Pēteris Apinis: Mežs, lācis un cilvēka veselība
0
Šo rakstu mani pamudināja uzrakstīt lācis vai izdomāts stāstiņš par lāču māti ar bērniem Imantā vai pie Lāčupes kapiem.
Divas asinskāras plintnieces no žurnāla “Medības” regulāri izdomā stāstiņus par to – kā vilki saplosa aitas, kā lāči izposta medus dravas un ielaužas kūtīs, šos stāstiņus iesūta LETAi, bet no turienes satraucošo ziņu pārņem visi drukātie un digitālie mēdiji. Jautrākais pēdējā laika pastāsts bija par kādu sēņotāju Tukuma rajonā, kurš no lāča aizbēdzis, uzrāpjoties bērziņā, tur nolauzis stibu, ar kuru tad arī lāci aizdzinis. Šo sižetu vajadzētu uzņemt filmā.
Šonedēļ portālus piesārņoja ziņa, ka lāču māte ar bērniem redzēta Pārdaugavas mežos Imantas pusē. Tie, kas kaut nedaudz pārzina Pārdaugavas mežus, var iztēloties Kleistu mežu vai Bumbukalnu. Šajos mežos kaut kādā brīdī varētu ieklīst jauns lācis otrgadnieks, kuru lāču māte nesen patriekusi, nu tāds jaunulis, kāds pirms mēneša ieklīda Jēkabpilī un panikā bēga no tiem, kas ar viņu vēlējās uztaisīt selfiju.
Klesitu mežā nekad meuzradīsies lācene ar lācēniem. Iespējams, lācene ar bērniem ir sastopama Ķemeru nacionālajā parkā vai dziļāk Tīrelī, bet viņa tiešām savus bērnus ne dienā, ne naktī nemēģinās vest pāri Jūrmalas šosejai un dzelzceļam, cauri Piņķiem un Babītei.
Man ir diezgan liela pārliecība, ka visi baisie stāsti par lāčiem un vilkiem visos portālos nonāk pa vienu ceļu no minētā žurnāla “Medības”, un mērķis šiem rakstiņiem ir ļaut šī žurnāla pierakstītājām (dzīvnieku slepkavām) un viņu finansētājiem šaut lāčus lai iegūtu trofeju kamīnistabai.
Neticiet murgiem par bīstamajiem lāčiem un vilkiem Latvijas mežos – droši dodieties sēņot, ogot, pastaigāties vai skriet – visvairāk Jums vajadzētu uzmanīties no ērcēm.
Lācis un vilks jums netuvosies, jo jums nav iemaņas pieiet zvēriem pret vēju un nemanāmi.
Vēl par lāčiem šajā rakstā būs nedaudz raksta beigās.
Stāsts par to, ka mežs Latvijā nenozīmē tikai koku kubikmetrus, bet arī cilvēku veselību
Eiropas un Latvijas sabiedrību šobrīd visvairāk ietekmē globālas tendences un demogrāfiskās izmaiņas: strauja urbanizācija, globalizācija, digitalizācija, iedzīvotāju novecošanās, zema dzimstība, mazkustīgs un stresains dzīvesveids.
Urbanizāciju mēs varam saistīt ne tikai ar psiholoģisko stresu, bet arī ar fiziskām briesmām cilvēka veselībai un nelabvēlīgu ietekmi uz vidi, piemēram, troksni un gaisa piesārņojumu. Nervozitāte, stress un izdegšana, kā arī ar tām saistītās fiziskās slimības ir galvenās mūsdienu problēmas, un mēs varētu pieņemt, ka lielo valstu līderi dzīvo pārlieku urbanizētā vidē, piedzīvo baisu stresu, tādēļ izraisa karus un citādi kaitē citu cilvēku dzīvei.
Mūsdienu dzīvesveids ievērojami samazina fizisko aktivitāti darbā, mājās un transportā, bet mūsdienu ēšanas paradumi izraisījuši aptaukošanās epidēmiju un ar to saistītos veselības riskus.
Globāli arvien lielākam skaitam pilsētu iedzīvotāju nav piekļuves mežiem un citām dabas teritorijām. Latvieši atrodas izcilā situācijā – mēs katrs varam apmeklēt dabiskus mežus – vēl joprojām mūsu kokrūpnieki visus mežus nav izcirtuši, kaut katra mūsu kokcirtēja mērķis ir milzīga kailcirte.
Bez atgriešanas dabā cilvēka dzīves kvalitāte mazinās, bet veselības aprūpes izmaksas pieaug. Pašreizējās veselības aprūpes sistēmas pašas nevar atrisināt šīs problēmas. Skotijā ārsti tagad var receptē izrakstīt laiku, kas pavadāms dabā vai tieši mežā, lai palīdzētu pacientiem ar depresiju, diabētu un vēl citām kaitēm.
Pēdējā laikā aizsargājamu dabas teritoriju potenciāls cilvēku veselības un labklājības uzlabošanā ir pierādīts arī zinātniski. Eiropas līmenī tiek strādāts pie jauna veida starpnozaru politikas izstrādes, kur lielāka uzmanība pievērsta veselību veicinošas vides izmantošanai un radīšanai, kas nozīmē cilvēku fiziskās aktivitātes mežā, aktīvu pārvietošanos mežā, kā arī veselīgu dzīves vidi un darba vidi.
Mūsu mežcirtēji to lāga nesaprot (pāri visam šķelda un baļķis eksportam uz Skandināviju), kat mežu sniegtie ieguvumi veselībai un labklājībai, kā arī citas sociālās funkcijas, piemēram, atpūta, tūrisms, izglītība par mežu, estētiskā bauda vai garīgā pieredze, šodien ieņem arvien lielāku daļu no tiem ieguvumiem, ko mums sniedz meži.
Meži un koki palīdz veidot veselīgu dzīves vidi: mežiem ir svarīga loma plūdu un sausuma seku mazināšanā, trokšņa ietekmes samazināšanā, ūdens attīrīšanā, toksisko vielu saistīšanā, ūdens kvalitātes un augsnes auglības uzturēšanā, erozijas ierobežošanā un dzeramā ūdens resursu aizsardzībā. Meži un koki pozitīvi ietekmē gaisa kvalitāti, uzkrājot piesārņotājus augu vainagu slānī, samazinot gaisa temperatūru vasarā un mazinot ultravioleto starojumu. Turklāt ekosistēmas un bioloģiskā daudzveidība nodrošina augus, ko izmanto kā tradicionālos ārstniecības līdzekļus un izejvielas farmācijas rūpniecībai.
Katrā ziņā agri vai vēlu meža apsaimniekotājiem un īpašniekiem nāksies meklēt kompromisus starp kokmateriālu ražošanas uzturēšanu un citu ekosistēmu pakalpojumu sniegšanu. Tas varētu radīt jaunas iespējas mežsaimniecības nozarē, veicināt diversifikāciju, jaunu darbavietu radīšanu, jaunus pakalpojumu veidus, jaunas vērtības ķēdes un jaunas ienesīgas investīcijas, kas nākamajās desmitgadēs uzlabos mežsaimniecības nozares konkurētspēju.
Bet atgriezīsimies pie meža ietekmes uz veselību.
Ir pārliecinoši pierādījumi, ka pastaigas, skrējieni (īpaši jau orientēšanās sacensības) mežā pozitīvi ietekmē atjaunošanos un psiholoģisko labklājību, uzlabo garastāvokli un uzmanību, kā arī veicina atgūšanos no psiholoģiskā stresa. Ir pierādīts, ka pastaigas dabiskā vidē sniedz spēcīgākus īstermiņa kognitīvos ieguvumus nekā pastaigas pilsētas apbūvētajā vidē. Ir pierādījumi par potenciālo labumu saskarsmei ar dabu, lai izvairītos no veselības problēmām, kas saistītas ar hronisku stresu un kognitīvu nogurumu.
Meža apmeklējumiem ir pozitīva fizioloģiska ietekme – atpūta mežā pazemina asinsspiedienu un pulsu, samazina kortizola līmeni un simpatiskās nervu sistēmas aktivitāti. Pat īsi, atkārtoti apmeklējumi meža vidē var izraisīt pozitīvas izmaiņas sirds un asinsvadu slimību riska faktoros.
Man jau labpatiktos piebilst, ka sociālās saiknes, kas veidojas meža izbrauciena laikā (vai ¬ apmeklējot tautas orientēšanās sacensības “Magnēts”, vai – piedaloties rogaininga sacensībās), nozīmē sociālo attiecību stiprināšanu. Socializēšanās mežā iedrošina cilvēkus atkārtot šo aktivitāti un turpināt iesaistīties meža aktivitātēs nākotnē. Konstatēts, ka sociālie kontakti starp bērniem ekskursijā mežā pozitīvi ietekmē viņu sociāli emocionālo attīstību un palīdz veidot sociālo kohēziju.
Secinājums būtu, ka nākotnē jaunas iespējas, kas saistītas ar cilvēku veselības veicināšanu, rehabilitāciju, terapeitiskām intervencēm, izglītību, sportu un tūrismu, varētu atraisīt potenciālu, kas veicinātu jaunu – zaļo darbavietu radīšanu mežsaimniecības nozarē. Lai izmantotu šīs iespējas, būs nepieciešams atbalsts no jaunām stimulu sistēmām, kas vērstas uz mežu rekreācijas vērtībām. Šis aspekts ir aktuāls jautājums arī pašreizējās politiskajās diskusijās par ilgtspējīgu Eiropas mežsaimniecības bioekonomiku, kurās tiek uzsvērts ne-koksnes meža produktu potenciāls, kā arī meža ekosistēmu kultūras un rekreācijas pakalpojumi. Lai izmantotu neizmantotās sinerģijas un resursus, apvienojot tradicionālos meža produktus ar jauna veida pakalpojumiem, varētu tikt izstrādāts risinājums, kas būtu izdevīgs gan mežsaimniecības nozarei, gan sabiedrībai.
Vai izcirtums var būt noderīgs veselībai?
Latvijā vismaz puse mežu ir izcirsti, tiesa – daļa jau attaudzēti ar jaunaudzēm vai atstāti aizaugšanai ar brikšņiem.
Tad nu es sev uzdevu jautājumu – vai tiešām man allaž izcirtumi ir tikai jānonievā? Brīvdienā noskrēju savus kilometrus pa plašu izcirtumu, bet pēc tam rekreācijai vēl gabalu pastaigāju pa jau ataugušu izcirtumu, kurā tiesa – nebija tik daudz avenāju kā manā bērnībā, taču mežmalā bija brīnumgardas meža zemenes; nolēmu teikt – arī pastaigai pa izcirtumu nav nekādas vainas.
Tātad: parasti mēs mežu asociējam ar blīvām audzēm un koku vainagu radīto ēnu, bet arī izcirtums var sniegt unikālus ieguvumus gan fiziskajai, gan garīgajai veselībai. Blīvā, tumšā mežā saules stari gandrīz nenonāk. Savukārt izcirtums ir vieta, kur mežā visspilgtāk iespīd saule. Uzturēšanās saulainā izcirtumā palīdz organismam dabiski ražot D vitamīnu, kas ir vitāli svarīgs kaulu stiprībai, imūnsistēmai, enerģijai un garastāvoklim (arī izcirtumā nesauļojamies no 11.00 līdz 16.00). Vēl kāds iespējams pozitīvs skatpunkts – blīvā mežā mūsu acis pastāvīgi fokusējas uz tuviem objektiem – kokiem, zariem. Izcirtums paver plašu apvāršni un dziļuma sajūtu. Šāda atvērta telpa burtiski atver cilvēka prātu, mazina klaustrofobijas sajūtu un palīdz acu muskuļiem atpūsties, ļaujot skatam aizceļot tālumā.
Izcirtums kļūst īpaši veselīgs tad, kad jau nedaudz ataudzis. Dzīve pēc koku nociršanas burtiski uzliesmo no jauna. Tieši saulainajos izcirtumos vislabāk aug un nogatavojas meža ogas un ārstniecības augi. Meža zemenes, avenes un mellenes ir pilnas ar spēcīgiem antioksidantiem, C vitamīnu un šķiedrvielām, kas stiprina sirdi un asinsriti.
Izcirtumos un to malās plaukst asinszāle, pelašķi, ugunspuķe un citas zāļu tējas. Lai gan koku ir mazāk, izcirtumā augošā jaunā zāle, ogulāji un sīkkrūmi karstā saulē izdala savas aktīvās vielas. Turklāt intensīvāka gaisa cirkulācija izcirtumā nozīmē, ka gaiss tur ir ļoti dinamisks un atsvaidzinošs.
Izcirtums nav mirusi vieta – tā ir vieta, kur dabā notiek visstraujākā reģenerācija. Tur pirmajā gadā sadīgst milzīgs daudzums ziedu un zaļumu. Krāsu gamma (koši zaļš, dzeltenas vai violetas puķu takas, debesu zilums virs galvas) nodrošina lielisku vizuālo un psiholoģisko terapiju, kas mazina trauksmi un uzlādē ar enerģiju. Kādēļ cilvēku sūtīt pie mākslas terapeita, ja izcirtums ir tik burvīga mākslas terapijas studija.
Ērces izcirtumā var salasīt vairāk nekā mežā. Izcirtumi ar garu zāli un krūmājiem ir ideāla vide ērcēm, kas tur meklē garākus zāles stiebrus, lai piekļūtu garāmgājējam. Tāpēc, baudot izcirtuma sauli un ogas, vienmēr noder piemērots apģērbs un aizsardzība. Diemžēl Laima borelioze Latvijā kļūst arvien pieejamāka. Mans galvenais ieteikums – cik ātri iespējams – ņemiet ērci nost. Nebrauciet uz Bērnu slimnīcu vai Infektoloģijas centru – jo ātrāk ērce būs noņemta, jo mazāk borēliju tā atstās organismā un palielināsies iespējas ar Laima slimību nesaslimt. Līdzīgi ar ērču encefalītu, pret kuru var arī vakcinēties.
Ja mežs dod mieru un dziļu ēnu, tad izcirtums dod gaismu, enerģiju, plašumu un vitamīnus. Tā ir ideāla vieta, kur uz mirkli apstāties, sasildīties saulē un sajust dabas spēku atdzimt no jauna.
Bet lācis izcirtuma avenēs? Par tikšanos ar ogu kāro lāci taču aprakstīts stāstos un grāmatās. Jebkurš cilvēks, kas cenšas pārvietoties mūsdienu izcirtumā ar celmiem un atstātiem zariem, rada tik daudz troksni, ka lācis no izcirtuma laižas ļepatām prom.
