“Pabalsti tikai tiem, kuriem tiešām vajag!” Paredz lielākus izdevumus sociālajai aizsardzībai 67
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vakar valdība, atbalstot “Sociālās aizsardzības un darba tirgus politikas pamatnostādnes 2021.–2027. gadam”, sociālo pabalstu politikā iezīmēja virzību uz “pabalstiem tikai tiem, kuriem tiešām vajag”.
Valdībai vakardien nācās demonstrēt savu meistarību manevrēšanā starp Skillu un Haribdu labklājības jautājumos – proti, starp Latvijas valsts dažādām saistībām sociālo jautājumu risināšanā un acīmredzamo līdzekļu nepietiekamību šo problēmu risināšanai.
Negaidīti valdībā atradās savs Odisejs, kurš spēja atrast vismazāk bīstamo ceļu izmanevrēšanai cauri šaurajai bezizejai, un tas bija pats negaidītākais kandidāts valdības locekļu vidū.
Plānu īstenošanai prasa miljardu
Valdības diskusiju izraisījušais dokuments saucas “Sociālās aizsardzības un darba tirgus politikas pamatnostādnes 2021.–2027. gadam”, kuru radījusi Labklājības ministrija (LM). Tas attiecas uz visdažādākajiem sociālās aizsardzības pasākumiem, kurus plānots īstenot laikā līdz 2027. gadam.
Vissvarīgākie no tiem ir ar mērķi mazināt sociālo nevienlīdzību un nabadzību, veicināt profesionālu un labas kvalitātes sociālo pakalpojumu pieejamību, tostarp arī juridisko pakalpojumu pieejamību sociāli neaizsargātiem cilvēkiem, kā arī veicināt augstāku nodarbinātības līmeni un kvalitatīvāku darba vietu veidošanos.
Pamata rīcības virzieni minēto mērķu sasniegšanai ir lielāku un stabilāku ienākumu avotu radīšana mazturīgajiem, šeit runa ir galvenokārt par dažādiem pabalstiem; modernāku sociālo pakalpojumu piedāvāšana šīm sociālajām grupām, kā arī darba tirgus attīstība, padarot to vairāk pieejamu cilvēkiem ar invaliditāti un īpašām vajadzībām, tostarp arī padarot darba vietas aizsargātākas un drošākas.
Visu šo labi skanošo mērķu īstenošanai Labklājības ministrija pieprasījusi apaļu summiņu skanošā – 1,05 miljardus eiro periodā līdz 2027. gadam. Jāpiebilst, ka daļu šīs naudas paredzēts investēt arī sociālo pakalpojumu sistēmas attīstībā, viņu darba vides uzlabošanā un arī sociālo darbinieku algu paaugstināšanā.
Kas svarīgāks – sociālās saistības vai NAP?
Kā jau vienmēr – tieši naudas jautājumi izraisīja lielākās diskusijas. Pārresoru koordinācijas centra (PKC) vadītājs Pēteris Vilks diskusijā norādīja, ka viss jau būtu jauki, taču Nacionālajā attīstības plānā (NAP) līdz 2027. gadam šiem mērķiem iezīmētā summa ir tieši trīs reizes mazāka – 331 miljons eiro un pastāvot lielas šaubas, ka valsts budžets šādus izdevumus varot “pacelt”.
Uz to labklājības ministrs iebilda, ka NAP sastādīts laikā, kad vēl nekas nebija zināms par citiem finansējuma avotiem, tādiem kā ES Atveseļošanās un noturības mehānisms (ANM), neesot bijis pieņemts lēmums par ģimenes valsts pabalstu, kas vairāku gadu perspektīvā izmaksās budžetam vairāk nekā 500 miljonus eiro un neesot bijusi panākta vienošanās ar Eiropas Komisiju par regulāru ikgadēju minimālo ienākumu sliekšņu pārskatīšanu, kas būtiski palielinās valsts izdevumus sociālajai aizsardzībai, sākot no 2023. gada.
Pēc labklājības ministra Gata Eglīša domām, NAP paredzētais finansējums esot jāuztver tikai kā indikatīvs, tas esot kategoriski nepietiekošs sociālo saistību izpildei, uz to nevajadzētu skatīties kā uz kaut ko akmenī iecirstu un ka valdības izvirzītajām prioritātēm esot lielāka nozīme nekā NAP.
Uz ko savukārt PKC vadītājs iebilda, ka no ANM ienākušais finansējums varbūt ir izmantojams kādiem investīciju projektiem, taču nav paredzēts pabalstu un algu palielināšanai – un tieši šie izdevumi esot lielākā LM paredzētās programmas daļa, un tie neizbēgami būs jāfinansē no valsts budžeta, kurā, kā jau teikts, līdzekļu šādiem izdevumiem nav. Tādēļ šādas programmas būtu jāplāno atbilstoši paredzētajam finansējumam un jāatlasa tikai paši efektīvākie pasākumi.
Atbalsta skopākais ministrs
Kā jau noprotat, valdības diskusija par šo jautājumu pārliecinoši virzījās uz šaurās bezizejas pusi, kad pilnīgi negaidīti tuneļa galā iemirdzējās gaisma. Un tā iemirdzējās no negaidītas puses – diskusijā iesaistījās finanšu ministrs Jānis Reirs.
Atzīstot visu PKC vadītāja teikto par budžetā paredzētā finansējuma nepietiekamību paredzēto mērķu īstenošanai, J. Reirs pilnīgi negaidīti un pretēji savai pierastajai profesionālajai lomai – būt pašam taupīgākajam un pat skopākajam valdības loceklim – ierosināja Labklājības ministrijas piedāvātās politikas pamatnostādnes atbalstīt.
Var tikai minēt, kas ir šādas nostājas maiņas iemesli – vai nu izpratne par to, ka valsts saistības par regulāru ikgadēju minimālo ienākumu sliekšņu pārskatīšanu ģimenes pabalstiem un ANM sakarā dotie solījumi par nodokļu politikas pārskatīšanu būs jāpilda tā kā tā un tādēļ nav vērts stīvēties (Reirs atsaucās tieši uz šiem iemesliem).
Vai arī valdības kuluāros jau pirms budžeta diskusiju sākuma ir panāktas kaut kādas vienošanās par to, kuras politiski finansiālās iniciatīvas tiks atbalstītas un kuras ne. Lai kā arī būtu – “Sociālās aizsardzības un darba tirgus politikas pamatnostādnes 2021.–2027. gadam” ir apstiprinātas valdībā.
Vienīgais, ko Reirs ierosināja un ko valdība ar prieku arī atbalstīja – sociālo pabalstu politikā notiks virzība prom no politikas “pabalsti visiem, kas paprasa” uz politiku “pabalsti tikai tiem, kuriem tiešām vajag”.
Svarīgākais jautājums – vai mazturīgajiem, invalīdiem un pārējām mazāk aizsargātajām sociālajām grupām jau tagad būtu jāšuj svārkiem lielākas kabatas, lai sabāztu visus tos papildu eiro, kas ieripos šīs programmas īstenošanas sakarā.
Atbilde – vēl ne, jo LM piedāvātās pamatnostādnes vēl jāpārvērš konkrētās programmās, un šajā posmā var parādīties arī negaidīti šķēršļi, bez tam – nav līdz galam skaidrs, kā īsti notiks pāreja uz politiku “pabalsti tikai tiem, kuriem tiešām vajag”. Taču pēc kāda lielāka auduma gabala jau var sākt lūkoties.
