Māris Zanders: Totalitārismā represijas ir nevis liegums apmeklēt tirdzniecības centrus, bet nomocīšana koncentrācijas nometnē 152
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mans mērķis nav pašmērķīgi kādu pārsteigt, un tomēr – man aizvadītais gads galvenokārt asociējas ar vienkāršoti vai aplami lietotiem jēdzieniem.
Acīmredzamākais piemērs: “totalitārisms” un dažādi šā jēdziena paveidi. Var nepatikt valdību (jo tā bija un ir ne tikai Latvijā) lēmumi pandēmijas kontekstā. Var aizvainot oponentu lietotās retorikas stils (proti, apsaukāšanās). Ļoti daudz iemeslu skumjām pārdomām un sašutumam.
Tomēr tai visnotaļ nožēlojamai situācijai, kādā esam pavadījuši vēl vienu gadu, nav nekāda sakara ar situāciju, kad par viedokļa izteikšanu tevi nevis bloķē sociālajos tīklos, bet iespundē psihiatriskajā klīnikā, kurā kā represijas ir nevis liegums apmeklēt tirdzniecības centru, bet nomocīšana koncentrācijas nometnē.
Jēdziena kļūdainais lietošanas risks ir saistīts ne tikai ar to, ka šādi notiek totalitārā režīmā vai genocīdā noslaktēto nāves fakta zaimošana. Pārspīlēti aprakstot savu situāciju, mēs izvēlamies vienkāršāko variantu un patiesībā atsakāmies no ilgākas un dziļākas notiekošā analīzes. Mēģināšu paskaidrot.
Kā noteiktai domāšanas tradīcijai piekrītošs indivīds es personīgi vispār izturos aizdomīgi pret globālo kapitālismu un patēriņa civilizāciju. Vai pandēmijas kontekstā notiek manipulēšana ar faktiem un cilvēku emocijām? Protams, notiek.
Tomēr tas notiek specifiskā vidē un ar specifiskiem paņēmieniem, kas ir jāpēta, nevis vienkārši jāpaziņo, ka ir sācies “totalitārisms”, kuru īsteno konkrētas politisku vai biznesa interešu grupas. Nē, aina ir sarežģītāka un prasa, kā dažkārt saka, svaigu skatījumu.
Tomēr ir arī piemēri tam, ka jēdziens tiek vienkāršots, ja tā var teikt, pretējā virzienā. Saistībā ar strīdiem par un ap pandēmiju ļoti bieži tiek runāts par sabiedrības nepieredzētu sašķeltību, par cilvēku dzīvošanu burbuļos, gandrīz automātiski saprotot, ka burbulis ir kaut kas nevēlams un bīstams. Es tam nepiekrītu.
Precīzāk sakot, es saprotu, par kādiem burbuļiem ir runa, bet tikpat labi es varu kā indivīds atteikties piederēt kādam no tiem. Jo es (ir klusas aizdomas, ka ne tikai…) dzīvoju citos burbuļos. Vienā burbulī cilvēki nodarbojas ar Altaja un Sibīrijas reģionu vēsturi, un pieslēgšanās šogad šim burbulim mani ļoti bagātināja – vairs neuzskatu, ka simboliskajā civilizāciju trijstūrī “Vidusjūra – Indija – Ķīna” pa vidu nekā jēdzīga nav bijis.
Citā burbulī cilvēki apspriež japāņu videomākslu, un es šogad uzzināju, ka japāņi var būt viegli sasmīdināmi un nepavisam nav stīvi. Te nav runa par snobisku norobežošanos no “aktuālās dzīves” – runa ir par to, ka burbuļi ir organiska un vērtīga mūsu pastāvēšanas forma, un labi vien ir, ka tādi pastāv.
Ja ķīmiķi vai fiziķi nedzīvotos pa saviem burbuļiem, būtu pavisam sērīgi arī no cilvēka, kurš šajos burbuļos nav, viedokļa. Un – ja kāds nav ar mieru atrasties vienā no savstarpēji karojošiem burbuļiem, tad tā nav nekāda sabiedrības sašķeltība. Mani, piemēram, vienkārši neinteresē temati, kuri, “uzspridzina sociālos tīklus”. Nu, vienkārši neinteresē, jo man ir citi burbuļi un nav laika.
Bija arī jēdzieni, kuru bieža – visticamāk, pārāk bieža – lietošana aizvadītajā gadā pat būtu noderīga, ja tai sekotu refleksija par jēdzienu. Piemēram, mēs intensīvi atsaucamies uz “solidaritāti” – šķiet, nav jāatgādina, ka to dara ļoti atšķirīgās pozīcijās stāvoši cilvēki.
Patiesībā šis nepavisam nav triviāls vai abstrakts jautājums – solidaritāte attiecībā pret ko? Ģimeni? Darbiniekiem? Sabiedrību (līdzcilvēkiem)? Un kas īsti ir sabiedrība, ar kuru solidarizēties mani aicina? Ir sabiedrība vai sabiedrības? Un, ja daudzskaitlī, vai tas ir bīstami vai normāli? Visbeidzot, vai mēs varam pieņemt atbildi, ka viennozīmīgu atbilžu nemaz nav?
Rezumējot – nav jābūt Vitgenšteina fanam, lai piekristu, ka ar valodu ir jārīkojas piesardzīgi, ka tā mūs zināmā mērā ierobežo. Un vienlaikus ir ārkārtīgi interesanta viela pārdomām. 2021. gads bija valodas paviršas lietošanas gads. Droši vien tāds būs arī 2022. gads, bet solis uz priekšu jau būs tad, ja mēs paši šo paviršību apzināsimies.
