E. Līcītis: – Vai pēc 8. jūlija ņemsiet garāku atelpu? 3
– Man nepadarīto darbu iekrājies tik daudz, ka nemaz nezinu, pie kura vispirms ķerties klāt. Viena daļa ir sīki, saimnieciski darbiņi, un šīs rūpes pazīst katrs, kam pieder māja vai dzīvoklis. Kaut kas salūzis, kaut kur ieplīsis. Tā kā ar pasaules lāpīšanu nenodarbošos, ir praktiski paveicamas lietas. Man strādāšana vienmēr ir nozīmējusi arī atpūtu.
– Savās pirmajās intervijās uzdevāt sevi kā prezidentu ar tautsaimnieka ievirzi. Toreiz bija svarīgi iziet no krīzes, atjaunot valsts ekonomikas spējas. Sacījāt, ka gribat, lai valstī četrus gadus notiktu līdzsvarota attīstība. Tā vietā sākās samezglojumi un sagriezās virpuļu virpuļi. Saeimas atlaišana ar ārkārtas vēlēšanām. Valodu referendums, pēc kura mēģinājāt būt pretim stāvošo pušu samierinātājs. Tad – Zolitūdes traģēdija. Ārpolitikā bīstamais Putina pavērsiens uz agresijas pusi, notikumi Ukrainā tepat pie mūsu robežām. Vai ieplānoto nenācās stipri koriģēt?
– Makroekonomiskā vērtējumā Latvijas kopējā attīstība tomēr bijusi stabila. Līkne gājusi augšup, un stabilitāte saglabāta līdz pat pēdējam laikam, neraugoties uz nelabvēlīgo ārējo apstākļu ietekmi. Negribu pierakstīt nopelnus sev, bet visumā Latvijas politiskās vadības, valsts pārvaldes sistēma strādā ar rezultātu. Jāmeklē jauni kanāli, papildu iespējas, lai nodrošinātu tālāku izaugsmi. Tādēļ centāmies pavērt jaunus tirgus mūsu uzņēmējiem Centrālāzijā, Kaukāzā. Kanāli ir. Vai pratīsim tos izmantot? Kas attiecas uz sarežģītām situācijām, cilvēks vienmēr grib būt optimists un cerēt, ka pēc iespējas mazāk būs nepatīkamu pārsteigumu. Bet īpaši prezidenta amatā jābūt gatavam uz visiem pavērsieniem. Kaut paņemot atvaļinājuma nedēļu martā – sekoja Komorovska zvans par rīcību pēc Krimas aneksijas. Stāvoklis mainās par 180 grādiem, un nācās jau pirmdien atgriezties Rīgā darbā.
– Jūs iekšpolitiskajā darbībā mēģinājāt piedāvāt likumprojektus, lai stiprinātu mūsu vājo partiju demokrātiju. Un pareizi darījāt, jo sabiedrību satrauc, ka pie varas ir partijas, faktiski šauru interešu sīkas grupas. Vēlējāties dot lielākas pilnvaras premjeram, runājāt (īpaši pēc Zolitūdes traģēdijas) par bezatbildību visos līmeņos. Arī tas pareizi, bet vai sekoja risinājumi? Vai Saeimā nenācās sastapt ja ne klaju pretestību, tad ignoranci?
– Ar šodienas acīm skatoties, man ir pārliecība, ka vairums no maniem priekšlikumiem tomēr tiks pieņemti – lai arī ar niansēm un ne no A līdz Z. Sevišķi tas varētu skart jautājumu par valdības vadītāja un viņu atbalstošās partijas atbildības palielināšanu. Tas nozīmē, ka nominētais premjera kandidāts pats izvēlas kabineta ministrus. Spices partijas šķiet arī sapratušas, ka līderim reizē ir jābūt premjera kandidātam. Tā ka “pretestība” tomēr nav tik liela. Arī uz Saeimas vēlēšanām pat stiprākās partijas centās apvienot spēkus, teiksim, ar reģionu cilvēkiem, un tas ļāva ienākt parlamentā pieredzējušiem vīriem, kas spēj dot reālu pienesumu.
