Pabriks par Trampa un Putina tikšanos: Šāda vienošanās būtu izteikti labvēlīga Krievijas interesēm, bet ilgtermiņā apdraudētu mieru Eiropā 0
AUTORS: Dr. Artis Pabriks, domnīcas “Northern Europe Policy Centre” direktors
Pēc ASV prezidenta Trampa pārstāvja Vitkofa (Witkoff) vizītes Maskavā medijos un sabiedrībā parādījušās jaunas cerības uz mieru Ukrainas–Krievijas karā. Pie labvēlīgiem apstākļiem ir iespējama Trampa un Putina tikšanās, kā arī trīspusējas Trampa, Putina un Zelenska sarunas. Vai šī politiskā dinamika varētu novest pie kara izbeigšanas un taisnīga miera? Esmu par to skeptisks.
Viens no iemesliem šādai skepsei ir pamatuzstādījumi, ar kuriem ASV un Krievija dodas uz sarunām. Prezidenta Trampa vēlme ir bijusi kara pārtraukšana, kas patiesībā var tikt reducēta uz karadarbības pārtraukšanu, kamēr Putins ir uzturējis ļoti augstu prasību latiņu – sākot ar iekaroto teritoriju leģitimizēšanu un beidzot ar Ukrainas demilitarizāciju un aizliegumu veidot neatkarīgu ārpolitiku un drošības politiku.
ASV ārlietu sekretārs Marks Rubio intervijās piesardzīgi apliecina, ka kompromisi būs jāpieņem abām pusēm, kas realitātē nozīmē būtiskas piekāpšanās sagaidīšanu no Ukrainas un pretīmnākšanu agresorvalstij Krievijai. Daži avoti ziņo, ka iespējamā vienošanās, kuru Kremlī apspriedis ASV sūtnis Vitkofs, ietvertu sešus punktus: uguns pārtraukšanu, de facto Krievijas kontroles atzīšanu okupētajās teritorijās, lielāko Rietumu sankciju atcelšanu, Krievijas gāzes un naftas importa atjaunošanu. Vienlaikus Rietumi negarantētu, ka NATO neuzņems jaunas dalībvalstis, un neapsolītu nesniegt Ukrainai militāro palīdzību.
Ja šī informācija ir patiesa, tad šāda vienošanās būtu izteikti labvēlīga Krievijas interesēm, bet ilgtermiņā tā kļūtu par nākamo bumbu ar laika degli, kas apdraudētu mieru Eiropas kontinentā. Kāpēc šāds uzskats?
Pirmkārt, pati Trampa–Putina iespējamā tikšanās, ja tā notiks, būs Krievijas komunikācijas uzvara un balva Putinam. Krievijas līderi vienmēr ir vēlējušies risināt citu valstu problēmas pāri šo valstu galvām. Atcerēsimies bēdīgi slaveno Molotova–Rībentropa paktu, kad nacistiskā Vācija un komunistiskā PSRS sadalīja kaimiņvalstis un uz pusotru gadu kļuva par sabiedrotajām. Arī šajā gadījumā Krievijai tiek atļauts nostāties vienā līmenī ar ASV un risināt savas intereses ar ASV uz Ukrainas rēķina.
Otrkārt, Krievija iegūst tai nepieciešamo atelpu karā un var to pārdot savai sabiedrībai kā lielu militāru uzvaru ne tikai pār Ukrainu, bet arī pār Rietumiem, jo tai tiek atļauts saglabāt kontroli pār okupētajām teritorijām, tās izlaupīt un integrēt Krievijas sastāvā. Rezultāts būs graujošs taisnīguma principiem un starptautiskajai likumdošanai, jo de facto leģitimizēs principu, ka ar spēku drīkst mainīt robežas. Ja to drīkst darīt šoreiz, kāpēc to nedarīt nākamreiz?
Treškārt, Krievija saņem balvu – iespēju atkal brīvi tirgot savu naftu un gāzi, kas ļaus tai atjaunot ekonomiku un atgriezties starptautiskajā apritē it kā nekas nebūtu noticis. Tas sašķels Rietumu sabiedrotos, jo būs valstis, kuras ar prieku atsāks ekonomisko saišu atjaunošanu un stiprināšanu ar Krieviju. Krievijas politiskā un ekonomiskā izolācija Rietumos būs beigusies. Būtu naivi domāt, ka tas jebkādā veidā mazinās Krievijas sadarbību ar Ķīnu, uz ko, iespējams, cer daži analītiķi ASV.
Vienlaikus šajās iespējamās sarunās Krievija it kā piekāpjas un vairs nepieprasa veto tiesības lemt par to, kuras valstis drīkst iestāties NATO, un neiebilst pret to, ka Ukraina varētu saņemt militāro palīdzību no tai draudzīgajām valstīm.
Šī it kā piekāpšanās ir butaforiska, jo Krievijai nekad nav bijušas šādas tiesības, un Kremļa pārstāvji to labi apzinās. Taču, sākotnēji uzstādot nepieņemamas prasības un pēc tam no tām atkāpjoties, tiek radīts iespaids par lielu pretīmnākšanu miera sarunām.
Ko no šāda rezultāta iegūst Ukraina? Cerību, ka tās civiliedzīvotāji netiks ik dienas nogalināti un frontes līnija tiks iesaldēta. Sabiedrība iegūs atelpu no kara un varēs kaut daļēji atgriezties civilajā dzīvē. Tomēr agresijas rezultātā Ukraina zaudē daļu savas teritorijas un šo zaudējumu leģitimizē Rietumu sarunu vedēji. Tādēļ vislielākie zaudētāji šādās miera sarunās būtu Rietumu sabiedrotie, kuru vienotība, globālā ietekme, morālā skaidrība un vērtības tiktu iedragātas.
Piekāpšanās agresora interesēm devalvē gan savstarpējo uzticību alianses iekšienē, gan Rietumu pievilcību iespējamajās ES un NATO kandidātvalstīs. No šāda, agresorvalsti Krieviju apbalvojoša sarunu iznākuma ciestu arī transatlantiskā alianse, jo lielai daļai Eiropas būtu grūti pieņemt politiku, kur Krievijai jāatceļ sankcijas un jāatjauno tās starptautiskais statuss un prestižs ar pašu Rietumu rokām.
Visrūgtākās sekas šādai vienošanai starp ASV un Krieviju būtu tas, ka Krievija kļūtu par morālo uzvarētāju, kura nav spiesta atteikties no imperiālistiskas domāšanas un iespējamas turpmākas agresijas pret savām kaimiņvalstīm. Krievijas hibrīdkara aktivitātes turpinātos, un krievu diasporās ārpus Krievijas pieaugtu piektās kolonnas aktivitātes Krievijas imperiālo interešu aizstāvībai.
Tā vietā, lai sniegtu maksimālu atbalstu Ukrainai, kas ir starptautiskās agresijas upuris, daļa Rietumu izvēlas samierināties, apbalvot agresorvalsti un nodot Ukrainas intereses un tiesības. Līdz ar to varam gatavoties nākamajai Krievijas agresijai, jo, pateicoties virknes Rietumu politiķu merkantīlismam un hroniskai mazspējai izprast Krieviju, tā neizbēgami sekos agri vai vēlu.
