Pēteris Apinis: Dievinātie un nīstie statīni ir glābuši miljoniem cilvēku dzīvību
0
Šis stāsts būs nedaudz par to – kas tie statīni, ko tie statīni labu dara cilvēkam, kā samazina holesterīna līmeni, bet pēc tam – skaists vēsturisks pastāsts par to – kā statīnus atklāja. Medicīnas vēsture ir burvīgs ceļojums, kas atspoguļo cilvēka domas lidojumu un meklējumu ceļu.
Statīni ir medikamentu grupa, ko izmanto sirds-asinsvadu veselības aizsardzībai, sirds slimību ārstēšanai un arī asinsrades slimību ārstēšanai. Statīnu galvenais mērķis ir bloķēt fermentu (HMG-CoA reduktāzi), kas piedalās holesterīna ražošanā aknās. Samazinot holesterīna sintēzi aknās, organisms sāk aktīvāk izvilkt zema blīvuma holesterīnu jeb ZBL-H no asinīm. Tieši ZBL-H uzkrāšanās artēriju sieniņās veido aterosklerotiskās pangas, kas sašaurina asinsvadus un var pilnībā nosprostot tos, izraisot infarktu vai insultu. Statīni stabilizē šīs pangas, mazina iekaisumu un būtiski samazina kardiovaskulāro katastrofu risku cilvēkiem ar sirds slimībām.
Statīni ir viena no visplašāk izrakstītajām un lietotajām zāļu grupām cilvēces vēsturē. Pasaulē tos lieto simtiem miljonu cilvēku. ASV statīnus ikdienā lieto vairāk nekā ceturtā daļa iedzīvotāju, kas vecāki par 40 gadiem. Ņemot vērā sirds un asinsvadu slimību izplatību kā galveno nāves cēloni pasaulē, statīni (piemēram, atorvastatīns, rosuvastatīns) ir ļoti nozīmīgi farmācijas produkti, un to lietošana turpina pieaugt līdz ar populācijas novecošanos.
Neraugoties uz to pierādīto efektivitāti dzīvības glābšanā, statīniem ir raksturīga ļoti zema līdzedzība jeb pacienta uzticība ārsta norādījumiem – liela daļa cilvēku, kuriem tie tiek izrakstīti, tos lieto neregulāri vai pavisam pārtrauc lietot jau pirmajā gadā. Tam iemesli ir blaknes – muskuļu sāpes, vājums, nogurums, enerģijas zudums.
Tomēr lielākā daļa blakņu ir saistīta ar nocebo efektu – cilvēks ir salasījies internetā šausmu stāstus par statīniem, sāk tos lietot, bet, tikko parādās jebkādas vecuma vai slodzes radītas muskuļu sāpes, viņš tās uzreiz piedēvē zālēm.
Holesterīns nesāp un gandrīz netraucē, cilvēks neredz un nejūt simptomus. Statīnu indikācijas ārsts saskata pacienta analīzēs. Tajā brīdī ārsts izraksta statīnus profilaktiski, lai novērstu infarktu, kas varbūt notiks pēc 10 gadiem, bet pacientam ir grūti motivēt sevi katru dienu dzert zāles, kas liek viņam justies sliktāk vai rada bailes no blaknēm.
Sociālajos tīklos un medijos pastāv spēcīgs naratīvs, ka statīni ir farmācijas mafijas sazvērestība, ka holesterīns vispār nav kaitīgs vai arī, ka uztura bagātinātāji varot mazināt holesterīna līmeni. Tas daudziem rada neuzticību medicīnai.
Tā nu esmu īsumā pārstāstījis par statīniem. Secinājums būtu – statīni jālieto profilaktiski, bet dažkārt – visu atlikušo mūžu no brīža, kad ārsts tos izrakstījis, un tas varētu nozīmēt lietot statīnus 20, 30 un vairāk gadus.
Bet es jums pastāstīšu – kā statīnus atklāja. Konrāds Blohs un Feodors Līnens 1964. gadā saņēma Nobela prēmiju par holesterīna sintēzes bioķīmijas pamatprincipiem. Bioķīmiķi zināja, ka holesterīna sintēzes ātrumu ierobežojošais posms ir viens konkrēts enzīms, ko sauc par HMG-CoA reduktāzi (ko pieminēju jau raksta sākumā).
Pasaules zinātnieki sešdesmitajos gados bija vienisprātis – ja vien izdotos inhibēt šo enzīmu, būtu iespējams pazemināt holesterīna līmeni organismā. Problēma bija apstāklī, ka nevienam nebija ne jausmas, kā atrast šādu inhibitoru, bet medicīniskā ķīmija nebija spējīga izstrādāt tādu no nulles. Šādā situācijā pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās japāņu bioķīmiķis Akira Endo strādāja uzņēmumā „Sankyo Drug Company“ Tokijā un pētīja holesterīnu. Un šis Akira Eno saviem zinātniskajiem pētījumiem neuzdeva jautājumu: „Kā izstrādāt molekulu, kas inhibē HMG-CoA reduktāzi?”, bet gan jautājumu: „Kas dabā jau strādā pie tā izveides?“
Viņam bija pārliecība, ka sēnītes un pelējumi visu savu dzīvi vai pat gadu miljardiem garo esistenci pavada cīņā ar baktērijām, jo gan vienas, gan otras dzīvo tajā pašā mitrajā, pūstošajā, barības vielām bagātā vidē un pastāvīgi ķīmiski konkurē par resursiem. Miljardiem gadu ilgajā konkurencē sēnes bija izstrādājušas ieročus – molekulas, ar kuriem saindēt, neitralizēt vai apturēt vairošanos saviem konkurentiem.
Bija taču izcils piemērs – Aleksandra Fleminga atklātais penicinīns, ko sēnītes izmanto lai nogalinātu baktērijas. Daudzām baktērijām, lai augtu, ir nepieciešami steroli vai steroliem līdzīgas molekulas, lai veidotu savas šūnu membrānas. Bet sēnītēm būtu ļoti labs ierocis – tāda molekula, kas bloķē baktēriju sterolu sintēzi. Akira Endo secināja, ka kaut kur starp miljardiem savienojumu, ko sēnes ir izgudrojušas cīņai ar baktērijām, noteikti ir molekula, kas inhibē holesterīna sintēzi, vai konkrētāk – molekula, kas inhibē HMG-CoA reduktāzi.
Tad nu Akira Endo un viņa kolēģis Masiao Kuroda pārbaudīja vairāk nekā 6000 sēnīšu celmu, lai noteiktu to spēju inhibēt HMG-CoA reduktāzi. Beidzot 1972. gadā viņi Kioto graudu veikalā uz rīsu parauga atrada Penicillium citrinum celmu, kura eksraktam piemita iedarbība pret HMG-CoA reduktāzi. Drīz pēc tam Endo kopā ar kolēģiem un nu jau ar farmācijas kompāniju “Merck” atrada savienojumu no Aspergillus terreus sēnītes, un nosauca šo savienojumu par lovastīnu.
No lovastatīna iegūst simvastīnu, provastīnu, atorvastīnu, rosuvastīnu – proti galvenos statīnus, kas kopš pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigām ir novērsuši miljoniem sirds un asinsvadu notikumu un miljoniem priekšlaicīgu nāves gadījumu.
Pelējums, ko Akira Endo atrada uz rīsu graudiņa Kioto veikalā jau vairākus simtus miljonu gadu bija strādājis pie holesterīna problēmas risināšanas, pirms Akira Endo sāka meklēt atbildi. Toties Endo bija hipotēze par to, kur daba varētu jau būt atrisinājusi šo problēmu, un izrādījās, ka viņam bija taisnība.
Mūsdienu zinātniskie pētījumi un kardioloģijas attīstība joprojām pēta statīnus, pēta alternatīvas un meklē vēl veiksmīgākus risinājumus – kā novērst priekšlaicīgu nāvi, kā pagarināt veselīgi nodzīvotus mūža gadus. Mūsdienās statīnu profilaktiska lietošana tiek rekomendēta agrākā vecumā un plašākam cilvēku lokam, lai neitralizētu aterosklerozes veidošanos gadu desmitu garumā.
Modernie pētījumi rāda, ka reālā statīnu nepanesamība ir krietni mazāka (< 10%) nekā sabiedrībā tradicionāli tiek uzskatīts. Liela daļa sūdzību par muskuļu sāpēm izrādās saistīta ar nocebo efektu. Lai gan statīni joprojām ir holesterīna inhibīcijas pamats, zinātne aktīvi attīsta paralēlas un alternatīvas zāļu grupas pacientiem, kuriem statīni izraisa blaknes vai nesasniedz mērķi. Visbiežāk šādā situācijā mēs runājam par perorāli lietojamiem PCSK9 inhibitoriem, kas ļauj par 50–60% samazināt “slikto” holesterīnui pacientiem, kuriem ar statīniem nepietiek. Otrs pēdējo gadu uzsvars ir kombinētās terapijas. Kombinējot relatīvi mazākas statīnu devas ar citām vielām, piemēram, ezetimibu, tiek mazināts blakņu risks, bet saglabāts augsts holesterīna pazeminošais efekts. Un galu galā – šobrīd zinātnieki pēta papildu marķierus, kas sniedz daudz precīzāku informāciju par sirds un asinsvadu veselību nekā mums pazīstamais, katra ģimenes ārsta iemīļotais standarta lipīdu panelis. Tiek analizēta ApoB (apolipoproteīna B), lipoproteīna (a) un iekaisuma marķieru (hs-CRP) loma, kas ļauj ārstiem daudz precīzāk izvēlēties brīdi, kad pacientam visvairāk nepieciešama mērķēta statīnu vai citu līdzekļu terapija holesterīna mazināšanai. Akira Endo no šīs pasaules aizgāja 2024. gadā, tā arī nesaņēmis Nobela prēmiju, un šo faktu zinātnes aprindās uzskata par vienu no lielākajiem vēsturiskajiem negadījumiem vai zinātniskās pasaules netaisnībām. Kāpēc viņš nesaņēma Nobela prēmiju? Viņa darba devējs „Sankyo Drug Company“ bija ļoti piesardzīga kompānija, kas pārtrauca cilvēku pētījumus, ļaujot amerikāņu gigantam “Merck” pirmajam komercializēt un masveidā ieviest tirgū nedaudz modificētu lovastatīnu. Toties vēlāk – kad statīni jau kļuva par globālu medicīnas triumfu un par visvairāk pelnošajiem medikamentiem pasaulē, Endo ieguldījums vairs netika pienācīgi novērtēts rietumvalstīs, bet to autors – piemirsts.
