnējās maskas – tās pašas, kas tik ļoti aizrāva Pikaso primitīvisma mākslas studijās. “Aviņonas jaunavas” gan vēl nav īsts kubisms pilnā mērā, taču tas ir pavērsiena moments, pēc kura Pikaso vairs nebija atpakaļceļa. Viņš novienkāršoja un izmainīja cilvēka ķermeņa formas, izceļot tajās ģeometriskās figūras. Proti, tas bija pirmais reālais solis ceļā uz jebkura novērojamā objekta sadalīšanu vienkāršās formās. Ne gluži visiem tas patika, un ne visiem tas patīk vēl joprojām.

1910. gadā Pikaso kubisma eksperimenti iegāja sava apogeja fāzē. Tas esot noticis Kanveilera portretā. Upurējis dziļumu, apjomu, perspektīvu un krāsas, Pikaso sasniedza efektu ar cilvēka ķermeņa sadalīšanu atsevišķos elementos. Savukārt 1912. gadā Pikaso kā pirmais 20. gadsimtā izveidoja kolāžu – “Klusā daba ar pīto krēslu”, kas kļuva par kārtējo jauno pakāpienu gan viņa paša, gan līdzdomātāju daiļradē. Tostarp kritiķi vienprātīgi krita paniskā niknumā, paužot: “Atgriešanās pie barbarisma un primitīvā mežonīguma, visa dzīvē un dabā esošā skaistā iznīcināšana un noliegšana!”

 

Evas Gueljas traģiskais uznāciens

Kopš 1910. gada Pikaso un Fernandas attiecības sāka izdzist, pie apvāršņa teju vai abiem vienlaikus parādījās jauni kaisles objekti. Par Pikaso jauno mīlu kļuva Eva Guelja (īstajā vārdā Marsela Umbera) – absolūts pretmets Fernandai. Abi mīlnieki jutās spārnoti. Nemainot ieradumu, Pikaso jauno posmu savā dzīvē atkal atzīmēja ar romantisku ceļojumu pa dzimtajām vietām Spānijā. Taču jaunā dzīve nebija tikai idilles un jauku piedzīvojumu pilna. Liktenīgs izrādījās jau 1913. gads, kad vispirms no dzīves aizgāja Pikaso tēvs dons Hosē – Pikaso tik smagi pārdzīvoja šo faktu, ka nopietni saslima. Un viņš vēl nebija spējis lāgā atkopties, kad smagi saslima Eva. Vienlaikus aizvien pārliecinošāk un nomācoši izskanēja informācija par drīz sagaidāmo lielo karu.

Kad izziņoja kara sākumu, daudzi Pikaso draugi devās uz fronti. Pikaso neiesauca dienestā, jo Spānija bija pasludinājusi neitralitāti. Taču ap to laiku jau bija piezagusies īstā nelaime – Evai konstatēja nelāgu rīkles audzēju, un kļuva skaidri redzams, cik nesaudzīgi slimība viņu saēd. 1915. gada decembrī Eva 30 gadu vecumā nomira.

Biogrāfi pauduši, ka Eva bijusi Pikaso dzīves galvenā mīlestība, galvenais viņa zaudējums. Viņš bija gatavojies apprecēt viņu, laist pasaulē bērnu pulciņu un beidzot ierīkot omulīgu ģimenes ligzdiņu. Pēc notikušā vēl vairākus gadus viņš nespēja aizmirst Evu un, lai remdētu šīs sāpīgās skumjas, atkal atgriezās pie paraduma regulāri ielaisties bezjēdzīgos gadījuma rakstura sakaros ar tā dēvētajām pavieglā rakstura sievietēm. Tiesa, kā jau parasti lielos bēdu un pārdzīvojumu periodos, vienlaikus viņš ne uz mirkli nepārtrauca daudz un ražīgi strādāt.

 

Olga. Sākums

Taču tad nāca nākamais būtiskais notikums Pikaso dzīvē. 1915. gada 25. decembrī – tieši 11 dienas pēc Evas nāves – Parīzē notika Sergeja Djagiļeva krievu baleta iestudētā Igora Stravinska baleta “Brīnumputns” pirmizrāde. Baleta cienītāji bija sajūsmā par visu – iestudējums, mūzika, tērpi, orķestri diriģēja pats mūzikas autors. Savukārt Parīzes mākslai pietuvinātajās aprindās katram darbonim bija pašam savi plāni. Tādi bija arī vienam no Pikaso draugiem Žanam Kokto, kurš vēlējās maksimāli tuvu piekļūt pašam Djagiļevam. Tas viņam arī izdevās, īstenojot nevainojamu kombināciju, kurā, pat nenojaušot visus patiesos iemeslus, izrādījās iesaistīts arī Pikaso, kuram nācās piekrist jaunajai modernās mākslas manierē ieturētajai baleta izrādei “Parāde”, kurai mūziku savukārt rakstīja līdzīgā veidā Kokto pierunātais Eriks Satī, veidot dekorācijas un tērpus.

Izrādes veidošanas procesā trupa pārcēlās uz Romu, no kurienes Pikaso rakstīja: “Man te ir sešdesmit dejotājas. Gulēt eju ļoti vēlu. Es tagad pazīstu visas sievietes Romā.” Taču, izrādās, patiesībā visu viņa uzmanību piesaistīja tikai viena trupas dejotāja – tobrīd 25 gadus vecā cariskās armijas pulkveža meita Olga Hohlova. Itin viss viņas tēlā patiešām lika Pikaso aizmirst par visiem tā laika gadījuma sakariem, ar kuriem viņš tik dāsni centās aizpildīt savu dzīvi pēc Evas nāves.

Olga dzimusi 1891. gada 17. aprīlī. Baleta karjerai absolūti kritiskajā 21 gada vecumā viņa izlēma pamest tēva māju, jo bija pavērusies iespēja pievienoties slavenajai Djagiļeva trupai. Var piebilst, ka Olga kā balerīna nekad nav izcēlusies ar īpašu talantu, taču pats Djagiļevs nekad neatteicās uzaicināt meitenes no augstākās sabiedrības, uzskatot, ka tas krietni izdaiļo viņa trupu.

Olga bija pietiekami glīta, izglītota, sapņoja izdevīgi apprecēties un iekārtot tradicionālu laimīgas ģimenes ligzdiņu un kopš pirmajiem mirkļiem labprāt atsaucās Pikaso aplidošanai. Sak, ja jau Djagiļevs viņu izvēlējies kā baleta māksliniecisko noformētāju, tas nozīmē, ka šis cilvēks ir sekmīgs un pieprasīts. Viņa nešaubīgi saskatīja tik ļoti kārotās izdevīgās laulības iespējamību.

“Parādes” pirmizrāde notika 1917. gada 18. maijā, kad pasauli joprojām tricināja vēstis no 1. Pasaules kara kaujas laukiem – karadarbība risinājās burtiski 200 kilometru attālumā no Parīzes, kā arī politiskā krīze Krievijā, un tā visa sekas veidojās aizvien neparedzamākas. Tostarp baleta izrādes izraisītais efekts bija satriecošs, tiesa, galvenokārt to apliecinot ar izsaucieniem: “Lai dzīvo Pikaso!”, un diemžēl lielā mērā arī kritisku attieksmi pret komponistu. Bet kopumā – iespaidīgs radošais panākums. Pēc pirmizrādes trupa kopā ar Olgu devās viesizrādēs uz Madridi un Barselonu, un Pikaso pārliecinoši aizceļoja līdzi.

Abpusējā vēlme apprecēties bija tik liela, ka viņi nedevās kopā ar baleta trupu nākamajā turnejā uz Dienvidameriku, bet 1917. gada 12. jūlijā nosvinēja kāzas. Pēc neliela kāzu ceļojuma viņi atgriezās Parīzē, kur Olga piespieda Pikaso noīrēt lielāku dzīvokli, kurā regulāri centās ieviest viņam pilnībā nesaprotamu kārtību un sterilitāti. Viņiem vēl bez mākslinieciskās gaumes un izpratnes par kārtību bija arī ne mazums citu atšķirību gan domāšanā, gan rīcībā, taču viena lieta gan abus stabili vienoja – tā bija gozēšanās tā dēvētajā augstākajā sabiedrībā. Turklāt Olga jutās neprātīgi laimīga par to, ka Pikaso tajā ir savējais un tagad arī viņai bija atvērtas durvis uz turieni. Tas skurbināja līdz neprātam.

Tostarp pasūtījumi Pikaso bira gluži kā no pārpilnības raga. Piemēram, vispār kopš 1916. gada viņš bija veicis astoņu teātra un baleta izrāžu māksliniecisko noformējumu, savukārt mākslas tirgonis Pols Rozenbergs sekmēja aizvien aktīvāku viņa gleznu pārdošanu, nodrošinot pastāvīgi augstus ienākumus. Vēstīts, ka 1921. gadā Pikaso nopelnījis aptuveni pusotru miljonu franku, kas tajos laikos bija teju vai prātam neaptverami liela summa.

 

Olga. Noriets

1921. gada 4. februārī Pikaso ģimenē piedzima dēls Pols (Paolo). Laimei nebija robežu, turklāt vecāku loma vēl vairāk nostiprināja Olgas un Pikaso savstarpējās jūtas un pieķeršanos. Savukārt tā dēvēto “Olgas periodu” Pikaso daiļradē var uzskatīt par atgriešanos pie mākslas skaistuma pamatiem. Tā laikposma portretos Olga figurē kā gādīga māte, Pikaso darbos dominē mātišķuma, maiguma un ģimenes idilles tēma, kas, protams, kliedzoši atšķīrās gan no praktiski vienkrāsaino “zilā” un “rozā” periodu un jo sevišķi jau egocentriskā kubisma darbiem.

Sadzīvē Olga un Pikaso kļuva par vēlamiem viesiem visos ar un ap mākslu saistītajos saietos, bezbēdīgi baudot šīs vides spožumu un tur valdošo vispārējo vieglprātību, izšķērdību, liekulību. Taču drīz atklājās, ka patiesībā Pikaso to visu necieš, tas viņu garlaiko, nogurdina. Viņš pats atzinis: tik bieži uzturoties uzpūstās greznības pasaulē, viņš palaiž garām iespēju paveikt virkni svarīgāku darbu, kuru vidū par būtiskāko joprojām uzskatīja intelektuālās un mākslinieciskās revolūcijas pabeigšanu.

Kādā brīdī Pikaso sāka nemanāmi attālināties no Olgas. Viņa jutās pārsteigta. Viņa alkaini vēlējās dzīvot tieši tā, kā kopš laika bija radusi un kā to viņai nodrošināja Pikaso īpašais statuss, tāpēc kategoriski pretojās teju vai ikvienam Pikaso centienam ļauties jaunu ideju meklējumu uzplūdiem. Nebija ilgi jāgaida, lai sāktos dienišķie strīdi. Pikaso kļuva viegli aizkaitināms, kas uzskatāmi atainojās jaunajās gleznās ar Olgas tēlu – tas bija kļuvis ievērojami bālāks, pamazām ielavījās aukstums, atsvešinātība.

Lai gan faktiski Olga vienkārši kļuva par situācijas ķīlnieci. Pikaso bija vienā momentā viņai devis visu, par ko vien viņa sapņojusi, un tieši tāpat vienā mirklī, turklāt bez jebkādiem paskaidrojumiem, to visu arī atņēma. Viņa nejutās psiholoģiski gatava, tāpēc negrasījās tā vienkārši samierināties, sāka nomocīt gan sevi, gan Pikaso, sākotnēji izraisot viņā aizkaitinājumu, kas pamazām pārtapa niknumā un, visbeidzot, arī kaismīgā naidā. Pikaso bija 44 gadi, viņš bija slavens, sekmīgs, bagāts, taču tas nenozīmēja, ka būtu sagatavojies “lēnām novecot franču villās”. Nē, viņš joprojām alka sarīkot vēl kādu revolūciju.

Atcerēsimies, savulaik Pikaso postulēja revolucionāro pamattēzi: “Es priekšmetus attēloju tā, kā par tiem domāju, nevis tā, kādus tos redzu.” Tātad – domāt, nevis redzēt. Pirmo reizi šo principu Pikaso pilnā mērā iemiesoja 1925. gadā tapušajā gleznā “Trīs dejotāji”, un tā jau bija dekonstrukcijas, sadalīšanas, salaušanas un tā tālāk jeb tātad jaunas cilvēka ķermeņa arhitektūras ēra, kur slēpjamais izlaužas priekšplānā un kroplīgais dīvainā izpausmē salāgojas ar realitāti.

Turklāt saistībā tieši ar gleznu “Trīs dejotāji” interesants ir šāds fakts: mūsdienu speciālisti, izpētot gleznu modernām rentgena analīzes metodēm, secinājuši, ka sākotnēji tajā bijis pat ievērojami vairāk apaļo formu jeb tātad tā ieplānota harmoniskāka, mierīgāka, bet vēlāk visus apaļumus nomainījuši stūri un “savērpumi”, kas uzrāda lielāku ciešanu, mocību un bojāejas atmosfēru.

 

Profesionāļa diagnoze sirreālismam

Pikaso visu mūžu ļoti baidījās no slimībām un no nāves. Taču vienlaikus viņš alka nepārtrauktu attīrīšanos, sevis atbrīvošanu no… kaut kā, vienalga kā. Un tādu atbrīvošanās enerģiju Pikaso spēja piešķirt jaunie dumpinieki sirreālisti, kuri pieprasīja atbrīvošanu pilnībā no visa, tostarp arī sociālajā aspektā, piemēram, savienojot sirreālismu ar marksismu. Pikaso tad vēl nebija pilnībā noformulējis savas politiskās simpātijas, tomēr viņam ārkārtīgi patika sirreālistu bezkompromisa pieeja. Un viņš faktiski neieredzēja, ienīda pats savas gleznas. Varbūt vienkārši pats baidījās no tām? Franču mākslinieks Makss Žakobs par Pikaso paudis: “Viņš ārkārtīgi neieredz savas gleznas, gluži kā citi neieredz paši savus dēmonus vai sievieti, kura liek zaudēt prātu. Viņš ir nebeidzamu pretrunu cilvēks: viņš vienlaikus neieredz gan pats savu dzīvi, gan domu par to, ka varētu dzīvot kaut kā citādi.”

Nomocījies un tomēr vīlies ģimenes dzīvē, savās gleznās Pikaso pauda vēlmi iznīcināt visu nevēlamo. Taču 1927. gadā viņš kārtējo reizi Parīzē uz ielas nejauši satika tobrīd 17 gadus veco Mariju Terēzu Valteri. Tagad jau vairs praktiski nepārbaudāma leģenda vēstī, ka Pikaso viņu ieraudzījis pūlī, uzsaucis, paņēmis aiz rokas un teicis: “Es esmu Pikaso, un tagad mēs kopā darīsim brīnišķīgas lietas!” Tobrīd viņam bija 46 gadi, un par jauno mūzu biogrāfi vēstījuši kā par “vislielāko seksuālo pieķeršanos Pikaso dzīvē, par kaislību, kurai nebija robežu un aizliegumu”.

Izrādījās, jaunais “balodītis” ir ļoti paklausīga, praktiski uz visu gatava meitene, kura bez īpašas tielēšanās kļuva par slavenā mākslinieka mīļāko. Olga, protams, acumirklī pamanīja jaunās mūzas dominēšanu vīra darbos, taču uzskatīja par pareizu nebilst pat vārdiņu. Tostarp Pikaso salīdzinoši tomēr mēreni pagļēvi vēl ilgus gadus kursēja starp atsvešināto Olgu un iemīļoto Mariju Terēzu, vienlaikus būdams neprātīgi nikns pats uz sevi un mocīdamies vainas apziņā. Visapkārt viss joprojām bija brīnišķīgi: gan sabiedrības dzīve, gan draugi un ievērība, gan tostarp arī nauda, kas katru dienu pieņēmās apjomā gluži kā rauga mīkla uz karstas plīts. Bet iekšā valdīja drūma tumsa, neomulība, nesakārtotība.

Andrē Bretons rakstījis: “Skaistumam jābūt konvulsīvam vai arī tam vispār nav jābūt.” Šo frāzi allaž piemēro arī Pikaso sirreālistiskajam periodam. Un katrā ziņā viņa attiecības ar Olgu un Mariju Terēzu nevarēja neizšļākties tā laika gleznās. Lieliskās konvulsijas – tās ir dīvainās sievietes tā laika Pikaso gleznās, salauztas un biedējošas.

Bet 30. gadu pirmajā pusē savulaik populārais psihiatrs Karls Jungs pēc Pikaso darbu izstādes Cīrihē uzrakstīja iznīcinošu recenziju, paužot, ka mākslinieka darbi viņam atgādinot savu psihiski neveselo pacientu zīmējumus un viņa profesionālā diagnoze Pikaso esot viennozīmīga – šizofrēnija. Jungs rakstīja: “Virspusē izmests viss kroplīgais, slimais, groteskais, nelāgais, banālais – un ne jau nolūkā kaut ko paust, bet gan neapšaubāmi slēpt; taču šai noslēpumainībai tomēr nepiemīt nekas reāls, tā ir kā migla, kas nolaidusies pāri drūmiem purviem; spēle, kas nav tā vērta, izrāde, kas risinās absolūti tukšā zālē…” Iespējams, par to tukšo zāli gan Jungs krietni kļūdījies…

Lai kā arī būtu, tomēr 1935. gadā Pikaso beidzot pilnībā pārtrauca jebkādas attiecības ar Olgu, vienlaikus otro reizi kļūstot par tēvu – Marija Terēza dzemdēja viņam meitu Maiju. Nav grūti iedomāties, ka abi šie notikumi kārtējo reizi pilnībā izsita Pikaso no sliedēm. Tagad viņam nācās risināt šķiršanās jautājumus, kā arī pacensties apjēgt pārmaiņas, ko izraisījusi situācija ar mīļāko. Galvenokārt tāpēc, ka Marija Terēza vairs nevarēja veltīt Pikaso tik daudz laika, cik viņš vēlējās. Viņš pamatīgi saskuma, juta radošo nespēku, un viņu attiecības arī sāka strauji mainīties.

 

Aizliegtais muzeja direktors un dāmu kaujas

Kā jau lielākajai daļai tā laika eiropiešu, arī Pikaso 2. Pasaules karš iesākās ar Spānijas pilsoņu karu jeb tātad 1936. gadā, turklāt tieši tas pamudināja mākslinieku beidzot atkailināt arī savas politiskās kaislības. Uzzinājis par spāņu frankistu un republikāņu pretstāvi, viņš nešaubīgi nostājās pēdējo pusē. Turklāt Pikaso teju vai militārā pakalpībā pieņēma 1936. gadā Spānijas republikāniskās valdības piedāvāto amatu – kļuva par Madrides muzeja Prado direktoru. Šis žests bija galvenokārt simbolisks, jo tajā laikā Pikaso bija liegta vispār pat iebraukšana Spānijā. Uzreiz var piebilst, ka tas bija pirmais un vienīgais Pikaso ieņemtais oficiālais amats.

Bet vienlaikus pie Pikaso apvāršņa uzradās jauna kārtējā liktenīgā mīļākā – Dora Māra, kura bija ceturtdaļgadsimtu jaunāka par viņu. Pikaso tas ne tikai nemulsināja, bet viņš arī deklarēja: “Dzīvot ar kaut ko jaunu – lūk, tieši tas man palīdz saglabāt jaunību.” Lieki piebilst, ka Dora bija nevis vienkārši jauna un svaiga, bet arī daiļa, pietiekami saprātīga un talantīga – sirreālistu aprindās viņa bija atzīta fotogrāfe, interesējās par sabiedriski politiskajiem notikumiem, viņas foto darbi bija veltīti gan realitātes mākslinieciski asociatīvajai nojēgai, gan arī sociālo problēmu uzrādīšanai  – piemēram, 1934. gadā viņa fotografēja trūcīgos cilvēkus Barselonas proletāriešu kvartālos, un vērtētāji uzsvēra šīs sērijas īpaši talantīgo vērīgumu.

Tad republikāņu valdība uzticēja Pikaso radīt darbu Spānijas paviljonam Vispasaules izstādē Parīzē. Pikaso piekrita, taču ļoti ilgi pat necentās uzsākt konkrēto darbu. Visbeidzot, viņu to paveikt ierosināja 1937. gada 27. aprīlī notikusī Gernikas bombardēšana. Gernika ir Basku zemes vēsturiskais un kultūras centrs, salīdzinoši neliela pilsētiņa, kurā vēl bez tolaik mītošajiem četriem tūkstošiem cilvēku atradās arī vairāki simti republikāņu armijas karavīru. Tai no gaisa uzbruka vācu aviācija, aptuveni divas stundas ilgušajā bombardēšanā piedalījās 43 lidmašīnas, un rezultātā vismaz trīs ceturtdaļas pilsētas izrādījās iznīcinātas. Bojā esot gājuši līdz 1500 cilvēku.

Un tad 33 dienu laikā Pikaso uzgleznoja lielu panno, patiešām lielu – izmērā 8×3,5 metri, nodēvējot to par “Gerniku”. Sākotnēji pasūtītāji nenovērtēja kubisma manierē izpildīto darbu, pat jutās mēreni sašutuši un apsprieda iespēju to ar kaut ko nomainīt. Taču “Gernika” tomēr parādījās Vispasaules izstādē, turklāt kļūstot par vispazīstamāko sava laikmeta pretkara tēmai veltīto mākslas darbu. Jau drīz to redzēja arī Londonā, Skandināvijā un cituviet, bet 1939. gadā tā “ieradās” ASV, kur palika glabājoties Ņujorkas Modernās mākslas muzejā. 70. gadu sākumā izskanēja piedāvājums atgādāt “Gerniku” uz Spāniju, taču Pikaso izvirzīja nosacījumu – vispirms nodibināt Spānijā demokrātiju. Ģenerāļa Franko valdīšanas laikā tas nebija iespējams, tikai pēc viņa nāves 1975. gadā. Madrides muzeja Prado apmeklētāji “Gerniku” varēja aplūkot, sākot ar 1981. gadu, bet 1992. gadā tā “apmetās” karalienes Sofijas mākslas centrā.

Visu laiku, ko Pikaso pavadīja, veidojot “Gerniku”, Dora ne tikai bija viņam līdzās, bet arī iemūžināja šo procesu foto. Biogrāfi pauduši: Dora zināja par Mariju Terēzu, savukārt pēdējā tikai nojauta, ka Pikaso “ir vēl kāda”. Katrā ziņā blondā būtne nevarēja nepamanīt to, ka mākslinieka darbos pārsvarā sākusi parādīties kāda brunete ar caururbjošu skatienu. Abām šīm sievietēm bija lemts vienai ar otru satikties tieši “Gernikas” tapšanas laikā.

Reiz bez iepriekšējas pieteikšanās Marija Terēza ieradās darbnīcā, kur ieraudzīja, kā Dora fotografē darbā iegrimušo Pikaso. Viņa acumirklī visu saprata un bez liekiem ievadiem centās iegalvot Dorai par savām tiesībām, uzsverot, ka viņai ar Pikaso jau ir kopīgs bērns. Dorai tas nešķita pietiekams arguments. Brieda reāls konflikts. Vēstīts, ka Pikaso turpinājis strādāt tā, it kā notiekošajam ar viņu nebūtu nekādas saistības. Visbeidzot, Marija Terēza pieprasīja, lai Pikaso pats skaidri pasaka: kurai no abām sāncensēm jāaiziet? Sev raksturīgajā manierē Pikaso it kā pajokojis: izkaujieties un tādā veidā noskaidrojiet. Un vēlākos gados Pikaso allaž esot lielā labpatikā atcerējies šo epizodi: “Tās ir vienas no manām visjaukākajām atmiņām. Viņas patiešām sāka kauties!”

Par kautiņa iznākumu spēkā ir dažādas versijas, taču, lai kā arī būtu, pirmkārt, abas pretendentes vēl ilgu laiku palika savās vietās, tikai katra ar savu funkciju Pikaso dzīvē un daiļradē, otrkārt, laikam jau pietiekami daudz izsaka arī fakts, ka Pikaso turpināja savās gleznās atainot abas mīļākās, tikai ar tādu niansi, ka Dora vairāk dominēja tajos darbos, kuros bija daudz asaru un visneiedomājamāko lauzienu…

 

Komunists un Franko ienaidnieks

Kad vācu armija iebruka Francijā, arī neskatoties uz ASV valdības piedāvājumu nodrošināt patvērumu, Pikaso palika okupētajā Parīzē, saglabādams sev hitleriešu noteikto “deģeneratīvās mākslas” klasiķa statusu un aizliegumu savus darbus izlikt izstādēs. Tiesa, pašu Pikaso Trešā reiha skarbā roka neskāra – viņa pasaules mēroga slava tomēr kalpoja kā pienācīgs vairogs, un tas viņam piešķīra noteiktu telpu dažādām ne pārāk liela mēroga, bet katrā ziņā nesodāmām protestējošām izdarībām, par kurām gan saglabājusies visnotaļ pretrunīga informācija. Lai kā arī būtu, Parīzes atbrīvošana kļuva arī par spožu Pikaso slavas momentu, pēc kā viņš kļuva par visā pasaulē atpazīstamu mākslinieku, kurš palicis pie fašistiem, izteicies pret viņiem un pārdzīvojis viņus. Lai gan realitātē, protams, viss tur nemaz nebija tik ļoti jau nu vienkārši…

Tostarp 1944. gadā Pikaso bija iestājies Francijas Komunistiskajā partijā. Protams, tas daudzus pārsteidza: šķita, komunisma ideāli absolūti nesalāgojas ar viņa paša tobrīd jau pasakaini lielo bagātību. Taču attiecīgā ierinda viņu uzņēma ļoti labprāt. Vēstīts, ka oficiāli Pikaso savu nostāju pamatojis šādi: “Iestāšanās Komunistiskajā partijā kļuva par likumsakarīgu visas manas dzīves, mana darba mūža iznākumu… Komunistiskā partija vairāk par visām citām kustībām mēģina saprast un labiekārtot pasauli, palīdzēt tagad dzīvojošajām un nākamajām paaudzēm attīrīt savu apziņu, atbrīvoties, kļūt laimīgiem. Tieši komunisti sevi apliecinājuši kā visbezbailīgākie gan Francijā, gan PSRS un manā dzimtajā Spānijā. Kāpēc tik ilgi svārstījos? Varbūt baidījos uzņemties atbildību? Katrā ziņā tagad esmu tik brīvs, kā nekad iepriekš, tagad esmu iemantojis pats sevi! Vienmēr vēlējos atkal atgūt dzimteni – vienmēr esmu dzīvojis izsūtījumā gluži kā bēglis, taču tagad mans izsūtījums beidzies. Reiz Spānija pieņems mani pie sevis. Taču franču Komunistiskajā partijā esmu atradis tos, kurus cienu augstāk par visu, – izcilus zinātniekus, izcilus dzejniekus un citus…”

Tiesa, kādā citā intervijā, ko Pikaso sniedza parastas skolas avīzes redaktorei Ženevjēvai Laportai (kura, protams, arī kļuva par vienu no viņa mīļākajām), viņš par tiem motīviem, kas pamudinājuši tapt par “biedru Pikaso”, paudis mazliet citādi: “Mans ienaidnieks ir Franko. Un vienīgais, kā par to varu pavēstīt pilnā balsī, ir iestāšanās Komunistiskajā partijā – lai tādējādi parādītu, ka patiešām esmu viņa ienaidnieks!”

 

Logs uz absolūto, baloži un Paloma

Neskatoties uz vairāk nekā savdabīgo situāciju ar jau esošām divām mīļākajām Mariju Terēzu un Doru Māru, 1943. gadā Pikaso “noformēja” sev vēl arī trešo, par kuru kļuva tobrīd 21 gadu vecā Fransuāza Žilo. Viņam tobrīd bija 64 gadi, taču kārtējo reizi šķita, ka dzīve atkal tikai sākas. Fransuāza bija neparasti patstāvīga, uz dzīvi raudzījās pietiekami vēsprātīgi, tāpēc veikli prata izvairīties no padzīvojušā mīlnieka centieniem pakļaut viņu savai gribai, izpelnoties pat to, ko praktiski nebija iespējusi neviena sieviete viņa dzīvē – nemitīgi pieaugošu interesi, kas pārauga neviltotā cieņā.

Pilnībā savas attiecības ar Doru mākslinieks pārtrauca 1945. gadā, kad viņa, vairs nespējot pārciest neciešamās dvēseles mokas, kādām viņu bija pakļāvis Pikaso, nostādot starp vēl divām mīļākajām, diemžēl kļuva par psihiatriskās klīnikas pacienti, kur, kā vēstīts avotos, esot pat itin nesaudzīgi ārstēta ar elektrošoku (ārsta Žaka Lakāna izpildījumā). Savukārt 1946. gadā Pikaso beidzot bija izdevies pierunāt Fransuāzu dzīvot kopā ar viņu, bet Marija Terēza viņa dzīvē vēl palika tikai tāpēc, ka kalpoja kā nepieciešams “papildinājums” meitai Maijai. Fransuāza spēja gan pārņemt pilnībā visas Pikaso domas, gan kļūt par pilnvērtīgu viņa jauno mūzu.

Viena no Pikaso biogrāfēm Ariana Hafingtone paudusi, ka nepieciešamība iegūt un valdīt allaž likusi māksliniekam meklēt sievieti, kura “aizpildītu visus viņa trūkumus un kādā maģiskā, neizskaidrojamā veidā palīdzētu sasniegt ne mazāk maģisku un neizskaidrojamu “augstāko glezniecību””. Tieši Fransuāza esot devusi pamatu izvirzīt visaugstākās cerības, jo viņa nebija līdzīga nevienai no viņa iepriekšējām sievietēm – neatkarīga, lepna, nesamulsināma un allaž saprātīgi domājoša. Pikaso paudis, ka Fransuāzai esot savs īpašais logs uz absolūto, un viņš ļoti gribot, lai tieši viņa palīdzētu viņam sasniegt šo absolūtu.

Turklāt Fransuāza pat ne uz mirkli nedomāja pamest pati savas nodarbības mākslā, tieši glezniecībā. Iespējams, arī ar to viņa it kā centās uzsvērt, ka labākajā gadījumā ir gatava kļūt par lielmeistara mūzu, bet ne jau izšķīst viņā bez jebkāda pārpalikuma. Viņai šķita ļoti svarīgi kaut ko atstāt arī tikai sev. Protams, tas nenācās viegli. Fransuāza vēlāk atzinusi: “Viņš man daudz arī iemācīja, taču es vēlējos saglabāt pati savu stilu. Bet pietiekami daudz esmu no viņa pārņēmusi neapzināti. Viņš mani ielenca gluži kā kāda no stihijām, piemēram, ūdens. Es tajā peldēju, taču šis ūdens man nemācīja, kā jāpeld.”

Neskatoties uz visu to, Fransuāza laida pasaulē divus Pikaso bērnus. 1949. gadā vispirms pasaulē nāca Fransuāzas un Pikaso meita, un tieši ar viņas piedzimšanu saistīts stāsts par leģendārā “Miera baloža” uznācienu. 1949. gada aprīlī Parīzē un Prāgā vajadzēja risināties 2. Vispasaules miera aizstāvju kongresam, un kā emblēmu šim pasākumam viens no franču komunistu līderiem Luijs Aragons izvēlējās Pikaso litogrāfiju – reālistisku balta baloža ar biezspalvainām ķepām attēlojumu profilā. Leģendāro “Miera baloža” grafisko attēlojumu – lidojumā un ar zariņu knābī – Pikaso noformēja mazliet vēlāk, un tas kļuva gan par citos gados citās Eiropas valstīs notiekošo Vispasaules miera aizstāvju kongresu, gan faktiski paša mākslinieka visā pasaulē atpazīstamu vizītkarti.

Lūk, un Fransuāzas un Pikaso meita nāca pasaulē tieši kongresa priekšvakarā – 19. aprīlī. Hafingtone rakstījusi, ka iepriekš nekas tamlīdzīgs nebija noticis ne tikai paša Pikaso, bet vispār neviena pazīstama mākslinieka dzīvē: burtiski vienas dienas laikā viņš ieguva varu pār visas zemeslodes iztēli, baloži bija itin visur, pat uz vīriešu žakešu atlokiem un sieviešu mēteļiem. Tobrīd praktiski visa Parīze bija izlīmēta afišām ar Pikaso baloža attēlu, un kādā momentā viņš izlēma meitai piešķirt vārdu Paloma, kas spāņu valodā nozīmē “balodītis”.

Un, iespējams, šis ir tas mirklis, kad vērts atkārtot – baloži bija Pikaso tēva iemīļoti gleznu objekti, un viņš savu talantīgo dēlu jau kopš mazotnes bija nodarbinājis galvenokārt tieši šo putnu veidolu izstrādāšanā un pabeigšanā savos darbos, kurus laikabiedri pasūtīja neizprotami lielā daudzumā un labi par tiem maksāja.

 

Politiskā māksla

1950. gadā Pikaso saņēma PSRS Ļeņina prēmiju. Tajā pašā gadā, uzstājoties Vispasaules miera aizstāvju kongresā Anglijas pilsētā Šefīldā, Pikaso teica: “Es uzstājos par dzīvību pret nāvi; es uzstājos par mieru pret karu.” ASV bija iebrukušas Korejā, uzsākot tur asiņainu, postošu karu, un tas, kā uzsvēra Pikaso, bija rupjš miera pārkāpums jau neilgi pēc 2. Pasaules kara. Savukārt Komunistiskās partijas līdzgaitnieki no pasaulslavenā mākslinieka vēlējās sagaidīt kaut ko tikpat jaudīgu kā “Gernika”. 1951. gadā Pikaso uzgleznoja “Slaktiņu Korejā”, taču šis Pikaso darbs neizraisīja cerēto efektu. Angļu pētnieks Džeimss Lords pat izteicās, ka esot sanācis “ļoti vārgs pīkstiens politiskās propagandas dārdoņā”…

Pikaso nācies gleznot arī Josifa Staļina portretu. Tiesa, tas bija zīmējums no fotogrāfijas, kuru izplatīja saistībā ar viņa nāvi. 1953. gada martā Aragons atsūtīja Pikaso telegrammu, lūdzot iespējami ātrāk izgatavot Staļina atveidojumu, un portrets bija gatavs jau nākamajā dienā. To publicēja ar parakstu “Par ko mums jāpateicas Staļinam”. Partijas biedri kārtējo reizi pauda sašutumu par manieri, kādā Pikaso veicis arī šo darbu, un kopš tās reizes mākslinieks vairs nav gleznojis ievērojamu politisko darbinieku portretus.

Bet vēl vienu nozīmīgu izteikti politisku pasūtījumu Pikaso izpildīja 1958. gadā – tā bija freska UNESCO galvenajai mītnei. Var piebilst, ka iepriekš viņš uzvarēja konkursā, kurā piedalījās kopumā 11 tobrīd pasaulē ievērojamākie mākslinieki. Freskā, kuru paši UNESCO pārstāvji vēlāk nodēvēja par “Ikara krišanu”, Pikaso kārtējo reizi attēlojis savdabīgo dihotomiju – labie spēki cīnās pret ļaunumu. No kādiem vīriešiem (it kā) neaiziet

Tā paša 1953. gada pavasarī nogranda pamatīgs pērkons Pikaso personīgajā dzīvē – no viņa aizgāja Fransuāza. Kādā brīdī viņa sapratusi, ka pēc meitas piedzimšanas būtiski mainījusies Pikaso attieksme – viņu spēja aizkaitināt praktiski jebkas, turklāt, izrādās, tieši bērni visvairāk. Vēlāk Fransuāza teikusi: “Tuvojoties sava mūža astotajam gadu desmitam, viņam joprojām ļoti patika sapņot par jaunas dzīves uzsākšanu, taču vienlaikus viņš nevēlējās, lai tā kaut kādā veidā viņu apgrūtinātu.”

Līdz pat pēdējam mirklim Pikaso neticēja, ka Fransuāza pati aizies no viņa. Tas patiešām esot viņa citāts: “No tādiem vīriešiem, kāds esmu es, neaiziet.” Taču vienlaikus viņš juta, ka tā tomēr neizbēgami notiks, un šī sajūta uzskatāmi atspoguļojusies vairākās tā laikposma gleznās, kurās attēlots, kā Fransuāza sit viņa suni Janu – visdrīzāk, suņa vietā it kā liekot sevi un tādējādi paužot savu bezpalīdzību patstāvīgas sievietes stingrā lēmuma priekšā. Turklāt, iespējams, par galveno viņu šķiršanās iemeslu tomēr kļuva 1964. gadā publicētā Fransuāzas grāmata “Mana dzīve ar Pikaso”, kuras iznākšanu Pikaso bija centies visos iespējamos veidos nepieļaut, jo skaidri zināja, ka tajā kopumā attēlots visnotaļ nepievilcīgā izgaismojumā. Pikaso trīs reizes pēc kārtas vērsās tiesā, taču visas trīs reizes viņa prasību noraidīja. Toties Fransuāza vismaz ar šo biogrāfisko grāmatu iemantoja pasaules slavu.

 

Žaklīna Roka un patriarha vecumdienas

Viņam bija 72 gadi, taču arī šis fakts neliedza jau drīz kārtējo reizi “sākt jaunu dzīvi”. 1954. gadā Pikaso savā mājā uzņēma pēdējo savas dzīves sievieti – Žaklīnu Roku, kurai tobrīd bija 27 gadi. Viņi iepazinās vēl tajā laikā, kad Pikaso dzīvoja kopā ar Fransuāzu. Biogrāfi pauduši, ka viens no izšķirošajiem momentiem, iespējams, bija tas, ka Žaklīna ar Pikaso spēja brīvi sarunāties spāniski.

Laikabiedri vēstījuši, ka Žaklīna viņu dēvējusi par “monsinjoru” un “sauli” un bijusi viņam vienlaikus sieva, aprūpētāja, sekretāre, sargs, draugs un katrā ziņā arī mīļākā. Turklāt zīmīgi, ka Žaklīnai bija mazs augums, vēl mazāks nekā pašam Pikaso, kurš esot allaž juties kompleksu mākts sava “miniatūrisma” dēļ. Tostarp viņai no pirmās laulības bija sešus gadus veca meita Katrīna, ar kuru kopā viņa pārcēlās pie mākslinieka, turpmāk allaž atrodoties kopā ar viņu līdz pat mūža beigām. 1961. gadā Pikaso un Žaklīna oficiāli apprecējās, un tādējādi viņa kļuva par otro Pikaso kundzi pēc Olgas Hohlovas, kura bija nomirusi jau 1955. gadā.

Tostarp Pikaso novecoja aizvien straujāk. Protams, viņš centās no tā norobežoties, joprojām intensīvi un ražīgi strādājot. Lielā mērā tas arī izdevās – vismaz vēl desmitgadi viņš radīja virkni jau uzreiz un arī vēlāk gana populāru darbu. Hafingtone rakstījusi: “Glezniecība Pikaso bija vienīgais ierocis pret galveno ienaidnieku – nāvi.”

Žaklīna bija pamanījusies viņu pilnībā izolēt no apkārtējās vides, arī no radiniekiem. Viņam nevarēja piekļūt pat bērni. Sevišķi uzmācīgus apmeklētājus nereti atbaidīja, uzrīdot suņus. 1963. gadā tēvu gribēja apmeklēt Paloma un viņas brālis Klods, taču arī viņiem Žaklīna liedza piekļuvi. Turklāt Klods pat esot visnotaļ aplami izpratis situāciju, ļoti smagi pārdzīvojis “tādu tēva nodevību”, tāpēc iecerējis pašnāvības mēģinājumu. Par laimi, tas nebija sekmīgs…

Savukārt Pikaso bijis gluži kā nobijies no Žaklīnas – rātns, paklausīgs, nespējot iebilst. 1965. gadā viņš pārcieta žultspūšļa un priekšdziedzera operāciju, un tas jau ievērojami pasliktināja mākslinieka vispārējo stāvokli. Viņš praktiski vairs negleznoja, labākajā gadījumā izpildīja zīmējumus un gravīras. Bet, kad vēlāk tomēr veica mēģinājumu atsākt gleznošanu, viņš to darīja sēdus, neērti pārlīcis pāri molbertam. Mākslas pētnieki uzsvēruši savdabīgo: Pikaso pēdējo gadu darbi galvenokārt veltīti musketieriem un seksam – pēc attiecīgajām operācijām viņš ar pēdējo vairs nevarēja nodarboties, tāpēc atlika vien tikai pastāvīgi par to domāt un uzzīmēt. Sak, beidzot patiešām īstens kubisms – zīmē, ko un kā domā…

 

Beigas

1972. gada 2. jūlijā Pikaso uzgleznoja vienu no pēdējiem darbiem dzīvē: savu pašportretu, kuru laikabiedri novērtēja skarbi un nesaudzīgi – absolūts sāpju un izmisuma šausmu kamols. Lai gan pats Pikaso esot teicis, ka te viņam “beidzot izdevies kaut ko sasniegt”. Katrā ziņā viņš patiešām centās strādāt līdz pat pēdējam elpas vilcienam, dažkārt darbojoties gluži kā sendienās – līdz diviem pilnvērtīgiem darbiem vienā dienā. Nāve, no kuras viņš diemžēl tik ļoti baidījās, pēc Pikaso atnāca 1973. gada 8. aprīlī. Viņš apglabāts pie savas Vovenargas pils Francijas dienvidos, un turpat atdusas arī Žaklīna.

Vēstīts, ka Pikaso savulaik izteicis dīvainu pareģojumu: “Kad es nomiršu, tas būs gluži kā kuģa katastrofa. Kad grimst liels kuģis, cilvēkus kopā ar to iesūc dzelmē.” Viss liecina, ka tā patiešām arī noticis.

Žaklīna savu mazliet atbaidošo stilu saglabāja līdz galam: nevienam no viņa bērniem neļāva piedalīties pat Pikaso bērēs, savukārt mazdēlu Pablito, kurš vectēva namā bija ieradies faktiski tūlīt pēc tā, kā radio izskanēja vēsts par Pikaso nāvi, vienkārši aizraidīja no durvju priekšas, un viņš acumirkļa izmisumā izdzēra veselu pudelīti hlorkālija, pēc kā aptuveni divus mēnešus mocījās slimnīcā, kamēr tomēr kapitulēja un nomira.

Pikaso un Olgas Hohlovas dēls Pols 1975. gadā nomira no aknu cirozes, ko izraisīja pārliekā aizraušanās ar alkoholu un narkotikām. Zināms, ka ilgu laiku Pikaso centies viņu glābt, gan izpestījot no dažādām nepatikšanām, gan pieņemot darbā kā vienu no saviem šoferiem. Taču neko daudz tas rezultātā nedeva.

Maija, Klods, Paloma un Žaklīna tikai ar ļoti lielām grūtībām izmisīgos savstarpējos ķīviņos spēja 1977. gadā sadalīt Pikaso mantojumu: viņa īpašums bija novērtēts ar 260 miljoniem dolāru, ieskaitot aptuveni 60 000 dažādu mākslas darbu. Savukārt Marija Terēza tajā pašā 1977. gadā – 50 gadus pēc iepazīšanās ar Pikaso – beidza dzīvi pašnāvībā. Un Žaklīna pēc Spānijas modernās mākslas muzejā Madridē enerģiski sarīkotās Pikaso darbu izstādes 1986. gadā, daudziem pilnībā negaidīti, arī dzīvi beidza pašnāvībā…

Tāda, lūk, bija Pikaso piesolītā citu cilvēku ieraušana lielā kuģa nogrimšanas virpulī.

 

Papildu fakti

Vecāki lēma, ka Pikaso jāpiešķir ļoti garš tā dēvētais pilnais vārds, un tas ir šāds: Pablo Diego Hosē Fransisko de Paula Huans Nepomuseno Marija de los Remedios Kipriano de la Santisima Trinidads Martirs Patrisio Klito Ruiss Pikaso. Šo kombināciju veido dažādu reliģisko svēto un ģimenes radinieku vārdi. Tostarp uzvārds Pikaso nācis no mātes Marijas Pikaso i Lopesas, jo tēva vārds bija Hosē Ruiss Blasko.

Savu pirmo ne tikai iesākto, bet arī pilnībā pabeigto gleznu Pikaso izpildīja deviņu gadu vecumā – “Pikadors”, cilvēks zirga mugurā koridā. Bet pirmo lielo jeb “akadēmisko” darbu Pikaso pabeidza 15 gadu vecumā – “Pirmā komūnija”, kurā attēloti viņa tēvs, māte un jaunākā māsa, kuri visi tup uz ceļiem pie dievnama altāra.Neapšaubāmi Pikaso bija ģēnijs. Katrā ziņā tieši mākslinieciskajā aspektā viņš pat neticami ievērojami apsteidza bez izņēmuma visus savus vienaudžus un arī tos mācību biedrus, kuri bija 5–6 gadus vecāki par viņu. Iespējams, tieši tāpēc Pikaso vienkārši tracināja, kad viņam kāds mēģināja stāstīt, ko viņam vajag un ko nevajag darīt. Viņš allaž kaismīgi pretojās šādiem “vērtīgiem norādījumiem”, par ko regulāri, piemēram, skolā nokļuva īpaši ierīkotā telpā, kas paredzēta “nepakļāvīgo” disciplinārai ietekmēšanai, jeb tātad karcerī. Tiesa, no viņa sodīšanas tādā veidā gan nekas lāgā nesanāca, jo Pikaso allaž tur ņēma līdzi albumu un… zīmēja, zīmēja un zīmēja – tik daudz un aizrautīgi, ka atsevišķās reizēs nemaz tik viegli nebija izdabūjams atpakaļ laukā.

Uzskata, ka laika posmā no 1907. līdz 1909. gadam Pikaso un franču gleznotājs Žoržs Braks noformulēja mākslas virzienu, kas vēlāk kļuva pazīstams kā kubisms. Tiesa, faktiski jau franču mākslas zinātnieks Luijs Viksels to bija nodēvējis par “dīvainajiem kubiņiem” jeb kubismu, kādā reizē izsakoties, ka Pikaso un Braka gleznas ir “pilnas maziem kubiņiem”. Abiem gleznotājiem tas ļoti iepatikās.

2. Pasaules kara laikā okupētajā Parīzē esot bijusi tāda epizode. Vācu armijas virsnieks, norādot uz darbu “Gernika”, jautājis Pikaso: “Vai tas ir jūsu veikums?”, uz ko gleznotājs atbildējis: “Nē, to uztaisījāt jūs!” It kā…

Sava pietiekami garā mūža un 78 darba gadu laikā Pikaso radījis vismaz 147 000 dažādu darbu, tostarp 13 500 gleznu, 100 000 gravīru, 300 skulptūru un keramikas izstrādājumu, kā arī vismaz 34 000 dažādu ilustrāciju.

Par kulta lietu kļuvušais Pikaso apģērba gabals ir svītrotais krekls, kas 1858. gadā kļuva par franču Bretaņas jūrnieku oficiālo formu. Pikaso bija ļoti ievērojama persona jeb, kā izteiktos mūsdienu latvieši, īstens influenceris, tāpēc viņa jūrnieku krekls nokļuva arī leģendārās modes piegriezējas Koko Šaneles redzeslokā, un viņa pratās no tā iztaisīt savu īpašo Pikaso “uniformas” variantu. Var piebilst, ka šajā leģendārajā kreklā katra no 21 horizontālās svītras simbolizē vienu konkrētu Napoleona uzvaru kaujas laukā.

Pikaso bija pirmais mākslinieks, kurš izpelnījās godu vēl savas dzīves laikā piedzīvot īpašu izstādi Parīzes slavenā muzeja Luvras lielajā galerijā. Tas notika saistībā ar viņa 90 dzīves gadu jubileju.

Pikaso apglabāts teritorijā pie pils, kuru viņš Francijas dienvidos esošajā Vovenargas ciematā spontānā iegribā nopirka 1958. gadā. Kāda versija pauž, ka Pikaso šo īpašumu iegādājies faktiski tūlīt pēc tā, kad atklāja, ka tas atrodas Sent–Viktuāra kalna nogāzē, kuru vismaz 30 reizes savās gleznās attēlojis Pols Sezāns. Savam aģentam Pikaso esot uzbudināts vēstījis: “Es tikko sev nopirku Sezāna kalnus!” Mūsdienās Pikaso mūžīgās atdusas vietā uzstādīts kapakmens ar viņa 1933. gadā izveidoto skulptūru “Sieviete ar vāzi”.

Pikaso gleznu “Aviņonas jaunavas” uzskata par pēdējās simtgades visietekmīgāko mākslas darbu.

Jebkad izsolēs visdārgāk pārdotā Pikaso glezna (līdz 2021. gada vasaras beigām) ir “Alžīriešu sievietes. Versija 0”. Šī glezna 2015. gada maijā bija izstādīta Christie’s izsolē Ņujorkā ar pieteikto cenu 140 miljoni ASV dolāru. Jau iepriekš bija skaidrs, ka iepriekšējais rekords kritīs. Tā arī notika – “Alžīriešu sievietes” pārdeva par 179,4 miljoniem ASV dolāru, kurus pārliecinoši noskaitīja bijušais Kataras premjerministrs Hamads ben Džasims ben Džabers Al Tani.

 

Pikaso “mākslas miljards”

Pikaso ir tas retais gadījums mākslas vēsturē, kad, nākot no absolūti necilas un trūcīgas bērnības, viņš tapa ne tikai par vienu no visu laiku visietekmīgākajiem, bet – un tas, šķiet, arī ir vispārsteidzošākais – vēl savas dzīves laikā arī par visbagātāko jaunāko laiku mākslinieku. Lai kā arī laikabiedri vai pēcteči vērtētu Pikaso personīgo dzīvi, viņa raksturu un attieksmi pret citiem cilvēkiem, tomēr nav iespējams noliegt faktu: šā spāņu gleznotāja pasaules ietekmīgākajās mākslas darbu atklātajās izsolēs (Christie’s, Sotheby’s un citās) pārdoto darbu kopējā vērtība pārsniedz vienu miljardu ASV dolāru, nerunājot par dažādiem atsevišķiem šo izsoļu rekordiem.

 

Lūk, aptuvenais saraksts par tiem darbiem, kas pamatā veidojuši Pikaso “mākslas miljardu”.

“Alžīriešu sievietes, Versija O” – pārdota par 179,4 miljoniem ASV dolāru 2015. gadā.

“Sapnis” – 155 miljoni (2013. g.)

“Jauna meitene ar puķu grozu” – 115 miljoni (2018. g.)

“Kailā, zaļās lapas un krūštēls” – 106,5 miljoni (2010. g.)

“Zēns ar pīpi” – 104 miljoni (2004. g.)

“Pie loga sēdoša sieviete” – 103,4 miljoni (2021. g.)

“Dora Māra ar kaķi” – 95,2 miljoni (2006. g.)

“Kabarē dziedātāja” – 67,5 miljoni (2015. g.)

“Sievietes krūštēls” (“Sieviete matu tīkliņā”) – 67,4 miljoni (2015. g.)

“Sēdošā sieviete” – 63,4 miljoni (2016. g.)

“Bērns ar balodi” – 50 miljoni sterliņu mārciņu (2012. g.)

“Sieviete ar sakrustotām rokām” – 55 miljoni ASV dolāru (2000. g.)

SAISTĪTIE RAKSTI

“Pjereti kāzas” – 51,7 miljoni ASV dolāru (1989. g.)

“Anhela Fernandesa de Soto portrets” – 34,7 miljoni sterliņu mārciņu (2010. g.)

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
“Izskatās tā, ka pirmā lielā kauja šajā karā laikam tiks izcīnīta tieši šeit,” par notikumiem nedēļas nogalē stāsta Rajevs
Gaidāms ļoti liels ienākumu šoks, miljoniem cilvēku kļūs nabadzīgāki – brīdina Anglijas Bankas vadītājs
“Pienāks brīdis, kad josta būs jāsavelk,” Ināra Pētersone vērtē, vai vajadzētu samazināt algas valsts pārvaldē
“300 000 Latvijas iedzīvotāju prezidents ir Putins,” atklāj bijušais ministrs
FOTO. “Tērps pa tiešo no Maskavas pasūtīts?”: Jolantas Gulbes-Paškevicas apģērbs soctīklos izraisa “vētru”
Lasīt citas ziņas
“300 000 Latvijas iedzīvotāju prezidents ir Putins,” atklāj bijušais ministrs
Nosauc ceļu posmus, pa kuriem no 20.maija varēs braukt ar 110 km/h ātrumu
Aigars Rostovskis: Ja pretenziju pret Vitenbergu nav, tad lai viņš strādā
VIDEO. Vai vasara vispār būs? Bricis par laikapstākļiem maijā un jūnijā
Ukrainas ministrs un “Azovstaļ” īpašnieki aicina Latvijas valdību atbalstīt DLRR
14:49
Kariņš jau pieņēmis Golubevas demisiju
14:46
Pēc rietumvalstu sankciju noteikšanas Krievija samazina automobiļu ražošanas drošības standartus
14:42
Maiznieki paredz, ka rudenī maizes cenas var nākties mainīt gandrīz katru nedēļu. Cik maksās maize?
FOTO. “Tērps pa tiešo no Maskavas pasūtīts?”: Jolantas Gulbes-Paškevicas apģērbs soctīklos izraisa “vētru”
Šlesers un Gobzems apgalvo, ka viņu partijas 14.Saeimas vēlēšanās startēs atsevišķi
Gaidāms ļoti liels ienākumu šoks, miljoniem cilvēku kļūs nabadzīgāki – brīdina Anglijas Bankas vadītājs
Divi ministri zaudēs amatus, balsojums parādīs, cik stipra ir koalīcija
Apinis: Kariņ, ļauj Pavļutam turpināt Golubevas darbu, paņems vēl Juhņēviču līdz, lai vada dzeloņdrāšu iepirkuma biroju
No Mariupoles rūpnīcas “Azovstaļ” evakuēti 264 Ukrainas karavīri
“Ruka kungs šobrīd ir vairāk nobažījies par savu vietu,” Kreituse komentē šī brīža “politisko vētru” pēc 9. maija
Kļuvis zināms, kāda slimība aprāva leģendāra latviešu aktiera Pētera Liepiņa dzīvi
VIDEO. “Viņiem jāsaprot, ka šausmīgā Krievija ir blakus!”: TV kanālā “Rossija 1” izteikti draudi Latvijas politiķiem
VIDEO. “Jā, man ir svarīgi apprecēties!”: žurnāliste Una Ulme gatavojas trešajām kāzām
Kas notiek ar sankcijām un ekonomiskajām attiecībām Latvijas un Baltkrievijas starpā?
Egils Levits: Okupācijas un agresijas simbols jādemontē
Bijušais iekšlietu ministrs Gulbis: Golubevai nevajadzēja pamest valsti
Iznākusi jauna “Kurbads. Latviju varoņstāsts” grāmata: ilustrācijas tapušas, iedvesmojoties no komiksiem un videospēlēm
Pēc rietumvalstu sankciju noteikšanas Krievija samazina automobiļu ražošanas drošības standartus
Sēj salātus, stāda zemenes un vasaras puķes. Kas darāms dārzā no 17. līdz 23.maijam?
Cepeškrāsnī ceptas sēnes ar sieru
Austrija neplāno pievienoties NATO
Herberts, Dailis, Umberts – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Nedēļas sākums var būt ļoti emocionāls un sāpīgs. Horoskopi no 16. līdz 22. maijam
Latvijas mednieki apvienojas, lai atbalstītu Latviju un Ukrainu
“Ieteiktu cilvēkiem sākt gatavoties enerģijas diētai, nodzīt liekos taukus!” Eksperti prognozē nākotni
Oleksijs Rezņikovs: Ukrainai sākas jauns kara posms