Māris Zanders: Latvijā noderētu arī informatīvais lokdauns 24
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Itāliešu rakstnieka Kurcio Malapartes darbā “Nolādētie toskānieši” (1956) ir kāds izteiksmīgs salīdzinājums: toskāniešiem šķiet, ka pareizākā augu laistīšanas forma ir to apspļaudīšana. Šķiet, šāda augkopības metode ir tuva arī daudziem no Latvijā dzīvojošajiem, par ko var pārliecināties ikviens informatīvās telpas iemītnieks.
Nevēlos šo tēmu izvērst, vien minēšu retāk atzīmētu aspektu, ko var formulēt divos teikumos.
Pirmais. Latvijas valdība pandēmijas ierobežošanā patiešām varēja rīkoties izlēmīgāk un savlaicīgāk.
Otrais. Tomēr diezgan pretīgi, ka šos pārmetumus izsaka arī tās struktūras un personas, kas iepriekš mēnešiem ilgi informatīvajā telpā “pilinājušas” šaubas vai nu par pašas problēmas (pandēmijas) nopietnību, vai par pretsoļu nepieciešamību. Teksta apmēra ierobežojumu dēļ neuzskaitīšu piemērus, tomēr, kā saka, internets atceras visu – katrs pats var atrast attiecīgos publiskos izteikumus.
Tas viss kopumā ir tik nogurdinoši, ka mans arī personīgā praksē balstīts ieteikums ir: pandēmijas tēmai sekot līdzi tieši tik daudz, lai nejauši nepārkāptu kādus noteikumus (lai nav nevajadzīgu klapatu) un zinātu sadzīvi skarošus ierobežojumus (lai nav nepatīkamu pārsteigumu). Viss. Pašam šo rekomendāciju izdodas ievērot daļēji, tomēr cenšos.
Galu galā pat vissmagākos un neprātīgākos laikos nav tā, ka dominē tikai viena tēma.
Viens no man subjektīvi spilgtākiem piemēriem saistās ar Pirmā pasaules kara izpostīto Latviju, kur, par spīti visam, jau 1919. gada vasaras beigās Vidzemē sākās darbs kultūras vērtību aizsardzībai (Kristīne Zaļuma, žurnāls “Vēsture”, 2016. gada 1. numurs).
Otrs piemērs saistīts ar Staļina režīma laiku. Vizma Belševica dienasgrāmatā 1951. gada 27. martā: “Zvanījām uz Radiokomiteju un apjautājāmies, vai nav vajadzīga pārraide par šādu tēmu: Kokneses pionieri ziņo, ka mežā atraduši lāču kaulus un ka noskaidrots, ka tie ir tā lāča kauli, ko Lāčplēsis pārplēsis uz pusēm. Piedāvājām arī organizēt Tarzāna sastapšanos ar bērniem un Tarzāna dēla uzņemšanu pionieros.” (“Mansards”, 2020. gads). Pat ja dzejniece muļķojas tikai savas privātās telpas (dienasgrāmata) ietvaros, arī apsveicami.
Apzinos, ka ir nedaudz amizanti rekomendēt privātu informatīvo lokdaunu tekstā, kas galu galā tiek publicēts plašsaziņas līdzeklī un tīmeklī, tomēr tad arī jāatgādina, ka informatīvā telpa nav tikai “par un ap kovidu”.
Gaumes un intereses, protams, atšķiras, bet šonedēļ var, piemēram, attālināti, bet saturīgi pavadīt vairākas stundas vai nu vēsturnieku konferencē “Indivīds, sabiedrība un vara”, vai filologu rīkotajā “Folklora un Atmoda”, var galu galā lasīt jaunu tīmekļa žurnālu “Radar”, kas veltīts Āfrikas kultūrai.
Brīvi pieejami ir jauni pētījumi par dzīvnieku paškontroles spējām (ļoti noderīgi šajā laikā…), par to, kā un kāpēc mūsu senči “zaudēja” asti, par jaunām metodēm kokmateriāla izturības palielināšanā, par kosmosu un tā tālāk. Variantu ir ļoti daudz.
Runa ir par to, ka tieši NEKAS nemainīsies no mūsu diskusijām sociālajos tīklos par vakcīnām vai atkarībā no tā, cik rūpīgi mēs sekosim saslimšanas statistikai vai “runājošo galvu” atklāsmēm.
Protams, ja vien neuzskatām, ka nervu bojāšana sev un citiem ir vēlamais rezultāts. Ja kādam šāda mana nostāja liekas pilsoniski bezatbildīga, tad man ir pretjautājums: ko reāli ir mainījusi mūsu savstarpējā pārliecināšana un kaunināšana paaugstinātos toņos?
Mēs vienkārši izdzīvojam diezgan nepatīkamu periodu, kas galu galā beigsies, un man šķiet prātīgāk šo brīdi sagaidīt bez apziņas, ka esmu mēnešiem ilgi daudz laika patērējis, nevis lai iegūtu jaunas zināšanas, bet lai meklētu atbalstu pārliecībai, ka es, lūk, ar kovidu saistīto situāciju saprotu pareizi, toties, redz, daudzi citi – ne.
Ko man ilgtermiņā dod, piemēram, satriekta galvas šūpošana žanrā “nevarēju iedomāties, ka Latvijas sabiedrībā ir tik daudz…” – tālāk apzīmējumi atkarībā no vārdu krājuma bagātīguma? Domāju, ka neko.
Noslēgumā noderīgs amerikāņu dzejas klasiķa Roberta Frosta atzinums: “Dzīvot sabiedrībā nozīmē iemācīties piedot.”
