Nolādētā Envaiteneta jeb kas notiek salā, kur cilvēki joprojām pazūd bez pēdām 0
Pat 21. gadsimtā, kad šķiet, ka pasaule ir izpētīta līdz pēdējam stūrītim, joprojām pastāv vietas, kas rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Viena no tām ir Envaitenetas sala Āfrikā – gleznaina, zaļa un pilnīgi pamesta. Ne tāpēc, ka tur nebūtu iespējams dzīvot, bet tāpēc, ka cilvēki, kas tur apmetas, pazūd bez pēdām.
Šī sala jau gadsimtiem ilgi tiek uzskatīta par nolādētu, un vietējie iedzīvotāji no tās izvairās, lai arī cik skaista tā izskatītos no malas.
Envaiteneta atrodas Rūdolfa ezera – mūsdienās pazīstama arī kā Turkana ezers – vidū, uz Kenijas un Etiopijas robežas. Tās nosaukums cēlies no El Molo cilts dialekta un nozīmē “bez atgriešanās”. Vārds, kas pats par sevi jau ir brīdinājums.
Par pirmo apmešanos uz salas vēsta stāsti no 17. gadsimta 30. gadiem, kad tur pārcēlās vairākas El Molo cilts ģimenes. Sākumā viss šķita mierīgi – daba bija krāšņa, zeme auglīga, bet drīz vien iedzīvotāji pamanīja ko satraucošu. Uz salas nebija ne putnu, ne savvaļas dzīvnieku. Akmeņi it kā mainīja savu atrašanās vietu, bet veģetācija – pārvietojās bez redzama iemesla.
Ar laiku naktīs sāka skanēt neizskaidrojami kliedzieni, parādījās dīvainas ēnas, un notika nelaimes gadījumi. Visbiedējošākais – pazuda bērni. Kādu dienu sala tika atrasta pilnīgi pamesta: laivas un sadzīves priekšmeti palika savās vietās, bet cilvēku vairs nebija.
Pastāv arī vairākas leģendas par noslēpumainu uguni, kas izceļas no cauruma pazemeē, un milzi, kas dzīvo salas dzīlēs.
Pazušanas arī mūsdienās
Ilgu laiku stāsti par Envaitenetu tika uzskatīti par vietējām leģendām, līdz 1935. gadā notika kas tāds, ko vairs nevarēja ignorēt. Uz salas ieradās divi britu etnogrāfi. Kādu laiku viņi sūtīja signālus, apstiprinot, ka viss ir kārtībā. Tad sakari pēkšņi pārtrūka.
Kad tika organizēta meklēšana, neatrada neko – ne cilvēkus, ne cīņas pēdas, ne pat pazīmes, ka zinātnieki vispār būtu bijuši uz salas. Vēlāk līdzīgs liktenis piemeklēja arī citus pētniekus un vietējo cilšu pārstāvjus, kas mēģināja apmesties Envaitenetā.
Paradīze ezera vidū
Sala atrodas Turkana ezera centrā – tā ir pasaulē lielākā tuksneša ūdenstilpne, aptuveni 250 kilometru gara un līdz 20 kilometriem plata. Ezeram nav noteces, tāpēc ūdens tajā ir sāļš un stagnējošs. Krastos mīt krokodili, taču interesanti, ka tie ir neparasti mierīgi un gandrīz nekad neuzbrūk cilvēkiem.
Augstais nātrija saturs ūdenī pat bojā krokodilu ādu, padarot to nelietojamu komerciāliem nolūkiem – tas dzīvniekus netieši pasargā no medniekiem. Apkārtnē dzīvo vairākas nelielas ciltis, taču neviena no tām neuzdrošinās ilgstoši uzturēties Envaitenetā.
Sala pati par sevi izskatās kā zaļa paradīze – blīva veģetācija, sulīgi augi, pilnīgs kontrasts apkārtējam sausumam. Un tieši tas padara tās pamestību vēl noslēpumaināku.
Gadu gaitā ir izvirzītas vairākas teorijas, taču neviena no tām nav pilnībā pārliecinoša. Viena no versijām balstās uz laikapstākļiem. Turkana ezers ir pazīstams ar pēkšņām, spēcīgām vētrām. Iespējams, cilvēki mēģinājuši pamest salu, bet laivas apgāzušās. Tomēr šī teorija neizskaidro, kāpēc pazuda pilnīgi visi – arī tie, kas palika krastā.
Otra versija ir ģeoloģiska. Ezers atrodas vulkāniskā reģionā, un pastāv iespēja, ka no zemes dzīlēm izdalās toksiskas gāzes. Tās var izraisīt halucinācijas, paniku un dezorientāciju, liekot cilvēkiem rīkoties neracionāli. Taču arī šajā gadījumā paliek neatbildēts jautājums – kāpēc nekad nav atrastas mirstīgās atliekas.
Tādēļ Envaitenetas noslēpums joprojām paliek neatrisināts. Vai tā ir daba ar saviem neredzamajiem draudiem, vai arī vieta, kur leģendas par gariem un lāstiem savijas ar realitāti – to neviens droši nezina.
Vienīgais, kas ir skaidrs: sala joprojām ir tukša. Un vietējie saka – labāk, lai tā arī paliek.
Sagatavots pēc ārzemju preses materiāliem
