Pagātnes neparastākās atbalsis divos albumos 0
Latgales igauņu dziesmas ir unikāla kultūrvēstures lapaspuse, kuru uzšķīrusi Ciblas folkloras kopa “Ilža”, ieskaņojot tā dēvēto lucu dziesmas. Pašreizējā Ciblas novadā vēl pirms kāda simta gadu atradās vairāki igauņu ciemi – Greči, Barisi, Abricki, Ščastļivi, iezīmējot igauņu apdzīvoto areālu. Ģeogrāfiski tālu no citiem Baltijas somugriem. No lībiešiem. Patālu arī no Igaunijas robežas un citiem Latvijā dzīvojošajiem igauņiem – leiviem pie Alūksnes.
Kā albuma grāmatiņā raksta pētnieks Uldis Balodis, neesot skaidrs, kā igauņi nonākuši Latgalē – vai Ziemeļu kara laikā, vai muižkungu liktenīgu derību dēļ, kuru rezultātā prāvs pulks pārcelts uz Latgali. Vai arī varbūt šo igauņu saknes Latgales pusē meklējamas vēl aizlaikos?
Prāvais Dienvidigaunijas dialektā un īpatnējā izloksnē runājošo skaits no 3000 cilvēkiem un 50 ciemiem laika gaitā deldējies un rucis, līdz 2006. gadā viņsaulē pārcēlies pēdējais Ludzas apkaimē igauniski runājošais vīrs – Nikolajs Nikonovs.
Lucu dziesmas pierakstījis gan Oskars Kallass 19. gs. beigās, gan Emilis Melngailis pagājušā gadsimta 30. gados, bet igauņu pētnieku interese par savu tautiešu atzaru samērā dzīvīgi tiek uzturēta līdz mūsdienām. Pieejami arī vēsturiski ieskaņojumi, kas glabājas Tartu universitātē – vairāki no tiem iekļauti arī jaunajā albumā, izkārtojot un demonstrējot teicēju iedziedātos oriģinālus pirms mūsdienu aranžējumiem.
Tie savukārt veidoti, sekojot mūsdienu latviešu folkloras interpretāciju principiem un aprobētiem paņēmieniem. Albums piedāvā meklējumu un arī atklājumu pilnu piedzīvojumu, kura izpratni padziļina latviešu un igauņu pētnieku sniegtā informācija, visu dziesmu nošu pieraksti un teksti gan Ludzas igauņu variantā, gan igauņu literārajā valodā, tāpat arī vietumis latgaliešu un angļu valodā.
Kādreiz bija diezgan grūti iedomāties, ka reiz Staļina laikā sacerētās un pēc tradicionāliem veidojuma paraugiem uzrīmētās kolhoza laiku “tautasdziesmas” jebkad vēl mūsdienās tiks dziedātas un pat ieskaņotas. “Vabaļis” to ir izdarījis, iemūžinot Staļina un Hruščova laika dziesmoto realitāti un radot pilnīgu kontrastu pašu agrāk darītajam: ansambļa dalībnieku dzīvā interese par novada dārgumiem iepriecinājusi klausītājus, piemēram, ar Latgales tradicionālo katolisko dziedājumu albumu “Lobais reits”.
Bet nu ir kas pilnīgi cits. Tvartā ir ieskaņotas “kolhoza” dziesmas – bet ne jau tās, kurās “Staļinam pateicos/ par pensijas devumiņu…”, bet “prom no partorgu acīm un ausīm” dziedātās – ar zināmu tiesu izsmiekla, ironijas un neviltota humora. Melodijas lienētas gan no plašāk pazīstamu tautasdziesmu apcirkņiem, gan no ziņģēm un šlāgeriem, tāpat arī no citu tautu folkloras un sadzīves mūzikas.
To tekstu autori ir anonīmi, taču pagājušā gadsimta četrdesmitajos, piecdesmitajos, pat sešdemitajos gados tak eksistējuši un darbojušies.
“Vabaļis”, kā ierasts, dzied latgaliski, jo latgaliskots savulaik tika viss, ieskaitot dziesmu “Kosmonauti”/”Sasatiksim dabasūs” vai “Ryndā dzymu” ar populāro tautasdziesmas “Dziedot dzimu, dziedot augu” melodiju. Tālaika burtnīcas un dziesmu klades, kas glabājas Latviešu folkloras krātuvē, tāpat kā “Vabaļa” dalībnieču atmiņās un pierakstos esošais materiāls atklāj sovjetiskās realitātes dažādās sejas, vienkāršo ļaužu radošumu, pielāgošanās un arī pretošanās spēju.
Kā raksta padomju folkloras pētnieks un albuma zinātniskā komentāra autors Toms Ķencis, “kolhoza dziesmas ir dzīvespriecīga atbilde greizajai padomju plānveida ekonomikai Latvijas laukos” – teicēju sulīgajās balsīs šī nesenā pagātne tiek rekonstruēta divrindu ermoņiku pavadījumā autentiski, silti, ironiski un dzīvi.
