Pēc apgalvojumiem par Baltijas “nodošanu” Stoltenbergs sniedz ekskluzīvu komentāru – kas patiesībā notika sarunās ar Lavrovu? 0
Pēc skaļajiem apgalvojumiem, kas pausti Baltic Sentinel publikācijā, par bijušā NATO ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga iespējamu gatavību piekāpties Krievijai un nodot Baltijas valstis un Poliju, izskanējuši arī pretēji vērtējumi. Piemēram, bijušais Latvijas vēstnieks NATO Edgars Skuja skaidroja, ka alianses lēmumi tika pieņemti kolektīvi un NATO šajā periodā saglabāja vienotu, stingru pozīciju, noraidot Krievijas prasības. Tagad komentāru sniedzis arī pats Jenss Stoltenbergs.
Iepriekš publicētajā rakstā, kas tapis pēc J.Stoltenberga memuāru analīzes, tika pausts, ka bijušais NATO vadītājs 2021. gada sarunās ar Krieviju esot bijis gatavs apspriest NATO spēku atvilkšanu no Austrumeiropas un buferzonas izveidi pie Baltijas valstīm. Šī interpretācija izraisīja plašu rezonansi.
LA.LV redakcijas rīcībā nonācis Jensa Stoltenberga komentārs par skandalozajiem apgalvojumiem. Turpinājumā – viņa teiktais.
“Ikviens, kurš ir izlasījis manu grāmatu pilnībā, var pārliecināties, ka tikšanās ar Sergejs Lavrovs ANO Ģenerālās asamblejas laikā 2021. gada septembrī nebija ne slepena, ne arī tajā tika apspriesti jebkādi NATO priekšlikumi par buferzonām. Tieši Krievija bija izteikusi priekšlikumus ierobežot militāro aktivitāti uz robežas starp Krieviju un NATO.
Mans priekšlikums bija sasaukt NATO–Krievijas padomes sanāksmi, kurā, protams, piedalītos visi sabiedrotie, tostarp Baltijas valstis un Polija.
Mans mērķis bija rast iespējas deeskalēt bīstamu situāciju, ko izraisīja Krievijas militārā spēka palielināšana, un par to es runāju ar Lavrovu.
2022. gada janvārī NATO atbildēja uz Krievijas priekšlikumiem ar vēstuli, kas tika saskaņota ar visiem sabiedrotajiem. Tajā tika norādīts, ka sabiedrotie ir gatavi apspriest vairākas jomas, tostarp riska mazināšanu, caurskatāmību un bruņojuma kontroli. Vienlaikus mēs skaidri norādījām, ka nevaram un negrasāmies piekāpties attiecībā uz pamatprincipiem, uz kuriem balstās eiroatlantiskā drošība.
NATO–Krievijas padomes sanāksme notika janvāra beigās, taču – kā es skaidri norādu savā grāmatā – Krievija nebija gatava godīgai diskusijai un jau pēc dažām nedēļām uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā.
Es biju NATO ģenerālsekretārs, kurš nodrošināja, ka pēc Krievijas nelikumīgās Ukrainas teritorijas aneksijas 2014. gadā pirmo reizi tika izvietoti kaujas gatavībā esoši sabiedroto spēki Baltijas valstīs un Polijā, kā arī pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā tika pastiprināta NATO klātbūtne visā austrumu flangā.
Vēsture rāda, ka es vienmēr esmu personīgi apņēmies aizstāvēt mūsu Baltijas sabiedrotos, visus sabiedrotos, kā arī atbalstīt Ukrainu.”
