“Es savos 100 gados nodejošu veselu programmu – cik nu varēšu, tik darīšu pēdējo reizi savā dzimtenē.” Dienas intervija ar leģendāro dejotāju Viju Vētru 44
Leģendas gadsimts. Indiešu dejas horeogrāfei, pedagoģei un dejotājai Vijai Vētrai – 100! Ir gandrīz neiespējami cilvēka simtgades mūžu ietilpināt nepilnas pusstundas sarunā, kur nu vēl izvēlēties tos pieturas punktus, kur apstāties, parunāt un padomāt. Žurnāliste Velta Puriņa uz sarunu TV24 raidījumā “Dienas personība” aicinājusi leģendāro dejotāju.
Velta Puriņa: Laiks skrien uz priekšu. Jūs esat iekāpusi 101. gadā jau gandrīz 5 mēnešus. Vienmēr ir apbrīnojama Jūsu enerģija un vitalitāte. Gandrīz katru gadu Jūs ceriņu ziedēšanas laikā esat Latvijā. Kopš kura gada nāk šīs tradīcijas pirmsākums?
Vija Vētra: Sākot no 1990. gada, kad Imants Ziedonis mani aicināja, kopš tā gada braucu katru gadu. Dodu savas izrādes, mācu meistarklases, daru, ko varu, lai atstātu kādu daļiņu no sevis Rīgā, kurā esmu dzimusi. Vispār tas ir ļoti interesanti, ka mani aicināja tieši Imants Ziedonis, ar to tas sākās. Un tā katru gadu braucu, izņemot kovida gadus – 2020. un 2021. gadā nebiju šeit.
Kad notika tā pati pirmā viesošanās Latvijā – tā varēja notikt arī padomju laikos vai tikai pēc neatkarības atjaunošanas?
Regulāri sākās no 1990. gada, bet pašu pirmo reizi es iebraucu 1979. gadā. Nacionālā teātra aktieri, kas viesojās Kalifornijā, kur es tajā laikā pati arī spēlēju Laimoņa Siliņa teātrī, biju Omartija kundze Anšlava Eglīša lugā, viņi kļuva mani draugi un rīkoja manu indiešu deju izrādi Nacionālajā teātrī. No Kalifornijas viņi paņēma līdzi manu mūziku kasetē, jo, ja es būtu braukusi ar savu kaseti, tad noteikti drošības dienests būtu man to atņēmis. Tā es atbraucu 1979. gadā pirmo reizi kopš kara un nodevu savu slēgto vakaru, neviens no ielas nedrīkstēja nākt, tikai lūgtie viesi. Galvenokārt tie bija teātrinieki un cilvēki no operas. Neviens nedrīkstēja no ielas nākt, jo mani uzskatīja par Mata Hari – spiedze.
Vai bija sajūta, ka Jums ir pievērsta pastiprināta uzmanība – ne tikai no drošības dienestiem, bet arī no čekas?
Visur jau bija klāt kāds no šīs pārstāvniecības. Un tad, kad es runāju brīvi ar kādu cilvēku, tad viņi tūliņ bija klāt pie tā cilvēka, un interesējās par to, ko es teicu. Zināms, sekoja arī man, lai redzētu, ko es daru, kur eju, lai nu būtu droši, ka es tiešām atnāku vakarā atpakaļ uz to lielo, kastei līdzīgo hoteli “Latvija”, tur mūs sabāza iekšā, es atbraucu kopā ar vienu Kalifornijas grupu. Tad mums vienmēr sekoja, skatījās, kur mēs esam. Mēs nedrīkstējām palikt pie radiniekiem nekādā ziņā. Lai mūs varētu pārskatīt un kontrolēt, visiem bija jāpaliek tajā hotelī. Arī mūsu koferus pārskatīja un izvandīja.
Interesanti ir tas, ka es caur savu darbu, man arī vienmēr bija visā pasaulē iespējas intervijās runāt par Latviju. Jo tad, kad Jūs nevarējāt runāt par sevi, es, visā pasaulē izbraucot, vienmēr minēju, kas notiek Latvijā. Tāpēc jau laikam man arī iedeva Trīs Zvaigzņu ordeni, esmu virsniece. Un interesanti bija arī tas, kad es aizbraucu uz Indiju 1961. gadā pirmo reizi un tad vēl divas reizes, mani pieņēma Neru audiencē. Arī viņam es stāstīju par Latviju, kas šeit notiek un tā tālāk. Viņš man tik brīnišķīgi teica: “Jūsu dzimtene būs brīva.” Tas bija tik aizkustinoši, ka viņš to jau 1961. gadā teica, jo viņš jau arī bija brīvības cīnītājs par savu zemi no angļiem, tā kā viņš ļoti labi zināja, ko nozīmē nebrīvība.
Tas patiesi bija krietu laiku pirms sākās Latvijas ceļš uz neatkarību un brīvību. Pa to laiku Jūs ceļojāt ne tikai uz Indiju, bet arī uz citām valstīm. Vai no Jums daudzi cilvēki uzzināja par Latviju pirmo reizi?
Esmu devusi savas izrādes visā pasaulē. Es esmu apceļojusi piecus kontinentus.
Bet vai Jūs neuztvēra kā amerikānieti?
Es vienmēr pasvītroju, ka es esmu latviete. Sākumā es aizbraucu uz Austrāliju, tad man bija Austrālijas pavalstniecība, jo es uz turieni aizbraucu kā bēgle. Pēc dažiem gadiem nodzīvojusi bēgļu nometnēs Vācijā, bija kaut kur jābrauc, jo uz Latviju tajā laikā nevarēja braukt. Ja es būtu braukusi, tad es tagad nebūtu dzīva un neskatītos Jums acīs, tad es nonāktu kaut kur Sibīrijā vai arī mani nošautu. Tāpēc tajā laikā es nevarēju braukt uz Latviju, bet es izbraucu visu pasauli, ar kuģi vien divas ar pusi reizes apkārt zemeslodei. Vien neaizbraucu uz Latiņameriku, tur mani aicināja gan Brazīlijā, gan Argentīnā, gan Venecuēlā, bet laiki nesaskanēja, tāpēc es tur neaizbraucu.
Par Jūsu dejas gaitām varētu runāt un runāt un lasīt sējumu sējumus. Bet varbūt tā īsi apkopojot, kad notika Jūsu pati pirmā uzstāšanās? Vai Jums prātā ir palicis kāds datums?
No maniem 100 gadiem es esmu dejojusi 80 gadus. Bet es neskaitu pašu sākumu, kad es dejoju citās deju grupās. Tos es vispār neskaitu. Es skaitu tikai no tā laika, kad es uzsāku savus solo deju koncertus. Un tas notika Austrālijā, tur es uzsāku patstāvīgos deju koncertus.
Par indiešu un sakrālo deju. Vai šī izvēle nāca loģisku lieto kārtībā, vai tā pārsteidza Jūs pašu?
Es deju studēju Vīnes akadēmijā, no tā laika man ir maģistra grāds. Tur mēs studējām klasisko baletu, moderno deju, kā šeit saka – laikmetīgo deju, tā bija ļoti svarīga un uz to vēlāk es koncentrējos vairāk nekā uz klasisko. Arī kā horeogrāfe es radu visas savas dejas savā programmā, bet manas programmas sastāv no Austrumiem un Rietumiem. Sākumā es uzsāku ar indiešu klasisko deju un tad otrajā – laikmetīgo deju.
Indiešu dejas bija vēlāk, jo Vīnē jau neviens indiešu dejas nemācīja un Austrālijā arī ne, tikai noskatījos vienu indiešu deju izrādi, bet, kad es gribēju no viņiem mācīties, viņiem nekad nebija laika un tad viņi jau bija projām. Tā kā man nebija izdevības mācīties no kāda mācībspēka, no kāda guru. Par indiešu dejām man ļoti interesanti sakari bija jau no bērnības Rīgā, jo man ļoti patika lasīt grāmatas, ļoti agri es pati sev iemācīju lasīt. Es lasīju visādas grāmatas, kas bija par dažādām valstīm un zemēm, mani ļoti interesēja dažādas kultūras. Es atceros, ka lasīju vienu grāmatu par Japānu un tajā grāmatā bija arī viena haiku un to es joprojām atceros: “Ko tu raizējies. Skaties, kā koks pavada savas dienas, spoguļojoties tekošā ūdenī.” Vai nav skaisti un filozofiski? Un tad es lasīju grāmatu arī par Indiju. Kad lasīju grāmatu par Indiju, tad man bija tāda sajūta, ka es to visu zinu un esmu tur bijusi. Es vispār ticu reinkarnācijai. Šī nav vienīgā dzīve un arī nebūs vienīgā. Es esmu veca dvēsele, kas daudz reizes jau ir bijusi šeit.
Piedzīvojumi un pārdzīvojumi Jūsu mūžā ir bijuši pietiekami daudz. Tagad arī lietu kārtība pasaulē ir sašķobījusies. Runājot par Krievijas karu Ukrainā, ko Jūs domājat?
Es pievienojos tam uzskatam, ka Krievija tiešām ir krimināla. Arī mēs esam piedzīvojuši kriminālo Krieviju, tā kā par to mums nav ko brīnīties. Es domāju, ka tas ir kaut kas ārprātīgs, kas pašreiz notiek Ukrainā. Nabaga ukraiņi, viņi tiešām ļoti cieš. Es tam visam dzīvoju līdzi. Tepat jau Ukraina ir, tā jau nav tik tālu no mums. Es tikai baidos, ka tas viss nepārplūst uz mūsu zemi. Man par to ir bail. Jo tas var notikt. Briesmas ir lielas arī mums. Mēs esam ļoti tuvu tam visam, kas tagad notiek.
Skatītājiem palikusi atmiņā Jūsu vēlme dzīvot Latvijā, arī politiķi bija solījuši, ka Jūs varēsiet atrast sev mājas Latvijā. Kā beidzās šī lieta?
Bēdīgā kārtā tas neizdevās. Es gribēju dzīvot šeit starp saviem cilvēkiem un nekādā svešā Amerikā, kur es esmu dzīvojusi visilgāk savā mūžā, bet neesmu ielaidusi saknes tajā zemē joprojām. Tajā vietā, kur es tagad dzīvoju, mākslinieku centrā, tajā namā es dzīvoju jau 53 gadus. Amerikā es iebraucu savā turnejā “No krasta līdz krastam” 1964. gadā. Kopš tā laika es esmu Amerikā. Es nebiju domājusi palikt Amerikā. Mani aicināja turnejā, bet kaut kā iznāca tā, ka man piedāvāja darbus universitātēs un koledžās. Bet tolaik es gribēju tikai vienu akadēmisko gadu un tad es brauktu atpakaļ uz Austrāliju.
Vēja spārniem laiks tuvojas sarunas noslēgumam. Nupat Saeima mūsu valstij ir ievēlējusi jaunu prezidentu. Katru reizi ar jaunu prezidentu tauta saista kādas lielākas gaidas par Latvijas nākotni. Kādu nākotni Jūs gribētu redzēt un vēlēt Latvijai?
Es gribētu redzēt vienu labu saimnieku, jo ziedu laiki kā tādi mums vēl nav bijuši kopš tagad atkal esam brīvi. Tādi mums bija tikai Ulmaņa laikā, un tādu saimnieku es gribētu redzēt tagad.
Vai kāds politiskais spēks Jūs kādreiz ir aicinājis pievienoties?
Vēlēšanās es piedalos, bet es tā kādreiz jokoju: “Es nodibināšu savu partiju – Vijas vētrainā partija. Nu, kā tas būtu?” Kāpēc gan ne? Ja jau katrs cits var tādu partiju uzsākt, man būs Vijas vētrainā partija.
Pirms saku Jums sirsnīgu paldies par sarunu, Jūs šeit atnācāt ar tādu spēku, ar savu palīgu – mazu, elegantu spieķīti – bet šeit pie mums uz skatuves Jūs uznācāt bez spieķīša. Jūs arī rīt savā lielajā koncertā par godu Jūsu lielajai jubilejai dosieties ar spieķīti rokās līdz atveras priekškars.
Tas jau ir mans jājamais zirgs! Es dejošu veselu programmu – cik nu varēšu, tik darīšu. Un ar 100 gadiem, kad ir nodejoti 80 no viņiem, tad jau es tik ātri neuzdošu to lietu. Bet tā būs mana pēdējā izrāde manā mūžā un līdz ar to tas būs mans pēdējais apmeklējums manā dzimtenē. Es laikam vairs nebraukšu uz Latviju, tā būs pēdējā reize, jo tas brauciens pats par sevi ir tik ļoti grūts.
Visu sarunu ar Viju Vētru skaties video!
